MAMMŪ!

Pa griestiem rāpo zirneklītis, melns punktiņš ar astoņām garām kājām. Nesteidzīgi, itin kā viņam nekur nebūtu jāsteidzas; varbūt viņš vienkārši ir uzmanīgs. Zirneklītis ceļu ir sācis stūrī, kur atrodas Martas gultas galvgalis, meitene zina, ka zirneklītis šķērsos griestus, bet tālāk viņa neredzēs. Zirneklītis nāk gandrīz katru dienu, Marta mēdz saukt viņu par savu draugu, tāpat kā puķes vāzē, pusi loga un koka lapotnes fragmentu aiz rūtīm. Marta nevar pagriezt galvu, nevar pakustināt rokas vai kājas, nevar runāt. Vārdi ir, teikumi veidojas, bet balss saites nekustas. Jau sešarpus gadus tā ir, kopš tā neveiksmīgā soļa no kāpņu augšējā pakāpienā. Marta nezina, kāpēc tā notika, bet tas arī vairs nav svarīgi. Marta ir paralizēta no kāju pirkstiņu galiem līdz zodam. Tikai acis kustas, bet redzes leņķis ir ierobežots. Marta zina, ka bojātas muguras smadzenes, mamma to reiz pastāstīja. Arī tētis ir stāstījis, daudz stāstījis, daudz grāmatu priekšā lasījis. Marta zina, kas ir Mobijs Diks, labi pazīst meiteni ar piespraudi zobgaļsīļa veidolā. Sapņos Marta bieži skrien, vējš plivina matus un glāsta vaigus, reizēm stipra vēja plūsma paceļ viņu gaisā. Bet tas sapnī, nomodā tikai gabaliņš griestu un logs. Puķes vāzē.

Šorīt marta ar acīm seko zirneklītim un skatās, kā tas šķērso griestus, norāpjas lejā pa sienu un iziet pa atvērtajām durvīm istabas otrajā galā. No sākuma Marta neapjauš, kas noticis, tikai pēc brīža viņa saprot, ka ir pagriezusi galvu. Pirmo reizi sešarpus gadu laikā! Kaut kur dziļi prāta dzīlēs iedegas cerība, Marta vēlreiz pagriež galvu un redz visu logu un radiatoru zem tā. Meitene pieliec zodu pie krūtīm un – ak, Dievs – pakustina roku! Vienu pēc otras pakustina kājas, saliec rokas, pieceļas sēdus. Tas ir noticis, Marta gavilē, brīnumu brīnums ir noticis! Mammas un tēla lūgumi ir uzklausīti debesīs vai kaut kur citur! Marta ir vesela, vesela, vesela! Viņa varēs skriet un lēkt pa īstam, viņa ies ārā un dauzīsies ar citiem bērniem, viņa ies skolā!

Marta uzmanīgi nolaiž kājas uz grīdas, pūkainais paklājs kutina pēdas, divi soļi līdz logam. Viņa redz kāju pirkstus, tie kustas zem naktskrekla malas, tāpat rokas un viss ķermenis kustas. Neticami! Marta pieiet pie loga un atver to, sejā ietriecas vējš ar simtiem smaržu, ausis sasniedz tūkstošiem trokšņu. Viņa ievelk krūtīs gaisu un pilnā galvā iekliedzas; “Zirgs!” un pati nobīstas no savas skaļās balss.  Divas vārnas uz zara melnām acīm veras viņā. “Zirgs!”, viņa kliedz un pati nesaprot kāpēc tieši zirgs.

Pie joda zirgu, jaunumu jāpasaka vecākiem tūlīt pat, uz karstām pēdām! Marta dodas uz durvīm, galvā pulsē prātam neaptveramas laimes strāvas, jaunās sajūtas kā sprādziens aizpilda visu viņas ķermeni līdz pat matu, līdz pašam slepenākajam kaktiņam. Marta spert soli pa solim. Gaitenis, pa labi tualete un vannas istaba, pa kreisi siena un pie tās fotogrāfijas, Marta redz sevi mazu, redz spēlējamies ar melnu sunīti zaļā pļavā, tēti, kurš augstu virs galvas pacēlis priekā spiedzošo meitu. Redz mammu, kura velk satuntuļotu bērneli ragavās. Marta zina, ka tas baltais ir sniegs, ka tā ir ziema. Zemāk fotogrāfijās viņa redz sevi gultā ar tumšiem lokiem zem acīm un smailu degunu galu. Tās ir viņas dzimšanas dienas, visas vienādas pēdējos sešus gadus.

Kāpņu augšējais pakāpiens, tas liktenīgais un nodevīgais koka gabals, čīkstošais monstrs, kas reiz Martai iepinās kājās un lika nokrist. Tagad pakāpiens klusē. Nobijies vai nokaunējies, Marta domā, varbūt pakāpiens ir nomiris vai jūtas vainīgs? Viņa vairākas reizes uzkāpj savam pāridarītājam pakāpienam, palecas, bet tas klusē. Marta kāpj lejā pa kāpnēm, lēni un uzmanīgi kāpj; no sākuma nostājas ar abām kājām uz pakāpiena, tikai tad sper nākošo soli. Kāpņu pagrieziens, laukumiņš ar vāzi un sausām puķēm tajā. Pie sienas vēl fotogrāfijas, tajās redzama vecmāmiņa, vectētiņš un citi cilvēki, kurus Marta neatceras. No laukumiņa redzama virtuve ar galdu vidū, telpā valda pustumsa, logam priekšā izvilkti biezi aizkari. Pie sienas elektriskā plīts, virs tās lampiņa, bet līdzās … Līdzās pie izlietnes stāv mamma un lej katliņā ūdeni! Mīļā, labā mamma! Marta iztēlojas kā piezogas klusītēm pie mammas un apskauj to cieši, cieš. Kāds mammai būs prieks par Martas izveseļošanos, viņa taču gadiem par to bija lūgusies! Kaut kur mājas ieejas pusē skan klaudzēšana, droši vien tētis tur kaut ko meistaro.

Tikai nenokrist, nenokrist, nenokrist … Cieši turēdamās pie margām, Marta uz pirkstgaliem klusītēm lavās lejā. Virtuves pustumsa pārvēršas, viss atmirdz zeltītā gaismā, vismaz Martai tā šķiet. Laime viļņiem veļas ārā no krūtīm un piepilda visu telpu . Ak, tad tāda tā izskatās, Marta nekad nav domājusi, ka laime varētu būt redzama.

Nedzirdamiem soļiem viņa tuvojas mammai, tā stāv pret viņu art muguru un kaut ko mazgā izlietnē. Marta nostājas mammai cieši aiz muguras, pa šiem gadiem meitene ir izaugusi un ir vienā augumā ar mammu.  Viņa atpleš rokas cik vien plati var un apskauj mammu. Tik cieši, cik vien var, vēl ciešāk, no visa spēka.  “Mammū,” Marta čuskt, “mīļā māmulīt!”

Sieviete pie izlietnes iekliedzas: “Artūr? Aizver pagraba durvis, tāds aukstums velk!”

“Pagrabs ir aizvērts, es to vispār vaļā neesmu vēris”, – no tālienes atskan vīrieša balss.
“Bet tas aukstums? No kurienes tāds aukstums, Artūr?”

“Mammū! Mammū!”, Marta apskauj mammu vēl ciešāk. “Mammīt, es esmu vesela! Nāc līdzi!

Sieviete saļimst.

“Celies! Mammū, mums jāiet!”.

Virtuvē kļūst auksti. “Mammū!”, čukst Marta, turēdama to cieši, cieši apskautu.

Beigtais kaķis un bailes

Jurītis pacēla šķīvi pie mutes un izstrēba pēdējo pienu ar makaroniem,  noslaucīja muti ar krekla piedurkni, atstūmās no galda un cerīgi paskatījās uz logu. Tas bija plaši atvērts, no Alberta ielas lidoja iekšā silts un saulains vējiņš, diezgan blīvi sajaukts ar zvirbuļu nervozajām sarunām un svaigas zemes smaržu. Vakar ar lielām mašīnām bija atvesti koki un sastādīti pretējā ielas pusē. Tur strādāja milzīgi ekskavatori, raka zemi un ar ceļamkrāniem stādīja lielas liepas.

  • Jurīīīīī! – aiz loga atskanēja Ivara balss.

Jurītis piegāja pie loga un pārliecās pār palodzi, lejā stāvēja Ivars un, galvu atgāzis, skatījās uz Jurīti trešā stāva logā. – Nāksi ārā?

  • Tūlīt, pagaidi!, – Jurītis atsaucās un aizskrēja uz dzīvokļa otru galu, kur mamma gludināja veļu.
  • Mām, es drīkstu iet ārā paspēlēties?
  • Tu jau paēdi? – mamma vaicāja, nepaceldama skatu no veļas dēļa.
  • Paēdu! Mēs ar Ivaru uz ielas padzīvosimies, drīkst?
  • Ej, ej, tikai nekur tālu, tikai tepat pa pagalmu! – mamma attrauca un aizskrēja uz guļamistabu, kur sāka raudāt Jurīša mazais brālis.

Jurītis priecīgs izskrēja kāpņu telpā, aizblīkšķināja durvis aiz sevis un joza lejā pa trepēm.  Kāpņu telpā blāvu gaismu deva apaļš logs ar krāsainiem stikliem, tur bija attēlota  ainiņa ar vardēm un ūdensmeitām. Daļa krāsaino stiklu mētājās uz kāpnēm, jo vakar Mareks tos bija sadauzījis.

  • Ko darīsim? – Jurītis vaicāja Ivaram. Tas bija gadu vecāks par viņu, bet krietni resnāks. – Varbūt uz Strēlniekdārzu aizskrienam?
  • Nea, nav interesanti! Tu beigtu kaķi kādreiz esi redzējis? – Ivars vaicāja, piebāzdams degunu tuvāk Jurīša sejai. Tā viņš allaž darīja, kad gribēja izskatīties ļoti sazvērniecisks.
  • Esmu redzējis, a kas ir? – Jurītis atsaucās.
  • Kur ta tu redzēji?
  • Tepat uz ielas, ziemā viens bija sabraukts. Tētis mani veda no bērnudārza, bet tam kaķim pakaļa bija sabraukta un viņš baigi brēca. Tētis vēl teica, ka ar mani būs tāpat, ja vēl līdīšu zem klavierēm.
  • Tas gan bija baigi foršs skats, ko? – Ivars uzsit sev ar plaukstu pa celi.
  • Nekas labs tas nebija, drīzāk pretīgi, es pēc tam ne reizi zem klavierēm neesmu līdis.
  • Paklau, aizvakar Daumants esot atradis vienu pavisam beigtu, tas kaķis esot galīgi izkaltis! Mūmijs! – Ivars apsēdās uz ietves malas. – Viņš arī kuru katru brīdi būs klāt un parādīs.
  • Bet Daumants taču ir tas kauslis, es ar viņu negribu draudzēties! – Jurītis iebilda.
  • Daumants ir mainījies, viņu pašu nesen Mareks piekāva, tagad viņš grib arī ar mums draudzēties!

Pēc brīža pienāca Daumants, caurām biksēm un cepuri galvā, viņš jau mācījās trešajā klasē.  Lielais paspieda mazajiem rokas pa pieaugušo modei un apsēdās līdzās uz trotuāra malas.

  • Nu, sīkie, beigtu kaķi gribat redzēt?
  • Aha! – Jurītis ar Ivaru iesaucās vienā balsī. – Kur tas ir?
  • Tur, – Daumants parādīja uz ielas galu. – Tur, uz jumta!
  • Uz jumta? – pārjautāja Ivars. – Tur taču nevar tikt augšā?
  • Ejam, es parādīšu! Tur sētā ir ugunsdzēsēju kāpnes! – Daumants piecēlās un devās prom. – Ejam?
  • Es neiešu! Es nedrīkstu pa jumtiem lodāt! – Jurītis iesaucās.
  • Nebaidies, neviens taču neuzzinās! – arī Ivars piecēlās. – Ejam, citādi Daumants viens pats aizies!

Ivars aizskrēja pa ielu pakaļ Daumantam,  Jurītis palika viens. Tā gribējās redzēt sakaltušu kaķi, bet viņš zināja, ka nekur tālāk par pagalmu nav ļauts iet. Pat uz Strēlniekdārzu viņš bija skrējis pa kluso.

  • Eu, sīkais, tev bail, vai? – no tālienes uzsauca

Jurītis piecēlās un apņēmīgi aizsoļoja pa ielu. Viņam nebija bail,  viņš pat nezināja, kas ir bailes! Tādā vecumā reti kuram ir vajadzīgās zināšanas par to.  Kāpšana tādā augstumā viņam vispār bija jaunums. Puika jutās nelāgi ne tāpēc, ka jākāpj uz jumta, nē. Vienkārši nav labi solīt un nedarīt, tā vectēvs bija mācījis.  Otrā Alberta ielas pusē Mareks atdauzīja sfinksai degunu, otru sfinksu pirms pāris dienām viņš bija apskādējis tāpat.  Jurītis gāja galvu nokāris un pat nepamanīja kā gar ausīm aizšvīkst Mareka mests sfinksas deguna gabals.

Pārgājis Antonijas ielai, Jurītis apstājās pie milzīgas vārtu rūmes. Kreisās puses vērtne bija pazudusi, otra karājās vienā eņģē, Daumants ar Ivaru jau bija pagalmā.  Pamazām aiz muguras palika ielas trokšņi, toties nāsī iesitās čuru smaka. Atkal Mareks?  Interesanti, kāds izskatās izkaltis kaķis? Kāpēc viņš teica, ka tas esot kā mūmija? Jurītis mūmijas bija redzējis grāmatās, tās visas bija ar marli notītas līdz matu galiem. Vai tad tas kaķis uz jumta arī būs tā ietīts?

Daumants ar Ivaru stīvējās ap atkritumu urnu, viņi gribēja to piebīdīt pie ugunsdzēsēju kāpnēm, jo apakšējais  pakāpiens bija krietni augstu virs zemes.  Urna bija smaga, tomēr drīz vien tā atradās vajadzīgajā vietā, un Daumants uzlēca uz tās.

  • Nu, sīkie? Laižam augšā!

 

Arī Ivars uztrausās uz urnas, Daumants tikām jau bija uzkāpis pirmā stāva logu augstumā.

  • Aidā, kāpjam augšā, kamēr kāds to kaķi vēl nav aizvācis! – viņš klaigāja un kāpa aizvien augstāk.

 

Arī Jurītis pieķērās pie kāpnēm, virs viņa slējās garas metāla redeļkāpnes, visā milzīgas sešstāvu mājas garumā. Kā tētis mācīja to trīs punktu atbalstu? Divas kājas un viena roka, divas rokas un viena kāja, nekad nedrīkst balstīties tikai uz diviem punktiem. Kokos kāpjot Jurītis to strikti ievēroja un varbūt tieši tāpēc  vēl ne reizi nebija nokritis.

 

  • Klau, Ivar, kāpēc tas kaķis ir uz jumta? Un vēl izkaltis? – Jurītis vaicāja.
  • Nezinu, ir taču vasara, varbūt saules dūrienu dabūja, nosprāga un izcepās uz tā jumta? – Ivars atsaucās. Viņi jau bija uzkāpuši otrā stāva līmenī, līdz jumtam atlika vēl četri. Trešais stāvs esot desmit metru augstumā, tikpat garas ir priedes Vecāķos, mācīja vectēvs. Un nedrīkstot skatīties lejā!

Daumants jau bija uzkāpis galā un pazuda aiz jumta malas, Jurītim un Ivaram vēl atlika viens stāvs. Pēdējais solis bija visbaigākais, jo kāpņu augšgals bija nolūzis un nesniedzās līdz pašai jumta malai. Ivara dibens pazuda aiz jumta malas, Jurītis arī pieķērās pie jumta malas, uzlika kājas uz pēdējā metāla pakāpiena, pievilkās un iekliedzās sāpēs, jo skārds izrādījās karsts kā panna.  Jumta plakne bija nedaudz slīpa, bet ne pārāk, Jurītis nebaidījās paslīdēt. Vietām skārdā bija redzami rūsas plankumi, vietām no kara laikiem palikuši ložu caurumi. Jumts verda nokaitētu karstumu tieši sejā.

  • Kur tad ir tas tavs beigtais kaķis? – Ivars vaicāja.
  • Tur, aiz tā skursteņa, īsta mūmija! – Daumants ar pirkstu rādīja uz skursteni otrpus jumta korei.

Jurītim šķita, ka sandaļu zoles izkusīs, viņš nekad vēl nebija uzkāpis tik augstu – visa Rīga apkārt kā uz delnas! Tur divi lielie baznīcu torņi, ceļamkrāni pie Pēterbaznīcas torņa strupuļa, tur Daugava un kaut kur uz otru pusi Čiekurkalns, kur dzīvoja vecvectēvs. Viņam, bija ģitāra un verandā vesels maiss ar āboliem.  Skats no augšas bija varens un skaists, tuvumā nekas nebija augstāk par Jurīti, pat baloži lidoja zemāk. Zēns bija  sajūsmināts un pacilāts, vēl tikai beigto kaķi jāatrod! Nonākuši pie norādītā skursteņa, viņi palūkojās aiz tā, bet nekāda kaķa tur nebija, ne dzīva ne beigta! Tikai pliks skārds ar aprūsējušu malu! Aizskrēja atpakaļ pie jumta kores, bet Daumantu nekur nemanīja.

  • Daumant, kur tu esi? Te nav nekāda kaķa! – sauca Ivars.

Pār jumta malu parādījās Daumanta galva ar cepuri.

 

  • Kā tad tā? Sīkie kaķīti neatrada? Ha – hā! Meklējiet labāk, es kāpšu lejā! Tikai neapčurājieties aiz bailēm!

Skaļi smiedamies, Daumants pazuda aiz malas. Tikai tagad Jurītis atskārta, ka trepju augšējais pakāpiens taču no augšas nav redzams, tas atrodas zemāk par jumtu. Pirmo reizi mūžā viņš sajuta bailes, īstas un stindzinošas bailes. Jurītis uzzināja, kā ir, kad kājas aiz bailēm paliek ļenganas un gribas tupties aizvien zemāk. Pēkšņi ainava vairs nešķita skaista, nu tā bija draudīga. Nāvīga.

  • Ko mēs tagad darīsim? – trīcošā balsī vaicāja Ivars.
  • Nezinu, tu taču mani te atvedi! – Jurītis centās ievilkt uz iekšu asaras, kas tagad nodevīgi spiedās acu kaktiņos.
  • Nekā nebija, Daumants mūs atveda! – Ivaram apakšlūpa stiepās aizvien garāka.

Ivars apsēdās uz jumta un tūlīt pat pielēca kājās, tas bija pārāk karsts. Jurītis pavilka kreklu zemāk, lai karstais bleķis nededzinātu vēderu, nogūlās un palūkojās pāri jumta malai – kādu pēdu no pašas maliņas bija redzams augšējais pakāpiens. Neskatīties lejā, neskatīties! Bet kā var neskatīties, ja jāatrod kāpnes? Līdz lejai bija kilometriem dziļš bezdibenis, Jurītis nometās ceļos un atmuguriski bīdījās pāri jumta malai, kāpnes nebija redzamas, ar kājām viņš centās uztaustīt pakāpienus. Karstais skārds nežēlīgi dedzināja plikos ceļus un plaukstas, sirds mežonīgi dauzījās, asaras lija straumēm. „Mammīt, mammīt mīļā! Palīgā!  Nocel mani zemē!” domās Jurītis lūdzās, bet labi zināja, ka mamma tagad mājās auklējas ar mazo brāli un i nenojauš, ka viņš, Jurītis, tepat netālu karājas pār jumta malu sestā stāva augstumā un cenšas sataustīt ar kāju pirkstu galiņiem salauztu ugunsdzēsēju kāpņu augšējo pakāpienu!

Kājas uztaustīja pakāpienu, rokas pieturējās. Trīs punktu kontakts, trīs punktu kontakts!

  • Jurīii! Kur tu paliki? – kaut kur no augšas žēlabaini sauca Ivars. – Palīgā! Es nevaru tikt lejā!

Jurītis neatbildēja, viņš kāpa soli pēc soļa. Divas rokas, viena kāja. Divas kājas, viena roka, uz leju neskatīties! Augšā vaimanāja Ivars, viņš nespēja spert soli pāri jumta malai. Neviens nedzirdēja izmisīgos palīgā saucienus, jo tik augstu cilvēki parasti nekāpj.  Jurītis kāpa aizvien zemāk un zemāk, viņš neskatījās ne uz augšu, ne uz leju, acis bija cieti aizvērtas. Pēkšņi kāja nesataustīja nākošo pakāpienu,  Jurītis zaudēja kontakta punktu, rokas nenoturējās un viņš krita, atsitās pret atkritumu urnu un novēlās zemē. Viņš bija nokāpis!

  • Bikses pilnas? Ko, sīkais? – Smējās Daumants, stiepdams Jurītim roku.
  • Tu esi dirsa, Daumant! – Jurītis iesaucās un aizskrēja garām Daumanta rokai, pats pārsteigts, ka spējis pateikt tik rupju vārdu lielākam puikam.
  • Pagaidi, neskrien prom! Es tikai pajokoju! – Daumants skrēja pakaļ. – Nedusmojies, es tikai gribēju redzēt kā jūs nobīstaties, jo lejā nokāpt ir daudz grūtāk! Nu, pagaidi, neskrien projām!

 

Jurītis apstājās, apcirtās apkārt un sakliedza uz Daumantu:

  • Tikai pajokoji, ko? Un, ja kāds no mums būtu nožāvies lejā, baigie joki būtu, vai ne? Ivars vēl tagad tup uz jumta! Kā tu domām viņu lejā dabūt? Un kā būtu, ja es arī nevarētu tikt lejā?
  • Uzkāpšu pa galvenajām kāpnēm uz bēniņiem un novedīšu lejā, tur ir lūka jumtā! Bet es taču nevarēju iedomāties, ka kādam iekšiņa būs par vāju! Par tevi es vispār nedomāju, bet redz, nokāpi tomēr!
  • Un par to kaķi kāpēc izdomāji? Nav taču tādas mūmijas nemaz!
  • Ir gan, es jau biju domājis jums to parādīt, kad nokāpsim lejā! Tas ir tur, ielas otrajā galā krūmos!
  • Atkal muldi! – Jurītis atcirta un gāja pāri Antonijas ielai.
  • Goda vārds! Aizej līdz Strēlnieku ielai, tur kreisajā pusē zem ceriņu krūma atradīsi to kaķi!

Jurītis vairs neteica neko un aizslāja pa Alberta ielu prom, Daumants uz bēniņiem pēc Ivara.  Aizgājis līdz savai mājai un apsēdies uz kāpnītēm, viņš pirmo riezi tā pa īstam ievilka elpu.  Sirds bija nomierinājusies, bet bailes nekur nebija palikušas, tās sēdēja vēderā un lika prātam vēl un vēl reizi parādīt baiso soli pāri jumta malai. Tas bija baigi, tik ļoti baigi! Viņš atspiedās ar muguru pret ieejas durvīm,  ne ar ko nevar salīdzināt sajūtu, kad zem kājām ir ciets pamats un visu var redzēt virs sevis, nevis apakšā. Apkārt slējās Alberta ielas greznie nami, tieši pretī uz viņu skatījās milzīga seja ar bailēs atvērtu muti. „Arī mājai ir bail”, viņš domāja. Tur uz jumta bija uztrausies Mareks, viņš lauza nost astes dekoratīvajam lauvam. Pēc brīža līdzās sabruka Ivars, viņš bija tā noraudājies, ka acis sapampušas un apsārtušas.

  • Ie … ie …. Iesi-si-sim, tttto kkkaķķi skaatī-tīties? – viņš stostījās. Ivaram drebēja zods un ceļi, viņš bija bāls un izskatījās mazs un sakrities.

Mirkli pasēdējuši, zēni aizgāja tālāk pa ielu, uz otro galu, kur ceriņu krūmi grasījās ziedēt . Ivars laiku pa laikam satvēra Jurīša roku un ievaidējās:

  • Tur augšā bija tik ba-baigi! Nekad, nekad mūžā vairs nekāpšu uz jumta!

Jurītis pašķīra ceriņu zarus – ahā, tur tas patiešām bija!  Beigts kaķis, viscaur melns, bez spalvas un acīm, līdz viduklim izslējies ārā no zemes. Mute pavērta, tajā mirdzēja balti zobi un asi ilkņi, kaulainās priekšķepas ar gariem, asiem nagi. Kaķis bija sastindzis naidpilnā kliedzienā, it kā atspiedies uz vien elkoņa un ar tukšajiem acu dobuļiem  skatījās zēnos. Tas bija baisi! Tieši tādu Jurītis bija iedomājies velnu! Puikas atlaida ceriņa zaru un tas atkal nosedza izkaltušo kaķi ziņkārīgiem skatiem.

  • Oho, tas gan ir ko vērts! – Jurītis iesaucās. Visas bailes pēkšņi pazuda. – Šitas būs mūsu noslēpums, labi? Nevienam neteiksim!

Ivars pamāja, aši atvadījās un aizskrēja, viņa seja bija kļuvusi zaļgana. Jurītis vēl paskatījās uz ceriņa zaru, tas drīz saplauks ziedos. Zem tā bija bailes, tādas patīkamas un kontrolējams bailes, uz kurām var skatīties pēc patikas un baidīties līdz apnīk.  Jurītis tagad zināja, kāda ir atšķirība starp īstām bailēm un baidīšanos. „Rīt noteikti  nākšu uz šejieni vēl drusku pabaidīties”, Jurītis nolēma, sabāz rokas bikšu kabatās un aizsoļoja pa ielu māju virzienā. Viņš pat nenojauta, ka šausmināties pie beigtā kaķa nāks teju katru dienu vēl gandrīz divus gadus.

Otrā ielas pusē Mareks ar akmeņiem šķaidīja sestās mājas durvju vitrāžu.

Labdarība

Jau divas dienas nesniga, ārā vējš šūpoja laternas, Alans piegāja pie loga. Protams, to tikai vēl vajadzēja, viņš klusībā nolādējās, jo termometra stabiņš bija noslīdējis zemāk vēl par dažām iedaļām un šobrīd rādīja mīnus 29 grādus. Viņš ciešāk sabāza lupatas loga spraugās, bet aukstums tik un tā līda iekšā un plivināja bālos aizkarus ar dekoratīvajām vardītēm. Ciešāk satinies segā, viņš ieritinājās vecajā klubkrēslā un paņēma televizora pulti. Ja pašam auksti, varbūt paskatīties kaut ko par siltajām zemēm?

Nē, arī tas nebija iespējams, Alanam pēdējā laikā neveicās, pietrūka naudas televīzijas abonementa pagarināšanai un varēja skatīties tikai Lattelecom pamata pakas pāris kanālus. Bija Ziemassvētku laiks, divi no trim rādīja dievkalpojumus, trešais kanāls kaut kādu labdarības pasākumu. Alans ievīstījās ciešāk segā, TV ekrānā zelta lietiņš dāsni lija pār cietējiem, cerību vārgās stutes aizstājot ar daudz spēcīgākām naudas sijām. Nabaga nelgas, Alans prātoja, kā gan tie tūkstoši var palīdzēt bezcerīgos gadījumos? Ko Dievs ir ņēmis, to cilvēks nevar atdot, viņam vienkārši nav ko. Bet zelta lietiņš lija dāsni, vecāki ar mīlestību raudzījās savās atvasēs, bet tās neko neredzošām acīm blenza kaut kur tālumā. Stulbums, Alans noskurinājās, riebīgi skatīties!

Pēc pusstundas sega atraisījās un Alanam kļuva auksti, viņš bija iesnaudies. Televizorā vēl aizvien eņģeli ar eiro sejiņām laidās pār Latviju, viņš piespieda sarkano taustiņu un ekrāns nodzisa. Sasodītais aukstums! Tas līda aiz apkakles, caur piedurknēm un bikšu starām, vakar virtuvē uz palodzes bija sasalis piens paciņā. Pat Alana kaķis no skapja izlīda tikai pāris reizes dienā. Ko darīt? Deviņos vakarā neviens vēl gulēt neiet., viņš nolēma iet pastaigāties, jo plus 12 grādos pat zem segām tik un tā bija auksti. Ja reiz jāsalst, tad pa īstam, pēc tam plus divpadsmit šķitīs kā tropi.

Alans uzvārīja kafiju un nesteidzīgi izdzēra, pagrauza kaltētos ābolus, uzvilka mugurā teju visas drānas, ko spēja atrast, arī divus pāris vecmāmiņas adīto dūraiņu. Velkot rokā rakstaino cimdu, viņš atcerējās kā vecmāmiņa mira pirms vairākiem gadiem. Nuja, veciem cilvēkiem jau nav eņģeļu, viņu cerības balsta vārgās pensijas stutītes, bet viņiem tāpat būtu vajag zelta sijas. Kaut vai sudraba vai kaut vai misiņa, bet nav nekādu. Eh, Alans ar roku aizgaiņāja uzmācīgās domas, atslēdza durvis un izgāja ārā spelgonī. Vai nav vienalg, kur salstu? Varbūt staigājot domas nebūs tikai par salu.

Ielas tukšas, ne cilvēku, ne mašīnu, tikai sals. Alans lēni soļoja pa ietvi, līdzās tai stiepās glīti notīrīts veloceliņš. Zem kājām gurkstēja sniegs, iet bija grūti, jo ietvi šoziem vēl neviens nebija tīrījis. Alans pa logu bija redzējis kā tīra veloceliņu, tikai ziemā, un it īpaši šādā spelgonī, riteņbraucējus nemanīja. Parkā celiņi notīrīt, gar malām lielas kupenas, zem sniega smaguma dažiem kokiem nolūzuši zari, tie tagad mētājās kā melnas lauskas. Sals sāka līst zem daudzajām apģērba kārtām, knieba degunā un pirkstu galos, Alans pielika soli. Brīvības pieminekļa laukumā neviena, sals visus padzinis. Skaļi čīkstēdams aizbrauca tramvajs, viņš nezināja, kādēļ lielā salā tramvaji vienmēr šādi gaudo.

Kļuva nepanesami auksti, Alans iegāja makdonaldā. Tīri automātiski, viņš nebija šādu iestāžu cienītājs, bet šobrīd tas bija vienīgais siltuma un gaismas avots tuvumā. Atverot durvis, no telpas izspurdza pēc hamburgeriem smaržojošs tvaika mākonītis un izgaisa Bastejkalna virzienā. Makdonaldā arī bija tukšs, tikai bariņš cilvēku par kaut ko skaļi sarunājās pie loga. Alans piegāja pie letes un pasūtīja kakao, ko iestāde lepni dēvēja par karsto šokolādi. Nuja, viņi jau sevi arī par restorānu dēvē, viņš prātā noburkšķēja. „Kas ar mani notiek,” Alans satraucās, „viss man ir slikti, par visu es burkšķu. Gaišāks domas, draudziņ!”.

Paņēmis abās plaukstās karsto papīra glāzīti, viņš devās uz telpas otru galu, tālāk no trokšņainās kompānijas.

– Hei! Alan, vecā āda, tas tiešām esi tu? – kāds iesaucās no pulciņa pie galda. Alans atskatījās, viņā vērās kāds vīrietis ar bārdu un brillēm.
– Alan, vecīt, tu mani neatceries? Es taču esmu Kārlis, tavs kursabiedrs! Kārlis? – Alans atjautāja, viņš neatcerējās tādu bārdainu draugu.
– Nuka, protams, Kārlis! – sauca bārdainis, – nāc pulkā, te vēl daži tavi paziņas ir!
– Bet es … – Alans gribēja teikt, ka nevēlas viņiem piebiedroties.
– Beidz, nāc bariņā, nelauzies!

Visa kompānija skatījās viņa virzienā. Alans pagriezās un piegāja pie galdiņam, kaut arī runāties tagad nebija īpašas vēlmes. Kāds piecēlās un paņēma krēslu no blakus galdiņa, pārējie saspiedās, lai arī Alanam būtu vieta pie galda.

– Sandru taču tu atceries? Ivetu, Arni, Koļu? – Kārlis priecīgi tērgāja. – Šie divi ir Alīna un Varis, mēs visi tagad strādājam kopā .

Alans sarokojās, nosauca savu vārdu svešajiem. Viņam negribējās neko daudz nedz runāt, nedz klausīties.

– Nu, vecīt, stāsti ar ko strādā, ko dari? Simts gadus neesam redzējušies! – Kārlis mudināja.
– Septiņus gadus, – precizēja Sandra.
– Es … Nu, neko īpašu nedaru. Drusku gleznoju, drusku rakstu. E, ar visādiem štruntiem ņemos, – Alans teica un saprata, ka viņam nav nekā ko runāt ar šiem ļaudīm. Visi tādi sārtvaidži, pārtikuši un smaidīgi. Kā tā? Mēs taču beidzām ekonomistus! Ar ko tad sev maizi un desu pelni? – gribēja zināt Arnis.
– Maizes tiesai dažiem kantoriem ar grāmatvedību ņemos, bet desai ar to nepietiek. Bet, ko tad par mani, labāk pastāstiet par sevi!
– Atceries, Alan, kā pēc izlaiduma runājām, ka uztaisīsim savu firmu, paši tajā strādāsim, paši vadīsim! – Kārlis acīm zibot sāka stāstīt – Atceries? Nu, mēs to arī izdarījām, izveidojām konsultāciju firmu „Consultum”. Esi dzirdējis tādu? Vari iedomāties, mēs jau vairākus valdības pasūtījumus esam saņēmuši!

Alans saprata, ka viņam it kā drusku skauž kādreizējo kursabiedru panākumi, viņš arī tā gribētu. Nē, viņš jau reiz gribēja, bet pārdomāja, izvēlējās kļūt par mākslinieku un teica:

– Prieks par jums! Bet ko jūs tādi veiksmīgi darāt makdonaldā desmitos vakarā šitādā salā?
– Vai tad neesi dzirdēji? Eņģeļi pār Latviju? Neesi? Mēs šogad esam ziedojuši tai kustībai prāvu summu! Kongresu namā bija pasākuma noslēgums un pēc tā gribējām vēl drusku pasēdēt, bet viss jau bija ciet – skaidroja Sandra.
– Jā, mēs noziedojām vairākus tūkstošus pāris bēniņiem ar cerebrālajām traumām, lai viņi varētu Vācijā paārstēties,- piebalsoja Iveta.

Alans negribēja neko teikt, bet viņam šai jautājumā bija citādi ieskati, mute pati atvērās, un viņš dzirdēja sevi sakām:
– Galīgas muļķības! Iedosi tādam dārzenītim pāris tūkstošus, domā, kāds spēs salabot neārstējamos bojājumus?
– Tu ko, Alan? Galīgi stulbs esi? Kā vispār tā var runāt? – Sandra gandrīz palēcās. Visi dusmīgi skatījās uz Alanu.
– Licies mierā! Vai tad pati neredzi, ka tas viss ir tikai mierinājums vecākiem, kuri ķeras pie katra salmiņa, lai dabūtu brīnumu! Tikai brīnums spēj tos nabagus glābt, bet tā nenotiek! Brīnumu nav, Sandra!

Kārlis piecēlās kājās:
– Kas ar tevi, Alan? Ko tu te muldi? Pats kaut vai saproti, ko tag runā? Ar labdarību cilvēki nodarbojas bezkaislīgi, no tīras sirds vēlas palīdzēt tiem nabagiem, pēc tava prāta vajadzētu ļaut viņiem visiem nomirt?
– Kāpēc uzreiz nomirt? Viņi tāpat veģetēs arī tālāk neatkarīgi no jūsu naudas! Un beigās nomirs ātrāk nekā citi, jūs dodat viltus cerības tikai vecākiem. Paši redzēsiet, pēc gada vai diviem tie paši vecāki lūgs pēc tās pašas palīdzības, jo arī Vācijā un citur ir gana ārstu, kuri apsolīs nezin ko, lai tikai dabūtu izmisušo cilvēku naudu!
– Nemuldi, Alan, Dieva dēļ turi muti! Ko tad tavuprāt vajadzētu ar viņiem darīt? Pamest pilnīgi likteņa varā? Nedot cerību?
– Domā teikšu, ka tos neārstējamos vajadzētu likvidēt? Nē, i nesapņo, neesmu taču nekāds esesietis! Bet veltīgu cerību došana vecākiem, manuprāt, ir īsta cūcība!
– Labāk ej prom, Alan, man ļoti žēl, ka šovakar tevi uzrunāju! Tā nevar runāt, tas nav kristīgi! Ar labdarību cilvēki nodarbojas labdarības dēļ, ar un nesavtīgi! Cilvēki nedomā šitā! Par ko tu esi palicis? Patmīlīgais ķēms! – Kārlis demonstratīvi pagriezās pret logu, ar visu savu būtni rādīdams, ka saruna beigusies.

Alans piecēlās un devās uz izeju, pusceļā viņš pagriezās un teica aiz dusmām valodu zaudējušajiem bijušajiem biedriem:

– Varat domāt kā gribat, varat mani lamāt, bet tik un tā palieku pie domām, ka šitāda labdarība ir svarīga tikai jums, ziedotājiem. Sirds dziļumos taču saprotat, ka patiesībā jums ir pilnīgi vienalga, kas ar tiem dārzenīšiem notiek, vai ne?
– Tu tācu esi viens ķēms! – asaras valdīdama iešņācās Iveta, bet Alans to nedzirdēja, jo bija izgājis no makdonalda.

Stulbeņi, Alans prātā lamājās, bagātie pūšļi! Snobi frizētie! Sazagušies naudu ar valsts pasūtījumiem, tagad sirdsapziņu lāpa, atdodot grašus, nabaga invalīdiem! Padomā tikai – eņģeļi pār Latviju! Laikam jau paši iedomājušies esam tie eņģeļi! Priekš kam dot veltīgas cerības tiem, kuriem patiesībā cerību nav? Liekulība, visa šī Ziemassvētku jezga ir viena vienīga liekulība.

Temperatūra noteikti bija nokritusies vēl par pāris grādiem, tagad jau vajadzētu būt zem mīnuss trīsdesmit. Tādu salu Alans savā mūžā nebija jutis, elpa nu mutes cēlās lieliem mākoņiem un sasala uz brillēm, viņš tās noņēma un ielika kabatā. Labāk būt pusaklam, nekā neredzēt vispār neko. Dusmas lēnām pārgāja, Alans elpoja lēni un dziļi. Pie velna, pietiek šodien piedzīvojumu, jāiet mājās!

Tomēr Alans nolēma iet ar līkumu, mājās tāpat neviens negaidīja. Nesteidzīgi iegāja Bastejkalna parkā. Bērneļi celiņus bija noslidinājuši gluži spīdīgus, vajadzēja iet uzmanīgi, lai nepaslīdētu. Nez no kurienes uzradās balts kaķis, Alans to uzreiz nepamanīja uz sniega fona. Kaķis pienāca cieši klāt un skaļi murrādams sāka berzties gar kājām. Alans pietupās un noglaudīja dzīvnieciņa pūkaino muguru.

– Ko tu te dari tādā salā? Pazaudējies esi?

Kaķis iemurrājās vēl skaļāk, Alanam ienāca prātā, ka kaķis taču basām kājām stāv uz ledus trīsdesmit grādu salā, pieliecās un pacēla to. Kaķis turpināja murrāt, siltā vibrācija pārņēma visu Alana augumu. Viņš pēkšņi sajutās tik silti un patīkami, itin kā nemaz nebūtu skarbā sala, tomēr līdz ar siltumu nāca vēl viena sajūta – neganti savajadzējās uz tualeti. Alans ātri pārlika, vai paspēs līdz mājām, jo izdzertā kafija un kakao meklēja izeju. Tepat netālu bija makdonalds, bet uz to viņš negribēja iet, jo tur vēl vajadzēja būt liekulīgajiem labdariem. Apkārt neviena nebija, varētu jau nostāties pie kāda no resnajiem kokiem un visu mierīgi izdarīt, bet viņš nebija radis tā darīt. Iebāzis kaķi azotē, Alans aizsoļoja kolonādes kioska virzienā, kas atradās līdzās Laimas pulkstenim. Šķiet, kādreiz tur bija sabiedriskā tualete, tikai, vai tā nebūs jau slēgta vienpadsmitos vakarā? Kaķis azotē vibrēja arvien straujākā frekvencē, spiediens iekšā auga. Sīkiem solīšiem Alans tipināja pāri laukumam aiz stūra, pa kāpnītēm lejā un ieraudzīja tualetes durvis. Uz tām plāksnīte “Darba laiks no 8:00 līdz 23:00”. Alans paskatījās pulkstenī – protams, bija jau piecas minūtes pāri vienpadsmitiem. Viņš pagriezās, lai dotos prom un nokārtotos kaut kur kanālmalā, kur nav novērošanas kameras, bet pēkšņi aiz muguras atskanēja klikšķis. Alans atskatījās, durvis bija pavērušās mazā šķirbiņā. Re, cik labi, nevajadzēs čurāt krūmos! Pagrūda durvis un ietenterēja tualetē. Spoža elektriskā gaisma, rindiņa fajansa urināri. Jeb tomēr pisuāri? Vienalga! Ka tikai ātrāk tikt vaļā no tā spiediena!

Alans klumburoja pāri telpai pie urināra, bet pēkšņi patīkamais siltums azotē pazuda, kaķis bija izvēlies ārā. Alans pavērās apkārt, bet balto kaķi uz brūno flīžu grīdas nekur nemanīja. Eh, štrunts par kaķi, jātiek vaļā no tā spiediena, jau tvēra bikšu rāvējslēdzi, kad netālu kāds ievaidējās. Tā riktīgi skumji ievaidējās, ar sāpi. Alans paskatījās tajā virzienā un pie tālākā urināra ieraudzīja netīru veci, īstu bomzi. Kā viņš pirmīt to nebija pamanījis?

– Palīdzi, dēliņ, man dikti vajag čurāt – vecis teica.
– Nu, tad čurā, kas tad tev traucē? – Alans atkliedza, darbodamies ar iestrēgušo bikšu rāvējslēdzi.
– Es nevaru, man taču nav roku! – vecis lūdzās, rādīdams tukšās piedurknes
– Kā tad tu parasti čurā? – Alans jau ar spēku raustīja bikšu rāvejslēdzi
– Man ir tāda aukliņu sistēma, bet šovakar viss saplīsa un es pats nevaru. Palīdzi man, lūdzu!
– Ko? Traks esi? Es taču nekrāmēšos pa tavām biksēm, tiec pats galā!
– Es nevaru, es piečurāšu bikses, bet ārā tāds sals. Es taču nosalšu!
– Nu, tad salsti arī, man pašam spiediens jau šauj pogas ārā!
– Esi cilvēks Alan, lūdzu, lūdzu, palīdzi!
– Ej taču tu … Kā tu zini manu vārdu?
– Vai tad tu neesi Alans?
– Esmu … nolādētais rāvējs, tas kādreiz atvērsies?

Alans dīdījās, ceļus kopā saspiedis, bet rāvējslēdzis kā nevērās tā nevērās vaļā. Vecis tikām bija piesteberējis tuvāk un Alanam nāsīs iesitās sen nemazgātas miesas smaka. Jēziņ, kā tas bomzis smird! Alana kuņģis noraustījās spazmā, vēl mazliet, un es apvemšos!

– Dieva vārdā, palīdzi man, es taču tūlīt apčurāšos, – vecis lūdzās.
– Es pats tūlīt apčurāšos, liec mani mierā!
– Bet tu taču nevari bikses attaisīt, vai pa tam lāgam nevarētu palīdzēt man?
– Turi muti, vecais, netraucē man!
– Palīdzi, lūdzu, izskatās, ka savas bikses tu tāpat nevarēsi atvērt! Turklāt padomā, ja es apčurāšos, tad nosalšu noteikti, jo esmu vecs un bez rokām, bet tu esi jauns un varbūt tiksi līdz mājām! Palīdzi man!

Alans pēkšņi sajuta, ka neatliekamā vajadzība nedaudz atslābst. Viņš paskatījās uz veci:

– Tu tiešām domā, ka kāds tā ņems un vilks tavu mantību ārā no biksēm?
– Jā, kāpēc gan ne? Bet dari to ātrāk, es vairs ilgi neizturēšu!
– Bet tu smirdi, tu esi netīrs!
– Un, kas par to? Jo netīrāks un pretīgāks es esmu, jo labāku darbu tu izdarīsi! Nu, Alan!
– Beidz mani saukt par Alanu! Kā tu zini manu vārdu?
– Reiz jau jautāji! Palīdzi man, tad pateikšu!

Alanu pārņēma dusmas, tas vecis taču neliksies mierā! Bet no otras puses -kas gan man notiks, ja palīdzēšu viņam? Gabals taču nenokritīs! Galu galā nabagam patiešām nav roku, bet varbūt viņš ir kāds burvis? Kā gan viņš manu vārdu uzzināja? Alans pagriezās pret veci, pietupās un pavēra veča bikšupriekšu. Tur nebija nedz pogu, nedz rāvējslēdža tikai lupatiņa ar aukliņa galā. Vecis tiešām smirdēja drausmīgi, Alans juta spazmas kuņģī, tas lēkāja uz augšu un leju, acis asaroja. Viņš neatlaidās, pavilka un pieturēja līdz vecis visu bija izdarījis un labsajūtā krekšķēja:

– Paldies, Alan, tu man dzīvību izglābi! Patiesi! Es tagad jūtos kā septītajās debesīs!

Alans slaucīja rokas bikšu starās:

– Un kā tad ar to manu vārdu?
– Tev pie jakas piesprausta vārda plāksnīte, Alan Pēterson!

Alans paskatījās – patiesi pie jakas bija palikusi plāksnīte, kas kalpoja kā caurlaide firmā, kurā nesen bija piestrādājis. Pacēlis acis, viņš konstatēja, ka veča tualetē vairs nav. Aši gan aizskrēja!

Tikai tagad Alans atcerējās nolūku, kādēļ pats bija nācis uz tejieni, spiediens ietriecās vēderā ar jaunu vilni un viņš nepaspēja. Slūžas parāvās vaļā, karsts šķidrums notecēja gar kājām, caur kurpēm un uz grīdas. Nolādēts! Alans gandrīz apraudājās – kā tad tā? Vecim palīdzēju, bet pašam šitā gadījās! Nebūtu ar to sasodīto bomzi krāmējies, tagad varētu iet sausās biksēs!

Žļurkstinādams slapjos zābakus, Alans izgāja ārā, sals sagrāba viņu ledainiem pirkstiem un dažās sekundēs izrāva no slapjajām biksēm visu siltumu. Mēģināja raiti soļot, līdz mājām tikai kādu piecpadsmit minūšu gājiens, bet slapjās bikses saldēja, tās kļuva aizvien stīvākas un stīvākas, līdz gausāka kļuva arī Alana gaita. Viņš aizvien lēnāk vilkās caur Esplanādes parkam, laternu gaismā gaisā dzirkstīja miljoniem ledus kristāliņu. Tie trīsuļoja, griezās un virpuļoja, džinkstēja un lūgtin lūdzās Alanu nesteigties. Kur tev vēl jāiet? Nevajag, apsēdies tepat un atpūties! Kājas pašas apstājās, tās atteicās iet tālāk, bet prāts pats sev teica, te nu bija labdarība – palīdzēju es vecim, bet tagad pats nosalstu piecu minūšu attālumā no mājām. Kāda ironija!

Kājas saļima, galva lēnām nolaidās uz krūtīm, rokas ļengani nokrita, Alans laidās nāves miegā. Acis aizvērās, bet ausis vēl dzirdēja: “Sandra! Iveta! Skatieties, tas taču Alans! Nosalis, vai?”

Alans juta, kā siltas rokas viņu paceļ, dzirdēja, kā kāds zvanīja ātrajai palīdzībai. Acis nedaudz pavērās, bijušie kursa biedri viņu nesa, bet tālumā skanēja ātrās palīdzības sirēna. Bet pakaļ sīkiem solīšiem, basām kājām cilpoja baltais pūkainais kaķis. „Ai, ai, ai, – tas teica, – kur cilvēkam prāts tādā salā skraidīt apkārt slapām biksēm?” Alans jautāja: „Vai es jau esmu miris?”
„Muļķības, Alan, tu esi labdaris!”, kaķis pacēla asti un aizgāja.

Aizcirtās ātrā palīdzības mašīnas durvis.
– Tiem dzērājiem laikam vienalga kāds sals ārā! Šitas ar’ apmīzies gandrīz līdz padusēm un teju sasalis gabalā! Un tādi mums jāglābj! Būtu labāk atstājuši, nosaltu un atbrīvotu vietu uz pasaules!

„Paldies jums”, tuvu bezsamaņai čukstēja Alans, „paldies par jūsu labdarību!”

SUDRABA VABOLES

1.

Tālumā aiz kalniem atkal bija dzirdamas lielgabalu zalves, lielākiem sprādzieniem sekoja dūmu mākoņi, ko vējš slinki stiepa garumā, kamēr tie pagaisa. Tad nāca jauna zalve, un viss sākās no sākuma. Jau kuro gadu viens un tas pats, prātoja Baba Hasans al Fatari, cik sevi atceros, viens un tas pats. Tikai varas mainījās, bet karš ilga visu Babas mūžu un pusi viņa tēva mūža. Kaut kādā bezjēdzīgā kaujā tēvs arī bija kritis, Baba nevarēja atcerēties, kādas varas pusē tēvs bija karojis un kāda vara viņu nobendējusi. Vajadzēja iet un viņš, Babas tēvs, gāja, šāva, kamēr kādu dienu nepārnāca. Tā Baba bija uzaudzis bez tēva un jau desmit gadu vecumā kļuvis par saimes vienīgo un galveno vīrieti. Tagad viņam bija trīsdesmit pieci, bet grūtā dzīve viņa ārieni vairāk vērta par piecdesmitgadnieku – pleci sagumuši, kādreiz melnie mati lielākoties sirmi, arī bārdā sudrabs vien. Tumšās acis dziļi iegrimušas, sejā aizvien krasāk iegriezās grumbas. Nū, Baba uzsita ēzelim ar nūju pa krustiem, un tas slinki turpināja kāpienu kalnā. Baba atgriezās no tirgus, kur uzpircējs Samīrs bija viņu apkrāpis kā tādu sievieti – par divdesmit kaltētām kazādām tikai neliels maišelis rīsu un divdesmit paciņas cigarešu. Nelietis, tas Samīrs, Baba klusībā pukojās, suns kraupainais, kāda man daļa par viņa grūtībām? Man tās kazādas arī no gaisa nekrīt! Tā sevī prātodams, Baba Hasans al Fatari pa akmeņaino taku kāpa kalnup – ēzelis mazo maišeli mugurā pa priekšu, viņš nopakaļus. Pilsētā tagad pilns ar amerikāņu karavīriem, visu izrīko un māca kā dzīvot, dažus noķer un iesloga, citus no gūsta atbrīvo. Kad bija krievi, viss notika tāpat, tikai raķetes tolaik nelidoja tik tālu un šuravi bija daudz sliktāki karotāji par amerikāņiem. Kas man no tā? Nekas, itin nekas, tikai amerikāņi pērk kazas savai virtuvei, krievi nepirka.

Pārgājis kalna korei, Baba jau varēja saskatīt savu ciemu. Ha, kas nu vairs tas par ciemu – divas mājeles un viens šķūnis, tas bija viss, kas palicis pēc tās nolādētās raķetes sprādziena, kad aizgāja bojā teju visi ciema iedzīvotāji un Baba kļuva par atraitni ar diviem bērniem kamiešos. Tā bija briesmīga diena, visapkārt uguns, drupas, cilvēku ķermeņu daļas. Baba nekad neaizmirsīs, kā, rāpdamies ārā no savas mājas drupām, uzvēlies virsū tieši ciema vecākā ķermenim – viņam bija norauta galva. Tas notika pirms gadiem desmit, bet vēl neviens tā arī nezina, kura puse to raķeti izšāva. Visi saka, ka raķete bijusi nomaldījusies, bet uz kurieni tai bija jālido, to tikai Visaugstākais zina. Ciemā viņi palika tikai divi pieaugušie – Baba un viņa kaimiņš Farūks az Tatars, un divi Babas dēli – divpadsmitgadīgais Saīds un desmitgadīgais Mahamads. Kad māte aizgāja bojā, mazākajam dēlam tikai kāds gadiņš bija.

Baba piesēja ēzeli pie šķūņa, nocēla no tā nastu un nolika zemē, pamalē aiz kalna nogranda sevišķi spēcīgs sprādziens, pat šeit zeme salīgojās. Nedz Baba, nedz viņa dēli, nedz vispār kāds cilvēks šiem trokšņiem vairs nepievērsa uzmanību, tā ir bijis vienmēr un droši vien vienmēr arī būs vienmēr. Puiku mājās vēl nebija, kopā ar kaimiņu viņi kaut kur augstāk kalnos ganīja kazas. Baba ienesa pirkumus mājā un nometa pie pavarda. Iekurinājis uguni, viņš neviļus atminējās kā citureiz bija nācis no tirgus, viņu sagaidīja sieva un visapkārt skanēja kaimiņu klaigas. Tagad viņš viens kā tāds maitasputns, kā koks ar noplēstām lapām vēl turējās nagiem ieķēries akmeņainajā zemē. Vairs nekas nav palicis, tikai tukša māja, rūpes un trūkums. Baba ielēja katliņā ūdeni, iemeta tajā pāris gabalus kaltētās kazas gaļas, sīpolus un vēl šādas tādas saknītes. Vēlāk piebēršu rīsus, Baba pats sev teica, būs mums kārtīgas vakariņas. Viņš noraisīja galvsegu, izpurināju un rūpīgi salocīja uz plauktiņa, tad izklāja uz blietēta māla grīdas paklājiņu un nometās uz tā ceļos. Zemu noliecis galvu, ar pieri skardams paklājiņu, Baba kā katru dienu uzsāka lūgšanu Allāham. Kā katru dienu viņš slavēja Visaugstāko, kā katru dienu viņš lūdza Visaugstākajam tikai vienu – dod mums mieru. Neko vairāk, tikai mieru, pārējo mēs paši atradīsim. Tikai klusumu dāvā mums, tikai iespēju bez nāves draudiem iet pa savu zemi.

–        Tēt, tēt, skaties ko mēs atradām, – ārā skanēja Mahamada balstiņa. Dēli ieskrēja mājiņā sārtiem vaigiem un aizelsušies. Saīds bija novilcis kreklu un tajā kaut ko ievīstījis.

–        Tēt, paskaties …

–        Es paskatīšos, – teica Baba. – Bet vispirms – kur ir kazas?

–        Kazas? – Saīds izskatījās aplam apjucis.

–        Jā, dēls, kazas gan! Kur tās ir?

–        Ak, kazas – iesaucās Mahamads. – Mūsu kazas kopā ar savējām dzen Farūks!

–        Labi, es jau domāju, ka jūs atkal kaut kur aizdauzījušies un par kazām pavisam aizmirsuši – Baba samierinoši teica. – Ja nebūtu tās reizes, kad šakāļi mums divus lopus aiznesa jūsu blēņu dēļ, tad es tā nejautātu. Bet tagad aši nomazgājiet mutes un iesim ēst, pēc tam apskatīsimies, ko esat atraduši

Zēni izmetās ārā un aizskrēja uz strautu mazgāties, tikām Baba salika bļodiņās kazas virumu, trīs vienādās daļās. Kad atnāks kaimiņš ar kazām, arī viņu pacienāšu. Farūks tai nelaimē bija zaudējis itin visu ģimeni, arī bērnus, tādēļ Baba uzskatīja par savu pienākumu reizēm savam vienīgajam kaimiņam parādīt vairāk goda kā tas pelnījis. Vai nav savādi, Baba iedomājās – no visa ciema palicis dzīvs tikai viņš un Farūks, kuru pirms tam neviens ij acu galā nevarēja ciest, jo viņš vienmēr bija draugos ar kārtējo jauno varu – gan krieviem viņš pielīda, gan talibu laikā bija kaismīgākais jauno ideju aizstāvis. Amerikāņi patrieca talibus un Farūks pārtapa par labāko jauno saimnieku draugu. Tas viņam nesa arī kādu labumu, Faruka ģimene dzīvoja pie treknāka katliņa. Runāja, ka viņš vieniem kādu ziņu pateicis, šo to noklausījies un citiem pateicis, tāds glums tips bija Farūks.

Maltīte tuvojās beigām, zēni izlaizīja pēdējās kripatas no savām bļodiņām un galvas pieliekuši pateicās Visaugstākajam. Kad arī tas bija galā un tauki no galda noņemti, Saīds uz tā nolika kreklā ievīstīto atradumu.

–        Tēt, tu pat iedomāties nevari, ko mēs atradām, – Mahamads priekā lēkāja acīm zibot. – Nekad neviens neko tādu nav redzējis!

Saīds atraisīja mezglu un izbēra uz galda pāris duču tādu kā sudrabainu čiekuru. Vismaz Babam tie šķita līdzīgi čiekuriem, kaut pats ne reizi dzīvē nebija īstu čiekuru redzējis. Tomēr čiekuri tie nebija, šie bija dzīvi, gulēja uz galda un slinki kustināja kājeles. Baba pieliecās tuvāk, lai labāk apskatītu savādos radījumus. Tos varētu nosaukt par vabolēm – tās bija visai prāvas, apmēram sērkociņu kastītes lielumā, katrā pusē pa astoņām līkām kājelēm. Neko, kas atgādinātu galvu vai acis, radījumiem nebija – abi gali pilnīgi vienādi. Baba uzmanīgi paņēma vienu vaboli rokās, kājiņas vārgi skrāpējās gar viņa raupjo ādu, bet izskatījās, ka tās kustās tāpat vien, bez jebkāda mērķa. Visa vaboļu kaudzīte uz galda knosījās un kustējās, bet pat nemēģināja rāpties prom. Kukaiņi bija matēta sudraba krāsā, kas visvairāk atgādināja no biežas šaušanas nomelnējušu ieroča stobru.

–        Kur jūs tos atradāt? – Baba jautāja dēliem, radījumu krāsa vedināja viņu domāt, ka tas varētu būt kāds jauns ierocis.

–        Am, ē – uzsāka Saīds. – Tais tālajās ganībās, kur viņnedēļ šakāļus šāvām, tur to vēl ir daudz – paprāva bedre un pilna ar šitādiem kukaiņiem.

–        Un nevienu karavīru tuvumā nemanījāt?

–        Nē! – korīti atbildēja abi zēni.

Baba vēlreiz pacēla vienu no kukaiņiem, tas bija daudz smagāks par vissmagāko vaboli. Tam acīmredzami bija apakšpuse un augšpuse, jo vienu pusi klāja tāds kā ŗaupjš padziļinātu līniju tīklojums, bet otrā pusē no viena gala līdz otram stiepās viena pati līnija. Itin kā zem čaulas vajadzētu būt spārniem, Baba prātoja. Viņš paspaidīja kukaini, tas bija ciets, bet šķita silts.

Ar kazām ieradās Farūks un nācās vaboles no galda novākt, Farūks varētu par atradumu kādam pastāstīt. Ja nu tām vabolēm ir kāda vērtība? Tuvojās vakars, puikas devās pie miera, lai rīt ar pirmajiem saules stariem dzītu kazas kalnos ganīties, bet Baba ar Faruku izgāja ārā uzsmēķēt pa cigaretei. Sarunas lāgā nevedās, Farūks visu laiku centās runāt par kaut kādiem darījumiem ar amerikāņiem, bet Babam gar to bija maz daļas – lai tikai viņi ļauj tam mierīgi dzīvot un pērk vairāk kazu. Pie debesīm parādījās plāns mēness sirpītis, Baba aizbultēja durvis un nolēma vēlreiz apskatīt savādās vaboles. Izvilcis vienu no tām, viņš uzlika vaboli uz galda un sāka aplūkot tuvāk. Pirmajā reizē viņš nebija pamanījis, ka kukaiņiem visapkārt ir tādu kā iedobumu un izciļņu rinda, Baba ievēroja, ka pār visu muguru pārvilktā līnija patiesībā ir sprauga. Paņēmis nazi viņš mēģināja to iebāzt spraugā, lai atvērtu kukaini. Tas neizdevās, Baba paņēma akmeni un sāka ar to dauzīt pa naža spalu kā pa kaltu. Lēni, lēni, tomēr sprauga kļuva platāka. Neviens kukainis nevar būt tik cits, Baba prātoja. Jebkura normāla vabole sen jau būtu sašķīdusi. Tomēr pavisam atvērt kukaini viņam neizdevās, pa pavērušos spraugu viņš tikai tik daudz redzēja, ka vabolē iekšā kaut kas tā kā kustas, kā pulsē. Baba izņēma nazi no spraugas, abas puses ar klikšķi aizvērās. Labi, viņš domāja, rīts gudrāks par vakaru, rīt būs jāaiziet zēniem līdzi un jāpaskata to vaboļu krātuvi. Izskatās, ka bīstamas tās nav, katrā ziņā pēc granātām neizskatās, tomēr nav izslēgts, ka tas ir kaut kādas citādas iedarbības ierocis. Baba sabēra vaboles tukšā podā un uzlika tam vāku. Savādi, Baba domāja, no kurienes te tika daudz putekļu, nupat tikai taču galdu noslaucīju. Tomēr tās vietas, kur viņš bija darbojies ar vabolēm, bija plānā kārtā segtas tādiem kā zilganiem putekļiem. Rūpīgi tos saslaucījis, Baba izbēra gružus pa logu un nopūta eļļas lampiņas vāro gaismiņu. Slava Visaugstākajam!

Kā jau bija iecerēts, no rīta Baba kopā ar dēliem devās uz ganību vietu. Farūks ar savām kazu ādām šodien sasparojies tirgū iet, tādēļ Babam nācās dzīt ganībās arī kaimiņa kazas. Kādu pusstundu gājuši, viņi nonāca vietā, kur zēni vakar bija atraduši vaboles. Bedre bija gan, tāds kā bumbas izrauts krāteris apmēram divu metru diametrā, tās dibenā kūņojās kāds simts vai divi tādu pašu vaboļu. Visa apkārtne bija klāta pelēcīgi zilganiem putekļiem, itin kā zemi būtu skārusi sarma. Vēlējis dēliem aizdzīt kazas kaut kur nostāk (jo putekļi varētu būt arī indīgi), Baba satvēra līdzi paņemto lāpstu un rūpīgi aizbēra bedri – lai kas tie radījumi būtu, nekas labs tas nav. Vismaz svešām acīm tās nav jāredz, kamēr nav noskaidrojies, kas tas ir.

Atgriezies mājās, Baba tāpat izdarīja arī ar vakar atnestajām vabolēm – apraka netālu no strauta, kur zeme mīkstāka. Darot visdažādākos darbus pagāja diena un Baba aizmirsa par savādajiem kukaiņiem, jo prātu nodarbināja daudz vienkāršākas un ikdienišķākas lietas. Pret vakarpusi sāka līt, ne stipri, bet tā smidzināja. Lietus samērcēja putekļaino zemi un savēla to piciņās, izejot ārā basām kājām, mitrie putekļi nepatīkami lipa pie pēdām. Noguruši atgriezās zēni ar kazām, paēda un tūlīt likās gulēt, arī Baba jutās saguris un drīz vien nopūta eļļas lampiņu.

Nākošais rīts bija tik savāds, ka kazas uz ganībām tika aizdzītas daudz vēlāk – pamodušies viņi pamanīja, ka visapkārt ir saauguši platlapaini staipekņi ar lielām zilganzaļām lapām. Baba ar dēliem stāvēja mutes pavēruši un nevarēja vien beigt brīnīties – kā šajā neauglīgajā māla zemē var vienā naktī izaugt tik lekns augājs? Tīteņi bija apauguši visu māju un šķūni, pat ap dažām miegainām kazām tie bija aptinušies. Augus klāja pumpuri, kas acīmredzami kļuva aizvien resnāki un resnāki, līdz viens pēc otra pārsprāga, atklādami treknas, pelēkzilas iekšas. Uzpūta vējš un gaisā pacēlās pelēku putekļu mākonīši, kas lēnām nolaidās zemē. Kur vien putekļi krita, tur tūlīt sāka dīgt jauni staipekņi, tādus brīnumus Baba vēl nebija redzējis un šaubījās vai vispār iespējama tik ātra augšana. Staipekņiem bija visai nepatīkama zili zaļa krāsa, kas nemaz nelīdzinājās pierastajai zāles vai krūmu krāsai. Augi auga tik strauji, ka tos vajadzēja cirst ar sirpi, lai izlauztos paši un aizvestu kazas uz ganībām. Cirtuma vietās no lakstiem pilēja eļļaina, kodīgi smaržojoša sula, Babam šī smarža atgādināja slimnīcu, kur bērnībā bija nonācis ar salauztu roku.

Kad zēni ar lopiem bija prom, Baba ņēmās tīrīt māju un apkārtni, teju visu dienu viņš cirta un rāva, plēsa un mīdīja, tomēr katra norauta auga vietā ar skubu izauga jauns un kā traks ņēmās ziedēt. Baba mēģināja augus plaucēt ar verdošu ūdeni, bet efekts bija pretējs – saņēmuši ūdeni, staipekņi, auga gandrīz vai spiegdami. Cīnīdamies ar augiem, viņš aizelsās un elpot kļuva grūtāk, Baba atsēdās malā un centās atelpoties. Nē kaut kas nav kārtībā – kaut sen vairs nav vasaras karstuma, tomēr viņam līst sviedri aumaļām un visu laiku ir grūti elpot, galva reibst. Līdzīgi kā augstu kalnos, Babam iešāvās prātā. Vairākas stundas cīnījies ar augiem, Baba nolēma uzsmēķēt, apsēdās uz akmens, ielika lūpās cigareti un uzrāva sērkociņu. Itin kā kāds būtu te benzīnu izlējis, viss apkārt vienā mirklī uzliesmoja un tūlīt arī nodzisa, leknie augi karājās melni un apsviluši. Baba galīgi apstulbis sēdēja ar neaizdegto cigareti zobos un neticīgi vērās postažā – tad redz, kas jums nepatīk! Augi bija sabirzuši pelnos, tagad viss apkārt melns kā pēc ugunsgrēka. Baba bailīgi uzāva otro sērkociņu – nekas nenotika.

Atgriezās Farūks no pilsētas, pēc elpas varēja saprast, ka viņš ir grēkojis pie amerikāņiem. Baba izstāstīja Farukam visu par vabolēm un augiem, jo kaut kā taču vajadzēja paskaidrot kāpēc viss apkārt melns. Farūks gan klanīja galvu un it kā piekrita, tomēr pēc tam teica, vai tik kaimiņš kaut kur neesot pie pīpējamās zāles ticis. Citreiz lai uzmanoties ar sērkociņiem, bet mantā labāk dalīties ar kaimiņu. Farūks aizgāja, bet Babu viņa teiktais bija aizvainojis – kā gan viņu, īstenu Pravieša sekotāju var vainot tādā izlaidībā?

Tomēr no rīta Farukam savas domas bija jāmaina – visu, cik vien acs spēja saskatīt, atkal klāja lekni zilpelēki staipekņi. Izbailēs viņš skrēja pie Babas un atrada to kopā ar dēliem kārpāmies ārā no savas mājas drupām – augu svars bija to sagrāvis. Kaut kur netālu izmisīgi mekšķēja kazas, arī tās bija piespiestas pie zemes ar vareno augu segu. Kā mācēdami, visi četri ar sirpjiem metās glābt lopus, jo labi zināja, ka bez kazām viņiem pašiem gals klāt. Kaut kā atbrīvojuši kazas, viņi dzina tās pa staipekņu mežu lejā no kalna. Tālāk no mājām staipekņu bija mazāk, kalna pakājē pavisam maz.

–        Kas tā par Allāha sodību pār mums nākusi, – vaimanāja Farūks. – Ko mēs esam nogrēkojušies viņa vaiga priekšā?

Kā atbildot uz viņa vaimanām, tālumā ieducinājās pērkons. Nē, tā nebija lielgabalu zalve, tie šorīt klusēja. Pār kalniem samilza varens negaisa mākonis, šajā gada laikā tas nebūt nebija gaidāms. Gājēji paslēpās zem pārkarenas klints radzes un gaidīja lietu, trīcošām rokām Farūks mēģināja aizdegt sērkociņu un aizsmēķēt. Sāka līt, no sākuma lielām, retām lāsēm, tad aizvien stiprāk un stiprāk, līdz gāza kā ar spaiņiem. Apkārtne gluži kā atdzīvojās, no visām malām spraucās ārā jauni savādo staipekņu asni, auga augumā, sējās mezglos un veidoja aizvien lielākas augu kaudzes. Farūks, Baba un abi viņa dēli skatījās kā ap viņiem augu siena aug aizvien lielāka, lielāka un lielāka. Uzplaiksnīja zibens un tūlīt arī pērkona dārds aizvēlās pār kalniem, tātad negaiss ir teju virs galvas. Vēl viens zibens spēriens un visa pasaule ap četriem vīriešiem un viņu kazām uzliesmoja milzīgā ugunsbumbā – zibens trāpīja tieši augos.

2.

–        Ser, vai drīkst ienākt, ser? – telts durvis vēra kāds kareivis.

Pulkvedis Makārtūrs noņēma kājas no galda un pamāja kareivim ienākt.

-Ser, atļaujiet ziņot, ser – nupat seismogrāfi sastādīja ziņojumu un vēlēja to nekavējoties nogādāt jums, – kareivis pasniedza pulkvedim izdruku.

– Brīvi, kareivi, – atņurdēja pulkvedis Makarturs un paņēma papīra lapu.

Ko, vellos, tie seismologi atkal atklājuši, pulkvedis prātoja, meklēdams atvilktnē brilles. Dokumentu rotāja zīmogs “Slepeni”, atkal pakistāņi kādu kodolbumu uzspridzinājuši?

„Šodien, 23. oktobrī, pulksten 07:14 6 km attālumā no bāzes notika ļoti spēcīgs sprādziens, tā jaudu vērtējam apmēram 3 kilotonu ekvivalentā. Sprādziena mehānika visvairāk atgādināja gāzes eksploziju. Pats par sevi šāds sprādziens nebūtu nekas īpašs, bet mūsu uzmanību pievērsa fakts, ka sprādziena rezultātā visa jauda tika vērsta atmosfērā, kas izraisīja minimālas zemes svārstības. Meteorologi ziņo, ka virs sprādziena vietas izveidojusies ļoti spēcīga un nekustīga augsta atmosfēras spiediena fronte, kas nav raksturīga šim reģionam. Iesakām rūpīgi izpētīt sprādziena vietu. Koordinātas …”

Tālāk pulkvedis nelasīja, piespieda interkoma taustiņu un iebrēca mikrofonā: – Seržant, mērkaķa ātrumā pie manis!

Kā ķipars no lādes durvīs tūlīt parādījās štāba seržants Karls Gou.

–        Seržant, uz karstām pēdām sameklē to mīnu čali, kapteini Veldri, paņemiet vēl dažus vīrus un aizbrauciet uz šito vietu paskatīties, izskatās, ka mūsu draugiem talibiem kaut kas tur uzsprādzis. Tikai izlūkot, nekādās darbībās neiesaistīties, skaidrs? Jā, un paņemiet līdzi arī tulku, varbūt atradīsiet kādu runātīgu vietējo.

–        Tieši tā, ser, ļausiet izpildīt, ser?

–        Izpildiet seržant, par rezultātiem ziņot man personīgi!

Seržants Gou salutēja un izgāja no pulkveža telts. Ak, Dievs, klusībā nopūtās pulkvedis Makarturs, kaut nu tie maitas nebūtu izgudrojuši kaut ko jaunu! Pulkvedis jau trīs gadus bija šai misijā un Afganistāna viņam bija apriebusies līdz kaklam. Īsi uzbrukumi, pretuzbrukumu atvairīšana, pašnāvnieki spridzinātāji – tas viss bija tapis par pulkveža ikdienu. Kāpēc mēs nevaram vienkārši ļaut viņiem pašiem vienam otru slaktēt? Vai arī izbeigt visas tās muļķības ar ierobežoto kontingentu – izvērst kārtīgu  plaša apmēra operāciju un visu pāris mēnešu laikā pabeigt?

Tikām seržants Gou, sapieru kapteinis Jānis Veldre, tulks un pāris desmiti atlasītu jūras kājnieku un sapieru divās bruņumašīnās izvirzījās uz kalniem. Līdz dokumentā norādītajām koordinātām bija apmēram pieci, seši kilometri, ceļa kā tāda nebija, tātad ceļā paies kāda stunda. Vietu viņi atrada nekļūdīgi, to nevarēja nepamanīt – milzīgs melns un apsvilis lauks, kalnu muguras melnas, cik vien tālu skats sniedzas – viss melns. Pie klints pārkares piespiedušies divi afgāņu vīrieši un divi zēni, visi nokvēpuši melni. Visapkārt izmētātas kazas, lielākoties lauztām kājām. Izkāpuši no mašīnām, kareivji devās pie pārbiedētajiem vīriem. Seržants Gou uzreiz pazina vienu no vīriem, tas bija Farūks, itin bieži redzēts grozāmies ap garnizonu.

–        Kapteini, – viņš vērsās pie Veldres. – Jūs protat krievu valodu, tas resnais ir Farūks, viņš runā krieviski. Pajautājiet viņam, kas te noticis.

–        Privet, Farūk! Varbūt pastāstīsi, kas te noticis? – Veldre uzrunāja resnāko no abiem vīriem, kurš, tāpat kā otrs, trīcēja kā lapa un skatījās neko nesaprotošā acīm.

–        Mister, šaitans šiteno vietu apsēdis! – Farūks bērtin izbēra. – Vaboles, puķes, uguns un ūdens, Visaugstākais soda mūs ar uguni!

–        Paga, paga, Farūk, kādas vaboles, kas te ir dedzis?

–        Viņš, – Farūks pastiepa pirkstu pret Babu, – viņš pie visa vainīgs! Viņš man rādīja kaut kādas sudrabainas vaboles, pēc tam izauga milzīgas, smacējošas puķes. Pēc tam bija zibens un pērkons un viss aizdegās!

–        Kaptein, ko viņš tur stāsta? – seržants jautāja kapteinim Veldrem.

–        Kaut ko par vabolēm un puķēm, saka, ka vainīgs esot tas otrs, Bet runā kā prātu izkūkojis.

Veldre vēl kādu laiku mēģināja no abiem nokvēpušajiem vīriem kaut ko izdibināt, bet ne viens, ne otrs neko sakarīgu nespēja pateikt.

–        Domāju, kraujam šos mašīnās un vedam uz štābu, lai tur gudrie tiek ar viņiem galā, – teica kaprālis Gou.

Veldre pagājās uz priekšu un savāca melnos pelnus analīze, ar pārsteigumu viņš konstatēja, ka zem pelnu kārtas acīm redzamā ātrumā dīgsts zilgani zaļas lapiņas. Kapteinis nogrieza dažus stiebrus un paostīja, spēcīgi uzvēdīja ētera smarža. Kamēr viņš brīnījās par savādo augu, melno pelnu klājienu nomainīja zili zaļo lapiņu sega, nekad viņš nebija redzējis nevienu augu stiepjamies garumā tik ātri. Turklāt virs galvas melnēja mākonis un ducināja pērkons, te notika kaut kas pavisam savāds.

Abi vīri kopā ar zēniem tika iesēdināti mašīnā, tikai Farūks kliedza, ka nevarot taču kazas tā pamest, nācās viņam apsolīt atsūtīt kareivjus, kuri tās vēlāk savāks. Otrs vīrs un abi zēni klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši, arī aizvesti pie pulkveža Makartura klusu tupēja stūrītī un izbiedēti zibināja acis uz visām pusēm. Farūks gan neklusēja.

–        To viņš, Baba, viņš un viņa puišeli izdarīja! – Farūks brēca. – Jau pirms pāris dienām viņš rādīja man kaut kādu ellišķīgu vaboli un no rīta viss bija apaudzis ar tiem smacējošajiem augiem! Ai, Allāha lāsts pār manu muļķa galvu! Un es vēl domāju, ka šis man draugs, bet nē – divi vien tur esam palikušies pēc tās negantās bumbošanas, bet viņš ņem un izdara šitā. Šaitans viņš ir, tas Baba!

Farūks runāja bez mitas, izskatījās, ka viņš nobijies un gaida kaut kādu sodu par notikušo. Tomēr gan pulkvedim Makarturam, gan citiem virsniekiem bija skaidrs, ka Farūks neko nezina par notikušo, tikai cenšas drošības labad nodrošināties pret iespējamajiem apvainojumiem. Baba sāka runāt tikai nākošajā dienā, izstāstīja visu par dēlu atrastajām vabolēm un savādajiem augiem, arī Saīds un Mahamads izstāstīja kā atraduši vaboles bedrē, kā pārnesuši mājās. Tomēr arī no viņu stāstītā neko vairāk taujātāji neuzzināja.

Mahamads paraustīja tulku ar svārku malas: – Klau, cienītais, pasaki tam kungam, ka man viena vabole ir.

Pulkvedis Makarturs pārsteigts blenza un vaboli, kas bezspēcīgi kūņojās uz viņa galda, neko tādu viņš pat Discovery kanālā nebija redzējis, savādais radījums vairāk izskatījās pēc atnācēja no citas pasaules. Iezvanījās tālrunis.

–        Vai pulkvedis Makarturs? – klausulē skanēja sapieru komandiera Jāņa Veldres balss.

–        Jā, kaptein, kas jums ziņojams?

–        Ser, vai jūs nevēlaties atnākt pie mums uz ķīmisko laboratoriju, materiāli no sprādziena vietas ir ļoti interesanti.

Pulkvedis un daži viņa vietnieki ātri piecēlās un izgāja no telpas. Līdz laboratorijai nebija tālu, tomēr pulkvedis nesteidzās, vajadzēja to lietu „apsmadzeņot’, kā viņš mēdza teikt. Vai tiešām šajā karā atkal tiek izmantots kāds jauns ierocis? Ja vienā mirklī uzsprāgst milzīgas apgabals, vienā acumirklī viss sadeg un liesma noplok – kas tas ir?  Šorīt meteorologi ziņoja, ka virs tā apgabal izveidojies un nekustīgi stāv milzīgs zema atmosfēras spiediena apgabals. Tas nav raksturīgi šai zemei. Vai tas kaut kādā veidā saistīts?

Tā prātojot viņš nonāca līdz ēkai, kur saimniekoja sapieru kapteinis Veldre. Laika gaitā viņš bija izveidojis visai labi aprīkotu laboratoriju, kur varēja pētīt gan sprāgstvielas, gan gāzes – visu, kas interesēja komandierus. Pulkvedis iegāja laboratorijā, tajā dega spilgta gaisma, gar sienām plauktos izvietoti dažādi aparāti. Atsevišķā telpā, kas bija nožogota ar sprādziendrošo stiklu, atradās galds. Pie tā ķīmijas aizsargtērpos rosījās vairāki vīri. Kāds no tiem pamāja pulkvedim un ar žestu vēlēja uzlikt sakaru ierīci. Makarturs uzlika austiņas un pieregulēja mikrofonu. Nekavējoties austiņās atskanēja kapteiņa Veldres balss:

–        Priecājos, ka atnācāt, pulkvedi! Mēs te tādas lietas esam atklājuši!

Veldre stāstīja un Makarturs nespēja noticēt dzirdētajam – tas ir kaut kāds augsto tehniku ierocis vai iebrukums no citas pasaules? Kapteinis pastāstīja, ka sprādziena  vietā paņemtās augsnes paraugi esot bāztin piebāzti ar savādām sporām.

–        Mazākā ūdens lāse, un sporas sāk dīgt, – kapteinis teica. – Neiedomājami – dažu stundu laikā augi spēj izaugt teju desmit pēdu augstumā, uzziedēt un izkaisīt jaunas sporas! Turklāt tiem augiem nevajag apputeksnēšanu.

Augi neveicot neko fotosintēzei līdzīgu, tajos notiek sarežģīta ķīmiska reakcija, kas no zemes iegūtos minerālus pārveido ēterī un skābeklī. Turklāt tas notiek neticami ātri un milzīgos daudzumos.

–        Nav nekāds brīnums, ka to nabagu ciems uzsprāga – ēteris pats par sevi ir viegli uzliesmojošs, bet skābeklis degšanu tikai pastiprina, – turpināja Veldre. – Otrajā gadījumā augi jau bija pārņēmuši visu kalnu un ieleju, tātad tur uzkrātās gāzes apjoms arī bija milzīgs. Atceraties, vien no tiem vīriem stāstīja, ka bijis grūti elpot? Tas no skābekļa pārbagātības gaisā!

–        Vai tām vabolēm ir kāds sakars ar visu notiekošo? – pulkvedis norādīja uz sudrabaino vaboli, kas vāri kūņojās hermētiskā kārbiņā.

–        O, jā, tas arī ir ļoti interesanti!

Veldre stāstīja tālāk – vaboles acīmredzot ir transporta līdzeklis. Patiesībā tās nav vaboles, bet biomehāniskas ierīces. Tās ir ārkārtīgi izturīgas, ar parastajiem līdzekļiem tās nav iespējams atvērt. Noskaidrojies, ka vaboles izstrādā zilganpelēko augu sporas milzīgā daudzumā, bet pašas ir gluži nekaitīgas.

–        Bet kādēļ? Kāda tam visam loģika? – jautāja pulkvedis.

–        Tūlīt parādīšu! – Veldre paņēma vaboli un ievietoja to lielākā kārbā, kur bija salapojuši svešādie augi. – Redzat? Gāzu analizators rāda, ka kārbā ir gandrīz tikai ēteris un skābeklis, īstens degmaisījums.

Vabole rātni tupēja un neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Pēc pāris minūtēm tā atdzīvojās un sāka raiti rikšot pa kārbu. Kājiņas zibēja tik ātri, ka izskatījās, it kā radījums lidotu uz pelēku putekļu spilvena. Pulkvedis pārsteigs skatījās notiekošajā un jautāja:

–        Bet kāda tam visam jēga?

–        Kāda jēga? Vaboles mūsu atmosfērā nespēj normāli kustēties, tām ir vajadzīgs ētera un skābekļa maisījums, tā ir viņu atmosfēra!

–        Un kas tad tas īsti ir? Kāds jauns ierocis?

–        Tas nav ierocis parastajā izpratnē, pulkvedi. Tās noteikti ir būtnes no kosmosa, no citas planētas. Bet tas var būt arī ierocis, viņu ierocis pret mums.

–        Un ko tām vajag?

–        Kas to lai zina? Tikai vaboles spēj uz to atbildēt.

Pulkvedis noņēma austiņas un aizdomīgi paskatījās uz tām, it kā austiņas no viņa slēptu kaut ko svarīgu. Citu planētu būtnes? Tas nevar būt, vienkārši nevar būt! Šeit, Dieva pamestajā nostūrī, ko karš saraustījis gabalu gabalos, tieši šeit jānotiek kaut kam tādam. Viņam jāpieņem lēmums, tāds ir viņa darbs, bet kādu lēmumu var pieņemt, ja nav zināms kā tas uz mums attiecas. Varbūt vaboles mūs neapdraud? Varbūt tas tomēr ir ierocis?

No slēgtās telpas iznāca kapteinis Veldre:

–        Zināt, pulkvedi, mēs ar puišiem vēlamies aizskriet līdz tai vietai un paskatīties, kas īsteni notiek. Skatījāmies jaunākās satelītnovērošanas bildes, bet mākoņi virs tiem kalniem ir tik biezi, ka nekas nav redzams.

–        Lieliski, izpētiet visu kārtīgi un uz karstām pēdām par visu ziņojiet tieši man! – atvieglots atsaucās pulkvedis. Tādējādi lēmuma pieņemšanu varēja atlikt. Mans pienākums ir analizēt apstākļus un dod komandas par uzbrukumu vai aizstāvību, padomāja pulkvedis Makarturs. Par citplanētiešiem nevienā augstskolā nemāca. Durvīs parādījās seržants Gou.

–        Atļausiet vaicāt, ser? Ko darīt ar tiem četriem afgāņiem, ko aizvakar atvedām?

Pulkvedis pakasīja pakausi.

–        Lai brauc kopā ar Veldri, mēs tā arī neatvedām viņu kazas, lai paši ar tām tiek galā.

–        Klausos, ser! – Gou salutēja. – Varbūt arī es varu doties viņiem līdzi?

–        Brīvi, seržant, varat doties, ja jums tā tīk. Iztikšu kādu brīdi bez jums.

Jau iztālēm braucēji pamanīja, ka aizvakardienas sprādziena vieta ir krasi izmainījusies – gan kalnus, gan daļu piekalnes, cik vien tālu sniedza skats, klāja zilgani zaļo augu mežs. Virs kalniem melnēja pamatīgs negaisa mākonis. Augi bija nokāpuši arī no kalna un ieņēmuši krietnu daļu līdzenuma to tuvumā. Gou brauca tuvāk augu robežai, pēkšņi mašīnas ātrums strauji samazinājās.

–        Kas, pie velna, te notiek? – iebrēcās seržants Gou un vēl stiprāk piespieda akseleratora pedāli. Motors iekaucās, riteņi neganti griezās uz vietas un kārpījās pa akmeņiem, tomēr nekustējās no vietas. – Sasodīts, vai jūs kaut ko saprotat?

–        Tūlīt slēdziet ārā motoru, – iesaucās kapteinis Veldre. – Tai biezoknī ir pilns ar sprāgstošu gāzi! Viena dzirkstele, un mēs visi uzlidosim gaisā!

Seržants atlaida akseleratoru un izslēdza motoru, mašīnā sāka no sākuma lēni, pēc tam aizvien ātrāk un ātrāk ripot atpakaļ. Gou spieda bremžu pedāli cik spēka, tomēr mašīna slīdēja atpakaļ līdz ar pamatīgu blīkšķi ietriecās aizmugurē braucošajā Hummer. Vīri sēdeklī sakrita kaudzē, kaut kur pašā apakšā sašutis kliedz Farūks.

Visi izkāpa no mašīnām.

–        Neko tādu vēl neesmu redzējis, kaptein – itin kā būtu iebraucis gumijas spilvenā! – teica seržants Gou, berzēdams sasisto pakausi.

Kapteinis Veldre pagāja pāris soļus uz priekšu, bet tālāk netika – kāda mīksta neredzama siena spieda viņu atpakaļ. Neredzams siena neļāva spert ne soli.

–        Kas tas ir? – jautāja Gou, taustīdams nez no kurienes uzradušos barjeru.

–                  Nav ne jausmas, – teica Veldre. – Izskatās pēc spēka lauka..

–        Zvaigžņu kari, vai? – Gou bija neizpratnē. Apkārt pulcējās pārējie vīri, taustīja neredzamo sienu un neticībā grozīja galvas.

Seržants Gou satvēra Veldri aiz rokas:

–        Kaptien! Skatieties, skatieties tur biezoknī!

Veldre paskatījās norādītajā virzienā un kļuva vai mēms aiz pārsteiguma – gar zaļo augu robežu slīdēja sudrabaina čūska. Tā bija apmēram metru resna un savus desmit metrus gara, čūska neizsakāmi veikli locījās cauri augu biezoknim, laiku pa laikam apstājās un it kā ieklausījās, kaut gan abi tās gali bija vienādi, ne vēsts no acīm, ausīm vai kāda cita maņu orgāna.

–        Šausmas, kaptein, tas gan ir īstens briesmonis, gluži kā no filmas “Svešie”!  – Gou drošības labad pakāpās pāris soļu atpakaļ.

Veldre skatījās biezoknī, kur neticami veikli locījās milzīgais dzīvnieks. Uz brīdi tas apstājās un kapteinis pamanīja, ka lielais ķermenis sastāv no daudzām sudrabainajām vabolēm, kas bija cieši saķērušās kopā kājiņām. Kā Lego klucīši, Veldrem iešāvās prātā. Tātad vaboles atsevišķi nav bīstamas, bet kopā tās droši vien var veidot jebkādas formas un nozīmes … Jā, ko tās kopā veido? Dzīvniekus? Citādas biomehāniskas ierīces? Kā apstiprinot viņa domas, gar neredzamās sienas otru pusi aizvēlās iespaidīgu izmēru lode, arī veidota no neskaitāmām sudrabainajām vabolēm. Tālumā leknie augi locījās un liecās, varēja saprast, ka aiz sienas ir daudz šādu radījumu. Veldre sajuta, ka kāda neredzama roka viņu stumj atpakaļ, viņš padevās tai un spēra soli atpakaļ. Tātad barjera izplešas! Svešie radījumi un augi iekaro jaunas teritorijas. Iekaro, Veldre prātā atkārtoja šo vārdu. Acīmredzot atnācēju spēka lauks ir puslodes veida, jo virs tā vēl aizvien karājās melnais mākonis un nemitīgi šķīla zibeni pēc zibeņa. Pērkona dārdi ar tālumā notiekošo apšaudi saplūda vienā nepārtrauktā dunoņā. Pēkšņi iepīkstējās viņa rācija, viņu izsauca pulkvedis Makarturs:

–        Kaptein, steidzīgi atgriezieties! Nupat saņēmu ziņu no NATO virspavēlniecības – viņi no pavadoņa infrasarkanajā spektrā pamanījuši, ka netālu no jums darbojas vairāki desmiti iespaidīga izmēra ierīču. Atgriezieties un sastādiet detalizētu ziņojumu, rīt ieradīsies kāds augsts ierēdnis no Briseles.

Vīri sakāpa mašīnās un devās atpakaļ uz bāzi, aiz muguras melnēja zaļgani zilais biezoknis un laiku pa laikam tajā pazibēja kāda radījuma sāni.

Amerikāņi aizbrauca, bet Baba ar dēliem un kaimiņu Farūku sēdēja uz akmeņiem un skatījās uz blīvo zili zaļo biezokni sev priekšā.

–        Un ko mēs tagad darīsim? Ko? – Farūks burkšķēja. – Kur mums likties? Mājas ir aiz tās neredzamās sienas, varbūt nekādu māju vispār vairs nav. Kazas pagalam, ko ēst mums nav, un pie visa vainīgs esi tu, Baba!

–        Rimsties, kaimiņ! Kāpēc tu vaino mani? Vai tad tev tas amerikānis nepastāstīja par zvaigžņu būtnēm? Tās vaboles nokritušas no turienes, no debesīm. Un, kur pēc tavām domām dzīvo Allāhs? Debesīs, tu kazas pauri! Vēl nesaproti? Pats Allāhs to ir atsūtījis, varbūt tā čūskas tur iekšā ir jauns Pravietis, kas sūtīts pie mums? Nezaimo, Farūk, nezaimo, labāk pagriezies ar seju pret Meku un palūdz Visaugstākajam, lai viņš nesoda tavu dumjo galvu pārāk bargi!

–        Allāhs, saki? Un kāds Allāhs lika tev tās vaboles mājās nest? Ne jau es tos augus ar ūdeni laistīju, tu tas biji! Labi, ne tu pats, bet tavi dēli, kas būtībā neko nemaina. Zini, ko es tev teikšu – iešu es kalnos uz slepenajām alām pie mullas Omāra. Izstāstīšu viņam par visām šīm lietā, lai tad viņš izspriež- ir tā Allāha sūtība vai arī pats nelabais pa zemi staigā.

–        Pie mullas Omāra? – Baba bija izbrīnīts. – Viņš jau sen nav nekāds Dieva cilvēks, Farūk. Dzirdēju, ka tapis par vietējo Taliban vadoni. Kāpēc tad viņš sēž tais alās un amerikāņi cenšas viņu no turienes izbumbot?

–        Svēts vai nesvēts, mulla vai ne mulla – kāda atšķirība? Iet man tāpat nav kur, tur vismaz mani pabaros un ļaus pie uguntiņas pasildīties. Nāksi līdzi?

–        Nē, kaimiņ, mēs iesim atpakaļ pie amerikāņiem, kādu laiku padzīvosim bēgļu nometnē un paskatīsimies kā šī jezga beigsies. Tad varbūt dosimies tālāk pie mans nelaiķes sievas radiem uz Hurzufu. Runā, ka tur esot daudz brīvas zemes.

–        Tad paliec sveiks, kaimiņ Baba! Zvēru pie Muhameda bārdas – tad vēl redzēsi, ka amerikāņi visā vainos tevi!

Farūks piecēlās un sparīgi aizsoļoja, Baba noskatījās bijušajam kaimiņam pakaļ, tad ar dēliem devās atpakaļ uz amerikāņu bāzi.

3.

Helikopters nosēdās bāzes lidlaukā, kad putekļu mākonis izklīda, no lidaparāta iztrausās maza auguma apaļīgs vīriņš sārtiem vaigiem un papliku galvvidu, cepuri ar roku pieturēdams, viņš sīkiem solīšiem aiztipināja sagaidītāju virzienā.

–        Ģenerālis van Eriksens, Gvido van Eriksens – vīriņš izplūda platā smaidā un stiepa roku pulkvedim Makarturam. – Esmu NATO ģenerālštāba īpašais sūtnis, virspavēlniecība deleģējusi man visplašākās pilnvaras.

Pulkvedis paspieda mīksto, maigo rociņu. Tad šis būs tas vīrs, kam jāpieņem lēmums iespējams vissarežģītākajā konfliktā pasaules vēsturē? Makarturs bija rūpīgi izstudējis Veldres ziņojumu un šaubu vairs nebija – tas noteikti ir citplanētiešu iebrukums. Vai tiem nodomi labi vai slikti, to rādīs laiks. Mazais ģenerālis rikšoja blakus pulkvedim Makarturam un jautāja:

–        Sakiet, pulkvedi, vai tas tiesa, ka jums te lidojošie šķīvīši nolaidušies? Un citplanētieši esot tizlas vaboles nevis monstri kaut kādi? Briselē man teica, ka mūsējie no kosmosa esot šos nobildējuši, kalnos to esot liels bars. Vai tas tiesa, pulkvedi?

–        Ne gluži, ģenerāli van Eriksen.

–        Nebūsim tik oficiāli – Gvido, vienkārši Gvido.

–        Labi, Gvido. Lidojošo šķīvīšu nav, kā viņi ieradušies nav zināms. Mūsu atmosfēra viņiem ir kaitīga, tādēļ svešie uzbūvējuši kaut kādu spēka lauku un zem tā no vabolēm veido dažādus nesaprotamus ķermeņus. Viņiem nepieciešama ētera un skābekļa maisījums, mūsu atmosfērā tas ir ārkārtīgi bīstams.

Tālāk pulkvedis izstāstīja visu, ko bija izdevies uzzināt kapteinim Veldrem.

–        Ej tu nost, tas gan ir sasodīti interesanti, – mazais ģenerālītis sasita plaukstas. – Ko viņiem vajag? Vai viņi grib iekarot Zemi? Esat mēģinājuši stāties ar viņiem kontaktos?

–        Spēka lauks tika izveidots tikai pirms pāris dienām, nekādu mēģinājumu kontaktēties ar mums nav bijis. Pie robežas visu laiku atrodas patruļa un ir zināms, ka savas robežas viņi palielina – spēka lauks lēnām virzās uz priekšu. Bet jūs pats visu redzēsit, ja vēlaties, pēc pāris stundām dosimies uz notikuma vietu.

–        Bet tikai pēc pusdienām, pulkvedi. Esmu tā izsalcis, ka vērtu tos jūsu citplanētiešus visus apēst!

Apmierināts par izdevušos joku, ģenerālis van Eriksens iegrudzinājās.

–        Ziniet, pulkvedi, jūsu pavārs nekam neder, – ģenerāļa garastāvoklis pēc pusdienām sāka maitāties. – Tas liellopa bifšteks bija sīksts un – jūs pamanījāt? – ar tādu savādu smaciņu.

–        Tā bija kaza, ģenerāli … atvainojiet, Gvido … mēs tās pērkam no vietējiem un kareivji ar to ir tīri apmierināti.

–        Kaza? Pulkvedi, es nepārklausījos? No kazām taču tikai fetaki sieru taisa!

Tā pukodamies ģenerālis tomēr ietusnīja Hummer un līdz pat notikuma vietai gaudās par neērtību, par bruņuvestes smagumu un daudz ko citu. Briselē viss ir citādāk, viņš sūkstījās.

–        Ā, tad šitā ir tā jūsu robeža, – konstatēja ģenerālis, trausdamies ārā no mašīnas.

Pagāja uz priekšu un uzmanīgi pataustīja neredzamo sienu.

– Nav slikti, nav slikti. Pulkvedi, jūs zinājāt, ka jūsu tā saucamais spēka lauks ir silts? Tur iekšā laikam ir pamatīgs karstums!

Ģenerālis jau grasījās gardi pasmieties par savu joku, kad no zili zaļo augu biezokņa izslīdēja kuprains radījums bez galvas, bet ar astoņām kājām. Siena pavirzījās par kādu pēdu uz priekšu un nogāza ģenerāli no kājām.

–        Jūs redzējāt? Pulkvedi, tas man uzbruka, tas gribēja mani nogalināt! Padodiet roku! Nestāviet kā tāds auns, padodiet roku un palīdziet piecelties!

Tālāk notikumi risinājās zibens ātrumā – ticis kājās, ģenerālis izrāva kādam kareivim no rokām patšuteni un iztukšoja visu aptveri nezvēra virzienā. Neviens nepaspēja viņu brīdināt – lodes iegrima neredzamajā sienā, apstājās un svilpdamas lidoja atpakaļ – trīs no tām trāpīja ģenerālim tieši krūtīs, viena ieskrambāja tuvākā Hummer vējstiklu. Ģenerālis nogāzās kā nopļauts un necēlās, ātri sameklēja nestuves, uzlika viņu uz tām un iekrāva mašīnā. Pusceļā uz bāzi cietušais atguva samaņu, veste bija ģenerāli pasargājusi no paša izšautajām lodēm, bet uz miesas bija palikuši trīs pamatīgi zilumi.

–        Man uzbruka! – ģenerālis iebrēcās. – Vai redzējāt? Tas zvērs likās man tieši virsū un apšaudīja! Es esmu ievainots! Ārstu, ātrāk ārstu sagādājiet!.

Velti pulkvedis centās ģenerālim paskaidrot, ka neviens viņam nav uzbrucis, bet savainojis viņš pats sev, Gvido Van Eriksens bija pārskaities.

–        Tā bija naidīga rīcība, tas bija uzbrukums man un visai aliansei! Tas ir karš, velns parāvis! Es iznīdēšu to odžu dzimumu!

Ģenerālis izrāva no kabatas mobilo tālruni un sāka drudžaini spaidīt taustiņus.

–        Ko? Sasodīts, zonas nav, iedodiet man satelīttelefonu! Jūs mani nedzirdējāt? Ātri atrodat to tālruni!

Lai prasīto atrastu, nācās apstāties, jo satelīttelefons atradās citā mašīnā.

–        Madlēna? Vai tā esi tu, Madlēna? – ģenerālis van Eriksens kliedza klausulē. – Tūlīt savieno mani ar komandieri Bergeru! Anrī, sveiks, te es! Jā, jā Gvido, nupat biju tajā invāzijas vietā, tas kaut kas šausmīgs! Ko tu runā, Anrī?  Kādi zinātnieki, kāda izpēte? Man uzbruka, uz mani šāva, ko tur vēl pētīt? Sazinies tūlīt ar amerikāņu jūras floti, lai viņi aši paceļ pārīti Stealth, vai kas nu viņiem tur ir ar kodolbumbām, un noslauka to burbuli no zemes virsas! Nē, Anrī, nē, tas nav apspriežams, tā ir naidīga un mums sveša dzīvības forma, kas noteikti vēlas mūs iekarot! Man taču uzbruka! Viss, Anrī, rīkojies!

Ģenerālis nometa klausuli un uzdzalkstīja ar acīm pārējiem, itin kā gribēdams teikt – re, cik ātri es visu nokārtoju! Pirmais atguvās Pulkvedis Makartūrs:

–        Ģenerāļa kungs, vai esat pārliecināts, ka tā ir pareiza rīcība? Ja bumba caursitīs viņu spēka lauku un uzsprāgs tajos kubikkilometros sprādzienbīstamas gāzes, varat iedomāties kas notiks? Sešu kilometru attālumā no mūsu bāzes nomesta kodolbumba viena pati noslaucīs mūsu bāzi no zemes virsmas! Padomājiet ja vēl aizdegsies visa tā gāze, tā jūs pusi pasaules var iznīcināt!

Ģenerālis nepiekrita, ģenerālis strīdējās un rādīja savus zilumus, tomēr kopīgiem spēkiem viņa atriebes kāre tika samazināta līdz zeme – zeme tipa raķetei.

–        Ja jums izdotos tur iedabūt kaut vai sērkociņu, tas maisījums aizdegtos un iznīcinātu visu zem spēka lauka, – teica pulkvedis Makarturs. Par to, vai jāmēģina atnācējus iznīcināt, pulkvedis neiebilda – kaut arī tieša drauda no spēka laukā ietvertajiem nebija, tomēr lauks pakāpeniski auga un neviens nevarēja zināt, cik tālu tas pletīsies.

Četras dienas pēc spēka lauka parādīšanās uzbrukums svešajiem bija sagatavots – apmēram kilometra attālumā no lauka robežas uzstādīja raķešu iekārtu un notēmēja to uz neredzamo ienaidnieku. Tuvāk laukam novietoja vairākas videokameras, kam viss notiekošais būs jāieraksta. Ģenerālis van Eriksons pats uzņēmās aktivizēt raķetes starta iekārtu. Trīs – divi – viens – maizais īkšķītis piespieda sarkano pogu un raķete šņākdama aizlidoja, skatītāji pievērsās datoru ekrāniem. Lūk, raķete lido, lūk – ietriecas laukā, krīt zemāk un zemāk, spiežas dziļāk un dziļāk, tūlīt būs sprādziens, bet nekā. Raķete iztērējusi visu degvielu, kūleņu kūleņiem aizlidoja atpakaļ un uzsprāga kādā laukā tālu aiz vērotāju mugurām.

–        Nu? Ko es teicu? Tagad paši redzējāt, ka ar koka zobentiņu pret ložmetēju nevar iet! – ģenerālis bija sašutis. – Ja būtu lietots kāds spēcīgāks ierocis, tas noteikti būtu pārsitis lauku un mēs mierīgi varētu braukt mājās. Ko tagad darīsi, pulkvedi?

Arī pulkvedis bija pārsteigts par raķetes nespēju ielauzties laukā. Bet balsī viņš teica:

–        Raķetei beidzās degviela, to mēs nevarējām paredzēt. Man padomā ir izmantot bunkuru bumbu,  tai vajadzētu līdzēt.

–        Kādu vēl bunkuru bumbu? – ģenerālis jautāja.

–        Nu, tā ir tāda visai jaudīga bumba, ko mūsu karspēks šeit izmanto alu un bunkuru spridzināšanai – tā no sākuma ietriecas vairākus metrus dziļi zemē un tikai tad uzsprāgst. To visai bieži izmantojam, jo pretinieks slēpjas dziļi pazemē. Kaut kur tur kalnos arī mūsu draugs mulla Omars atrodas kādā alu labirintā.

–        Kalnos? Kurā pusē? – interesējās ģenerālis.

–        Kaut kur tur, – pulkvedis ar plašu žestu norādīja uz kalniem. – Apmēram turpat, kur plešas tas spēka lauks, bet precīzi nezina neviens. Bumbas atrodas Bagramas bāzē, vajadzīgas tikai koordinātas un pavēle.

–        Tad dodat tādu pavēli! Ko jūs vēl gaidāt? – iesaucās ģenerālis van Eriksens.

4.

Farūks klupdams un krizdams kūlās uz priekšu pa akmeņaino kalna nogāzi. Sendienās te bija taka, bet nu jau labu laiku kā rūpīgi iznīcināta. Krievu okupācijas laikā Farūks kādu laiku bija cīnījies modžahedu spēkos un itin labi zināja gan ceļu, gan alu sistēmu. Pašas alas tika izveidotas pirms daudziem gadsimtiem kārtējā kara laikā ar kādiem iekarotājiem, bet tik tāla pagātne Farūkam neinteresēja. Lūk, te ir pieci lieli akmeņi, aiz tiem būs nobrucis klints gabals, bet aiz tā – ieeja alu sistēmā. Kādreiz viņš bija lēsis, ka varētu itin izdevīgi pārdot šīs zināšanas amerikāņiem, bet tagad bija itin priecīgs, ka tā nav rīkojies. Aiz nobrukušā klintsakmens Farūkam krūtīs iespiedās automāta stobrs.

–        Salam Aleikum, cienītais, es nāku ar mieru un svarīgu vēsti godājamajam mullam Omāram, – viņš teica un būtu zemu paklanījies, ja krūtīs nebūtu iespiedies stobrs.

–        Un kāpēc man tev būtu jātic? Vienkāršāk būtu tevi nošaut un atdot šakāļiem par barību, – čukstēja sargs, bet spiedienu uz Farūka krūtīm tomēr atslābināja.

–        Allāhs ir viens un Muhameds viņa pravietis, es esmu Farūks az Tatars, mulla mani labi pazīst, pajautā viņam.

Sargs piespieda interkoma taustiņu un kaut ko klusi pateica, sagaidījis atbildi, viņš nolaida automātu un teica Farūkam:

–        Vari iet, mulla tevi gaida.

Farūks devās pa labi zināmo ceļu dziļāk alās, kopš viņa cīņu laikiem te daudz izmaiņu noticis – alās un gaiteņos uzstādīti neuzkrītoši gaismas ķermeņi un novērošanas kameras, visur redzami vadi, darbojās gaisa kondicionētājs. Mulla Omārs sēdēja paklājiem izklātā alā pie rakstāmgalda, ala bija spoži izgaismota, mulla kaut ko rakstīja datorā.

–        Miers tavam namam, – teica Farūks un zemu paklanījās.

–        Ā, Farūks atnācis, sen par tevi nekādu ziņu nebija, – mulla Omārs pacēla acis no datora ekrāna. – Nav labi, nemaz nav labi vecus draugus aizmirst. Ko gribēji man teikt, Farūk??

–        Ai, godājamais mulla visgudrākais no gudrajiem, tu zini, ka Farūks ir tur un paklausās, vēl kaut kur un atkal paklausās, Farūks daudz dzird un redz. Gribēju tev pastāstīt par atnācējiem no citas pasaules, kuri savu māju uzbūvējuši uz manas mājas.

–        Tu domā šo? – mulla pagrieza datora ekrānu pret Farūku. Tajā bija redzams satelītuzņēmums un pašā vidū gaiši pelēks aplis. – To man jau pirms pāris dienām paziņoja, zinu arī par Babas dēlu atrastajām vabolēm un augiem, kas aug milzīgā ātrumā. Ja gribēji stāstīt par šo, tad tās ir vecas ziņas, mullam Omāram arī ir garas ausis.

Farūks bija pārsteigts, ka mulla visu zina teju labāk par viņu pašu.

–        Nebaidies, Farūk, kaut arī neko jaunu man pavēstīt nevari, tomēr allaž priecājos tevi redzēt. Tu vēl biji mazs zēns, kad mēs ar tavu tēvu vērsām ieročus pret neticīgajiem šuravi. Tie bija labi gadi, jaunība un dumjš pretinieks – kas gan var būt labāks īsteni ticīgam džihāda kareivim?

Mulla Omārs pievēra acis un sapņaini pasmaidīja.

–        Saki man Farūk – vai mēs tos debesu sūtņus nevarētu kaut kā izmantot savā labā? Man tapis zināms, ka amerikāņi šāvuši raķeti pa to kupolu, bet nevarēja tam ne nieka padarīt. Es domāju, ka Allāhs savā gudrībā ir atsūtījis mums kādas citas pasaules pārstāvjus, tātad tām jābūt saprātīgām būtnēm. Kā tev šķiet – vai mēs varētu ar viņiem satikties un varbūt iegūt tā spēka lauka tehnoloģiju? Padomā pats, kāds mums no tā būtu labums – sēžam mēs kā zem liela lietussarga un nevar mums ne lode, ne bumba, ne raķete neko padarīt. Kā tev šķiet, Farūk?

Farūks juta kā auksti sviedri tek pār muguru – kā viņš, vienkāršs zemnieks var dot padomus viedākajam no viedajiem, pašam mullam Omāram?

–        Lai nekad nenodziest gaisma tavā namā, godājamais mulla, – viņš knapi dvesa. – Vai var ar Allāha sūtņiem runāt cilvēku valodā, nezinu gan. Cik man stāstīts, tās ir kaut kāds kuslas vaboles, kas lāgā pat paiet nevar.

–        Farūk, Farūk, un tu teicies man svarīgas ziņas pavēstīt? Skaties, šo mani cilvēki nofotografēja pie spēka lauka malas.

Mulla uzklikšķināja pa datora taustiņiem un atkal pagrieza ekrānu pret Farūku.

–        Skaties, šī ir milzu čūska, šis – kuprains nezvērs bez galvas, te vēl kaut kāds kubs ar atverēm sānos, te ģenerālis van Eriksens pārbīlī šauj uz citplanētieti – mullam viss ir zināms! Tās nav nekādas nevarīgas vabolītes, šie, mans draugs Farūk, ir saprātīgi radījumi un viņi spēj darbināt necaursitama spēka lauka mašīnu. Bet kā pie tiem iekļūt, ja viņi nelaiž nevienu savā mājā?

Pēkšņi Farūkam galvā dzima lielā ideja, doma, kas viņu pilnībā reabilitēs mullas acīs:

–        Es zinu, kā tur iekļūt! Atver to satelītuzņēmumu vēlreiz, cienītais mulla. Redzi, šeit ir ieeja alu sistēmā, šeit spēka lauka robeža, bet šeit – mana māja. Ieeja atrodas ārpus spēka lauka, bet netālu no manas mājas ir vēl viena slepena izeja, šobrīd tā ir aizmūrēta un aizkrauta akmeņiem.

–        Interesanti, interesanti, mans mīļais Farūk, laikam jau pats Allāhs tevi sūtījis pie manis, – teica mulla, domīgi glaudīdams sirmo bārdu. – Rīt dosimies lūkot to tavu alu, kazi, varbūt arī citu planētu iemītniekiem nav svešs Allāha vārds! 

5.

No Bagramas bāzes lidlauka pacēlās melns bumbvedējs, tam kravas telpā tikai viena bumba – divarpus tonnas smagā bunkuru bumba. Pāris kilometru attālumā no spēka lauka pie datora ekrāniem pieplakuši ģenerālis van Eriksens, pulkvedis Makarturs un pārējie virsnieki. Viens ekrāns bija melns, tajā būs redzams bumbai pievienotās kameras raidītais attēls. Pēkšņi šis ekrāns izgaismojās, tātad bumbu lūka atvērta. Lūk, attēls atdzīvojās, parādījās zemes un kalnu attēls no liela augstuma, pašā attēla vidū prāvs aplis, spēka lauks. Tas strauji kļuva lielāks un lielāks, līdz aizņēma visu ekrānu. Varēja redzēt milzīgos, treknos augus un vairākus desmitus dažādas formas un lieluma radījumus, kuri veikli skraidīja pa iezīmēto apli. Pašā apļa vidū bija redzams liels, apaļš priekšmets, tieši uz to bija notēmēta bumba. Priekšmets ekrānā palielinājās, varēja saskatīt to ieskaujošo augu zarus, lapas un ziedus. Tas tuvojās, tuvojās, tuvojās, tagad jābūt sprādzienam un ekrānam jānodziest. Tomēr ekrāns nenodzisa, bet gan priekšmets tajā kļuva aizvien mazāks un mazāks, tātad bumba lidoja atpakaļgaitā! Pēc brīža tā atkal krita lejā, tikai pavisam citā vietā, līdzās lauka robežai. Ekrāns nodzisa un visu apkārtni satricināja varens sprādziens.

–        Nolādēts! – iebļāvās ģenerālis van Eriksens. – Atkal nekā! Paskatieties uz to bumbu – nupat tā lidoja atpakaļgaitā, sagriezās velns viņu zina uz kurieni un uzsprāga kaut kur galīgi ne tur! Pulkvedi, vai tiešām jūsu rīcībā ne nekā stiprāka? Vai man zvanīt uz Briseli Anrī un atkārtot lūgumu par kodolbumbu mešanu? Ko? A?

Pulkvedi tas sadusmoja. Ja reiz divi uz ātru roku organizēti uzbrukumi svešajiem ir cietuši neveiksmi, vai tad nevajadzētu apsēsties un kārtīgi to visu “apsmadzeņot”?

–        Kas jums, ģenerāli, liek domāt, ka kodolbumba spēs iznīcināt spēka lauku? Varbūt tā tāpat uzlidos gaisā un tiks aizmest velns viņu zina uz kurieni? Varbūt tieši mums uz galvas? Pirms bļaustīties par bumbām, vai jums tur Briselē vai kaut kur citur nav ienācis prātā, ka mēs cenšamies iznīcināt unikālu tehnoloģiju, kurai mēs ar visiem mūsu rīcībā esošajiem ieročiem nevaram neko padarīt? Varbūt jābeidz strēbt karstu un jāpadomā kā to iegūt sev? Padomājiet, kāds pārspēks mums būtu pār pretinieku, ja mums būtu tāds spēka lauks! Redzējāt satelītattēlos to kubu aizsarglauka centrā? Var gadīties, ka tieši tas ir lauka ģenerators!

Ģenerālis satvēra satelīttelefonu un ievadīja numuru.

–        Anrī? Klausies, man te blakus sēž viens vietējais pulkvedis un saka jēdzīgas lietas. Nē, nē, liec mierā savas kodolbumbas, labāk padomā, kur varam dabūt labi jaudīgu tuneļu rokamo mašīnu – tas spēka lauks taču nevar būt lodveida, tātad tam var parakties apakšā! Padomā par to Anrī, rīt piezvanīšu atkal. Jā, Anrī, arī es skumstu pēc tevis, atā!

6.

–        Te ir tā izeja, godājamais mulla, – teica Farūks un norādīja uz akmeņu krāvumu priekšā. – Aiz tā ir mana māja un, spriežot pēc tā satelītattēla, turpat arī vajadzētu būt tai spēka lauka ierīcei.

–        Tā, vīri, – izrīkoja mulla Omārs. – Viesiem uzlikt gāzmaskas, aiz šim akmeņiem ir cita pasaule un ja kādam ienāks prātā aizdegt kaut sērkociņu …

Tālāk mulla nepaspēja neko pateikt, jo visu kalnu satricināja drausmīgs sprādziens, ala aiz viņiem iebruka.

–        Nolādētie amerikāņu, – mulla Omārs lādējās, celdamies kājās un purinādams nost putekļus no drānām. – Tātad atraduši tomēr mūsu slēptuvi un uzmetuši tai savu bunkuru bumbu! Kaut velns viņus visus parauj, laikam jau trāpījuši tieši mūsu munīcijas noliktavā! Tātad ceļš mums tikai viens – uz priekšu, atpakaļ ceļa vairs nav. Aptiniet laužņus ar lupatām, kaut mazākā dzirkstelīte un mēs visi dosimies pa vistaisnāko taku pie Allāha.

Vīri uzlika gāzmaskas un sāka lauzt akmeņus, jau pēc neliela brīža parādījās gaismas pleķītis, kas drīz vien tapa tik liels, ka tajā var ielīst pieaudzis vīrietis pilnā apbruņojumā. Pirmais pa caurumu izlīda mulla Omārs, aiz viņa Farūks un tad pārējie vīri. Bārdas dēļ gāzmaska slikti piegulēja Farūka sejai un no skābekļa pārbagātības viņam drīz sāka reibt galva. Varbūt tā izskatās paradīzē? Augstu pāri galvai sniedzās savādie zili zaļie augi, tieši pretī atradās prāva sudrabota lode, varēja redzēt, ka to veidoja neskaitāmas kopā sastiprinātas vaboles, no skābekļa pārbagātības šķita, ka gaiss trīsuļo zilganā mirgā. Mulla Omārs ar saviem vīriem apstāja lodi no visām pusēm.

–        Kā jums šķiet, vīri, vai varēsiet to pacelt?

Kāds no mullas vīriem piegāja pie lodes un pamēģināja to pagrūst, bet roka līdz plecam iegrima lodē, it kā tā sastāvētu no tīra gaisa. Vīrs sabijās un izrāva roku no lodes, bet rokas vairāk nebija – zem pleca neliels stumbenis, un viss.

–        Mana roka, kas noticis ar manu roku? – vīrs iebļāvās un ar otru roku izrāva revolveri.

–        Nē !!! – iekliedzās mulla Omārs, bet bija par vēlu, ierocis izšāva. Tikai vienu reizi, bet ar to pietika, lai viss apkārt uzliesmotu kā kalēja ēzē.

7.

–        Sveiks, Anrī, – ģenerālis van Eiksens kliedza satelīttelefona klausulē. – Tu labi mani dzirdi? Paldies, mīļais, nevajadzēs vairāk nekādu tuneļu rokamo vai kodolbumbas, vakar pēcpusdienā tas viss pats no sevis uzsprāga un tagad tur ir tikai apsviluši akmeņi. Viss ir sadedzis, gan skābekli un ēteri ražojošie augi, gan vaboles – viss. Cik savādi, Anrī, vakar nometām uz spēka lauka to superjaudīgo bunkuru bumbu, bet lauks to aizmeta prom un bumba uzsprāga kaut kur kalnos. Pēc kādām divdesmit minūtēm viss kupols izgaismojās baltās liesmās un pēc pāris sekundēm pazuda, gaisā pacēlās dūmu mākoņi. Mēs, protams, tūlīt devāmies uz turieni un atradām visu sadegušu. Pēc tam biologi teica, ka pat to augu sporas esot sadegušas. Kamēr vēl spēka lauks nebija pazudis, degošā gāze esot iekšā radījusi milzīgu spiedienu un temperatūru. Padomā tikai, karstums tur bijis, ka māli ir keramizējušies, tā augsne tagad ir pilnībā sterila, tur neaugs nekas. Tu vēl klausies, Anrī? Pats interesantākais sākās pēc tam, kad pašā apļa centrā atradām pārdesmit personu pārogļojušās atliekas. Mūsu mīļā pulkveža Makartura speciālisti ātri vien noskaidroja, ka viens no mirušajiem bijis mulla Omārs, viens no meklētākajiem teroristiem pasaulē! Pēc tam atrada nesen aizbrukušu alu, no tā pulkvedis izsecināja, ka mūzu bunkuru bumba, kas kā korķis no šampanieša pudeles aizlidoja no spēka lauka, nejauši trāpīja tieši Omāra pulvera pagrabā un nabaga velniem nav bijis citas izejas kā līst laukā pa pēdējo atlikušo izeju, bet tā, kā par nelaimi, atradusies pašā atnācēju teritorijas centrā. Nezinu, ko viņi tur darījuši, varbūt kāds izdomājis pīpēt, bet ar to pietika, lai viss uzlidotu gaisā. Tādi, lūk, mani piedzīvojumi, Anrī, rīt lidošu atpakaļ uz Briseli, sagaidi mani, lūdzu, lidostā. Aiziesim kaut kur paēst normālas pusdienas, vai vari iedomāties tādu barbarismu – viņi šeit ēd kazas!

© Didzis Sedlenieks, 2011

 

 

 

 

 

PLAŠĀ PASAULE

Pūlis saviļņojās kā paisuma vilnis un vēlās uz priekšu. Vējš ieklupa karogos un pacēla augstu pār galvām kā raibus brunčus, vārnas augstu pār viņu galvām dziedāja himnas. Bija novembra vidus, kad vienīgais siltums mājā nāk no svecītes vāzē.  Kāds kliedza: „Uz priekšu, draugi, tikai uz priekšu! Pie Divgalvainā Bērna, pie pestīšanas un glābiņa! Atbrīvo mūs, glāb mūs!” Glāb mūs, atbalsojās pūlī un cilvēku masa metās uz priekšu, saminot zem tūkstošiem kurpju un zābaku pirmītējo kliedzēju. Pūlis traucās uz priekšu, izplestas acis, vējā plīvojoši mati, atņirgti zobi un glābiņam pastieptas rokas. Lielākā daļa no viņiem Divgalvaino Bērnu nebija redzējuši ne acu galā, viņi tikai zināja, ka Bērns ir kaut kur priekšā, ka tas ir kaut kas dievišķs, kas nācis, lai pestītu viņus. Viņi bija dzirdējuši, ka ir tāds Divgalvainais Bērns, citi arī to nezināja, bet tik un tā skrēja citiem līdzi. 

Kurš gan varētu visu zināt labāk par Divgalvaino Bērnu, jo tieši es tas esmu, un mani viņi vajā. Kāpēc Divgalvainais? Ļoti vienkārši – man ir divas galvas un tieši tā ir mana lielākā nelaime. Es tik ļoti atšķiros no viņiem, ka, pirmo reizi mani pamanījuši, tie tagad vajā mani pa malu malām. Būt divgalvainam viengalvaino pasaulē nudien nav viegli. Es skrienu jau vairākas nedēļas, pūlis aug un aizvien mazāk ir vietu, kur paslēpties.

Es piedzimu kādā alā netālu no Divstāvu upes, tur mūsu senči ir dzīvojuši gadu tūkstošiem. Divstāvu upe ļoti atšķiras no jūsējām, jo pa zemi tek viena upe, bet virs tās vēl viena. Saulainās dienās var tai redzēt cauri un priecāties par zivju un nāriņu dejām. Ar ģimeni man nav paveicies, jo esmu jaunākais. Mana māte, Platkrūte, jau no mazotnes mani ienīda. Nezinu kādēļ, toties brālim Daudzrocim tika viss. Tēvu Trījkāji Trīsgalvi es neatceros, it kā esot aizceļojis man jau mazam esot tālu prom no dzimtās alas. Mūspusē visiem kaut kā ir vairāk nekā jūspusē. Man, piemēram, ir divas galvas, manam brālim Daudzrocim ir četras rokas, bet mātei sešas krūtis. Tas lieti noderēja, kad kaimiņu alā piedzima Piecgalviainais Bērns, mūsu māte gāja talkā to zīdīt. Bet tā jau ir sadzīve, mana lielākā problēma bija vientulība. Māte mani nepārtraukti sūtīja te sēnes upmalā pļaut, te speķa mušas pusdienām ķert, savukārt brālis Daudzrocis reti mani ņēma līdzi, kaut man tik ļoti kārojās doties viņam līdzi gan kākuļu medībās, gan vienkārši tāpat paklejot pa Runājošo Mežu. Reiz biju kaut ko nelāgu saēdies, vēders sāpēja un vien galva sāka vemt. Māte tik ļoti pārskaitās, ka iepļaukāja otru galvu. Tagad vēma abas un māte kļuva vēl dusmīgāka, es atkal aizbēgu. Itin bieži tā nācās skriet prom no siltās un garšīgās alas, tādās reizēs es slēpos dobumā zem Apgrieztā Vītola, satinos tā zaros un skatījos kā debesīs paslietajās saknē rotājas zilā un sarkanā saule. Kaut kur tālumā allaž bubināja kākuļi, tas nomierināja.

Tomēr kādu dienu man paveicās – Daudzrocis paaicināja līdzi zvejā. Uzcēlām laivu Augšējā upē un laidāmies pa straumi. Cik skaisti bija vērot apkārt un zem mums slīdošās ainas! Saules spīdēja, vējš bija viegli mēļā krāsā un tam bija nātru garša, man bija tik labi! Bet – ak, tavu nelaimi! – kādā vietā, kur upe nolaidās zemāk un teju skāra koku galotnes, slēpnī tupēja Pārnadzis. Tas ir visbriesmīgākais mūspuses zvērs – tas iet uz četrām kājām, ar četrām ķer un četrām ēd. Katras kājas galā viņam ir pa pārim briesmīgu nagu. Tā nu iznira no lapotnes Pārnadža smaidīgais ģīmis; mans brālis nemaz nenobijās, bet gan satvēra visās rokās airi blieza Pārnadzim tieši starp acīm. Pārnadzis laimē iespiedzās un ar četrām kājām satvēra manu brāli. Viņi cīnījās ilgi tomēr beigu beigās Pārnadzis pasniedza manu brāli ēdamajām kājām un tās viņu iestūķēja Pārnadzim tieši rīklē. Nebeigdams smaidīt, viņš sažļembāja Daudzroci sīkos gabaliņos un norija. Klunkt! Un nebija vairs man brāļa. Ķeramās kājas jau sniedzās pēc manis, bet es izlecu no laivas un niru aizvien dziļāk un dziļāk, līdz pašam Augšējās upes dibenam. Tad izkritu tam cauri un ievēlos Apakšējā upē. Pārnadži neprot peldēt, tādēļ biju glābts.

Saskumis vilkos atpakaļ uz alu – tik ļoti biju vēlējies doties līdzi Daudzrocim, bet te nu mēs bijām – ne vairs brāļa, ne zivju. „Kur Daudzrocis?”, māte uzreiz noprasīja. Tā un tā, teicu – Pārnadzis viņu sažļembāja. Māte dusmās iekliedzās, satvēra mani aiz abiem cekuliem un kā blieza abas galvas kopā, tā dzirkstis vien pašķīda un es zaudēju samaņu. Atguvos citā alā, tās sienas nesmaržoja un bija pelēkas. Pataustīju – tās bija cietas un aukstas, nevis tādas kā pie mums – mīkstas un smaržīgas, kas kalpoja par galveno iztikas avotu visai ciltij. Atpakaļ uz mātes alu doties baidījos, ka tik viņa neīsteno savus draudus. Vēl nesen viņa dusmās brēca, ka kādudien ielikšot man sēru starp galvām un tad bliezīšot kopā tā, ka uguns šķilšoties. Ne, ne, labāk doties Plašajā pasaulē laimi meklēt. Atradīšu sev citu alu tālu, tālu no dzimtās, prom no mātes un radiniekiem. Labāk būt bārenim svešumā, nekā peramajam zēnam savās mājās.

Spēru soli ārā no alas un ieraudzīju, ka tepat jau viņa ir, tā Plašā pasaule – upe plūst tikai vienā stāvā, debesis ir zilas, nevis zaļas, un kokiem lapas nez kāpēc zaļas, nevis zilas. Debesīs spīd tikai viena dzeltena saule. Aiz upes kaut kādi jocīgi radījumi ar gariem kātiem plūca zāli. Viņiem visiem bija tikai viena galva, pa pārītim roku un kāju, arī acis tikai divas un mute viena. Nožēlojami, ar ko tad viņi sarunājas, kad kļūst garlaicīgi? „Ehei!” – es uzsaucu radījumiem, „Vai nezināt kā nokļūt līdz Divstāvu Upei?” Biju iecerējis sameistaro plostiņu un laisties lejā pa Apakšējās upes straumi, kur nesniedzas Pārnadža briesmīgās rokas. Zāles plūcēji pacēla galvas un paskatījās uz mani. „Ārprāts!”, viens no tiem iekliedzās, viss pulks nometa plūcamos kātus un aizmuka. Negribat teikt neko, nesakiet, gan jau pats atradīšu ceļu!. Atvēru abas mutes platā smaidā un aizsoļoju gar upes krastu kaut kādā virzienā.

Plašā pasaule bija jocīga un nemīlīga, neviens krūms nepagāja malā un nācās tiem lauzties cauri. Ļoti gribējās ēst, jo viss apkārt bija tik negaršīgs. Pats trakākais, ka akmeņi bija cieti, ne kumosiņa nevarēju nokost. Kākuļu šeit vispār nebija, tikai kaut kādi spalvaini radījumi, kas mani ieraudzījuši allaž metās bēgt. Pārtiku no neveiklajiem, dažkārt tādi gadījās. Jocīgi radījumi – apaļš rumpītis, četras kājiņas, actiņas melnas un spožas, astīte. Reiz viens tāds iekoda man mēlē, nācās ar otru galvu ilgi pūst uz sāpīgo vietu.

Tā es klīdu pa Plašo pasauli, kur tikai viena saule spīdēja pie debesīm, bet naktīs lielākoties nespīdēja nekas. Reizēm redzēju jocīgos viengalvainos, līdzīgus tiem, kuri ar nūjām plūca zāli, tie vienmēr kliedzot aizbēga. Reiz iznācu mežmalā, manas drānas bija skrandās. Priekšā ar zaļu zāli apaudzis lauks, bet aiz tā bariņš jocīgu priekšmetu. Visi bija četrstūraini, visiem spīdīgi caurumi sānos un puļķis augšā, lielākoties puļķis kūpēja. Savāda tā Plašā pasaule, te katrs priekšmets atkārto iepriekšējo, viss tik vienāds un nav nekādas individualitātes. Gāju tuvāk, kaut kas iekšā teica, ka tur vajadzētu būt siltumam. Pielavījos vienam četrstūrainajam priekšmetam un tūlīt pat to pagaršoju. Pē, mīkstāks par šejienes akmeņiem, bet vienalga negaršīgs. Dzirdēju iekšā kādu runājam, uzmanīgi pabāzu vienu galvu pie spīdīgā cauruma. Tas izrādījās caurspīdīgs un varēja redzēt visu iekšā. Tad tādas izskatās viengalvaino alas! Iekšā bija plaša telpa, tajā galds, vairāki soli un pulciņš viengalvaino. Lielākie sēdēja pie galda, bet mazākie skraidīja apkārt. Pēkšņi viens no viengalvainajiem pamanīja mani pie cauruma. “Andr, tas tu?”, tas teica. Parāvu galvu atpakaļ. Dzirdēju iepriekšējo viengalvi sakām: “Aiztec, Vārav, paskaties, kas tur gar pakšiem grabinās. Andrs tas vai vienkārši blandoņa”. Lielā priekšmeta sānos atvērās caurums, par Vāravu nosauktais iznāca ārā un skatījās apkārt ar savām divām acīm. Neloģiski, padomāju – kā tad viņš var redzēt, kas notiek aiz muguras? Pielavīsies Pārnadzis un viņš pat iepīkstēties nepaspēs! Bet es nobijos, paskrēju mazliet tālāk un iespruku kādā citā priekšmetā, kur gaisma nedega.

Tavu nelaimi, priekšmets bija pilns ar visādām radībām! Kaut kādi mazi balti kliegdami aizspruka pa gaisu, man sānos iebakstīja viens no diviem izaugumiem uz melnraiba radījuma galvas, cits radījums ar gariem matiem man tā iespēra, ka kūleņu kūļiem aizlidoju pa gaisu un iekritu izkaltētas zāles kaudzē. Palīgā, es domās kliedzu abās galvās vienlaicīgi, negribu vairs Plašo pasauli! Ap man visi radījumi brēca dažādās balsīs. Dzirdēju viengalvi saucam: “Vārav, ņem dakšas, lapsa kūtī!”. Vāravs ar spīdekli vienā rokā un trejdeksni otrā palūrēja manā virzienā. Spīdeklis sāka trīcēt, Vāravs paleca atpakaļ kā mironi ieraudzījis. “Mārš!”, viņš sauca, “Mārš, tur kūti kaut kāds nelabais iemeties!” Uzmanīgi, kā bērni, kas zogas klāt vēl dzīviem kākuļiem, abi tuvojās man. Ddzīvnieki mani tā bija sadauzījuši, ka nevarēju lāgā pat elpu ievilkt. Vāravs ar trejdeksni iebakstīja man sānos: „Eu, kas tu tāds esi?” Es tikai iekunkstējos, vairāk neko nevarēju pateikt. Par Māršu nosauktais pienāca tuvāk. „Pasties, Vārav, viņam ir divas galvas!” – tas teica. Abi viengalvainie tuvojās acis iepletuši, Vāravs drošības labad turēja trejdeksni gatavībā. „Man dikti sāp sāns,” beidzot nomurmināju. „Dzi, Vārav, kazi – zirgs šo būs saspēris. Varbūt kāda riba lauzta?”, teica Māršs.

Abi sabāza savas vienīgās galvas kopā un ilgi par kaut ko apspriedās. Es tikai saklausīju atsevišķas frāzes. „Viņš jāsit nost un jāparok,” teica Vāravs. „Paga, paga, varbūt tas nav nekāds purva vells, bet vienkārši kroplītis?”, čukstēja Māršs. Kādu laiku tie sprieduši, galu galā nosprieda mani nemaitāt nost, vedīšot mājā, pabarošot un vātis padziedināšot. Vāravs un Māršs balstīja mani no abām pusēm, sāns neganti sāpēja. Kaut kā aizklumburojām līdz siltajam priekšmetam un iegājām iekšā, es tiku noguldīts uz mīkstiem deķiem. Trīs mazie viengalvji bija saspiedušies bariņā un bailīgi lūrēja gar galda malu uz mani, viena no manām galvām piemiedza viņiem ar aci. Mazie iesmējās un aizskrēja. Tikām Māršs bija sagatavojis siltu ūdeni un lika tajā mērcētas lupatiņas man pie sāniem. Tagad varēju viņu labāk apskatīties – Māršs attāli atgādināja sievieti, tikai krūšu bija pārāk maz, Vāravs būtu cilvēks kā cilvēks, bet arī viņam visa kā bija par maz. Mazie vienglavji vispār ne ar ko neatšķīrās, tādi paši kā lielie tikai proporcionāli mazāki.

Mani pabaroja ar siltu viru, iedeva padzerties baltu šķidrumu, teica, ka tas esot piens. Vispār garšīgi, mazliet atgādināja taukmušas. Es atslābu, sāns vairs tik dikti nesāpēja, jutos visai omulīgi. „Es esmu Vāravs”, teica lielākais viengalvis. „Šīs mājas saimnieks, tā mana sieva Mārša, aiz galda mūsu bērni – Toms, Roms un Sīla. Bet, kas tu tāds esi?”

Sāku stāstīt visu no paša sākuma – par alu, māti, brāli, Pārnadzi un bēgšanu Plašajā pasaulē. Tā un tā, teicu, man nepatīk Plašā pasaule, te nekas nav ēdams un viss ir cilvēkam nedraudzīgs, te ar akmeņiem var zobus salauzt, bet dzīvnieki visi pārāk dumji un bēg. “Piemēram, kākulis,” es teicu. ” Kākulis ir gudrs dzīvnieks un to grūti noķert – tu viņam pielavies un kākulis tevi pamana. Tad jāskatās uz citu pusi, kākulis saprot, ka tu vairāk viņu neredzi un mierīgi ganās. Medniekam tad sāniski vai atmuguriski jāiet tuvāk kākulim un viņš jāsaķer.” Pažēlojos, ka šejienes zvēriņi visi kā viens mūk atpakaļ neskatīdamies.

Vāravs ar Māršu ilgi smējās un ar rokām pliķēja sev
pa gurniem. „Kākulis!”, viņi caur smiekliem sauca. „Tu zini, kas ir kākulis? Mūsu mazā Sīla tā sauc savu zābaciņu! Varbūt pinduntiņš arī jums mājās ir? „Ir, protams,” es  nopietni teicu. “Pinduntiņš ir lielā kākuļu sitamā vāle!”. Nu abi smējās vēl trakāk, Vāravs apkrita augšupēd un jocīgi valstījās. “Vai, nevaru vairāk,” viņš sauca, “par pinduntiņu mazā Sīla sauc savu spilventiņu!”

Tā viņi iztaujāja mani labu laiku, bet viss tiem šķita tik smieklīgs. Galu galā abi pagura un teica, ka esot jāiet pagulēt. Padevuši labunakti, Vāravs ar Māršu un mazajiem viengalvjiem aizgāja uz citu telpu. Dzirdēju Māršu sakām: „Lādzīgs tas Divgalvainais Bērns, smieklīgas lietas stāsta, bet šķiet, ka nabaga kroplītim galviņās kaut kas sagriezies šķērsām. Varbūt aizvedam viņu uz pilsētu pie daktera? Pēcāk būs labs palīgs mājās, bērniem arī viņš patīk.”. Kādu laiku viņi tur vēl runājās, bet to es nedzirdēju, jo beidzot biju aizmidzis siltā un mīkstā vietā. Viena galva sapnī redzēja dzimtenes aromātiskās klintis, bet otra kaut kādu murgu par Pārnadžiem.

Pēc vairākām stundām kļuva gaišs, tas esot rīts un sākoties jauna diena. Atkal tiku sātīgi pabarots. „Tagad mēs tevi vedīsim uz pilsētu pie daktera,” teica Mārša. “Kas ir dakteris?”, pajautāju. “Tas ir tāds cilvēks, kas labo citus cilvēkus. Apmēram kā kalējs, tikai citādāk.” Tik un tā nesapratu: “Bet, kas ir kalējs”. Mārša iesmējās un atmeta ar roku: “Nevaru tev, dumuķīt, uzreiz visu pastāstīt! Kalējs ir apmēram tas pats, kas dakteris, tikai rīkojas ar dzelžiem.”.

Vāravs izveda mataino dzīvnieku, kas mani vakar tik sāpīgi saspārdīja. Zvērs bija liela auguma, izrādās, ka mati tam aug ne tikai uz galvas, bet arī pie dibena. Dzīvnieks dīdījās un laiku pa laikam bolīja baltas acis pār plecu manā virzienā. Kļuva neomulīgi. „Nebaidies,” teica Vāravs, „tas ir tikai zirgs.”. Vāravs aizveda neganto lopu pie kādas kastes ar jocīgiem rimbuļiem sānos. Daudzrocis reiz stāstīja, ka tāltālās zemēs aiz jūrām un kalniem dzīvojot cilvēki, kuri tādās kastes braukājot apkārt. Tas esot Spindāls. Pajautāju Vāravam, vai kasti tiešām tā sauc, viņš atkal sāka smieties un pliķēt sev pa ceļgaliem. „Oi, tu nu gan pateici! Rati tie ir, tikai rati, bet vari saukt tos par Spindālu, ja vēlies!”.

Spindālam priekšā tika piestiprināts matainais dzīvnieks, pie galvas tam piesēja dažādas auklas, laikam jau stūrēšanai. Bet dzīvnieks visu laiku nikni blenza uz mani, sprauslāja un grozīja galvu. Tad pacēla aizmugures matus un nobēra zemē kaudzi jauki smaržojošu bumbuļu. O, tas uzvēdīja bērnības atmiņas un mātes Platkrūtes pienu. Ja grasījos pagaršot bumbuļus, bet atsteidzās Vāravs ar Māršu, sasēdināja mazos viengalvjus Spindālā, uzšāva ar stibiņu matainajam pa muguru un tas raiti aizrikšoja, velkot Spindālu ar visiem mums sev līdz. Spindāls, vai rati, kā Vāravs to sauca, nebija īpaši ērts, tas neganti kratījās un laiku pa laikam sāpīgi iebelza gan te, gan tur. Muļķīgs izgudrojums, pie sevis domāju, daudz ērtāk būtu aiziet kājām, nevis kratīties Spindālā. Tomēr izvēles nebija.

Tuvojāmies ļoti lielam māju kopumam, jau no tālienes varēja redzēt daudz lielu ēku (tajās dzīvojot viengalvji), debesīs slējās neskaitāmas caurules, kas izvirda melnus dūmus, bija dzirdama savāda duna. Ceļš veda pilsētā caur lieliem vārtiem, pie tiem stāvēja viengalvji ar cirvjiem rokās. Ceļs bija klāts vienādiem apaļiem akmeņiem, tie bija cieti un Spindālis šausmīgi kratījās. Mārša pārsedza man pār galvām segu: “Pilsētas bērni mēdz būt nejauki un mest ar akmeņiem kroplīšiem un garā vājajiem.” Cik nejauki bērni, padomāju, bet kāpēc mani slēpt? Es taču esmu normāls cilvēks, ne kroplītis, ne garā vājais. Tikām matainais dzīvnieks mūs veda aizvien dziļāk un dziļāk pilsētā, ēkas slējās aizvien augstākas un aizsedza ar savu kuplumu sauli. Visapkārt valdīja krēsla un nelabas smakas, gar ceļa malām steberēja viengalvju pulki – pelēkas sejas, salīkušas muguras, tievi locekļi un gandrīz visi klepoja.

Vāravs apturēja mataino zvēru pie kāda neliela nama, kas nokvēpis melns tupēja lielo māju ieskauts, tā logos nebija gaismas. Izkāpām no Spindāla, piegājām pie melnā nama, pie durvīm plāksnīte ar uzrakstu „Dr. med. V. A. Hermankrutibāls – cilvēku un dzīvnieku slimības, profilakse, kremācija un izvadīšana ar godu”. Vāravs pieklauvēja, pēc laba brīža aiz durvīm atskanēja šļūcoši soļi. Noskrapstēja atslēga, aiz durvīm kaut kas nokrita un saplīsa.

„Labdien, cienītais dakter Hermankru …” teica Vāravs sveicienam. „Liecieties mierā, Vārav, pietiks tikai ar dakteri, nav vajadzības nosaukt visu to garo penteri. Kāds saslimis vai nomiris?”. Vāravs paspieda dakterim roku un teica: “Mums brālēns no ārzemēm atbraucis, jūtas mazliet savārdzis. Varbūt apskatīsiet?”.

Dakteris kaut ko nomurmināja un ar mājienu aicināja mūs ienākt. Pa līkām un netīrām kāpnēm uzkāpām otrajā stāvā, biju pārsteigts, jo dzimtenē tikai upes bija vairākos stāvos. Alas nekad. Iegājām spoži apgaismotā telpā, kāds te bija mēģinājis tīrīt, jo visapkārt varēja redzēt putekļu švīkas. „Nu, rādiet šurp to savu brālēnu,” teica dakteris, apsēzdamies pie neliela galdiņa. Mārša noņēma man no galvām segu un dakterim atkrita mute vaļā: „Kas tas par ķēmu? Kur tādi brālēni dzīvo, ko?” Vāravs jau kaut ko gribēja teikt, bet Mārša pasteidzās pirmā: “Viņš jau no dzimšanas tāds, viņiem tur ārzemēs vide slikta. Laikam problēma ar gēniem.”.

„Un, kas viņam kaiš?”, jautāja dakteris. Mārša pārmetoši paskatījās viņā: „Jūs taču esat dakteris, izmeklējiet viņu!”.  Dakteris V.A. ar garo nosaukumu vēlēja man apsēsties viņam pretī un iespīdināja spīdekli tieši kreisās puses sejā. „Atver muti un saki āāā!” dakteris nokomandēja. Es atvēru labās puses galvas muti, jo kreisās puses galvai biju cieši aizmiedzis acis dēļ spilgtās gaismas un neko neredzēju. „Nejēga!”, iebrēcās dakteris. „Otru muti ver vaļā.” Es atvēru abas. Dakteris ilgi bakstīja man ar koka nūjiņu kaklos un beigu beigās atzina, ka caurmērā nekas nekaitot, bet esot neliels faringīts. “Kas ir faringīts?” es painteresējos. “Rīkles iekaisums, nejēga! Nevajag plikām kājām pa peļķēm skraidīt un mazāk vajag bļausties. Še tev tabletes, pa vienai trīs reizes dienā.” Dakteris izbēra uz galda sauju mazu ripiņu nelāgi sarkanā krāsā. “Visticamāk jau nepalīdzēs,” dakteris vēl piebilda.

„Un ar galvu? Ar galvu viņam viss kārtībā”, pajautāja Vāravs. „Viņš tā jocīgi runā.”. Dakteris piecēlās kājās un pikti teica: “Kā var būt kārtībā ar galvu, ja viņam tās ir veselas divas? Viena galva ir kārtībā, par otru neko nezinu, jo divas galvas tā vai tā ir nekārtība.” Tomēr dakteris ar nelielu āmurīti paklaudzināja man pa galvām ieklausījās – vai abas skan vienādi. „Vispār vesels,” teica dakteris. „Vairāk vai mazāk vesels. Vairāk vesels nekā slims, es skaidri izteicos?”.

Jau grasījāmies doties prom, bet dakteris mūs vēl aizturēja, izvilka no aizgaldes mazu aparātiņu. “Vienu mazu bildīti piemiņai,” viņš teica. Uzzibsnīja balta gaisma, aparāts iedūcās un no tā izbīdījās četrstrūraina lapiņa. Atvadījāmies no daktera, sasēdāmies Spindālā un devāmies atpakaļ uz Vārava un Māršas māju. „Tad viss ir taisnība, ko tu stāstīji?, jautāja Vāravs, kratīdamies vienā taktī ar ceļa grambām. Protams, ka taisnība! Vai tad es nezinu, kas un kā ir manā dzimtenē? Jocīgs tas Vāravs.

Mājās siltumā un jaukumā atguvos no brauciena uz pilsētu, te viss bija tik tīrs un maigs, te valdīja prieks un līksmība. Pretstatā pilsētas drūmumam un netīrībai. Mārša mani iepazīstināja ar dzīvniekiem, kuri vakar mani bija savainojuši. Matainā vārds bija Bārs, savukārt ragainā – Maija, mazie baltie esot vistas. Visus kopā tos saucot par Mājlopiem. Matainais Bārs skaļi iekliedzās un atkal pablenza uz mani naida pilnu aci, drošības labad pakāpos pāris soļus atpakaļ. Izskatījās, kas es viņam galīgi nepatīku un, kas to lai zina, kādas ļaundarības perinās viņa matainajā galvā.

Pagāja diena un pienāca vakars, stāstīju Māršai, Vāravam un mazajiem viengalvjiem par savu dzimteni, viņi skaļi smējās un šķita, ka no šiem smiekliem pat gaismekļi spīd spožāk. Naktī abas galvas sapņoja vienu un to pašu – kā es dzīvoju te kopā ar viengalvjiem, kā sadraudzējos ar mataino Bāru un citiem mājlopiem. Abas galvas miegā smaidīja, jo pēc ilgās klejošanas es atkal jutos kā mājās. Labās mājās.

No rīta Vāravs nezkāpēc nesmējās kā viņdien, arī Mārša izskatījās noraizējusies. Redzi, viņi man rādīja baltu papīra lapu, aprakstītu maziem, melniem burtiņiem. Lapā bija arī attēls – mēs visi daktera istabā. Zem attēla bija rakstīts: “Vakar Dr. med. V.A. Hermankrutibālu apmeklēja savāds viesis – divgalvains radījums, tas bija ieradies kopā ar piepilsētas zemniekiem Vāravu un Māršu. Acīmredzot zemnieki viņu atraduši un nolēmuši piejaucēt, bet Dr. med. V.A. Hermankrutibāls apgalvo, ka viņiem uz to neesot nekādu tiesību. Tādās pašās domās ir viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Viņš pastāstīja: „Divgalvainais radījums ir vai nu no Dieva, vai Velna, visticamāk no pirmā. Iespējams, ka tā ir kārtējā Viņa atnākšana.” Arī pilsētas Valde sliecas domāt, ka radījums ir jāpārvieto no zemnieku sētas uz pienācīgu mitekli pilsētā.”.

Es neko nesapratu, bet Mārša paskaidroja, ka tās esot sliktas ziņas un pilsētnieki tīkojot mani iegūt sev. Kāpēc? Man te pat ir labi un nekur negrasos iet. Vismazāk jau uz netīro pilsētu. “Tu nepazīsti pilsētniekus,” teicas Vāravs. “Viņi paņem visu, ko iekāro, viņi nevienam neprasa atļauju.” Mārša vēl piebilda, ka, ja lietā iejaucas bīskaps Interdrupats, tad galīgi glābiņa neesot. „Tev jābēg prom,” teica Mārša. Kā prom? Kāpēc? Uz kurieni? Nē, es vēlos palikt tepat ar Vāravu, Māršu, mazajiem viengalvjiem un Mājlopiem. Arī ar mataino Bāru.

Dienas otrajā pusē pie mājas pieripoja liels Spindāls, to vilka veseli četri matainie. No Spindāla nolēca kāds viengalvis, atvēra durtiņas un skaļā balsī teica: „Viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats!” No Spindāla trausās ārā viscaur melnā tērpies viengalvis, tam galvā bija smaila cepure ar sarkanu lodes un zibens attēlu. Seja tam bija garena un dziļam grumbām izvagot, virs smailā zoda kā plēsta sprauga rēgojās mute. No cepures spraucās ārā sirmu matu kodeļas, bet zem tām – pāris sarkanu acu. „Tātad tu esi tas Divgalvainais Bērns?”, viengalvis vaicāja. Cik muļķīgs jautājums, es tuvumā neredzēju nevienu citu divgalvaino. Viengalvis pienāca klāt un sāka mani aptaustīt – pagrozīja galvas, pacilāja rokas. „Hm, hm,” bīskaps pie sevis murmināja. „Laikam derēsi! Savāds tu esi, bīstams neizskaties, būsi piemērots Atnākšanai!”

Vāravs ar Māršu stāvēja maliņā ne vārda neteikdami, laikam jau tam bīskapa bija liela vara pār viņiem. Mazais viengalvis Sīla sāka skaļi raudāt. “Aizvāciet bērnu,” bīskaps iebrēcās. “Bet tu,” viņš vērsās pie manis, „tu marš iekšā karietē!”  Kur man jāiet? „Tur!”, iekliedzās bīskaps un parādīja ar pirkstu uz lielā Spindāla durvīm. Bīskapa pavadonis izvilka smailu priekšmetu un iebikstīja man: „Kusties veicīgi!”.

Iekāpu Spindālā, tūlīt aiz manis bīskaps. Šis Spindāls noteikti bija labāks, tā gaita bija līgana un sēdeklis mīksts. Bīskaps sēdēja man pretī un durstīja asiem skatieniem. “Vai nav Dieva dāvana, ko?” viņš teica it kā man, it kā sev. “Laikam jau Viņš uzrauga mūsu gaitas, par to nevar būt šaubu. Vienmēr, kad kļūst pavisam slikti Viņš sūta mums kādu no saviem dēliem kārtības atjaunošanai.”

„Piedodiet,” es teicu bīskapam. “Te būs kāda kļūdiņa ieviesusies, mans tēvs nav tas – kā jūs viņu nosaucāt? – Dievs. Mans tēvs bija Trejkājis Trejgalvis, bet viņu es lāgā neatceros – aizceļojis jau sen.” „Tā?” bīskaps atbīdīja tālāk cepuri no acīm. „Trīs kājas, saki? Trīs galvas? Kļūst interesantāk, tik tiešām interesantāk!” Šaurā mutes spraudziņa pavērās smaidam, vismaz sākumā man tā šķita, bet, smaidam kļūstot platākām, atiezās divas rindas baltu zobu. Tik baltu, ka tie atgādināja nažu asmeņus.

Līdz pat galapunktam bīskaps vairs neteica ne vārda, sēdēja tik savā sēdeklī, virpināja pirkstos zizli un savā nodabā kaut ko murmināja. Skatījos viņā un prātoju – neizskatās īpaši sirsnīgs šis viengalvis. Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, kas bijis mans tēvs? Tikām Spindāls pieripoja pie kādas lielas ēkas pilsētā. Tai bija ļoti augsts un smails jumts un šauri logi, pašā jumta smailē atradās melna lode ar zibeni. Mani ieveda milzīgā telpā, tā bija stāvgrūdām pilna viengalvjiem. Tie snaikstījās un staipījās lai labāk redzētu ienācējus, bet bīskaps mani paņēma pie rokas un pa līkām kāpnītēm uzved uz paaugstinājuma. „Redziet!”, iesaucās bīskaps, „skatiet vaigā Tā Kunga dēlu! Suminiet, krītiet ceļos, pielūdziet Divgalvaino Bērnu! Viņš nācis izpirkt jūsu grēkus, viņš sūtīts piedot visiem!”.

Pūlis uzgavilēja, līdz pašiem milzu telpas augstajiem griestiem uzlidoja tūkstošbalsīgs „Suminām!”, kas daudzkārtīgi atbalsojās sienās „ .. minām … minām … minām …”. Pūlis murdēja, daudzi priekā meta gaisā cepures, sievietes stiepa man pretī mazos viengalvīšus un sauca: „Svētī, svētī mūsu bērnus!”. Tikām bīskaps atvēra nelielas durtiņas aiz muguras un pačukstēja: “Ej lejā!”. Un pagrūda. Es tenteru tenteriem ievēlos mazā būcenītī, vienā pusē tam atradās šauras kāpnes uz leju. Pa tām nokāpis, nonācu citā kambarī, tajā atradās tikai sols un vairāk nekas. Logam priekšā bija restes. Paraustīju durvis – aizslēgts.

Aiz loga vakaru nomainīja nakts, tad uzlēca saule, mani pabaroja un ietērpa citās drānās. Gluži kā meitenei uzvilka mugurā baltu garu kleitu ar sarkanām bārkstīm gar apakšmalu un piedurknēm, uz krūtīm tā pati melnā lode un zibens, kas rotāja lielās ēkas jumta čukuru. Ik pa pāris stundām bīskaps mani veda augšā pa slepenajām kāpnēm, izveda uz paaugstinājuma lielajā telpā un lika sanākušajiem klanīties un sumināt mani. Es neko nesapratu – kāpēc mani tur gūstā, kāpēc neskaitāmas reizes dienā ved atrādīt uz paaugstinājuma?

Tā pagāja diena pēc dienas, to skaits man jau sen bija zudis, aiz restotā lodziņa redzēju kā koku lapas no zaļām kļūst dzeltenas un visbeidzot pavisam nobirst. Kaili zari sniedzās pret debesīm, kas tagad vairs nebija zilas, bet lielākoties pelēkas. Visa pasaule kļuva pelēka un auksta. Pēc kārtējiem uznācieniem lielajā telpā, nokāpu lejā savā kambarītī un apsēdos uz sola. Drīz atnāca arī kalpotājs, kurš, kā katru dienu, atņēma man balto kleitu. Lai nenosmērēju, viņš teica. Tupēju uz sola un skatījos ārā pa logu, sarkana saule grima aiz kokiem kaut kur tālumā, pa visām spraugām spraucās iekšā pilsētas smārds.

Pēkšņi pie loga kāds pieklauvēja, paskatījos āra un ieraudzīju Vārava seju. „Netaisi troksni,” viņš teica, izvilka nelielu robainu nazīti un sāka graizīt restes. Darbs vedās lēni, bet pēc pāris stundām vairāki stieņi bija pušu, kopīgiem spēkiem tos atliecām un es izlīdu ārā. Vāravs stāvēja uz sienai pieslietām kāpnēm, „Ātri, ātri kāpjam lejā un laižamies lapās”, čukstēja Vāravs. Mēs nokāpām zemā un skrējām prom pa ielu, neviens mūs neredzēja, jo pilsētu klāja piķa melna tumsa. Izskrējām pa pilsētas vārtiem, tur stāvēja Spindāls ar mataino Bāru, Spindālā sēdēja Mārša un trīs mazie viengalvji. Aši ielecām arī mēs un aiztraucāmies tumsā.

„Mums jābēg,” teica Mārša, “jābēg prom tālu uz svešām zemēm, kur mūs neviens neatradīs. Kad bīskaps uzzinās, ka esi izbēdzis, viņš sāks vajāt ne tikai tevi, bet arī mūs, mocīs un spaidīs, lūkos izdibināt, ko zinām par tevi. Tādēļ mums jau šonakt jātiek pēc iespējas tālāk prom.). Kāpēc jābēg? Kāpēc bīskapam būtu mūs jāvajā? Vāravs uzšāva ar stibu matainajam Bāram pa muguru: „Vai tad vēl neesi sapratis, kādēļ tu bīskapam esi vajadzīgs?” Nē, to es nesapratu gan, kaut gan biju lauzījis par to abas savas galvas visu laiku, ko atrados gūstā. Un Vāravs stāstīja — pilsētā kļūstot aizvien sliktāk un sliktāk, viengalvji kurnot un plānojot padzīt pilsētas valdi un bīskapu. Tā bijis jau agrāk, bet vienmēr bīskaps to skaidrojis ar Dieva dusmām, allaž atradis kādu Dieva dēlu, kas nāk ar piedošanu un grēku izpirkšanu. Pēdējos piecdesmit gados bijušas jau trīs atnākšanas, un vienmēr cilvēki pēc tam nomierinājušies un kādu laiku pilsētā valdījis miers. Pirms vairākiem gadiem bīskaps kaut kur atradis radījumus ar trim kājām un trim galvām, pasludinājis to pa kārtējo Dieva dēlu un visi grēki tikuši izpirkti.

Trīs kājas un trīs galvas? Bet tas taču ir mans tētis! Tātad viņš nav no mums aizgājis, bet nonācis šeit, Plašajā pasaulē! Kas ar viņu noticis? “Tev to būs skumji uzzināt,” teica Vāravs. “Ar viņu notika tāpat kā ar visiem citiem Dieva dēliem – viņš upurēja sevi pārējo cilvēku grēku izpirkšanas vārdā.”.

„Pilsētā vakar tika izlīmēti paziņojumi, ka jau rīt tu, jaunais Dieva dēls, iepriekšējā dēla brālis, upurēsi sevi pasaules glābšanas labad,” piebilda Mārša. Tātad mans tēvs bija miris un arī man rīt būtu jāmirst? Kāda nežēlīga ši Plašā pasaule! Nežēlīga, cietsirdīga, asinskāra. Vāravs tikām turpināja: „Rīt tevi vajadzēja izvest lielajā pilsētas laukumā, tur tu tiktu uzsēdināts uz lielas, melnas lodes un bīskaps sāktu burvestību negaisa izsaukšanai. Viņam tas vienmēr izdodas! Zibens tevi pārvērstu pelnos un caur to pasaule būtu glābta un visi grēki piedoti. Tas ir tūkstošiem gadu vecs rituāls un neskaitāms skaits Dieva dēlu jau tā nākuši un ziedojušies.”

Nonācām pie upes. Visapkārt valdīja akla tumsa, tikai bālās zvaigznes augstu debesīs deva kādu gaismas mazumiņu. “Mums jāatvadās,” teica Mārša. “Mēs iesim uz rietumiem, tu uz austrumiem. Nevaram palikt kopā, jo tevi visur pazītu un līdz ar to mums neizdosies paslēpties.” Ilgi atvadījāmies, apskāvu visus viengalvjus, kur pret mani bijuši tik labi un pat dzīvību izglābuši, paši sevi iegrūžot bēgļu gaitās. „Varbūt tas tev noderēs, nezinu,” atvadoties teica Vāravs. “Tu minēji, ka esot ieradies no citas pasaules, bet tur, aiz tiem kalniem atrodas kāda veca aka. Stāsta, ka tai neesot dibena un laiku pa laikam no tās izlidojot kaut kādi spārnoti mošķi. Bīskaps to aku ir nolādējis un cilvēki tai iet ar līkumu. Varbūt tas ir tavs ceļš uz mājām?”

Vāravs ielēca savā Spindālā, sparīgi mājot ardievas, piecas bālas sejiņas aizbrauca tumsā. Es atkal biju viens visā Plašajā pasaulē, bija auksts un vējš vilka cauri pat biezajam Māršas iedotajam džemperim. Skumīgi vilkos projām naktī un domāju – vienā pasaulē mani vaino brāļa bojā ejā, otrā ar savu ierašanos esmu labus viengalvjus iegrūdis nelaimē. Varbūt pār mani ir lāsts un manai apkārtnei ir lemts allaž iet postā? Lai kā arī būtu, jāmeklē vecā aka, varbūt tas kaut ko atrisinās.

Atausa pelēks rīts, pa nakti bija salis un visu apkārt klāja sudrabaina sarma, es gāju pa ceļu pretī kalniem, kas tinās miglā kaut kur tālu, tālu priekšā. “Divglavainais Bērns!”, turpat netālu kāds iekliedzās. Paskatījos tajā virzienā un ieraudzīju vienglavi, kurš savā Spindālā bija pielēcis kājās un blenza manī. Es metos prom pa ceļu, skrēju kā nemanīgs. Skrēju tik traki, ka galvas sitās viena pret otru un jutu, ka kreisās puses galvas labā auss jau sāk uztūkt no nemitīgas dauzīšanas. Tomēr ātrumu nesamazināju un skrēju tālāk, lēcu pār grāvjiem, lauzos cauri krūmiem un meža biezokņiem. Pa dienu slēpos grāvjos un zvēru alās, pa naktīm skrēju un skrēju, bet kalni cik tālu bija, tik tālu palika. Vajātāju pulks kļuva aizvien lielāks, pēc nedēļas jau mani vajāja kāds pussimts viengalvju kājām, Spindālos un sēdus uz matainajiem zvēriem. Nevaru iedomāties, kas notiktu, ja viņi mani noķertu, slepkavīgus saukļus neviens gan nesauca. Lielākoties vienglavji gribēja man tikai pieskarties, citi vēlējās vest atpakaļ pie bīskapa. Bet es tik skrēju un skrēju, apavi nodila, Māršas dāvātais džemperis saplīsa drisku driskās.

Pēc vairākām nedēļām vajātāju pulks bija pieaudzis tiktāl, ka izskatījās pēc tautas pārcelšanās uz citu dzīves vietu. Greznos Spindālos brauca turīgie ļaudis, viņus pavadīja kalpotāji jāšus uz matainajiem zvēriem, bet pašā greznākajā Spindālā ar četriem melniem matainajiem brauca pats viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Kopš nedēļas viņš bija pievienojies vajātāju pulkam un neatstājās no manis ne mirkli. Es biju ātrāks par viņu matainajiem zvēriem, bet daudz ātrāk arī paguru un nācās kaut kur slēpties. Tā skrienot un slēpjoties kalni tomēr kļuva tuvāki un beidzot nonācu to pakājē.

Skatījos uz stāvajām sienām un klintīm, bet aiz muguras, karogiem plīvojot, tuvojās milzīgais vajātāju pulks. Izejas nebija, vajadzēja rāpties, jo senā aka atrodas viņpus kalniem. Nemaz nezināju, ka tik veikli protu kāpelēt pa klintīm, laikam biju to iemācījies bērnībā tvarstot taukmušas. Arī vajātāji neatpalika, vairums rāpās tāpat, citi nespēja noturēties pie klintīm un nogāzās, bet viņu vietā nāca aizvien jauni un jauni vajātāji. Turīgie vienglavji sev pa priekšu sūtīja kalpus, tie dzina klintīs āķus un sēja virves, pēc tam saimniekus kā taukas klimpas stīvēja augšā kalnā.

Kalnu virsotnes sedza sniegs, es nežēlīgi salu tomēr kārpījos uz priekšu. Aiz muguras sniegā un ledū kūņojās sekotāji. „Pielūdzam!” viņi kliedza, „Svētī mūs, Divglavainais Bērns!” Arī sniegotās virsotnes palika aiz muguras, ar pēdējiem spēkiem rāpos lejā no kalniem otrā pusē. Laiku pa laikam garām palidoja kāds no vajātājiem, kuriem nebija pieticis spēka, viņu pulks bija ievērojami sarucis. Vieni biji gājuši bojā kalnos, citi sapratuši, ka nespēs tiem pārkļūt un devušies atpakaļ, tomēr vajātāju pulks vēl bija paliels. Visveiksmīgāk kalniem pāri bija ticis bīskaps, viņa kalpi pārstiepa kalniem pāri ne tikai pašu bīskapu Haipolītu Interdrupatu, bet arī viņa lielo Spindālu un visus četrus melnos matainos zvērus.

Kalnu otrā pusē vajāšana atsākās ar jaunu sparu, aiz tiem pletās liels līdzenums līdz pat apvārsnim, kaut kur tālumā jau bija redzama aka. Spēki sāka zust, bet spītīgi turpināju, bīskapa melnie matainie zvēri un greznais Spindāls nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Vēl simts soļi, vēl piecdesmit, „Apstājies, Bērns, tu neesi vēl savu upuri nesis!” pa Spindāla lodziņu sauca bīskaps. Ar vienu galvu atskatījos – viņš bija tuvu, tik tuvu, ka mataino zvēru karstā elpa skāra manu seju. No otras akas puses tuvojās vēl kāds vajātāju bars, bet viņiem par priekš klupdami, krizdami steberēja daži viengalvji. Pieskrēju pie akas un atspiedos pret grodiem, elpas trūka un aukstais gaiss sēkdams plūda man plaušās. Ko gan šajā brīdī saka mans rīkles iekaisums? Pēdējo dažu mēnešu notikumi bija klajā pretrunā ar daktera teikto. Lai nu kā, te bija aka, te arī bīskaps, kurš nupat kāpa ārā no sava Spindāla. Bet akai no otras puse pēdējiem spēkiem tuvojās …

„Vārav! Mārša! Ko jūs te darāt?”, es izbrīnīts iesaucos. Vāravs sabruka pie akas, jo bija sev uz muguras sasēdinājis visus trīs mazos viengalvjus. “Mūs noķēra,” viņš elsa. ”Gandrīz noķēra, bet tagad laikam visam beigas …”. Vāravs skumīgi nokāra galvu, Mārša ar abām rokām apskāva mazos. No vienas puses mums tuvojās bīskaps ar maniem vajātājiem, no otra puses – pārējie, bijām ielenkti no visām pusēm un vienīgā izeja bija akā. Varbūt tur apakšā ir ūdens un es vienkārši noslīkšu? Vienalga, atpakaļceļa tik un tā nav! „Nāciet līdzi!” es teicu Vāravam un Māršai, „Te tāpat nav palikšanas, viņi saķers jūs un nomaitās! Lecam?”  Vāravs un Mārša ar mazajiem vienglavjiem pienāca tuvāk un pieķērās man pie rokas. Bīskaps spēra vēl soli uz priekšu: „Nāc, Dieva dēls, nāc, tu esi izredzētais lielajam upurim!”. Viņš pastiepa roku un gandrīz skāra mani, es atliecos atpakaļ un iegāzos melnajā caurumā. Man pie rokas cieši pieķērusies Mārša un virtenē mazie, aiz viņiem Vāravs. Lidojām tukšumā, vējš svilpoja ausīs, ar milzu ātrumu tuvojāmies neizbēgamajam atrisinājumam. Virs galvas atskanēja griezīgs kliedziens, paskatījos uz augšu – melnajam paltrakam plīvojot, mums sekoja viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Nenoturēja līdzsvaru un iekrita? Turpināja mani vajāt? Atriebās viņa paša tautieši? Droši vien to nekad neuzzināsim, bet notika brīnums – virs galvas strauji attālinājās viens balts plankums, bet zem mums tikpat ātri tuvojās otrs.

Iegāzāmies pienbaltā miglā un zuda laika un telpas sajūta, kaut kur līdzās kūņojās mani draugi, bet nedaudz augstāk klaigāja bīskaps. Kritām un kritām, līdz migla pašķīrās un mēs ar pamatīgu šļakstu iegāzāmies upē. Zemāk pamanīju koku galotnes, tātad esmu mājās! Mēs atrodamies Augšējā Upē? “Nirstiet!” es uzsaucu ceļabiedriem, “nirstiet līdz pašam dibenam, mums jātiek Apakšējā Upē!”. Un mēs nirām, Mārša ar Vāravu aizspieda mutes mazajiem vienglavjiem, mēs nirām un atkal kritām. Vēl viens plunkšķis, un atradāmies jau Apakšējā Upē. Glābti! Augstu virs galvas plūda Augšējā Upe, tajā ķepurojās kaut kas melns. No visaugstākā koka galotnes pastiepās ārā Pārnadža smaidošais ģīmis, četras rokas ķēra, četras turēja, četras stūma mutē. Viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats atvadījiās no abām mums zināmajām pasaulēm. Sažļembāts.

Izpeldējām krastā un laimīgi atlaidāmies spilgti dzeltenajā zālē, virs galvas lidinājās viegli mēļi mākonīši, zaļajās debesīs ar kājām pa priekšu aizlidoja kāsis pingvīnu. Es atkal biju mājās! Nolauzu gabalu no līdzās esoša laukakmeņa un pasniedzu viengalvjiem: „Ņemiet, šim ir zemeņu garša!”.

Nu, ko, esmu laimīgi izceļojies pa Plašo Pasauli un varu teikt godīgi – man tā nepatika! Tajā viss bija pārāk pelēks, pārāk auksts un pārāk vienāds. Tajā viengalvjus var atšķirt tikai pēc apģērba! Palīdzēju viengalvjiem piecelties un devos savas dzimtās alas virzienā. Pavei, tur augstu klintīs zum taukmušu spiets, klau – kad tie krūmi pamuks malā, redzēsim, kas tur trokšņo. Jā, jā, tie ir kākuļi! Viengalvji grozīja galvas uz visām pusēm aiz brīnumiem atvērtām mutēm. “Un te nekad nav auksts?” pajautāja Mārša. “Nekad!” es atbildēju.

„Kur blandies. Divgalvainais?”, jau iztālēm sauca mana māte Platkrūte. „Marš sēnes pļaut!” Izlikos nedzirdam, lai pati iet sēnes pļaut! Māte vēl kaut ko klaigāja, bet mēs aizgājām garām – kaut kur tālāk jābūt brīvai alai, kur varam apmesties. Ar laiku izēdīsim klintīs jaunus dobumus un visiem būs gana vietas – gan man, gan viengalvju ģimenei. Uzvēdīja vējš ar nātru garšu un mēs aizbridām tālāk pa spilgti dzelteno zāli.

© Didzis Sedlenieks 1978 – 2011

 

 

 

 

MĒS RAUDĀJĀM UZ IEKŠU

1. PAMOŠANĀS

Bija auksti, tik sasodīti auksti, itin kā kuņģis būtu pārvērties ledus klucī un saldētu mani no iekšpuses. Aukstums it visur – augšā, apakšā, manī un ap mani. Apkārt tikai tumsa, bieza un melna kā nafta. Varbūt arī gaisa nebija, tikai ledaini auksta tumsa. Jutu savu ķermeni, varēju pakustināt rokas un kājas, bet telpa bija tik šaura un maza, ka īpaši pakustēties nebija iespējams. Tā bija kaut kāda kaste vai bedre; pagrozīju galvu un tūlīt pret kaut ko atsitos. Sāpju nebija. Apziņa pakāpeniski noskaidrojās, atcerējos savu vārdu un izskatu, atmiņā uzpeldēja pazīstami tēli un sajūtas. Laikam modos no kādas bezsamaņas.

Mēģināju kustēties, vietas bija sasodīti maz, tomēr pēc pamatīgiem pūliņiem izdevās apgriezties uz vēdera. Baiļu nebija, tikai kādā no apziņas kaktiem mirgoja sīka panikas lampiņa. Pār visu valdīja vēlme izrauties, izkļūt no šejienes. Grozījos un stūmu, centos saliekt ķermeni tā, lai mugura spiestos pret kastes vāku. Es kliedzu un dzirdēju savu balsi. Nav iespējams pateikt, cik ilgi cīnījos, bet kastes vāks tomēr padevās un ar pamatīgu troksni nogāzās kaut kur tumsā. Pretēji gaidītajam, gaismas nebija, visapkārt valdīja tā pati aklā tumsa un aukstums. Piecēlos sēdus un aptaustīju savu sprostu – tā bija garena kaste, kājgalī šaurāka, polsterēta ar audumu. Mēģināju atmiņā atsaukt kādu atbilstošas formas attēlu, tomēr neko labāku par zārku nespēju izdomāt. Bet kāda velna pēc lai es būtu zārkā?

Pārcēlu kājas pār kastes malu, bet pamatu sataustīt nespēju, tātad kaste atrodas uz kāda paaugstinājuma. Laidu kājas zemāk un zemāk, bet stabila pamata kā nebija, tā nebija. Pēkšņi kaste sasvērās un kopā ar to nogāzos zemē. Dīvaini, es pamatīgi sasitos, bet nekas nesāpēja. Varbūt vēl neesmu pilnībā atguvies no bezsamaņas? Tagad varēju aptaustīt gan kasti, gan nokritušo vāku, gan paaugstinājumu, uz kura tā stāvēja. Šaubu nekādu – tas patiešām bija zārks. Uzlikts uz galda. Nesapratu itin neko – kāpēc atrados zārkā, kāpēc ir tik šausmīgi auksts, kāpēc apkārt valda tik necaurredzama tumsa? Varbūt kāds pajokojis, iemidzinājis mani un ielicis zārkā? Stulbs joks, nespēju iedomāties, kam varētu ienākt prātā tāda doma. Visi man zināmie cilvēki bija pieauguši un nav dzirdēts, ka kādam no tiem būtu tieksme slēpt citus zārkos. Bet, kāpēc ir tik tumšs? Varbūt esmu zaudējis redzi un tagad akls kā kurmis taustos apkārt? Un tas aukstums, kāpēc, pie joda, ir tik šausmīgi auksti? Tas nebija sals kādu to pazinu, tas bija savādāks, cita veida aukstums, tas saldēja miesu no iekšpuses.

Nometos ceļos un sāku aptaustīt telpu. Lūk, galda kājas, grīdu sedza mitras flīzes, pēc brīža atdūros pret vēl vienu galdu. Piecēlos kājās un aptaustīju to, uz galda stāvēja vēl viens atvērts zārks, pie tā kaut kādi augi vai puķes. Atmiņā sāka veidoties tēlu virtene – tumša telpa, tajā vairāki galdi, uz tiem zārki un puķes. Kas tas ir? Nepārprotami kapliča vai morgs. Šī atziņa neviesa ne mazāko skaidrību, jo jautājumu radās vēl vairāk – kāpēc es pamostos zili melns nosalis aizvērtā zārkā kapličā? Izkļūšu no šejienes un uzzināšu, kurš bijis tas jokdaris, ādu pār acīm novilkšu!

Soli pa solim, izstiepis rokas uz priekšu, virzījos tumsā, pēc soļiem pieciem atdūros pret sienu. Tātad telpa varētu būt kādus desmit soļus plata, turpināju virzīties gar sienu līdz stūrim. Siena bija gluda, no grīdas līdz apmēram mana deguna augstumam tā bija klāt vienādām, nelielām flīzītēm. Turpināju sienas apsekošanu aiz stūra un – tavu laimi! – pēc pāris soļiem atradu durvis. Rūpīgi tās aptaustīju, atradu rokturi un pavilku to. Durvis neatvērās. Raustīju rokturi kā neprātīgs, bet tās bija un palika aizvērtas.

–        Ei! Vai kāds tur ir? – es kliedzu, dauzīdams ar dūrēm pa durvīm. – Palīdziet, es esmu te ieslēgts un netieku ārā!

Klusums, neviens neatsaucās, neviens nesteidzās durvis atdarīt. Panikas lampiņa apziņas dzīlēs sāka mirgot ātrāk – ja nu šī ir kāda pazemes kapliča vai morgs un neviens te mēnešiem nenāk? Varbūt tās ir kapenes? Nē, puķes uz galda bija svaigas, tātad pavisam nesen te kāds bijis. Nolika puķes, ielika mani zārkā un aizslēdza durvis. Tiešām jautri, itin kā es būtu miris. Bet neesmu taču – rau, es staigāju, varu parunāt, dzirdu savu balsi un trokšņus, spēju pakustināt rokas. Tikai tas aukstums nedabiskais iekšā, kas tas varētu būt? Acīmredzot dauzīt pa durvīm un kliegt nebija jēgas, neviens mani nedzirdēja un nenāca palīgā. Sāku aptaustīt durvis no jauna, pēc krietna laika atradu pagriežamu slēdzi. Nu, tādu, kāds mēdz būt durvīs, kas no vienas puses aizslēdzamas ar atslēgu, bet no otras puses ar slēdzīti. Pagriezu to, durvis bez mazākās pretestības atdarījās.

Priekš bija ne pārāk garš gaitenis un vēl vienas durvis. Redzi nebiju zaudējis, jo pa maziem lodziņiem gaitenī spiedās iekšā bāla gaisma. Laikam ir nakts, es padomāju, un devos uz priekšu pa gaiteni. Nākošās durvis nebija aizslēgtas un atvērās bez problēmām. Skats aiz tām nebija šokējošs, jo laikam jau biju sagatavojies tādai zārks – kapliča secībai. Aiz durvīm bija kapi, liela plaša kapsēta, pār to kā spocīgs lukturis karājās apaļš mēness, liedams savu bālo gaismu pār krustu un pieminekļu rindām. Uz kapličas kāpnītēm kāds sēdēja pret mani ar muguru.

–        Ak, tad tiki gan ārā. Būtu labāk domājis, nevis bļaustījies, – teica sēdētājs. – Ja jau esi iznācis, nāc un piesēdi līdzās.

Piegāju pie viņa un apsēdos līdzās. Tas bija vecs vīrs sirmu galvu, vecs un sagumis nēģeris. Viņš tupēja uz kāpnītēm, ceļus pievilcis cieši klāt un apskāvis tos rokām.

–        Nu, kā tev patīk? – vecais nēģeris jautāja.

–        Kas patīk? Es nupat tikai pamodos kaut kādā zārkā, ieslēgts sasodītā kapličā un galīgi pārsalis! Kas te notiek?

–        Nekas nenotiek, – teica nēģeris. – Vienkārši tu esi beigts. Pavisam beigts un nomiris, ielikts zārkā un apdziedāts.

Es un miris? Tas nevar būt!

–        Nemels niekus, vecais, – teicu. – Kā tad es varu būt beigts, ja stāvu te un runāju? Varbūt tu arī esi beigts?

–        Beigts gan, kapos lielākoties visi ir beigti, – vecais teica. – Aukstumu iekšā jūti? Kad biji dzīvs, iekšā bija siltums, vai ne? Tas ir līķa aukstums, dēliņ.

Pavēros vecajā, tam nebija acu un kalsnajām rokām lielām lēkšķēm lobījās nost āda. Mjā, apmēram tādu varēju iedomāties kādu laiku pastāvējušu līķi.

–        Redzi, draugs, mani neielika zārkā, nenolika kapličā kā tevi – vecais stāstīja. – Es nosprāgu kā klaidonis pirms kādas nedēļas tur, aiz tiem krūmiem. Šovakar piecēlos un atnācu šurp. Man nav acu, tātad nav arī kur iet, tepat vien kaut kur tupēšu un gaidīšu, kas notiks tālāk.

–        Un kam būtu jānotiek? – vaicāju. – Kaut kā negribas ticēt, varbūt tu esi aktieris, kas nolīgts, lai turpinātu manu izjokošanu? Tas viss taču ir joks, vai ne?

–        Ja tas arī ir joks, tad to ar mums izspēlējis Dievs tas kungs. Gribi tici, negribi – netici. Varbūt tā ir pastarā diena, kad miroņi ceļas augšā?

Vecis pieslējās kājās un grīļīgā gaitā devās prom pa celiņu, pamāja ar skrandainu roku:

– Kas pie krūmiem pakritis, tam pie krūmiem jāpaliek.

Skatījos kā sirmais, salīkušais stāvs klibo prom pa grantēto celiņu. Pakaļ tam tikpat grīļīgi vilkās gara un piekususi ēna. Nē, spoks viņš nebija, drīzāk visa šīs stulbā joka līdzdalībnieks. Vai arī īsts mironis. Apskatīju savas rokas – īstas, normāls cilvēka rokas, pirkstā universitātes gredzens, arī pulkstenis uz rokas. Pavilku uz augšu bikses – kājas kā jau kājas. Nē, laikam tas vecis muld, varbūt tas viss ir kaut kāda superīga hologramma, kāds skatās monitorā kā es te pārbijies ņemos, un gardi smejas. Varbūt kāds televīzijas šovs? Pagaidi, gan tikšu tev klāt, jokdari! Bet ko tagad darīt? Joks vai patiesība, bet nevar taču tā tupēt kapos uz kapličas kāpnītēm! Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm divi. Nakts. Tātad līdz saullēktam palikušas kādas stundas trīs. Jātinas prom, kamēr vēl kāds nav pamanījis mani te tā sēžam.

Piecēlos kājās un grasījos doties prom, kad spalgs troksnis pa labi no manis lika apstāties. Ar skaļu čīkstu vērās vaļā kāds greznas dzimtas kapenes kaltās durtiņas un no tām lēnām nāca ārā balts tēls. Tā izrādījās jauna sieviete baltā kleitā. Ko tai vēl vajag naktī kapos?

Sieviete iznāca no kapenes, paskatījās apkārt un iekliedzās:

–        Ko jūs ar mani darāt? Ko jums vēl vajag?

Un aizskrēja prom pa grantēto celiņu, līdzi velkot mēness radīto ēnu kā melnu plīvuru. Pietiek, jāiet prom no kapiem, varbūt ārpusē tikšu kaut kādā skaidrībā. Piecēlos, notrausu no biksēm gružus un aizsoļoju prom pa taciņu, kur pirmīt bija aizgājis vecais nēģeris un savādā sieviete.

  1. KOSTA PRIMAVERS

Kapsētas celiņš bija garš, iet bija grūti, aukstums krūtīs stindzināja locekļus un katrs solis devās ar zināmu piepūli. Paskatījos pulksteņa datuma lodziņā, bija 6. jūlijs, tātad nakts nevarēja būt auksta. Bet es salu. Kapsēta bija pazīstama, vairākas reizes te biju piedalījies gan radu un paziņu bērēs, gan kā preses fotogrāfs, kad glabāja kādu slavenību. Šī bija Amsterdamas Te Vraag kapsēta, kur nelaiķi tika glabāti kārtu kārtām jau vairākus simtus gadu. Te bija apglabāti arī visi mani radi, tostarp pirms pieciem gadiem bojā gājušie vecāki. Savādi, kāpēc gan jokdaris mani atstiepis tieši uz šo kapsētu? Itin kā es patiešām būtu miris un sagatavots apglabāšanai ģimenes kapuvietā. Patiesībā – kāda tur kapuvieta? Vienkāršs betona mūrītis, kur tiek iestiprinātas urnas ar dārgajiem pīšļiem.

Aiz kapsētas vārtiem sākās viena no Amsterdamas 50. gados būvētajām priekšpilsētām. Te bija taisnas un garas ielas, gar tām rindu rindām izvietotas kā olas vienādas ģimenes mājas. Ļoti kluss un garlaicīgs rajons. Tomēr galvenajā ielā bija autobusa pietura, ar ko varētu nokļūt … Jā, uz kurieni doties? Dzīvokļa man nav, to pārdevu pirms devos pēdējā komandējumā, jo biju dabūjis ļoti labu darba piedāvājumu no Asociated Press un grasījos pārcelties uz Parīzi vai Berlīni. Visa mana iedzīve sakrauta konteinerī un gaida ostā, kad norādīšu jauno galamērķi. Tātad vienīgā reālā adrese ir Amsterdam Bilderpost redakcija, kur pirms komandējuma strādāju un aizvedu visas pirmās nepieciešamības mantas, ko grasījos ņemt līdzi kā rokas bagāžu. Pie redakcijas ēkas vajadzētu atrasties arī manam busiņam.

Pēc brīža pieripoja autobuss, tas bija dzeltens, daudz pieredzējis Volvo ar sīka auguma vjetnamieti pie stūres, citu pasažieru nebija. Tikai tagad pamanīju, ka manam uzvalkam ir aizšūtas kabatas un acīmredzami nedz naudas, nedz maka tajās neatradās. Cik stulbs uzvalks, nodomāju, bet problēma palika – ar ko samaksāt par braucienu? Piegāju pie šofera un teicu, ka esmu pazaudējis maku, bet ļoti vēlos nokļūt mājās, samuldēju vēl kaut ko par trakulīgu ballīti un raudošu sieviņu. Vjetnamietis atmeta ar roku, aizvēra durvis un piespieda akseleratora pedāli. Apsēdos autobusa aizmugurē un pavēros savā atspulgā logā. Pazinu sevi – esmu Kosta Primavers, trīsdesmit četrus gadus vecs, neprecējies, bērnu nav. Esmu profesionāls preses fotogrāfs un līdz šim strādāju Amsterdam Bilderpost. Ja vajag, varu bildēt politiķu saietus, varu izspiegot slavenības vai kādu citu. Citiem vārdiem sakot – vecais zēns Kosta izdarīs visu labākajā veidā. Vismaz tā bija agrāk, bet kā būs tālāk? Neapšaubāmi kaut kas bija noticis, kaut kas liels; tāds, kas ietekmē visu turpmāko dzīvi. Tāda sajūta bija.

Mans pēdējais uzdevums bija visai tālu no Amsterdamas – Serbijā. Vajadzēja sagatavot reportāžu par kāda plaši meklēta serbu ģenerāļa aizturēšanu, kurš dzīvoja slepenu dzīvi kaut kur šajā valstī. Atcerējos, ka uzdevumu izpildīju un iesēdos vilcienā, lai dotos mājup. Tālāk atmiņā tukšums, nākamais kadrs jau zināmajā kapličā pirms stundas. Ja šodien ir 6. jūlijs, tad kur es biju kopš 29. jūnija, kad iekāpu vilcienā? Noslēpumu kļuva aizvien vairāk, atbilžu mazāk un teorija par muļķīgo joku tapa aizvien apšaubāmāka. Autobuss apstājās pieturā Rue Torensteeg, no turienes līdz redakcijai tikai daži kvartāli ejami.

Soļoju pa naksnīgo ielu un klausījos savu soļu atbalsī ēku sienās. Kaut kāds neticams murgs, pat iedomāties grūti, ka kaut kas tāds notiek ar mani.  Vai te soļo Kosta Primavers, vai tas jau ir kāds cits? Kājas bija kā svina pielietas, laikam jau vilkos pa ielu, nevis braši soļoju. Stāvlaukums pie redakcijas bija tukšs, tikai tālākajā stūrī stāvēja mans baltais Mercedess Sprinter busiņš. Lielajā stiklotajā ēkā nevienā kabinetā nedega gaisma, tikai ieeja bija izgaismota; tur noteikti stikla būrī sēž kāds no sargiem – Vaclavs vai Pjotreks. Milzu uzraksts Amsterdam Bilderpost uz jumta neļāva visam grimt absolūtā tumsā. Tuvojos redakcijas ēkai, vis bija kluss kā jau naktī. Tālumā varēja dzirdēt nemitīgo ostas dunu, kaut kur signalizēja automobilis un parkā aizrautīgi sisināja cikādes. Kā vienmēr, nekas nebija mainījies.

Atvēru lielās stikla durvis un iegāju caurlaides telpā. Elektroniskās caurlaides, protams, nebija, tādēļ devos pie stikla kubā, kurā vajadzēja būt sargam, lai palūgtu atvērt barjeru. Naktī daudzi redakcijas darbinieki laiku pa laikam tā darīja. Tonakt dežūrēja Pjotreks, viņš bija iesnaudies. Pieklauvēju pie lodziņa, Pjotreks atvēra acis un pielēca kājās tādā ātrumā, it kā viņam pie dibena kāds būtu pielicis karstu dzelzi. Izvalbījis acis lielas kā krokodilam, viņš nebalsī iebļāvās:

–        Pan Kosta!!! Matka Boža!

Parādīja acu baltumus un saļima pār pulti kā nopļauts. Kas tad Pjotrekam lēcies? Paskatījos spogulī pār plecu un pie pretējās sienas – nekā cita te nav, tikai es, Kosta, normālā izskatā. No kā viņš tā pārbijās? Neko darīt, pārkāpu pāri barjerai, iegāju liftā un piespiedu 9. stāva podziņu. Stiklotajā kabīnē labi varēju sevi aplūkot no visām pusēm – neapšaubāmi tas biju es, tikai mugurā melns svešs uzvalks ar aizšūtām kabatām. Ja tā padomā, man pašam vispār nebija neviena uzvalka. Seja varbūt mazliet bālāk nekā parasti, bet mani grieķu senči bija parūpējušies, lai īpaši bāls neizskatītos nekad. Varēju teikt, ka biju visai izskatīgs puisis labākajos gados. Ko tad Pjotreks ieraudzīja?

9. stāvā bija lielā redakcijas radošu cilvēku telpa, te ikdienā strādāja ap trīsdesmit žurnālisti, datorsalikuma speciālisti, korektori un redaktori, bet tālākajā stūrī bija fotogrāfu zona. Te katram no mums bija savs galds un dators, arī mana darba vieta. Tā izcēlās citu starpā ar pāris lieliem čemodāniem pie galda. Caur logiem garās galdu un datoru rindas spīdēja bālā mēness gaisma, šur un tur klusu dūca lietotāju neizslēgtie datori. Kaut kur aiz sienas sīca serveru ventilatori, darba dunā tos parasti nevarēja dzirdēt. Apsēdos krēslā un beidzot sajutu realitāti ap sevi. Datora ekrāns lēnām atdzīvojās un tajā parādījās paroles lodziņš. Ievadīju paroli, datorā it kā nekas nebija mainījies – tās pašas mapes un programmu ikonas, tādēļ ieslēdzu internetu, lai paskatītos, kas jauns noticis pa šīm dienām. Politika, politika, Amerika – tas viss mani neinteresēja, ritināju ekrānu tālāk, līdz kāds virsraksts lika man sastingt: “Serbijā nogalināts Amsterdam Bilderpost reportieris”. Pele zem rokas tā trīcēja, ka uzreiz neizdevās uzklikšķināt kursoru uz vajadzīgās rindiņas.

29. jūnijs – Belgrada. Šodien pēcpusdienā nezināms noziedznieks nošāvis pazīstamo Amsterdam Bilderpost fotogrāfu Kostu Primaveru. Fotogrāfs pēdējo reizi dzīvs tika redzēts iekāpjam vilcienā Belgradas centrālajā stacijā, pēc tam viņa līķi atrada kupejā. Noziedznieks bija šāvis no neliela attāluma tiešā tēmējumā, Kosta Primavers no gūtajiem ievainojumiem miris notikuma vietā. Policija veic izmeklēšanu, bet visticamāk slepkavība saistīta ar fotogrāfa profesionālo darbību. Zināms, ka viņa pēdējais darbs bija saistīts ar kādu serbu ģenerāli, ko jau vairākus gadus nesekmīgi meklē Starptautiskais Tribunāls un Interpols.”

Viss, īsa ziņa par manu nāvi, nošauts kaut kādā kupejā kaut kādā vilcienā. Vairāk nekā, tikai īsa Associated Press ziņa. Sēdēju krēslā kā zibens ķerts, tātad taisnība bija tam nēģerim kapsētā? Bet tas nevar būt, ja esmu nošauts un beigts, tad man jābūt beigtam, nevis jālasa ziņas internetā pašam par savu nāvi! Atvēru Google meklētāju un ierakstīju lodziņā savu vārdu, visas šaubas pagaisa – lapu pēc lapas tikai un vienīgi ziņas par manu nošaušanu. Panikas lampiņa zemapziņas dzīlēs papildinājās ar skaļu tauri – šī ir nenormāla situācija un es nezinu, kas noticis. Bet kas? Vai tiešām kāds inscenējis tik baisu spēli ar nolūku mani izjokot? Bija reiz tāda filma ar Maiklu Duglasu galvenajā lomā – viņam brālis sarīkoja tādu neticamu spēli, bet man nav nekādu problēmu, nav arī brāļa vai kāda cita, kurš spētu sarīkot kaut ko tik traku. Vēros neticamajās ziņās internetā un prātoju, ko tagad darīt. Nav neviena, kam pajautāt, visapkārt klusums un viss. Arī visu zinošā Google šoreiz bija bezspēcīga. Pārliku prātā vienu variantu pēc otra un tūlīt pat no tiem atteicos. Biju sasodīti apjucis. Galu galā nolēmu piezvanīt savam labākajam draugam, fotogrāfam Svenam Liceniusam, un sastādīju tālrunī viņa numuru. Gari signāli, ilgi …

–        Ko vajag? – klausulē dzirdēju aizkaitinātu Svena balsi, vēl bija dziļa nakts.

–        Vai Svens? – es pēc pamatīgas pauzes nomurmināju.

–        Svens, Svens! Kas zvana? Vai apjēdzat cik tagad ir pulkstenis!

–         Te Kosta, Kosta Primavers. Es zvanu no redakcijas …

–        Jociņš, ja? Kosta ir gājis bojā un ar tādām lietām nespēlējas!

 

Klikšķis, īsu signālu sērija kā automāta kārta klausulē. Vai tiešām taisnība un es esmu miris? Varbūt arī Svens ir iesaistīts šajā sazvērestībā? Sastādīju viņa tālruņa numuru vēlreiz. Tiklīdz Svens pacēla klausuli, steigā sāku runāt: – Piedod, Sven, bet tas patiešām esmu es, Kosta! Pirms vairākām stundām pamodos kapličā un atnācu šurp, es neko nesaprotu …

–        Vēl viens zvans, mister Asprātīgais, un es izsaukšu policiju …

–        Sven, pagaidi, nenoliec klausuli! Aizej rīt uz kapliču, mans zārks ir tukšs, es esmu pamodies ….

Atkal īsu signālu sērija, Svens bija nolicis klausuli. Nē, nevar būt, ka Svens būtu iesaistīts šajā nežēlīgajā jokā, bet, kurš vēl to varētu izdarīt? Tur taču jābūt velnišķīgiem resursiem, lai visu tik pamatīgi un ticami izspēlētu; vai maz ir iespējams ievietot Google tik daudz viltotas informācijas? Man jāredz savu ķermeni! Iegāju tualetē un sāku pogāt vaļā žaketi un kreklu. Patiesības mirklis – ja spogulī būs redzami ložu caurumi krūtīs, tad patiešām esmu nošauts, ja ne – tas viss ir kaut kāds murgs un iespējams, esmu zaudējis prātu vai neatrodos vairs reālajā pasaulē. Nostājos pie spoguļa un atrāvu vaļā kreklu, ložu caurumu nebija. Toties pāri visam ķermenim stiepās milzīga Y veida rēta. Brutāla, milzīga rēta, ar lieliem dūrieniem pavirši sašūta. Stāvēju un blenzu sava sagraizītā ķermeņa spoguļattēlā. Pataustīju ar pirkstu – rēta bija īsta, rupja un itin nemaz nesāpēja.

Aizvilkos atpakaļ pie sava datora un atkritu krēslā. Tātad patiešām esmu beigts, visas šaubas pagaisa. Nošauts, sagraizīts un gandrīz vai apglabāts. Daudzkārt biju redzējis tādas Y veida rētas pāri visam rumpim – tā pataloganatomi atver vēderu un krūškurvi, lai dziļā vienaldzībā atrastu nāves cēloni. Bandīts man sagrūdis krūtīs veselu aptveri svina, bet viņiem vēl jāuzšķērž līķis, lai noskaidrotu nāves cēloni. Itin kā tas nebūtu tāpat saprotams! Fakti bija nepagāžami – es esmu beigts, bet kaut kādā mistiskā veidā atmodies no nāves miega. Kā tas iespējams? Kas es tagad esmu? Cilvēks? Līķis? Vai esmu Kosta Primavers vai kaut kas cits?

  1. PUNDURIS

Pats biju pārsteigts, cik vienkārši uztvēru šo baiso ziņu, pat īsti nevarēju aptvert, kas ir baigāk – tas, ka mani nošāvis kaut kāds serbu bandīts, vai tas, kas esmu no miroņiem piecēlies? Nebija asaru, nebija izmisuma, bija tikai sauss fakts. Tātad tā nav nekāda spēle, viss ir pa īstam un jāmeklē izeja vai vismaz kaut kāds risinājums, jo sēdēt un prātot nebija nekādas jēgas. Pirmais uzdevums – jātiek prom no redakcijas, jo drīz ieradīsies citi kolēģi un situācija tādā gadījumā sarežģīsies vēl vairāk. Vispirms jāpārģērbjas, šis uzvalks ir pārāk neērts un acīs krītošs, tādos sen vairs neviens nestaigā. Atvēru vienu no čemodāniem, sameklēju savas ierastās drānas, pārģērbos un līķa uzvalciņu iestūķēju atkritumu konteinerī. Pārējās mantas vajadzēja atstāt, jo nedrīkstēju citiem parādīt, ka te kāds bijis un paņēmis Kostas mantas. Atvēru fotosomu un izcēlu savu kameru. Mans uzticamais draugs un ceļabiedrs, darbarīks un iztikas līdzeklis Canon Mark II tagad nošķiests ar asinīm. Manām asinīm. Satelītpārraides modemā rēgojās negants caurums, laikam slepkava bija trāpījis arī tam. Objektīvi sašauti. Gādīgas rokas bija salasījušas manas tehnikas paliekas slepkavības vietā un atsūtījušas uz redakciju, jo citas adreses nelaiķim nebija. Neko darīt, nāksies visus tos lūžņus atstāt tepat. Kādā somas kabatā uzgāju savu mobilo tālruni un maku ar dažiem simtiem eiro un kredītkartēm. Tas iepriecināja; kaut arī vēl nebiju izdomājis ko tālāk darīt, bet viens bija skaidrs – šajā pasaulē bez naudas nevarēšu spert ne soli. Savācu arī dokumentus un Lion šokolādes batoniņus, ko parasti nēsāju līdzi fotosomā pēkšņa bada gadījumiem. To visu saliku mazajā fotosomā, parasti tā glabājās skapītī un netika bieži izmantota. Paņēmu arī savu klēpjdatoru, diez vai kāds raksies pa manām mantām un pamanīs, ka kaut kas pazudis. Vēl pēdējo reizi paskatījos uz bijušo darbavietu un iekāpu liftā.

Pirmajā stāvā Pjotreks bija nometies ceļos pie kādas kabatas formāta svētbildes, drudžaini meta krustus un murmināja: “Matka Boža, Święta Matka Boža …” Viņš bija tā pārbijies, ka pat nepamanīja, kā pārlēcu pār barjeru un izgāju ārā tumsā. Ar dievu Amsterdam Bilderpost, ar dievu mana bijusī dzīve.

Mercedes Sprinter busiņš raiti ripoja pa šoseja prom no Amsterdamas un prom no iespējas tikt atpazītam. Tālāk no visa tām murga, jāapstājas kādā vietā un vēsu prātu jāapdomā viss notikušais. Ha! Vēsu prātu! Aukstums krūtīs nebija mazinājies, tas tāpat stindzināja visus locekļus, mans ķermenis darbojās ar tādu kā aizturi. Pirmajām rītausmas stundām bija vissvarīgākā nozīme turpmākajos notikumos, es sakrustoju pirkstu un domās palūdzu – kaut tikai neviens nebūt bankai un vietējai policijai paziņojis par manu nāvi. Ja tā notiktu, es būtu pilnīgi bezspēcīgs radījums bez plika centa pie dvēseles un ar anulētiem dokumentiem. Vispirms bija jāpārliecinās vai manas kredītkartes darbojas un konts bankā nav bloķēts, tad jāpārskaita visa nauda uz citu kontu, kas bija jāizveido kādā citā bankā. Ja līdz šim vēl neviens nav pasludinājis iestādēm par manu bojā eju, tad paies labs laiks līdz kādam pasniegsies roka pēc mirušā Kostas Primavera konta bankā. Bet agri vai vēlu tas notiks un tad būs labāk, ja visa nauda jau būs kaut kur tālumā. Iespējams, ka Svens Liceniuss tomēr aizbrauks uz kapliču, var gadīties, ka sāksies liela jezga.

Iereģistrējos savā Societe Generale internetbankā un atviegloti uzelpoju, naudiņa bija neskarta! Tālāk kādā mazā pilsētiņā atvēru kontu Barklays bankas filiālē, tad aizbraucu pie jūras un apstādināju busiņu stāvlaukumā. Naski pārskaitīju visu uz Barklays kontu, un – paliec sveika, vecā banka. Tas bija izdarīts, nauda drošībā, nu bija jāpadomā par jumtu virs galvas. Varēju jau dzīvot arī busiņā, tas bija aprīkots īslaicīgai dzīvei tajā, tomēr situācija jau tā bija pietiekami sarežģīta, gribējās izstiepties gultā un atpūtināt savu pārsalušo vairākas tonnas smago ķermeni. Nesaprotamais gurdums un stīvums locekļos neļāva kustēties tikpat viegli un aši kā pirms uzbrukuma Belgradā.

Apmetos kādā motelī šosejas malā – te apgrozās daudz dažādi cilvēki, neviens nepievērsīs uzmanību vēl vienam puisim ar baltu busiņu. Beidzot varēju mierīgi atgulties gultā un atskatīties uz pēdēju dažu stundu vētrainajiem notikumiem. Esmu beigts un augšāmcēlies, par to vairs nav nekādu šaubu. Pataustīju sev pulsu, protams – tā nebija, tātad sirds nedarbojas. Vai man vispār vēl ir sirds? Varbūt pataloganatomi to izņēmuši? Varbūt tā slēgtā konteinerītī jau nogādāta slimnīcā un pārstādīta kādam sirdzējam? Kur tagad ir manas nieres un aknas? Kur ir plaušas? Varbūt manī, bet varbūt arī ne. Par to nebija vērts spriedelēt, jo skaidrību varētu sniegt tikai rentgens. Kā tagad darbojas mans ķermenis? Nav asinsrites, varbūt nevajag arī elpot, nedz ēst, nedz dzert negribējās. Kas to lai zina, kā darbojas tāds miris ķermenis. Tā prātodams, atplēsu vienu Lion batoniņu un tīri automātiski sāku to grauzt – vecs ieradums, saldumi man parasti līdzēja domāt kritiskās situācijās. Jau pēc pirmā kumosa notika brīnums – manā aukstajā ķermenī ieplūda tāda kā silta strāva, prāts kļuva možāks. Apēdu batoniņu un piecēlos kājās, viss gurdums bija pazudis! Kaut kā pati no sevis prātā ienāca doma, ka manam ķermenim ir vajadzīgs cukurs, saldumi tam kalpo kā baterijas! Žigli apēdu vēl vienu Lion, viss gurdums pagaisa kā nebijis, arī aukstums krūtīs pazuda. Labsajūtā atlaidos gultā un, prātodams par turpmāko rīcību, ieslēdzu klēpjdatoru un tāpat vien šķirstīju vienu interneta lapu pēc otras.

Uzmanību piesaistīja kāds attēls – jaunā pāra kāzas. Meitenes seja šķita kaut kur redzēta, tādēļ izlasīju informāciju zem attēla „Grāfiene Anna Luīze Verstapena (30) pagājušā gada 4. augustā salaulājas ar bankas ierēdni Filipu Paradī (26). Jaunais pāris medusmēnesi pavadīs grāfienes senču īpašumos Viskonsinā, bet turpmāk dzīvos Versatpenu pilī pie Amsterdamas.”

Kur es varētu bijis redzējis šo seju? Jāpameklē vēl, var būt tikšu skaidrībā, sāku meklēt internetā visu par grāfieni Annu Luīzi. Informācijas bija daudz, bet pēdējais ieraksts pavisam nesen, 3. jūlijā: „Nelaimes gadījums pilī. Šorīt grāfu Verstapenu pils sargs atrada jauno grāfieni Annu Luīzi mirušu uz celiņa pie pils. Policija uzskata, ka grāfiene mirusi no spēcīga sitiena ar trulu priekšmetu pa galvu. Noziegums acīmredzot pastrādāts laupīšanas nolūkā, jo grāfienei noņemtas visas dārglietas. Jaunās Annas Luīzes Verstapenas mirstīgās atliekas tiks apglabātas dzimtas kapenēs Amsterdamas Te Vraag kapsētā.” Un līdzās fotoattēls no notikuma vietas – jauna sieviete guļ uz celiņa pie rožu krūma un no mutes kaktiņa notecējusi tieva asiņu strūkliņa.

Voila! Rokā ir – tā bija grāfiene Anna Luīze, kas šorīt kliedzot izskrēja no kapenēm! Tātad arī viņa ir augšāmcēlusies! Dīvaini, ļoti dīvaini, kas lika mums mosties no nāves dusas? Atbildes nav un diez vai kādreiz arī būs. Pārdomas pārtrauca troksnis tepat istabā, pavēros tajā virzienā un pielecu gultā sēdus – spilgti sarkans gaismas aplis trīsuļoja telpas vidū un griezīgi dūca kā bojāts transformators. Pamazām traipa aprises sāka kļūt asākas un parādījās īsta cilvēka karikatūra: apmēram trīs pēdas garš punduris ar sarkanu seju un šaurām acu spraudziņā. Rokās tas turēja sarežģītu ierīci ar daudzām lampiņām un podziņām. Punduris kaut ko teica, bet dūkoņa bija pārāk stipra, dīvainā viesa seja kļuva no sarkanas par oranžu, bija dzirdami daži vārdi.

–        … Kosta … piedod … avārija … avārija …. briesmas …Kosta, atrodi Amsterdamā … lauks zūd …  nepaspēšu … zūd …

Pundura aprises atkal kļuva neskaidras un pēc brīža gaismas traips pazuda. Sēdēju gultā vai mēms aiz brīnumiem – kas tad tas vēl par punduri? Viņš zināja manu vārdu, bet kas tā par avāriju, kāds lauks zūd? Neko nesapratu, bet vēl labu laiku gaidīju, sarkanā pundura atkārtotu parādīšanos, tomēr velti. Vai punduris būtu kādā saistībā ar visiem šī rīta fantastiskajiem notikumiem? Kas to lai zina, tomēr viens bija skaidrs – tāpat vien sarkani punduri istabas vidū neparādās.

Pie durvīm klauvēja. Atvēru, uz sliekšņa ar beisbola bozi rokā stāvēja moteļa īpašnieks.

–        Primavera kungs, vai ne? – tas jautāja.

–        Jā, tas esmu es, vai varu kaut kā palīdzēt?

–        Primavera kungs, vai jums šeit numuriņā ir kāda ierīce? Mēs dzirdējām negantu troksni no šejienes nākam un pirms mirkļa pazuda elektrība. Vai jūs ar to esat kaut kā saistīts?

–        Nē, monsier, varat pats pārliecināties – istabā nekā nav, tā būs kāda kļūda.

Moteļa īpašnieks pastūma mani malā un ienāca istaba, ielūkojās tualetē un dušas telpā, pat zem gultas paskatījās un teica:

–        Zināt, Primaver, šiten tā ir solīda iestāde, pie mums nav pierasts taisīt troksni un traucēt citus. Ja vēlaties to atkārtot, varbūt dariet to citur?

Aizvēris aiz moteļa īpašnieka durvis padomāju – re, laikam atkal palieku bez pajumtes, jo nevar jau zināt, vai sarkanais punduris neparādās vēlreiz. Nekas, jāsāk pierast, jo šķiet, ka turpmāk vairs nekas nebūs kā senāk.

No rīta saliku visu savu skopo bagāžu busiņā un devos atpakaļ uz Amsterdamu. Punduris teica, ka tur kaut kas esot jāatrod, varbūt tā būs atslēga visiem šiem notikumiem. Vairāk nekādu norāžu nebija.

  1. ANNA LUĪZE

Šosejas melnā lente virzījās taisna kā bulta, pa labi palika dambji ar veco dzirnavu rindām, kreisajā iekopti lauki līdz pašam padebesim. Pundurim jau viegli teikt – atrodi Amsterdamā! Bet, kas man jāmeklē milzu pilsētā? Kur meklēt vēl kādu atslēdziņu, kas tuvinātu mīklas atrisinājumam? Nolēmu nebraukt uz centru, nebija jēgas tāpat vien riņķot pa pilsētu un meklēt kaut ko nezināmu. Tāds kā aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Tādēļ nolēmu atgriezties tur, kur viss sākās – garlaicīgajā piepilsētā pie Te Vraag kapsētas.

Arī šoreiz ātri izdevās atrisināt jumta virs galvas problēmu – atradu kādu namu, ko īpašnieks par visai pieņemamu samaksu bija ar mieru izīrēt. Darījumu kārtojot pagāja visa diena, pievakarē iebraucu lielveikalā un nopirku milzīgu daudzumu šokolādes batoniņu, ar ko radīju pārdevējā neviltotu pārsteigumu. Pārnācis mājās, ieslēdzu televizoru un, apbruņojies ar Lion batoniņiem sāku spaidīt tālvadības pults pogas. Pārsvarā nekā interesanta nebija, vienīgi Euronews rādīja sižetu par grāfienes Annas Luīzes Verstapenas  mīklaino nāvi. Policijai esot aizdomas, ka uzbrukumu esot veicis grāfienes vīrs Filips un laupīšanu esot inscenējis, lai novirzītu aizdomas no sevis. Tomēr policija esot nākusi pie slēdziena …

Grūti iedomāties, kas notiks, ja kāds pamanīs, ka grāfu kapeņu durvis līdz kājai vaļā un nelaiķa nav savā vietā. Varbūt tas būs Svens, ja atnāks paraudzīties uz manu zārku. Vispār jau vajadzētu, jo kaut kad taču bija paredzētas manas bēres, ja reiz zārks atradās kapličā. Bet tie ir tikai minējumi, patiesību rādīs laiks. Ko tur prātot, es tāpat nevaru neko ietekmēt, galvenais, lai neviens mani nenotver pirms šī mīkla atrisinās. Varbūt dīvainais punduris atkal parādīsies? Kādā kanālā tika intervēts astronoms amatieris, kurš pavēstīja sensacionālu ziņu – zvaigznes apstājušās un jau vairākas dienas pilnmēness ij nedomā mainīt fāzi. Raidījuma vadītājs visādi ķircināja un izsmēja astronomu – sak’ zvaigznes taču nevar apstāties, to pat skolēni mūsdienās zinot! Tomēr astronoms palika pie sava un apņēmīgi pierādīja teikto ar skaitļiem un fotoattēliem. Es iesnaudos, kāda man daļa par zvaigznēm, ja tepat tāda problēma. No snaudas iztrūkos, sadzirdējis pazīstamo dūkoņu, no gaismas traipa istabas vidū atkal rāpās ārā vakarējais punduris.

–        Nav laika … avārija … ej pie sestā tiltiņa pār kanālu … atkal lauks … pasteidzies … satiec Van Stripenu, viņš …

Sarkanais traips noraustījās un punduris izgaisa. Kas tas viņam par lauku, kas vis laik zūd? Pie kādā tiltiņa jāgaida? Kas ir Van Stripens? Uz pēdējo jautājumu var mēģināt rasta atbildi, ierakstīju šo vārdu Google meklētājā. Amsterdamā dzīvoja vairāki simti Van Stripenu, kurš no tiem varētu būt īstais? Varbūt Pīrss Van Stripens, viņš esot terapeits pensijā un kaislīgs astronoms. Paga! Astronoms? Tas taču bija tas amatieris, kurš nule televīzijā centās pierādīt, ka zvaigznes apstājušās! Bet, kur viņu meklēt? Internetā adresi neizdevās atrast, vienīgi kādreiz viņa prakse esot bijusi pie Prinsengracht kanāla sestā tilta. Tas jau ir kaut kas!

Agri no rīta piebāzu pilnas kabatas ar Lion batoniņiem un devos uz pilsētas centru, apsēdos ietves malā pie vajadzīgā tilta un sāku gaidīt. Uzmanīgi pētīju garāmgājēju sejas, bet neviens pat attāli nelīdzinājās televīzijā redzētajām Van Stripenam. Pagāja vairākas stundas, saule patīkami karsēja manu nedzīvo miesu un izdevās uzturēt možu prātu arī bez Lion batoniņiem. Pēkšņi uzmanību piesaistīja kāds garāmgājējs, tomēr tas noteikti nebija meklētais – viscaur melnā netīrā apmetnī satinies stāvs, galvu sedza kapuce, tādēļ seju nevarēja redzēt. Cilvēks gāja viegli gāzelēdamies, varēja redzēt, ka tas no kaut kā cieš un iešana vedas grūti. Sperot kādu neveiklu soli, melnais paltraks nedaudz pacēlās uz augšu un atklājās balta, dubļaina kurpe ar ļoti augstu papēdi. Anna Luīze, lūk, kas bija šis stāvs! Es pielēcu kājās un skrēju pakaļ klibojošajam stāvam. Grāfiene mani pamanīja un centās bēgt, bet kurpes papēdis iesprūda tiltiņa režģos un Anna Luīze pakrita.

–        Liec mierā mani, ķēms tāds! – grāfiene šņāca. – Man nekā nav un tāpat jau ir bezgala draņķīgi!

–        Nebaidieties, grāfien, – es teicu, palīdzēdams viņai piecelties. – Nebaidieties, esmu tāds pats mironis kā jūs un neko ļaunu nedarīšu. Es vēlos tikai parunāties!

–        Kāds mironis? Tu stulbs esi, vai? Es esmu slima, nevis beigta!

Grāfiene lepni atmeta galvu un kapuce noslīdēja pār pleciem. Sasper mani pērkons, tik skaistu sievieti vēl nekad nebiju redzējis! Kastaņbrūni viļņoti mati, bāla seja un tās lūpas … Pie margām turēdamās, Anna Luīze steberēja uz priekšu.

–        Pieņemiet šo, – es sniedzu viņai Lion batoniņu. – Tas palīdzēs atjaunot spēkus.

–        Aizvāc, es tādus draņķus neēdu! Tu ko, kaut kāds batoniņu reklāmas aģents esi? Apēd batoniņi spēki atjaunosies …

–        Nerunājiet muļķības, Anna Luīze! – es uzstāju. – Ņemiet, tas tiešām palīdzēs, jūs taču noteikti kopš aizvakardienas rīta neko neesat ēdusi.

–        Kā tu zini manu vārdu? Un kas ir ar aizvakardienas rītu?

–        Paklausieties, es biju tai kapsētā, sēdēju uz kapličas kāpnītēm kopā ar vecu nēģeri. Jūs iznācāt no kapenēm un aizskrējāt …

–        Ak, tad tu esi tas kretīns, kurš mani iebāza tajās kapenēs? Nelietis! Bet es domāju, ka tas ir Filips!

Grāfiene atvēzējās un gribēja man iesit, bet spēku bija pārāk maz.

–        Ak, Dievs, cik man ir slikti …

Grāfiene sabruka uz tiltiņa un vairs nekustējās. Pulsu meklēt nebija jēgas, grāfienei tāda noteikti nebija. Tikai ne to! Paķēru Annu Luīzi uz rokām un skriešus diedzu uz busiņu. Gājēji pašķīrās un deva man ceļu, jo skrēju tādā ātrumā, ka būtu notriecis ikvienu, kurš stātos man ceļā. Uzmanīgi noguldīju Annu Luīzi busiņā un devos uz noīrēto namu. Braucu un domāju – vai atmodies mironis var nomirt bada nāvē? Grāfiene noteikti visu šo laiku nav neko ēdusi un enerģijas viņai vienkārši nav. Pa ceļam pārkāpu visus ātruma ierobežojumus, Annu Luīzi nekādā gadījumā nedrīkstēja zaudēt. Iespējams, viņa var pateikt kaut ko jaunu šajā mīklā!

Nokļuvis mājās, sametu blenderī kādus piecus šokolādes batoniņus, sasmalcināju un izšķīdināju siltā ūdeni, iznāca pašķidra putriņa. Atvēru Annai Luīzei muti un uzmanīgi ar karotīti lēju iekšā izšķīdinātos batoniņus. Pēc brīža viņa atvēra acis, vēl pēc brīža jau sēdēja gultā. Spēki atgriezās, grāfiene atvēzējās un iecirta man tādu pliķi, kas es tenteru tenteriem aizvēlos pa grīdu.

–        Nu, ķēms? Vēl grābstīsies gar mani?

Trausos kājās un taustīju sasisto seju, nesāpēja nemaz.

–        Nomierinieties, Anna! Ļoti lūdzu jūs – nomierinieties un uzklausiet! Es nezinu, kas ar jums noticis, nezinu, kas ar mani noticis, bet mēs varam viens otram palīdzēt!

–        Kādā gan veidā, interesanti? Nogādāsi mani atpakaļ pilī? – Anna izaicinoši izmeta.

Tomēr apsēdās un bija gatava uzklausīt. Izstāstīju visu – kā pamodos kapličā, kā redzēju viņu aizskrienam, kā nejauši atklāju, ka spēku dod šokolādes batoniņi. Ka aukstumā ķermenis kļūst stīvs un neklausa. Anna  Luīze uzmanīgi klausījās un pēc sejas izteiksmes varēja redzēt, ka stāstam viņa tic ar grūtībām. Ne vārda neteikusi, viņa piecēlās un iegāja vannas istabā. Pēc brīža iznāca no tās un teica:

–        Es neesmu mirusi, man nav tādas rētas kā jūs stāstījāt.

–        Varbūt jūs pēc nāves neizmeklēja? Nāves cēlonis tāpat bija skaidrs, varbūt titulētas personas apglabā tāpat?

–        Var jau būt, – Anna Luīze teica. – Taustīju sev pulsu – nav! Es pat paraudāt nespēju!

Anna Luīze apsēdās man līdzās uz gultas, saķēra galvu.

– Es taču esmu tik jauna …

Gribēju viņu mierināt un apliku roku ap pleciem, bet Anna mani atgrūda.

– Nav asaru, tās visas ir kaut kur iekšā un ārā nenāk …

– Anna? – pēc brīža uzmanīgi jautāju. – Vai jūs tādu jocīgu sarkanu punduri neesat redzējusi?

– Vienreiz tāds parādījās gan, es slēpos zem tilta un pēkšņi tas punduris sāka spīdēt netālu. Es pārbijos un aizbēgu.

– Vai viņš kaut ko teica? – cerīgai vaicāju. Varbūt Annai viņš būs kaut ko vairāk pastāstījis?

– Kaut ko teica, bet es bēgu un neko nesaklausīju. Man bija tik slikti, es biju nosalusi  un pārgurusi.

Tātad arī šis pavediens ir pārtrūcis. Anna Luīze nav atslēga šai mīklai, tikai vēl viens nelaimīgs mironītis.

5. UGUNSGRĒKS

Ar Annu Luīzi bijām sastapušies kā divi kuģi miglas klātā jūrā; visapkārt nezināmais un mēs paši sev vislielākā mīkla. Grāfiene patiesi bija visskaistākā sieviete pasaulē un ar visnegantāko raksturu. Viņa bija kā izlutināts, gražīgs un rupjš bērns, kas pieradis, ka viss pēc pirmā sauciena tiek iedots. Gāja dienas, nedēļas, mēs pieradām viens pie otra, iepazinām, pierīvējāmies. Anna Luīze pamazām lobīja nost savu negantā aristokrāta čaulu un atklāja to, kurā es iemīlējos kā nekad vēl. Arī Annai Luīzei es patiku, sākām saderēt viens ar otru kā cimds ar roku. Notikumu virtene šķita apstājusies, punduris nerādījās, Van Stripens joņoja pa planētu kā nokaitēta komēta un allaž bija visu ziņu pirmajās rindiņās. Kaut kur sastapt viņu nebija nekādas iespējas. Bet, vai tas maz vairs vajadzīgs? Zvaigznes patiešām bija apstājušās, bet man tas bija vienaldzīgi. Annas Luīzes personā biju atradis to, ko visu mūžu biju meklējis. Šis laiks namiņā pie kapsētas bija kā nebeidzams medusmēnesis, mēs iemigām un cēlāmies kopā, apskāvušies vērojām saulrietus, baudījām izklaides Amsterdamā, vizinājāmies pa kanāliem un vienkārši iepirkāmies. Brīžiem pat piemirsām to, kādēļ esam satikušies, bija labi un neko nevajadzēja mainīt. Es dievināju Annu Luīzi, viņa bija manas tagadējās dzīves sākums un gals. Ik dienas patērējām milzīgā daudzumā šokolādes batoniņus un vīna vietā dzērām sīrupu. Bija vēl kāda problēma, kas visādi tik skaisto dzīvi aptumšoja – mūsu tagadējie ķermeņi seksam nebija paredzēti. Nedarbojās un viss. Pilnmēness apspīdētajās naktīs mūsu sausās un vēsās lūpas sakļāvās ilgā skūpstā, mēs saplūdām vienā veselā un varējām lasīt viens otra domas. Bijām laimīgākie cilvēki pasaulē un tagadējā dzīvē bija pilnīgi viss. Tas bija Lielā Solījuma piepildījums. Jūtas nedzīvo sirdī, mūsu sirdis bija apstājušās un pa dzīslām neplūda asinis, bet mīlējām karsti Laime nelaimē. Mēs piederējām viens otram un pietikām viens ar otru, televizors noputējis stāvēja stūrī, dators kaut kur zem krēsla. Mēs bijām divi visā pasaulē un viss pārējais sīks un mazsvarīgs.

Radās sajūta, ka veidojas jauna dzīve, piemirsās, ka patiesībā esam miruši. Nē, dzīve patiešām bija, un mēs bijām dzīvāki par dažu labu dzīvo; katra diena bija piepildīta un mēs izgaršojām tās visas kā dievišķu nektāru. Kādu vakaru sēdējām pie kamīna, uguns laizīja pagales un patīkami sildīja. Es sēdēju uz grīdas, Anna Luīze gulēja līdzās, galvu ielikusi man klēpī, un stāstīja kaut ko par ceļojumu ar vecākiem pa Vidusjūru. Mums ļoti patika atmiņas par siltumu. Pēkšņi līdzās kamīnam uzplaiksnīja jau pazīstamais sarkanais aplis, tajā sāka materializēties sarkanais punduris ar šaurajām actiņām. Gaisma mājā nodzisa, laikam drošinātāji neizturēja pārslodzi, punduris kaut ko steidzīgi stāstīja, bet dūkoņā nekas nebija dzirdams. Viņš drudžaini spaidīja podziņas uz sava aparātiņa, dūkoņa pieklusa.

–        … uz Amsterdamu … ātri .. šodien … Seranggracht kanāla pirmais tilts.. Van Stripens gaidīs … viņš zina …

No pundura aparātiņa izlauzās liela, zila dzirkstele un šņākdama ielidoja kamīnā. Punduris izgaisa, bet kamīnā notika sprādziens. Svilpdamas pagales aizlidoja pa istabu, aizsvilās aizkari un mēbeles. Neticamā ātrumā uguns aizlocījās pa griestiem, sāka kust modernā dekoratīvā apdare, dūmi aizpildīja visu istabu. Satvēru Annu Luīzi aiz rokas un rāvu uz loga pusi. Iesviedu tajā krēslu, pašķīda stikli un līdz ar liesmu mēlēm izlecām ārā mauriņā. Māja dega aumaļām, kā liesmainas vāveres liesmas lēca no vienas vietas uz otru. Dzirksteļu spieti aiztraucās debesīs.

– Deg! Kaimiņiem māja deg! – sauca kāds aiz dzīvžoga. Tālumā jau bija dzirdamas ugunsdzēsēju sirēnas. Mēs ielēcām manā baltajā busiņā un aiztraucāmies naktī.

Atkal viss bija sabrucis, nav vairs māju, visa nauda un drēbes palika degošajā mājā. Man kabatā tikai tālrunis, maks ar dokumentiem un daži tūkstoši eiro – tie beigsies dažu dienu laikā, bet, ko darīt pēc tam? Bezmērķīgi braukājām visu nakti, pret rītu novietoju busiņu ielas malā netālu no Seranggracht kanāla pirmā tilta, tas šobrīd bija vienīgais pieturas punkts. Uzlēca saule un sāka patīkami sildīt, bija iestājies rudens un mūsu vēsajiem ķermeņiem bija vajadzīgs siltums. Anna Luīze bija paspējusi degošajā mājā paķert pāris šokolādes batoniņus. Ar to jāiztiek, ja līdz vakaram nekas nenotiks, sāksim stingt un salt. Stāvējām uz tilta un vērāmies lejā uz garām slīdošajiem kuģīšiem. Gāja stundas, bet nekas nenotika, neapzināti spiedāmies viens pie otra, itin kā tā varētu sasildīties. Pa tiltu mums tuvojās kāds vīrs – pelēks mētelis, apkakle augstu pacelta un pār acīm dziļi uzmaukta platmale. Vīrs apstājās pie mums.

–        Kosta Primavers un grāfiene Verstapena, ja nemaldos? – viņš jautāja. Abi piekrītoši pamājām.

6. VAN STRIPENS

– Jūs esat arestēti, – vīrs bez jelkādu emociju pieskaņas paziņoja un pastiepa žvadzošus roku dzelžus.

– Bēdz, Anna, bēdz! – es iesaucos, bet bija par vēlu, nez no kurienes uzradās vēl citi vīri pelēkā un stiprām rokām satvēra Annu Luīzi. Pats kāpos atpakaļ uz tilta otru galu, bet ar acu kaktiņu pamanīju, ka arī no tās puses tuvojas bariņš tādu pašu pelēku vīru. Vienīgā izeja bija pāri margām, viens solis un es uz muguras iegāzos ledainajā kanāla ūdenī, brūnais šķidrums sakļāvās pār mani. Nogrimu kā akmens, aukstais ūdens vienā mirklī tā sastindzināja manu ķermeni, ka knapi varēju pakustināt rokas un kājas. Dūņas ap mani sakļāvās kā spilveni; aizturēju elpu, bet tikai tādēļ, lai mutē neieplūstu ūdens, jo elpot nebija vajadzības. Tātad varu te gulēt tik ilgi, kamēr zivtiņas man nograuzīs visu miesu no kauliem. Un, kas būs pēc tam?

Ar pūlēm apvēlos uz vēdera un sāku lēnām rāpot uz priekšu. Kanāla valdīja tumsa, nevarēja redzēt ne pusi soļa uz priekšu. Šur un tur mētājās salauzti velosipēdi un citas draza. Rāpos un rāpos, par virzienu nebija ne jausmas. Ka tikai tālāk no gūstītājiem, uz brīvām kājām būs lielākas izredzes kaut kā palīdzēt Annai Luīzei! Par ko mūs aizturēja? Neko noziegušies nebijām, radās nojausma, ka notiekošajam ir kaut kāds sakars ar mūsu savādo stāvokli. Mūsu jaukā pasaulīte strauji bruka.

Jau labu laiku biju kārpījies pa dūņām, ķermenis kļuva aizvien stīvāks un stīvāks. Sāku baiļoties, ka no ūdens neizdosies izkļūt nekad. Pēkšņi līdzās kaut kas nošļakstēja, pavēros tajā virzienā un ieraudzīju pa ūdeni maisāmies garu kārti. Instinktīvi tai pieķēros un tiku izvilkts no ūdens, gulēju kanālmalā kā samircis baļķis, nespēdams pakustināt ne rokas, ne kājas. Glābējs izvilka no azotes pudeli un pielika to man pie lūpām. Silts sīrups kā karsta un spēcinoša strāva izplūda pa visu ķermeni. Es atkal spēju kustēties.

– Ātri celieties, Kosta, mums jāmūk prom no šejienes, – vīrs teica un vilktin vilka mani aiz rokas prom. Daudz nedomādams, paklausīju un gāju līdzi, pēdējie notikumi bija tik strauji, ka nebiju tos vēl lāgā sapratis. Kas noticis ar Annu Luīzi? Kur viņa tagad ir?

Glābējs mani vadīja pa šaurām ieliņām, prom no pilsētas centra kņadas līdz vecam namam netālu no ostas. Pirmajā stāvā bija kāda indieša rotaslietu veikals – mazs ūķītis līdz griestiem piekrauts ar dažādiem sudraba un zelta nieciņiem. Ne vārda neteicis, indietis pavilka sāņus kādu paneli sienā un ielaida mūs slepenā kambarī. Pie griestiem karājās vientuļa spuldzīte, uz grīdas paklājs, galdiņš, pāris krēsli. Uz galdiņa krietna grēda šokolādes batoniņu, acīmredzot kāds ir gatavojies mūsu uzņemšanai.

– Tā, šķiet te kādu brīdi būsim drošībā, – teica mans glābējs. – Mani sauc Pīrss Van Stripens.

Vīrs pastiepa roku un es to paspiedu, tā bija silta, nē – karsta dzīva cilvēka roka. Cik sen nebiju jutis tādu siltumu!

–        Jūs droši vien vēlaties uzzināt, kas noticis?

Un kā vēl vēlos! Van Stripenss sāka stāstīt visneticamāko stāstu. Pirms vairākiem mēnešiem viņš pamanījis, ka zvaigznes apstājušās un nemainās mēness fāzes – ir nemainīgs pilnmēness. Tas viņam šķitis dīvaini, bet nekāda skaidrojuma tam neesot bijis. Tad parādījies jau pazīstamais punduris un pavēstījis, ka pavisam līdzās Zemei avarējis milzīgs citplanētiešu kuģis. Tik milzīgs, ka tas aizsedzis visu debesjumu. Lai netiktu pamanīti, viņi projicējuši mūsu zvaigžņotās debess attēlu uz sava kuģa, pēc vajadzības ieslēguši mēness un saules imitācijas. Tā tas bijis vairākus mēnešus, līdz viņi salabojuši savu kuģi un aizlidojuši prom.

– Un kā tas saistās ar mums? – jautāju.

– Tieši un varbūt arī ne pārāk tieši. Jūs esat šīs avārijas upuri.

Van Stripens turpināja stāstu. Mūsu planētai, Zemei, esot kāda unikāla īpatnība, to viņam pastāstījuši tie svešie ar sarkanā pundura palīdzību. Tālu aiz mums zināmo sfēru robežas esot vēl viena enerģijas sfēra, kas nodrošinot dzīvības eksistenci uz Zemes.

–        Tā ir unikāla parādība, nekur citur visumā tādas nav, – stāstīja Van Stripens. – Tajā apkopota neiedomājama enerģija, visu mūsu enerģija. Piedzimstot mēs – cilvēki, dzīvnieki, augi, pat baktērijas – saņemam daļiņu no tās, nomirstot mēs atdodam enerģiju atpakaļ kopīgajā sfērā. Dzīves laikā varam vairot to, bet varam arī mazināt dzīvības enerģiju sevī, tas atkarīgs no dzīves veida.

Citplanētieši esot traukušies mums garām pa hipertelpu vai kādu citu paralēlu dimensiju, kad sabojājies viņu ārtelpas dzinējs un kuģis izmests atpakaļ parastajā telpā. Viņi esot bremzējuši viesiem spēkiem, jo bojā eja draudējusi ne tikai viņiem, bet arī visai mūsu Saules sistēmai. Bremzēšanai viņi izmantojuši kādu nezināmu staru enerģiju, kas negaidīti reaģējusi ar mūsu planētu ieskaujošo dzīvības lauku un dažas daļiņa no tās tikušas izrautas un iedzītas atpakaļ mūsu ķermeņos.

Stāstītais mani satrieca līdz būtības pamatam, tātad mūsu pamošanās no nāves miega ir tikai kosmiskas avārijas sekas! Kā pudeles korķis – izņēma ārā un pēc tam iebāza atpakaļ.

–        Svešās būtnes uzzināja par avārijas sekām un gribēja to izlabot, – turpināja Van Stripens, – bet nezināja kā, jo mūsu dzīvības enerģijas lauks arī viņiem bija kaut kas pilnīgi jauns un nezināms.

Ceļotāji centušies sazināties ar visiem cietušajiem, bet visstabilāk komunikāciju lauks izveidojies tieši ar Van Stripenu, kurš pavisam nejauši ticis ierauts visā šajā jezgā. Viņi esot atraduši kādu risinājumu, bet laika palicis maz un informāciju par to nosūtījuši pa mums pilnīgi svešu sakaru kanālu cilvēkam ar vismazāko pretestību – kādam mehāniķim Īzaksonam tepat Amsterdamā. Lūk, šis Izaksons mums arī esot jāatrod.

Cik savādi, klausījos Van Stripenā un domāju. Milzīgi kosmosa kuģi, hipertelpa un virsgaismas ātrumi, enerģētiskie lauki un dzīvības enerģija – vienā mirklī tas ielauzies manā dzīvē un sagriezis visu ārprātīgā virpulī. Nāve, pamošanās, mīlestība – tas viss sakults kaut kādā elles katlā. Es jutos tik mazs un neaizsargāts šo kosmisko batāliju priekšā. Bet nekas vēl nebija beidzies, slēpāmies būcenītī indieša veikaliņā, tikām Anna Luīze ir sagūstīta un nebija ne jausmas, kas ar viņu noticis. Kāpēc viņa aizturēta un kāpēc gribēja noķert arī mani? Kāpēc Van Stripens slēpjas? Kas ir šie ķērāji?

–        Zināt, Kosta, man arī šajā vienādojumā ir ļoti daudz nezināmo, es nesaprotu nedz visu šo notikumu mehāniku nedz loģiku. Es neesmu fiziķis.

–        Kas notiks ar Annu Luīzi? – pajautāju.

–        Nezinu, – teica Van Stripens. – Viņu aizvedīs uz centru, kas izveidots tieši jums – mirušajiem.

–        Tātad mūsu ir daudz?

–        Nē tikai četri – jūs, Anna Luīze, tas vecais vīrs un kāds mācītājs, kura zārks arī bija novietots tajā kapličā.

Izrādās, ka par milzu zvaigžņu kuģi zinājis tikai Van Stripens, pārējā pasaule par to uzzinājusi tikai pēc kādas katastrofas. NASA pirms neilga laika palaiduši kārtējo atspoļkuģi, bet tas, izejot orbītā, ar kaut ko sadūries un uzsprādzis, gājuši bojā astoņi astronauti. Sākusies milzīga jezga, militāristi jau grasījušies šaut pa kuģi ar kodolraķetēm, bet tad tas izgaisis. Drīz pēc tam Van Stripens pastāstījis NASA par mums, mirušajiem un tā izveidojusi izpētes centru Amsterdamā. Esot visai ātri izsekojuši maniem darījumiem ar kredītkarti, tomēr Van Stripenam šķitis, ka mūs nevajag vis pētīt, bet palīdzēt mums, kā ieteikuši svešie.

–        Kāpēc? – jautāju Van Stripenam. – Vai tad viss nevar palikt kā ir? Mēs taču nevienam neko sliktu nedarām.

–        Protams, bet jums nevajag pārtiku, jūs neelpojat, jums droši vien nav kaitīgs arī starojums, tādēļ kosmosa izpētē šādi ķermeņi var būt ļoti noderīgi.

Pēkšņi sāka zvanīt tālrunis. Uzstājīgi tas kliedza kaut kur tepat līdzās. Es neizpratnē paskatījos Van Stripenā, bet tas pagrozīja galvu – nav viņam tālruņa. Pataustīju kabatā, tur vibrēja man tālrunis, kas brīnumainā kārtā nebija sabojājies kanāla ūdenī. Tas bija klusējis visu šo laiku, bet tagad ekrānā mirgoja mana drauga Svena vārds. Piespiedu atbildes taustiņu.

–        Hallo! Kosta? Tu tas esi? – klausulē sauca Svena balss.

–        Sveiks, Sven! Jā, tas esmu es.

–        Kosta, draugs, mēģināju tevi sazvanīt jau labu laiku, bet kaut kā nesanāca. Es visu zinu par tavu nelaimi un vēlos palīdzēt, mēs varētu tūlīt aizbraukt pēc tevis.

Galvā atkal spietoja tūkstoš domas, kādēļ gan Svens tikai tagad zvanīja? Kā viņš var palīdzēt? Ko darīt? Tomēr ar Svenu draudzējāmies jau kopš bērnības, nešaubījos, ka viņš tiešām vēlas palīdzēt. Un vienkārši gribējās satikt vēl kādu dzīvu cilvēku, tādēļ nosaucu adresi.

–        Vai tas bija pareizi? – jautāja Van Stripens. – Manuprāt, mums jāmeklē Izaksons.

–        Pagaidīsim, ko Svens teiks, varbūt kaut kā varam palīdzēt Annai Luīzei, tad kopīgiem spēkiem meklēsim to Izaksonu.

Pēc minūtēm divdesmit izgājām ārā, saules gaisma iedzēla acīs un labu brīdi neko neredzēju. Turējos pie Van Stripena pleca un blisināju acis. Pēc brīža redze atjaunojās, pa piekrasti šurp brauca Svena Citroen. Tur viņš bija, mans senais draugs Svens, plecīgs un iznesīgs, neiztrūkstošajās džinsu biksēs un melnajā jakā. Jā, tas bija man draugs Svens.

–        Sveiks, Kosta, – viņš jau pa gabalu sauca un sniedza man roku sveicienam. – Neticami, patiešām neticami, ka redzu tevi atkal sveiku un veselu! Pavisam nesen guldījām tevi zārkā un gatavojāmies apglabāt!

Paspiedu karsto dzīvā cilvēka roku, biju priecīgi saviļņots atkal satiekot draugu.

–        Pēc tā tava nakts zvana es patiešām aizbraucu uz kapiem un atradu tavu zārku tukšu. Padomāju, ka kāds tavu ķermeni nolaupījis un spēlē kaut kādas spēlītes vai arī gatavojas kaut kādam noziegumam.

Vārds pa vārdam, Svens paziņojis policijai, sākusies izmeklēšana un atklājies, ka pazudis arī grāfienes Verstapenas un kāda mācītāja ķermenis, sākusies plaša izmeklēšana.  Ātri vien izsekojuši maniem darījumiem ar kredītkarti, jau gribējuši mūs aizturēt, bet tad nodegusi māja un mēs pazuduši. Nesen Svens esot uzzinājis par centru, kas izveidots mūsu izpētei un te nu viņš ir – vedīšu tevi uz turieni.

–        Nē! – es iesaucos. – Tikai ne uz to centru! Es zinu visu, kas ar mani un citiem noticis, zinu, kā mums palīdzēt, tikai jāatrod kāds Izaksons. Labāk palīdzi mums dabūt ārā no tā centra Annu Luīzi! Palīdzi mums, draugs Sven!

–        Nedusmojies, bet mani brīdināja, ka tu kaut ko tādu varētu teikt.

Svens pamāja ar roku un kā velniņi iz vācelītes no malu malām izleca policisti ar šaušanai gataviem ieročiem. Visam klāt nākusi vēl drauga nodevība, varbūt cēlu mērķi vadīta, bet nodevība.

–        Nekustieties, Van Stripen, – sauca kāda balss no malas. – Jūs vēl neesat miris, varam nejauši nošaut!

Stipras rokas mūs satvēra, sasēja un iestūma policijas furgonā, kas gaidīja turpat aiz stūra.

7. GŪSTĀ

Izpētes centrs bija izvietots kādā pamestā armijas daļā, no visām pusēm to apjoza pamatīgs žogs. Pašā centrā atradās masīva divstāvu ēka ar antenu mežu uz jumta, līdzās tai gara baraka. Kādreiz koptais mauriņš bija aizaudzis nezālēm, kas tagad nodzeltējušas un skumji nokārušas galvas. Laimīgajā dzīvē īrētajā namā pat nebiju pamanījis, ka jau iestājies rudens. Vējš pār žogu saujām pūta nodzeltējušas lapas, bet gar sētu sabozušies patrulēja sargi ar šautenēm. Ļoti izskatījās pēc cietuma.

Ievietoja mani atsevišķā telpā barakā, tā bija pietiekami karsta, lai mans ķermenis nestingtu. Telpā bija gulta, galds, vairāki krēsli, bet uz galda liels grozs ar šokolādes batoniņiem. Rūpīgi sagatavojušies, es domāju. Kad biju iepazinies ar telpu, atvērās durvis un kāds sargs pamāja viņam sekot. Gāju arī, šādā situācijā neredzēju citu iespēju.

Mani aizveda uz lielo ēku, pēc pamatīgas klejošanas pa gaiteņiem, tiku ievest kādā kabinetā.

–        Lūdzu, sēdieties, – teica pie galda sēdošs iesirms vīrs baltā virsvalkā.

Paklausīgi apsēdos norādītajā krēslā. Kabinets stāvgrūdām bija piepildīts ar visdažādāko aparatūru, pa grīdu, gar sienām un griestiem stiepās melni kabeļi.

–        Es esmu profesors Iļja Kuzmins, biologs. Jūs, šķiet, esat Kosta Primavers … ē … miris. Vai ne?

Piekrītoši pamāju.

–        Mēs šeit veicam zināmus, tā sacīt jāsaka, pētījumus. Jūs esat ārkārtīgi interesanti izpētei, vai jūs to zinājāt? Zinātnei esat kā nenovērtējams dārgums, kad uzzināsim jūsu atdzīvošanās noslēpumu, kad izpratīsim dzīvības sfēras būtību …

Profesors aizrāvās un sāka stāstīt par nelaikā aizgājušu svarīgu personu atdzīvināšanu, par uzmodinātu mirušo izmantošanu naidīgās vidēs, par noziedznieku pāraudzināšanu.

–        Iedomājieties, Kosta, – profesors satraukumā piesarcis sauc, – mēs varam izveidot neievainojamus kosmosa pētniekus: vienkārši nošaujam astronautus un – prom pretī zvaigznēm! Viņi varēs bez skafandra staigāt pa Mēnesi, pa Marsu, viņiem nekaitēs Jupitera indīgā atmosfēra!

Tā profesors Kuzmins turpināja vēl labu laiku, šķita, ka viņš vispār aizmirsis par manu klātbūtni.

–        Vai nav brīnišķīgas perspektīvas, ko? – viņš jautāja, acīm drudžaini spīdot.

Sapratu, ka kaut ko iebilst pret astronautu nošaušanu pirms sūtīšanas misijā būtu visai bezjēdzīgi, tādēļ piekrītoši pamāju un pajautāju:

–        Sakiet, profesor, vai Anna Luīze arī ir šeit? Un Van Stripens?

–        Jā, mīļais, visi ir šeit, arī mācītājs tēvs Luka un jūsu paziņa nēģeris no kapsētas. No viņa gan nav nekādas jēgas, visu laiku tikai sēž un raksta dzejoļus. Nerunā vispār.

–        Vai varēšu satikt Annu Luīzi?

–        Kad vien vēlaties, jūsu istabiņu durvis, kā mēdz teikt, nebūs slēgtas, varēsiet brīvi staigāt pa visu teritoriju!

Pēc iepazīšanās profesors vēlēja man atgulties uz lāviņas un visu augumu no vienas vietas apkarināja ar dažādiem sensoriem, skraidīja gar aparātiem, kaut ko bubināja savā nodabā un pierakstīja biezā bloknotā.

–        Tā, tā, tā … spiediens … spiediens ir, elektrību vada slikti … smieklīgi, vai ne?

Profesors to nejautāja man, viņš nemitīgi uzdeva sev jautājumus un pats uz tiem arī atbildēja, pavadot to ar dažādiem izsaucieniem un spiedzieniem. Pēc kādas stundas sensori tika noņemti, sprigacis profesors silti atvadījās un vēlēja sargam aizvest mani atpakaļ uz baraku.

Nonācis atpakaļ savā istabā, nekavējoties metos meklēt Annu Luīzi. Viņa ir tepat, mana mīļotā ir tik tuvu! Rāvu vaļā vienas durvis pēc otrām, lielākoties visas istabas bija tukšas. Kādā no tām pie galda sēdēja sirmais nēģeris, tukšiem acu dobumiem vērās kaut kur tālu aiz sienas un rakstīja, rakstīja … Visa istaba bija biezā kārtā piekaisīta lapiņām, uz kurām sīkā rokrakstā rindojās pants pēc panta. Viņš nejuta atveramies durvis nedzirdēja manu “sveiki”, viņš bija šeit un vienlaicīgi citur.

Nedz Van Stripens, nedz mācītājs, nekur nebija manāmi, bet pašā barakas galā beidzot atradu viņu – visskaistāko no skaistajām un mīļāko no mīļākajām. Tur viņa bija, mana Anna Luīze, nobijusies un sarāvusies gultas stūrītī.

–        Kosta! – viņa priecīgi iesaucās un metās man ap kaklu. Cik daudz mums bija vienam otram ko stāstīt, itin kā nebūtu redzējušies mēnešiem, bet pagājusi bija tikai viena diena! Mēs sēdējām un runājām, runājām, runājām apskāvušies, līdz turpat barakas istabiņā apkampušies arī aizmigām.

No rīta pirmo reizi sastapu mācītāju Luku, tas bija vīrs ap piecdesmit, sirmiem matiem un iekritušiem vaigiem. Viņš lēni nāca pa gaiteni nedaudz klibodams.

–        Labrīt, Kosta, priecājos jūs beidzot satikt, – mācītājs teica un sniedza man roku. Vēsu miruša cilvēka roku. – Savāds notikums, vai ne?

Sasveicinājos ar mācītāju, viņa melnās acis vērās manī tik cieši it kā vēlētos nolasīt domas. Vairāk neko tēvs Luka neteica, tikai pamāja ar galvu un  aizgāja tālāk pa gaiteni.

Visa diena pagāja eksperimentos un mērījumos, profesors Kuzmins kā vienmēr satraukts runājās ar sevi un pierakstīja visus savā blociņā. Viņš lika man celt dažādus smagumus, gulēt zem ūdens. Milimetru pa milimetram viņš izmeklēja manu ķermeni datortomografā, magnētiskās rezonanses aparātā un daudzās citās ierīces, par kuru pielietojumu man nebija ne jausmas. Tā pagāja visa diena.

Pievakarē barakā sastapu Van Stripenu, viņš izskatījās noraizējies.

–        Redziet, Luka, – viņš teicas soļodams man līdzās pa gaiteni. – Mūsu viesi no tālā kosmosa teica, ka avārijas sekas noteikti vajagot novērst. Nesapratu visu, ko viņi man stāstīja, bet ir apmēram tā – ja ilgāku laiku dzīvības sfēra paliek tādā traumētā režīmā, tā var sākt sairt. Saprotat, ko vēlos ar to teikt?

Jā, mūsu atrašanās šeit neveda ne soli tuvāk problēmas risinājumam, bija iestājies tāds kā status quo, kad nevaram spert nevienu soli uz priekšu vai atpakaļ. Ja svešajiem ir taisnība, tad šāda neliela iejaukšanās dzīvības sfērā var izraisīt tās sairšanu. Un viss dzīvais uz Zemes ies bojā.

–        Es teicu par to tam aunapierem Kuzminam, bet viņš ir tā pārņemts ar savu pārcilvēku ideju, ka, tēlaini izsakoties, aiz kokiem neredz mežu. Mums jātiek prom un jāatrod Izaksons.

Bet, kā tikt prom? Visapkārt žogs, pie tā sargi ar šautenēm. Ja arī mums tās neko nekaitētu, tomēr Van Stripens var iet bojā. No otras puses – kāda mana daļa par visu pasauli, ja te ir Anna Luīze un varam kopā mierīgi dzīvot? Vairāk man neko nevajag.

Pienāca Ziemassvētki un Jaunais gads, izkusa ledus un kaut kur tur, aiz sētas dzīvie cilvēki viens otram vēlēja priecīgas Lieldienas. Uzplauka puķes un salapoja koki. Iestājās pavasaris. Mūsu dzīvē nekas nebija mainījies, izņemot veco nēģeri, visi dzīvojām draudzīgi, reizēm pa vakariem sapulcējāmies padiskutēt par to vai šo. Ne reizi neparādījās ne mazākā iespēja izkļūt brīvībā, kaut arī nepārtraukti radījām vienu bēgšanas plānu pēc otra, bet nevienu no tiem neizdevās realizēt. Katru dienu profesors Kuzmins ar mums veica aizvien jaunus un jaunus eksperimentus, bet šķita, ka rezultāti viņu neapmierina.

Arī mūsu mazajā sabiedrībā pakāpeniski samilza problēma, tas bija mācītājs Luka. Viņš runāja maz, bet katru reizi atgriezās pie viena un tā paša jautājuma:

–        Kad es nomiru, manai dvēselei taču vajadzēja pacelties debesīs, vai ne? Kur tā ir tagad ? Debesīs, vai pie manis? Ja debesīs, tātad man dvēseles vairs nav un esmu nolādēts! Ja dvēsele vēl ir manī, tad es nevaru būt miris, bet tomēr esmu.

Šis jautājums viņu mocīja visu šo laiku, bet tad, vēlēdamies palīdzēt, Van Stripens pastāstīja mācītājam par dzīvības sfēru ap Zemi, tas mācītāju satrieca līdz pašiem viņa būtnes dziļumiem.

–        Kā? Jūs gribat teikt, ka dvēseles vispār nav? Ka ir tikai kaut kāda enerģija? Kā elektrība, ūdens vai vējš? Bet, kur tad ir Dievs? Ja dvēsele ir tikai fizikāla parādība, tad arī Dievs vairs nav mistisks spēks!

Mācītājs Luka kļuva jo dienas, jo domīgāks un klusāks, visbeidzot viņš pilnībā noslēdzās sevī un ar mums vairs nesarunājās. Staigāja apkārt neredzošu skatu un kaut ko murmināja zem deguna.

Kādā saulainā pavasara rītā visi kopā tikām izsaukti pie profesora Kuzmina – vēl nekad tā nav bijis, allaž gājām uz pētījumiem pa vienam. Sapulcējāmies profesora kabinetā.

–        Man jāteic, ka ir radusies liela, liela problēma. – profesors teica. – Mums … ē … tā sacīt, atņem finansējumu. Viss, projekts ir beidzies.

Profesors bija satriekts, viņš skraidīja pa kabinetu šurpu un turpu, lauzīja rokas un laiku pa laikam iebrēcās:

–        Kāda man gar to daļa? Lai tak Āfrikā dzimst tie nedzīvie lopi! Paskatieties, re, ko viņi man atsūtīja! – profesors nometa uz galda faksa izdruku.

Paņēmām lapu un sākām lasīt. Dokumenta augšpusi rotāja ANO emblēma, tātad dokuments nācis no turienes. Pasaulē valda milzīgs satraukums, bija rakstīts. Vairākās vietās pasaulē mājdzīvnieku mazuļi nomirst tūlīt pēc piedzimšanas, iesēta labība neuzdīgst, augļu koki neuzplaukst. Bišu kūniņas visā pasaulē nepārvēršas par bitēm un vēl dzīvos augus neapputeksnē. Milzīgā ātrumā izplatās nesaprotama epidēmija – arī cilvēku mazuļi tūlīt pēc piedzimšanas te šeit, te tur bez redzama iemesla nomirst.

–        Redzat, Kosta? – man ausī iečukstēja Van Stripens. – Svešajiem bija taisnība, dzīvības sfēra sāk sairt.

Cik dīvaini – svešo kuģa bremzes tikai četras nelielas daļiņas izsita no tās milzu sfēras, bet tagad apdraudēta visa dzīvība uz Zemes. Un tikai viens cilvēks visā pasaulē var to novērst – mums nezināmais Izaksons. Tikai mēs varam atrisināt šo problēmu.

–        Tad nu tā, draugi, – visbeidzot teica profesors Kuzmins. – Projekts ir, kā smejies, beidzies, šodien aizvedīs aparatūru, rīt atslēgs elektrību.

–        Bet kā ar mums? Vai mēs varam iet prom? – pajautāju.

–        Par jums neko nezinu, sargu vairs nav un vārti ir vaļā, vai jūs to zinājāt?. Pagalam mans lielais darbs! – šķita, ka profesors tūlīt sāks raudāt.

Atstājām profesoru sagumušu vaimanājam pār saviem aparātiem un aizgājām uz baraku, piebāzām pilnas kabatas ar šokolādes batoniņiem, salasījām visas vecā nēģera dzejas lapiņas, bet pašu dzejnieku paņēmām pie rokas un devāmies uz vārtiem. Tie bija plaši vaļā un ārā pilnā sparā plauka pavasaris. Laikam šeit vēl nav atnākusi globālā izmiršana, padomāju. Kopā izgājām pa vārtiem, aiz muguras kaut ko purpinādams dusmīgi vilkās mācītājs Luka.

8. IZAKSONS

Arī šī lapa mūsu piedzīvojumā bija pāršķirta, ko tālāk? Uzdevums šķita neatrisināms – milzu pilsētā atrast cilvēku, kam zinām tikai uzvārdu. Atgriezāmies pie Van Stripena drauga indieša skabūzī aiz mazā veikaliņa. Tālrunī ieslēdzu internetu un ātri vien atradām, ka Amsterdamā dzīvo vairāki tūkstoši Izaksonu. Uzreiz atsijājām visus dimantu tirgotājus, veikalniekus un vienkārši turīgus vīrus. Mūsu meklētais bija mehāniķis, vairāk neko Van Stripenam svešie nebija pateikuši. Varbūt viņš ir pulksteņmeistars? Bija grūti iedomāties, ka cilvēks ar uzvārdu Izaksons varētu strādāt autoservisā vai labot veļas mašīnas. Tomēr izejas nebija vajadzēja meklēt visus Izaksonus, kuriem ir kaut kāds sakars ar tehniku. Pajautāt nevienam neko nevarējām, jo svešie bija aizlidojuši.

Uzdevums nebija no vieglajiem, jo sarakstā palika 789 Izaksoni – visi bija jāapciemo, bet pasaule ap mums tikām gāja bojā ģeometriskā progresijā. Indietis mums aizdeva savu automobili un meklējumi sākās. Dienu no dienas braukājām pa dažādām adresēm, bet no meklētā Izaksona ne vēsts. Mana pēdējā naudiņa arī tuvojās izsīkumam, tādēļ gribot negribot sākām raizēties.

Bijām apmeklējuši jau simtu sesto Izaksonu – šis remontēja termometrus un citu precīzo tehniku. Gājām pa izkārtņu spoži pagaismoto ielu, visapkārt kņada, cilvēki priecājās par pavasari, itin kā nekāds pasaules gals nedraudētu. Tomēr šis miers bija mānīgs, Zeme bija slima, nāvīgi slima.

–        Paskatieties, – pēkšņi iesaucās Anna Luīze, – re, kur vēl viens Izaksons!

Pavērāmies norādītajā virzienā. Tiešām, pie durvīm bija piestiprināta bāla, laika zoba skarta izkārtnīte: “Rauls Izaksons – dvēseļu inženieris. Pagātne, nākotne, zīlēšana un pareģojumi. Zvaigžņu kartes”.

–        Rokā ir! – priecīgi iesaucās Van Stripens. – Atminaties, svešie teica, ka nosūtījuši informāciju cilvēkam ar vismazāko pretestību! Varbūt ekstrasens, kurš atvērts visādām citiem netveramām enerģijām ir īstais? Padomājiet – dvēseļu inženieris! Varbūt svešie vienkārši sajaukuši inženieri ar mehāniķi. Ejam iekšā!

Atvērām durvis un iegājām tumšajā telpā. Pie griestiem karājās varena diskobumba un raidīja mistiskus zibšņus pa visu telpu, smaržoja vīraks. Pie galda sēdēja sakumpis tēls ar gariem, baltiem matiem un raibu turbānu, pirkstus rotāja krāsaini stikla gredzeni. Medijs nikni blenza caur biezām brillēm un iedziedājās dobjā balsī:

–        Vai jūūūs esāāāāt Pīīīrs Van Stripēēēēnsssssss?

–        Pareizi, esmu Van Stripens – uzrunātais atbildēja.

–        Vai jūūūs esāāāāt Pīīīrs Van Stripēēēēnsssssss? – atkal dziedāja mistiskais Izaksons.

–        Jā, jā, esmu Van Stripens, attopaties!

–        Vai jūūūs esāāāāt …

–        Nolādēts, attopaties taču, – teica Van Stripens un spēcīgi sakratīja Izaksonu aiz pleciem.

–        Vai jūs nevarējāt ātrāk atnākt? – tas ieķērcās – Teju gadu man katram ienācējam jāprasa, vai tas ir Van Stripēēēē … Redzat – jūsu vārds ir jau saplūdis ar manu sveiciena dziesmu!

Vecis vīrs bija ne pa jokam pārskaities, laiku pa laikam izplūzdams niknos izsaucienos, viņš pastāstīja kā skaidrā dienas laikā viņam bijusi vīzija – kāds sarkans punduris licis viņam izgatavot nesaprotamu ierīci un katram ienācējam jautāt, vai tas ir Van Stripens. Nejautāt neesot bijis iespējams – kā atveras durvis tā mute pati vērusies vārda jautāšanai.

–        Padomājiet paši, mans viss bizness ir paputējis, visus klientus esmu aizbaidījis!

–        Vai jums ir tā ierīce? – jautāju.

–        Ir, protams, ir! Es to velna mašīnu meistaroju veselu mēnesi, es taču itin neko nesajēdzu no visas tās velna mehānikas!

Izaksons izcēla no galdapakšas kaut ko līdzīgu senatnīgam radio aparātam, kam piestiprināts vesels mākonis bateriju, tas viss pārsiets ar sudrabainu izolācijas lenti. No ierīces nokarājās divi kaili vadi. Vai tiešām tāda izskatās ierīce, kas izgatavota pēc norādījumiem, ko sniegušas augsti attīstītās būtnes, Visuma apceļotāji? Tomēr nekas cits mums nebija.

–        Vai tā vīzija vēl kaut ko teica? – jautāja Van Stripens.

–        Jā, teica, ka kopā ar jums jādodas uz vietu, kur viss sācies, man nav ne jausmas, kur tas ir. Tur mirušajiem esot jāieņem sākotnējais stāvoklis un man ar šito aparātiņu tad esot jādara tā.

Izaksons žigli pielika kailos vadus pie galda malas un pašķīda dzirksteles.

–        Apmēram tā, – papildināja Izaksons.

9. ATKAL PROM

Nolēmām nekavēties un doties uz izejas punktu – kapsētu – tūlīt, nebija nekāda jēga gaidīt rītdienu. Izaksons vēl tikai paņemšot mēteli, iesteidzās kaut kur aiz tumšās telpas. Pēc brīža mazais vīriņš izleca no istabas kā korķis no pudeles un brēca:

–        Paklausieties, cienītie, tā nebija runāts, ejat paši paskatīties!

Iesteidzāmies telpā, kas acīmredzami bija Izaksona dzīvojamā istaba un guļamistaba. Telpai nebija neviena loga, tādēļ vienīgo gaismu deva lampa pie griestiem. Jā, lampa. Pie tās karājās mūsu biedrs tēvs Luka. Kaut kur sameklējis stiepli un pakāries. Stāvējām kā apstulbuši un skatījāmies uz melno talāru no kura rēgojās tievas kājas zilās kedās.

–        Dieva nav, – aizspiestā balsī teica tēvs Luka un noraustījās. Tad notika visbriesmīgākais – stieple dziļi iegriezās tēva Lukas tievajā kaklā un tas neizturēja. Ķermenis ar skaļu būkšķi nokrita mums pie kājām, bet galva pa netīro grīdu paripoja zem Izaksona gultas.

–        Kāpēc tu tā? – vaimanāja mācītāja galva pagultē. – Es gribu būt miris!

Izvilku mācītāja galvu ārā un noslaucīju putekļus, viņš ātri mirkšķināja acis. Šajā galvā emocijas bija sakarsušas līdz baltkvēlei un mutuļiem vien gāzās pāri malām. Viņa acis bija sausas, mirušie nevar paraudāt, visas asaras paliek dziļi iekšā. Mirušie raud uz iekšu. Visi bijām satraukti par šādu notikumu pagriezienu, domādami par tuvo atrisinājumu, pavisam bijām piemirsuši par mācītāju, kas visu laiku bija klusējot vilcies nopakaļ.

Izaksona dzīvoklītī atradām palielu somu, ieguldījām tajā tēva Lukas galvu, iesēdāmies indieša mašīnā un devāmies pēdējā ceļojuma. Mācītāja galva nerimās runāt:

–        Neticu, ka Dieva nav, neticu, ka dvēseles nav, bet jūs man visu laiku stāstījāt, ka ir tikai enerģija, fizika kaut kāda! Kur tad garīgums? Kur ticība? Kur pēdējais glābiņš? Kur visi tie ticībā dzīvotie gadu tūkstoši? Vai tad svētie mocekļi mira kaut kādas enerģijas vārdā? Viņi ticēja, ticēja Dievam un nemirstīgajai dvēselei. Tas viss ir bijis tikai māņi?

Veco nēģeri ērtības labad bijām ievietojuši bagāžas nodalījumā, jo viņš gribēja tikai gulēt. Tagad no turienes atskanēja balss:

–        Beidz gausties, vecais! Dievs ir tieši tik daudz, cik tevī ietilpst un dvēsele tik, cik pats esi pelnījis. Ja vēlies ticēt Dievam, tici un nesūksties, ja gribi ticēt nemirstīgai dvēselei, tici tai un nospļaujies, kā citi to sauc. Kas tev daļas gar fiziku? Jau divas dzīves esi dzīvojis ar Dievu, tad esi arī turpmāk ar to!

Mācītāja galva vēl gribēja kaut ko teikt, apgriezu somu otrādi un no tās skanēja vairs tikai apspiesta murdoņa. Drīz automobilis apstājās pie Te Vraag kapsētas vārtiem. Tālumā vīdēja kapliča, pa melnajām debesīm peldēja mākoņi, bija nakts un krūmos dziedāja putni. Vai tiešām tas viss lemts bojā ejai? Pa grantēto celiņu devāmies uz Verstapenu dzimtas kapenēm.

–        Mēs tur, otrā pusē satiksimies? – jautāja Anna Luīze.

–        Noteikti satiksimies – teicu un apskāvu savu mirušo mīļoto.

–        Un nemirsim?

–        Nē, mēs jau esam nomiruši, divreiz vienā upē nevar ieiet.

–        Kas tagad būs?

–        Nezinu, droši vien vēlreiz aiziesim pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem reiz jau aizgājām.

–        Un mēs vairs nebūsim kopā?

–        Būsim! Tā taču būs mūžība.

Iegājām kapeņu krēslā, aiz muguras kā ēna tipināja dvēseļu inženieris Izaksons. Kapenēs bija tumšs, tik tumšs, ka nācās aizdegt kādā nišā ielikto svecīti. Anna Luīze piegāja pie sava zārka un iegūlās tajā.

–        Luka, noskūpsti mani vēl reizi. Tajā pusē mums droši vien nebūs arī lūpu.

Es noliecos un noskūpstīju mīļās vēsās lūpas. Tas noteikti bija mūsu pēdējais skūpsts šajā pasaulē, bet kā būs otrā pusē? Laiks rādīs. Vēl reizi paskatījos uz gulošo meiteni un pakāpos malā. Izaksons piegāja pie Annas Luīzes un pielika viņas deniņiem sava aparātiņa kailos vadus, uz visām pusēm pajuka dzirksteles. Tās uzlidoja augšā pie kapeņu griestiem un sapulcējās vienā lielā dzirkstelē. Manā galvā atskanēja Annas Luīzes balss: ”Steidzies, Luka, steidzies …””

Abi ar Izaksonu izgājām no kapenēm, maliņā viegli šūpodamies stāvēja vecais nēģeris. Viņš pienāca pie Izaksona un iespieda tam rokās lapiņas ar saviem dzejoļiem.

–        Aiznes tos izdevējam, man teica, ka tā ir dzeja, kas veidos nākošos dažus gadu simtus. Aiznes, tā mēs tev atlīdzināsim par pūlēm.

Izaksosns steidzīgi sabāza lapiņas kabatā un noņurdēja:

–        Būs jau labi, bet tagad iesim, nav ko lieki kavēties.

Abi sirmie vīri aizgāja tālāk pa celiņu un pazuda skatam aiz krūmiem. Pēc brīža balta dzirkstele uzlidoja pār ziedos slīkstošo krūmu un aizlidoja stāvus debesīs.

–        Tā paiet laiks un notikumi, arī šis jau noslēdzas. Vai nav kaut kā žēl? – jautāja Van Stripens.

–        Ko tur nožēlot, – atbildēju. – Esmu atradis to, ko pirmajā dzīvē nezināju. Turklāt ne jau katram izdodas pēc nāves vēl piedzīvot tādu notikumu.

Atgriezās Izaksons, berzēdams rokas:

–        Aši, aši, darām kas jādara un izklīstam pa mājām!

Iegājām kapličā, atvēru somu un ieliku tēva Lukas galvu zārkā.

–        Nebaidies, – teicu tai. – Tagad tu noteikti nonāksi pie Dieva.

–        Vai tad viņš ir? – Luka jautāja.

–        Protams, ir. Ja tu kaut kam tici, tad tas arī ir.

–        Tu pats tici, Kosta?

–        Bez ticības nevar, kaut kam vajag ticēt.

Mācītāja Lukas galva aizvēra acis. Visas šaubas un zaudējumi, visas neizraudātās asaras, viss kļuva nenozīmīgs. Izaksons pielika galvai pie deniņiem savu aparātiņu, pašķīda dzirksteles, tās saplūda vienā spoži blatā dzirkstī, ka tieši cauri jumta aizlidoja debesīs.

Piegāju pie sava zārka un iegūlos tajā. Van Stripens sniedza man roku:

–        Tad nu ar dievpalīgu, šis bija viens dīvains notikums, vai ne?

Piekrītoši pamāju:

–        Ko jūs pats tagad darīsiet?

–        Gan jau atradīšu sev nodarbošanos, vispirms uzmanīšu, lai Izaksons nopublicē tos dzejoļus.

Paspiedām viens otram roku, cilvēka plauksta bija tik silta, gandrīz vai ugunīgi karsta. Viss, es domāju, šis bija traks piedzīvojums. Bija tik daudz prieku un arī asaru, bet tās visas mēs raudājām uz iekšu, ne lāse nenokrita. Pār mani noliecās Izaksons, iemirdzējās tāda kā zibspuldze, un es biju prom.

Ja kāds nejaušs garāmgājējs būtu šobrīd gājis cauri Te Vraag kapsētru, tad viņš redzētu savādu skatu. No kādas dzimtas kapenēm izlidoja spoža balta dzirkstele, no kapličas otra tāda pati. Abas dzirksteles kādu brīdi riņķoja viena ap otru, tad saplūda vienā un kā balta zvaigzne pacēlās tieši mākoņos. „… tevi mīlu …”, kā nopūta aizlaidās pār kluso kapsētu.

Uz kapličas kāpnītēm stāvēja divi vīri.

–        Nu, ko, šis notikums ir noslēdzis, laiks arī mums pazust no skatuves.

Viņš uzsita otram pa plecu un abi klusēdami aizgāja pa grantēto celiņu. Pamale jau pamazām krāsojās, ausa jauna diena. Pasaule modās, beidzot atkal viss bija kārtībā.

 

©Didzis Sedlenieks 2011

 

 

 

 

 

 

 

 

 

MELNBALTĀ PROBLĒMA

1.                         Divi Radītāji

Kaut kur tāltālā galaktikā, bet varbūt vispār aiz Visuma robežām, nenoteiktā laikā un vietā sastapās divi Radītāji – Baltais un Melnais. Taisnība labad jāteic, ka sastapšanās tā īsti nebija, jo Melnais Radītājs, apmierināti pie sevis dungojot kādu dziesmiņu, lika pasjansu un ne ar vienu nevēlējās satikties. Savukārt Baltais Radītājs alka šo tikšanos vairāk par visu pasaulē. Viņš bija pārskaities, niknāks par izpostītu lapseņu pūzni, briesmīgāks par melno caurumu; viņš gāja platiem soļiem, izspārdīdams zvaigznes un planētas. Viņa dziļie iespiestajās pēdās virmoja komētas un asteroīdi kā visparastākie putekļi. Viņš bija tik dusmīgs, ka Visums vienā milisekundes miljonajā daļā izpletās par piecdesmit sešiem gaismas gadiem, dažas galaktiskās saites pat pārtrūka, saules un mēneši brēkdami sakrita kaudzē un aizslīdēja kaut kur aiz Visuma tālākās malas. Baltais Radītājs jau simts parseku attālumā pamanīja Melno sēžam aiz kāda miglāja:

–                            Pie velna kooperāciju! – viņš kliedza tā, ka tuvākās zvaigznes pārvērtās par melnajiem punduriem. – Nāc ārā, blēdi, lai varu tev kauliņus pārskaitīt!

Melnais Radītājs, padzirdējis tādu troksni, palūrēja gar miglāja maliņu un teica:

–                            Ko tu tā klaigā? Vai tad neredzi, ka es te vienkārši pasjansu lieku un nevienu neaiztieku?

–                            Ak, pasjansu viņš liek, blēdis tāds! Tūlīt pat nāc laukā un paskaidro kāpēc vienošanos pārkāpi! Tu esi krāpnieks!

–                            Kāpēc uzreiz tā? – jautāja Melnais Radītājs. – Ja tu runā par Zemi, tad visu darījām kopā – tu radīji gaismu, es tumsu, tu radīji ūdeni – es uguni. Par ko kašķis?

Baltais Radītājs dusmās aizspēra palielu pusmēnesi Vaļa zvaigznāja pašā stūrī:

–                            Ak, kopā gan ko? Jā, es radīju kalnus, tu ielejas, bet tu mani piekrāpi ar cilvēkiem!

–                            Kā – piekrāpu? Tu viņus radīji, es cilvēkiem iedevu prāta.

–                            Un, kas tev lūdza to darīt? Vai tad es atnācu un teicu – mīļais Melnais, lūdzu iedot maniem cilvēkiem prātu? Nē, es tā nedarīju, kāpēc tad līdi?

–                            Ja uz pusēm tad uz pusēm, nekādu blēdību! Vai tad man vajadzēja otru cilvēku radīt līdzsvarā tavējam? Es negribēju piesārņot vidi un tāpēc tavam cilvēkam iedevu otru ne mazāk vērtīgu daļu – saprātu. Viss godīgi un vienādās daļās!

–                            Tā jau ir, – brēca Baltais Radītājs. – Lētticīgo pat baznīcā apkrāps, tu taču jau sākumā zināji, ko saprāts izdarīs ar maniem cilvēkiem?

–                            Kas tad notika? – Melnais Radītājs nolika kārtis un piecēlās. – Skaisti, gudri radījumi, uzņēmīgi un atjautīgi! Paskaties, ko tik nav izgudrojuši!

–                            Bet tā nebija paredzēts! Cilvēkiem vajadzēja pastaigāties pa ziedošiem dārziem, plūkt augļus un ziedus, dejot un līksmoties!

–                            Paklau, Baltais, vai tad tam nolūkam tu neradīji govis?

–                            Tad nē jel! Tu mani piekrāpi ar to saprātu, es pat iedomāties nevarēju, ka tā notiks, ka cilvēki pilnībā aizmirsīs savu balto pirmsākumu un aizies pa tavu melno taku!

–                            Ē, Baltais, tu tagad muļķības runā – kāda melnā taka? Tavi cilvēki ir laimīgi, viņi izgudroja tvaika mašīnu un mobilo tālruni, lido kosmosā un sacer mūziku. Kas tur tik melns? Ja es būtu radījis cilvēkus, tad viņi jau sen būtu iekarojuši visu Visumu un lūkotos tālāk. Bet tagad – sēž savā planētiņā, urķē izrakteņus ārā un prāto, ko darīt, kad tie beigsies. Bez mana saprāta nekas tāds nebūtu iespējams! Patiesībā tavs baltums viņus bremzē!

–                            Bez tava saprāta izrakteņu būtu pieticis vēl miljoniem gadu, nebūtu izgudrota kodolbumba un nemirtu mani cilvēki bariem vien no elektromagnētiskā starojuma.

–                            Nu tu krietni šauj pār strīpu, Baltais! Dabiskā izlase, konkurence – lūk, kas virza cilvēci un ierobežo tās skaitu. Ja būtu pa tavam, tad sen jau būtu aptrūkušies tev meži un pļavas, kur cilvēkiem ganīties. Nebūtu manis radīto slimību un karu, tavi cilvēki būtu savairojušies tik daudz, ka grūstu viens otru no kontinentiem okeānā, jo vietas vairs nebūtu. Ja manis dotais saprāts nebūtu izgudrojis prezervatīvu un hormonu tableti, tavu cilvēku uz Zemes būtu vairāk nekā mušu.

–                            Nebūtu vis! Tu, Melnais, ar savu saprātu mudināji viņus attīstīties aizvien ātrāk un ātrāk! Maniem cilvēkiem vairoties vajadzēja tikai tik daudz, lai uzturētu kopienas skaitu.

–                            Un viņi tev klausīja? Tikai tad, kad iedevu viņiem saprātu, vājprātīgā vairošanās beidzās. Taviem cilvēkiem nebija saprāta, tikai pamata instinktu komplekts. Atceries, pirmajos dažos gadsimtos visos krūmos dibeni vien zibēja, bērni dzima kā pārnovas sprādzienā, tavi cilvēki slepkavoja viens otru aiz garlaicības un ar baudu. Vai tad ir slikti, ka iedevu viņiem saprātu, kas instinktus tur kaut kādās robežās?

–                            Tā nebija plānots, tā nevajadzēja notikt! Ja tu, Melnais, nebūtu bāzies ar savu saprātu, tad gan jau es pats kaut kā ar saviem cilvēkiem tiktu galā. Drusciņ piegrieztu instinktus, vēl kaut ko pielabotu … Kā jau vienmēr projekta gaitā.

–                            Tik vienkārši vis nebūs, Baltais. Jā, es iedevu cilvēkiem saprātu, bet, vai atceries 1. Universālo Visuma likumu – Aprīšanas likumu, kas valda visā Visumā un ir bez ierunām jāizpilda? Ikvienam ēdājam ir savs ēdājs, tikai tā un ne savādāk. Patiesībā man būtu jārada tava cilvēka dabiskais ienaidnieks, viņa ēdājs. Bet tad tev būtu jārada cilvēka ēdāja ēdājs un tā līdz bezgalībai. Tāpēc nolēmu tam pielikt punktu un tavam viscaur baltajam cilvēkam ieliku mazliet melnā saprāta, lai tas būtu viņa dabiskais ienaidnieks un ēdājs. Cilvēks ar to cīnās un tādējādi tavs cilvēks ir pats sava ēdāja ēdājs, ķēde noslēdzas.

–                            Pret to man nekas nebūtu iebilstams, bet tavs melnais saprāts šobrīd ņem virsroku pār manu balto būtību. Atceries 2. Universālo Visuma likumu – visam jābūt līdzsvarā! Tavs saprāts līdzsvaru ir izjaucis un tas ir jāizlabo!

–                            Ko tad tu piedāvā, Baltais? Varam Zemi pārdalīt uz pusēm divās vienādās daļās. Vienā paliks cilvēki ar saprātu, otrā bez tā, starp puslodēm nebūs nekādu tiltu un viss būs līdzsvarā. Dosim abām pusēm vienādā daudzumā dabas resursus, vienādi augsts kalnus un vienādi dziļas ielejas. Ko saki, Baltais?

–                            Labi, bet abās pusēs izvietosim vienādu skaitu baltības un melnības uzturētāju, kas nodrošinās nemainīgu un noturīgu attiecīgās enerģijas padevi un kontroli. Savienosim tos vienā tīklā, lai visās ierīcēs katrā puslodē līmenis būtu vienāds. Ja esi ar mieru, tad ķeramies klāt tūlīt!

Melnais Radītājs un Baltais Radītājs sānu pie sāna aizslāja Zemes virzienā. Bet uz kādas sabrukušas zvaigznes sēdēja kosmiskais blēdis un avantūrists Martinsons un spēlēja kokli. Ar acīm pavadījis Radītājus, viņš piecēlās un žigli iestūķēja somā Melnā Radītāja atstātās kārtis. Martinsons bija noklausījies Radītāju sarunu. „Ha! Te kaut kas var iznākt!” viņš domāja un teciņiem vien laida pakaļ abiem Radītājiem. Kosmiskais blēdis nekad nelaida garām iespēju kaut kur kaut ko nočiept, pievākt, izblēdīt, samainīt. Ne jau bagātības vai zemisku iemeslu dzīts, nē, Martinsons bija blēdis pēc pārliecības, viņš to darīja tikai prieka pēc. Par viņa notveršanu uz neskaitāmām planētām bija izsludināta branga atlīdzība, bet Martinsons kaut kā vienmēr pamanījās izsprukt sveikā.

Nonākuši līdz Mēnesim, abi Radītāji apstājās un apsēdās atpūsties. Kosmiskais blēdis Martinsons paslēpās Mēness tumšajā pusē un ieklausījās.

–                            Paskaties, kāda skaista zila planēta! – teica Baltais Radītājs. – Mākoņi mierīgi peld zilajās debesīs, jūras un okeānu veļ viļņus

–                            Tiešām, – atsaucās Melnais Radītājs. – Un šie varenie ciklonu virpuļi, vētras un orkāni! Putas pret klintīm un grimstoši kuģi! Tik tiešām skaisti!

–                            Kaut kā negribas tagad to visu plēst un raut uz pusēm. Paklau, Melnais, nupat iedomājos, ka mēs varētu uzbūvēt eksperimentālu pasauli – paskatīsimies, kas no tā iznāk un tad izlemsim, ko darīt ar Zemi.

Melnais Radītājs pakasīja pakausi:

–                            Varbūt tev taisnība, man arī žēl tā visa, galu galā laušana nevajadzīgi iztērēs resursus. Man gan Zeme patīk tāda, kāda tā ir, varētu viss palikt tāpat, bet, ja reiz tu tā uzstāj – lai notiek, taisām eksperimentālo pasauli!

Radītāji ieplēsa laika – telpas kontinuuma čaulu, salika spraugā darba rīkus un materiālus un ķērās pie darba. Martinsons neredzēja kā Radītāji būvē jauno pasauli, jo viņam nepietika spēka paplēst spraugu laika – telpas kontinuuma čaulā platāk. Kamēr kosmiskais blēdis meklēja hidraulisko domkratu, abi Radītāji strādāja galvas nepacēluši. Viņi savēla planētas un iededza zvaigznes, šur tur sabakstīja melnos caurumus un izplēsa no iepakojumiem komētas. Melnais Radītājs ļoti uzmanīgi izvietoja izolāciju starp balto un melno matēriju, lai tās nejauši nesajuktu kopā un neizjauktu visu konstrukciju, savukārt Baltais Radītājs ar šķiltavām apstaigāja zvaigznes un iededza tās. Kad viss bija pabeigts un sastatnes noņemtas, Radītāji pakāra priekšautus un kombinezonus uz āķiem, savāca instrumentus un būvgružus. Jaunajā Saules sistēma raiti riņķoja visas ierastās planētas, tikai Zeme bija divas līdzās esošas puslodes.

–                            Manuprāt, nav slikti sanācis, – teica Melnais Radītājs, notraukdams putekļus no priekšauta.

–                            Nemaz nav slikti, – atsaucās Baltais Radītājs ar ēveļskaidām matos. – Vai gan savādāk varēja būt?

–                            Tad darām kā norunāts, Baltais – iesim tagad katrs uz savu pusi un satiksimies šeit pēc kādiem sešiem miljardiem Zemes gadu. Sarunāts?

Radītāji paspieda viens otram roku, izlīda pa spraugu laika – telpas kontinuumā, rūpīgi to aizšuva un Radītājiem raksturīgajā platajā gaitā aizsoļoja katrs uz savu pusi, atpakaļ neskatoties.

Kosmiskais blēdis Martinsosns tikām bija atstiepis hidraulisko domkratu līdz spraugai. „Nolādēts, aizšuvuši!”, viņš klusībā nolamājās un pamēģināja atraisīt mezglus. Tomēr nav pa spēkam nevienam atsiet to, ko aizsējuši Radītāji, te varēja līdzēt tikai pašu Radītāju šķēres, bet Martinsonam tādu nebija. Neko darīt, jāiet meklēt.

Lieki piebilst, ka Radītāju šķēres arī Visumā bija visi deficīta manta, tādēļ Martinsonam nācās krietni nopūlēties, lai tās atrastu, tomēr vilinājums paskatīties, ko Radītāji izveidojuši otrajā laika – telpas kontinuuma pusē bija pārāk liels. Pēc ilgiem un bīstamiem meklējumiem pa nomaļām galaktikām viņam paveicās – kāds neuzmanīgs Radītājs bija atstājis savu instrumentu somu būvlaukumā un aizgājis pusdienās. Protams, Martinsons tādu izdevību nevarēja laist garām, viņš paķēra šķēres, uzlēca garām lidojošam ātrgaitas asteroīdam un aizlidoja miglājā. Atceļš bija tikpat bīstams kā ceļš pēc šķērēm, ne tikai parastās Visuma briesmas apdraudēja Martinsonu, visai drīz arī uz visām planētām tika nosūtīti policijas ziņojumi, ka kāds nelietis nozadzis Radītāja šķēres. Uztraukumam bija pamats, jo visiem bija labi zināms, cik tādas šķēres bīstamas nespeciālista rokās – Radītāju šķēres grieza pilnīgi visu, pat starpzvaigžņu saites. Ar tām bez problēmām varēja nogriezt melno caurumu un sabojāti izolāciju starp matērijām. Nemākulis ar tādu instrumentu vienā mirklī varētu izpostīt gan šo, gan daudzus citus Visums. Tomēr viņi nezināja, ka šķēres nočiepis Martinsons, kosmiskie blēži parasti bija plaša profila speciālisti un lieliski prata apieties ar ļoti daudzām ierīcēm. Tautā klīda leģendas, ka katram Radītājam slepeni seko vismaz pāris kosmisko blēžu. Nebija zināms, cik tādos stāstos taisnības, bet viens bija plaši zināms – Martinsons bija to laiku pats veiklākais kosmiskais blēdis.

Martinsons atsēdās uz Mēness un priecājās par lielisko skatu. Nē, ne jau Zeme viņu interesēja, bet gan sprauga laika – telpas kontinuumā, kas nespeciālista acij paliktu nepamanīta, jo Radītāji bija pacentušies godam. Martinsons piegāja pie spraugas un ar šķērēm paārdīja diegus vaļā. Tikai mazliet, jo paārdot vairāk varēja notikt liela nelaime – atlikušie diegi pārtrūktu un sprauga izplestos milzīgi liela, laika – telpas kontinuuma čaula pat varētu pārplīst no viena gala līdz otram. Martinsons to zināja, tādēļ rīkojās ļoti uzmanīgi. Tam bija vēl viens iemesls – garāmejošs Radītājs varētu pamanīt, ka kāds te rīkojies, saceltu trauksmi un Martinsons tiktu noķerts.

Viņš ievietoja hidraulisko domkratu spraugā un uzmanīgi papleta, iebāza tajā galvu un gandrīz vai apdedzinājās pie pavisam tuvu izvietotās Saules. “Viltīgi,” domāja Martinsons. “Tātad šo pasauli viņi veidojuši mērogā un tā ir daudz mazāka par oriģinālo!” Martinsons izvilka no somas mērogu skalu, nedaudz parēķināja ar logaritmisko lineālu un attiecīgi samazināja sev. Tagad viņš bez problēmām varēja aizspraukties garām Saulei un apbrīnot Baltā un Melnā Radītāja paveikto. Saule un dažas citas zvaigznes bija īstas, bet lielākā daļa planētu aizstātas ar kopijām, komētas un asteroīdi rātni braukāja pa neredzamām enerģijas sliedēm. Martinsons nekad nebija redzējis tādu eksperimentālu modeli mērogā, parasti Radītāji zīmēja darba skices, bet darbojošos modeļus tikai īpaši sarežģītos gadījumos. Zeme bija izveidota ar visaugstākās raudzes meistarību – divas ideāli vienādas puslodes ieskautas vienā atmosfērā, starp tām novilkti spēcīgi enerģētiski diegi, kas tās tur vienu no otras atstatu noteiktā attālumā. Skaists un lielisks darbs, prātoja Martinsons, ne katrs Radītājs vārētu kaut ko tādu dabūt gatavu. Nu, ko, jāiet skatīties, kas tur darās, un Martinsons aizgāja uz Baltā Radītāja pusi. 

2. Melnais skapis

Martinsosns iznāca no meža liela labības lauka malā – līdz pašam apvārsnim viļņojās zeltainu vārpu jūra. Gar lauku vijās ceļš, pa to zirga vilktos ratos brauca kāds cilvēks un pilnā galvā dziedāja:

Es laimīgs zemnieks esmu,

Man zirgu, govju daudz,

Es sviestu, sieru, olas nesu

Un tupeles man jautri klaudz!

Man dzīvē viss ir gana,

Es esmu priecīgs vīīīīīrs,

Šīs visa pasaule ir mana

Un viss tiks skaists un viss tiks tīīīīīrs!

Martinsosns nobīdīja sevi laikā par niecīgu daļu milisekundes un tā kļuva citiem neredzams, ātriem soļiem viņš pieskrēja pie ratiem un ielēca tajos.

–        Vellos, kas tas bija? – zemnieks pārtrauca dziesmu un izbijies paskatījās atpakaļ. Tomēr neviena tur neieraudzījis, turpināja dziedāt. Rati ripoja caur skaistām bērzu un ozolu birzīm, pār gleznainiem tiltiņiem, kas tievi kā niedres bija pārliekušies upītēm. Debesīs peldēja balti mākonīši, bet krūmos dziedāja putni; gar ceļu sastādīto koku zarus vai līdz zemei lieca nobriedušo augļu smagums. Kāda sieviete raibos brunčos bija salasījusi pilnu grozu augļu un jau pa gabalu sauca:

–                            Labrīt, Janī! Vai aizvedīsi mani līdz ciematam?

–                            Kāda runa, Martī, lec tik ratos, – plati smaidot atsaucās par Janī nosauktais.

Sieviete ielika grozu ratos un veikli ielēca arī pati, nelaimīgā kārtā tieši virsū kosmiskajam blēdim Martinsonam.

–                            Ku tev cietas cisas ratos, Janī! Vai salmiņus ķisenos nomainīji?

–                            Piedod, mīļā Martī, piemirsās kaut kā, šodien pat piebāzīšu no jauna!

Martinsons pārvietoja sevi laikā par dažām minūtēm atpakaļ un nokāpa no ratiem. Labāk iet kājām, nevis ar kaut kādus zemnieku sievu uz sejas. Rati ar jautri tērgājošo pāri ātri pazuda aiz līkuma, bet Martinsons raitu soli devās tiem pakaļ. Ainava nemainījās, viss bija skaists un tīrs, Baltais Radītājs tomēr bija nedaudz nohalturējis un dažas ainas atkārtojās. „Pat Radītāji ekonomē”, padomāja Martinsons. Aiz kāda līkuma ceļa malā stāvēja Janī rati un zirgs garlaikots grauza zāli ceļmalā. No krūmājā ārā nāca Martī sārtiem vaigiem un sagriezušos lakatiņu.

–                            Vai, Janī, tu gan sprigans puisis esi! – viņa teica brunčus kārtodama.

–                            Man jau nekas, es vienmēr gatavs palīdzēt, – atsaucās Janī, kurš nāca aizmugurē, trausdams zāles stiebrus no biksēm. – Man jau ar patika!

Abi iesēdās ratos un aizbrauca. Necik ilgi gājis, Martinsons nonāca pie ciemata – glīti namiņi rindā gar ceļu, baltas sienas un niedru jumti. Pie mājām glīti pagalmiņi, aiz tiem kūtis un klētis. Kādā pagalmā Martinsons pamanīja rosāmies Janī, tas krāva ārā no ratiem saiņus un grozus un nesa tos mājā. Blēdis izgāja cauri sienai un nonāca telpā ar zemiem griestiem, galdu, soliem un krāsni. Janī runāja ar kādu sievieti, durvīs iestājies:

–                            Ļoti labi kaimiņu ciemā pārdevu sierus, dabūju pretī zābakus visiem trim mūsu bērniem.

–                            Vajadzēja man pajautāt, – teica sieviete. – Tagad mums ir tikai divi bērni, vienu šodien aizveda uz Malu.

–                            Kāpēc tā? – Janī bija izbrīnīts.

–                            Atceries – pirms pāris mēnešiem pie mums ciemojās tavs brālēns Rudī un es atkal esmu stāvoklī.

–                            O, tas gan ir ziķeris puika, vienmēr esmu teicis, ka tam zēnam pulveris ir iekšā. Kuru tad aizvedāt?

–                            Protams, jaunāko – Zigī.

–                            Ā, tas labi, kas mums šodien pusdienās?

Sieviete izņēma no krāsns katliņu un abi ar Janī apsēdās pie galda pusdienot.

–                            Tu bērnus jau izvedi pastaigāties? – ar pilnu muti jautāja Janī.

–                            Nē vēl, tev būs jāizved.

–                            Kāpēc atkal man? Es jau divas dienas viņus staidzināju!

–                            Bet tu, Janī, jau nedēļu neesi bijis pie Svētuma, paņem bērnus un aizejiet līdz turienei.

–                            Līdz Svētumam varu aiziet arī viens pats, bērni tikai traucēs. Šodien pa ceļam satiku Martī, domāju pa ceļam pie viņas vēl ieskriet.

–                            Vai tad bērni kāds šķērslis? Piesien pie sētas un dari ko gribi.

Vārds pa vārdam, tomēr Janī piekrita paņemt bērnus pastaigā. Sieviete, viņas vārds izrādījās Annī, sāka vākt kopā traukus, bet Janī izgāja pagalmā.

–                            Eh, šodien atkal jauka diena! – viņš iesaucās un papliķēja savu apaļo vēderiņu. – Labi, jāaiziet būs līdz tam Svētumam.

Janī pārgāja pār pagalmu, atvēra kādas kūtiņas durvis un pasauca:

–                            Olī! Bibī! Nāciet laukā, iesim pastaigāties!

No kūtiņas iznāca skaisti uzcirtusies meitene tā ap gadiem četrpadsmit un tikpat saposts zēns dažus gadus vecāks. Abiem ap kaklu bija glītiem rakstiem izrakstītas siksniņas ar gredzenu.

–                            Labdien, tēvs, iesim pastaigā vai pie Tirgotāja?

–                            Nē bērni, iesim tāpat vien pastaigāties, man pie Marī jāieskrien un Svētums jāapmeklē. Pie Tirgotāja neiesim, jo šodien Zigī aizveda uz Malu un mēs esam vajadzīgajā skaitā.

–                            Žēl, – teica meitene. – Ar Zigī bija jauki spēlēties.

–                            Nebēdājies, drīz mammai atkal būs jauns bērniņš, varēsi spēlēties ar to!

Janī katram bērnam pie kaklasiksnas piestiprināja pa auklai un visi trīs izgāja uz ielas. Bērni rātni gāja aiz muguras un dziedāja kādu dziesmiņu, bet pa priekšu, laimīgi smaidīdams, slāja tēvs Janī. Martinsons neredzams viņiem sekoja un prātoja: „Cik savādu sabiedrību Baltais uzbūvējis! Kas tā par Malu? Kas ir Svētums? Un kāds sakars bērniem ar Tirgotāju? Jāpapēta vēl!”. Tēvs ar bērniem tikām nogriezās kādā sānieliņā, pēc brīža tie apstājās pie mājas, kas bija tieši tāda pati kā pārējās. Janī piestiprināja bērnu pavadiņas pie žoga un teica:

–                            Nekur neejiet! Man ar Marī nelielas darīšanas, pēc brīža būšu atpakaļ un iesim tālāk.

–                            Labi, tēvs! – abi bērni korītī priecīgi atsaucās un apsēdās ceļmalas zālītē.

Pēc kādas pusstundas uz lieveņa iznāca Janī un Marī.

–                            Tiešām būtu jauki, ja tu Didī aizvestu, – teica Marī.

–                            Uz Malu es viņu nevedīšu, tas ir pārāk tālu, bet zirgu jau izjūdzu. Aiziesim līdz Tirgotājam, tas būs pa ceļam.

–                            Ai, vienalga, tas būs ļoti jauki no tavas puses, pašai nebūs nekur jāiet un varēšu drēbītes pašūt mazajam. Padomā tikai, līdz pat šodien nezināju, ka esmu stāvoklī, tikai Svētums pateica. Ak, tu rakaris tāds, Janī, tev gan tā lietas labi padodas!

–                            Kā nu ne, – lepni atteica Janī. – Mums ar Annī jau astoņi bērni bijuši!

–                            Tas gan jauki, mums tikai seši – atsaucās Marī un aizgāja uz kūtiņu aiz mājas.

Pēc brīža atgriezās ar izstīdzējušu metieni pavadas galā.

–                            Ņem, Janī, un ved viņu prom. Kūtiņā tikai viens palika, man labais vīriņš Petrī aizpagājušajā nedēļā saticis kādu paziņu un tā tagad gaidot no viņa bērnu. Bet savu limitu viņš ir izsmēlis un kādu laiku varēsim paši bērnus paaudzināt.

Janī paņēma Marī meitas pavadiņu, atraisīja no žoga savus bērnus un devās prom. Marī kādu brīdi skatījās četrotnei pakaļ, tad noglaudīja priekšautu, it kā notraustu no tā kādas drupačas, un iegāja mājā. Martinsons neslēpdamies gāja pakaļ Janī ar bērniem, jo viņš bija sevi nobīdījis nedaudz laikā un tādējādi pamanāms tikai ļoti cieši ieskatoties. Un arī tikai tad, ja viņš kustējās. Tā nu gāja kosmiskais blēdis pakaļ Baltā Radītāja cilvēkiem. Necik ilgi gājuši, viņi nonāca pie Tirgotāja nama. Šī ēka krasi atšķīrās no pārējām, tā bija no zilganmelna tērauda, bez logiem un ar Baltā Radītāja logotipu uz plašajām durvīm. Janī piespieda dzeltenu podziņu līdzās durvīm. Gandrīz uzreiz durvis pacēlās un ārā izbrauca Tirgotājs. Jā, tieši izbrauca, jo Tirgotājs bija robots ar cilvēka augumu pulēta ziloņkaula krāsā un kāpurķēdēm kāju vietā.

–                            Ho, ho, ho! – sauca Tirgotājs, veikdams veiklu pagriezienu uz vienas kāpurķēdes. – Veikli man sanāca, vai ne, Janī? Ho, kad mēs pēdējo reizi tikāmies? Sen, Janī, sen! Nav labi tā vecus draugus aizmirst, nepavisam nav labi! Atceros tavu tēvu – tas gan bija vīrs ar sparu iekšā! Deviņas reizes viņš bija pie manis un deviņas reizes pie Malas. Vienmēr pats, nevienu nesūtīja savā vieta. Labi, kas tev šodien pārdodams?

–                            Marī meita. Svētums licis viņu atdot, bet man slinkums vilkties to gaisa gabalu līdz malai. Ņemsi!

–                            Paskatīsimies, – teica tirgotājs un sāka braukāt apkārt Marī izstīdzējušajai meitai. – Kaulaina, izskatās padumja. Par viņu varu dot vienu virtuves nazi.

–                            Man vienalga, Marī teica, ka viņai mantas esot gana.

–                            Bet par šito es dotu cirvi un kādu rituli auklas, – teica Tirgotājs, riņķodams ap Janī dēlu. – Spēcīgs jaunietis, var būt labs vaislinieks, bet var arī noderēt protoplazmas bāzei.

–                            Tu tiešām dotu cirvi un auklu par Olī? – Janī priecīgi iesaucās. – Dod pieci, esmu ar mieru!

–                            Lieliski, – teica Tirgotājs, paņēma zēna pavadu, izvilka no kādas lūkas savā ķermenī cirvi un auklas rituli un iedeva Janī.

–                            Darījums noslēgts, ja vairāk nekas nav pārdodams, es dodos uzlādēties. – teica Tirgotājs un kopā ar Janī dēlu iebrauca savā mājā. Durvis ar blīkšķi aizvērās.

–                            Nu, meitenes, iesim tālāk. Šis darbiņš būtu padarīts, vēl tikai pie Svētuma jāaiziet.

Trijotne aizgāja pa ielu, bet Martinsons apjucis vēl brīdi pakavējās pie Tirgotāja mājas. “Ko tas Baltais te ir sameistarojis?” viņš prātoja. “Kaut kādu pilnīgi greizu sabiedrību, kas tikai vizuāli atbilst viņa priekšstatiem par baltu pasauli. Bet man kāda tur daļa? Baltajam tā patīk, bet es vēl neesmu atradis neko, kur nagus palaist.” Tā prātodams, Martinsons aizgāja pa ceļu pakaļ Janī ar abām meitenēm, kuri patlaban iegāja ciemata centrālajā laukumā. Pašā tā vidū stāvēja pamatīgs skapis ar satelītantenas šķīvi uz jumta. Antena lēni griezās un dūca, skapis bija tajā pašā rūdīta tērauda krāsā, kādā Tirgotāja nams. Martinsons apgāja Svētumam apkārt, tā aizmugurē atradās aizslēgta lūka. Tikām Janī piegāja pie skapja un iebāza galvu caurumā, kas atradās skapja priekšdaļā. Svētums iedūcās skaļāk, kaut kas tajā sāka klakšķēt un džinkstēt. Tikai tagad Martinsons pamanīja skursteni, pa kuru bagātīgi plūda ārā tvaiki. Pēc brīža Janī izvilka galvu no cauruma un teica:

–                            Paldies, es visu sapratu – nekādi bērni turpmāko trīs gadu laikā. Protams, ar prieku pieņemšu jauno strādnieku! Jā, aiziešu pie Tirgotāja tam pakaļ! Ejam, meitenes!

Janī satvēra auklas un devās pāri laukumam atpakaļ uz savām mājām ar nodomu jau šodien iegriezties pie Tirgotāja. Bet Martinsons nesteidzās prom, viņu vairāk interesēja, kas atrodas aiz slēgtajām durvīm skapja otrā pusē. Atslēga izrādījās pavisam vienkārša pieckodolu atommasu reģistrējošā ierīce, kas atveras tikai pēc noteiktas atommasas ķīmiska elementa molekulas ievadīšanas. Bērnu spēlītes, teica sev Martinsons un dažu sekunžu laikā durvis bija vaļā.

Aiz tām atradās visai sarežģīta elektroniska ierīce ar dažādām īsu un garu mnemoviļnu shēmām, supervadītājiem un bioloģiskajiem procesoriem. Bija uzstādītas arī vairākas auras, kuru nozīmi Martinsons vēl līdz galam nebija izpratis. Šādas ierīces viņš bija redzējis uz dažām jaunajām planētām, kur tās tika izmantotas evolūcijas ātruma regulēšanai. Toties pilnīgs jaunums bija ierīces daļa, kas atradās zem īpaša pārsega ar vēl vienu atommasas atslēgu un diviem loģiskajiem drošības slēdžiem. Brīdi padarbojies, Martinsons atvēra arī šo pārsegu. Zem tā atradās nesaprotama gaišzila masa ar ieejas pieslēgvietu, kas laimīgā kārtā izrādījās standartveida. Martinsons izņēma no somas pārnēsājamo termināli un pieslēdza to. Ekrāns izgaismojās un pēc brīža viņš saprata, ka šī ir pilnīgi jauna sistēma arī pašiem Radītājiem, tādēļ bija atstāti norādījumi apkalpojušajam personālam.

„1/2 planētas Zeme, izstrādātājs Baltais Radītājs. Baltības ģenerators/monitors/regulators. Apkalpo un regulē 178 ciematus ar kopīgo populāciju 765842 +/- 2000 cilvēku. Vienā ģimenē ne vairāk par 3 bērniem, skaits tiek regulēts, atdot lieko populāciju Tirgotājam (modelis PusHumāns 4-2), vai vienkārši utilizējot aiz pasaules Malas. Iestatījumus var regulēt gan „+”, gan „-„ virzienā, atkarībā no situācijas teritorijā. Regulēšanai izmanto Harbenta algoritmu un Vārdenda sinapses, kuru stingrība aprēķināma ar logaritmisko lineālu atsevišķi katram indivīdam. Papildu modulis Tirgotājs (modelis PusHumāns 4-2), nodoto populāciju degradē līdz protoplazmai, no kuras pēc brīvas izvēles (var regulēt) ģenerē tajā brīdī vajadzīgāko un piemērotāko organismu. Modulis ir loģisks, tādēļ regulāri jāpārbauda un jāregulē, lai izvairītos no tādas situācijas, kā Nr. 555-76/374*.

Iestatījumi no 1 līdz 10:

Uzņēmība: 2

Alkatība: 2

Centība: 0

Mīlestība: 0

Projekta beigas 2186. gadā saskaņā ar oriģinālās Zemes laika skaitīšanas sistēmu.

* Situācija, kad no uzkrātās protoplazmas tika ģenerēti Sīriusa pūķi, kuri ievērojami apdraudēja visas populācijas pastāvēšanu.”

Tālāk bija rasējumi un detalizētas pamācības par katra iestatījuma maiņu, Martinsons žigli pārkopēja vajadzīgos datus savā terminālī un aizvēra Svētumu. “Skaidrs, ko iecerējis Baltais,” domāja kosmiskais blēdis. „Ar šīs ierīces palīdzību viņš regulē iedzīvotāju skaitu, jo bez saprāta cilvēki paši to nevar. Acīmredzot no šejienes arī nāk skopās zināšanas par ekonomisko sistēmu un saimniekošanu kā tādu. Martinsons parēķināja galvā, šobrīd vajadzēja būt ap 2100. gadu, tātad neko tālu attīstībā viņi nav tikuši kopš radīšanas pirms apmēram miljarda gadu. Visnotaļ laimīgi un dumji ļautiņi, tieši tādi, kādi patīk Baltajam Radītājam.”

Tā prātodams, Martinsons lēnām peldēja laikā un iznāca no tā tieši tajā brīdī, kad Janī ar meitenēm atgriezās mājās.

–                            Kur tad mūsu Olī palicis? – jautāja Annī, Janī sieva.

–                            Atdevu Tirgotājam. Viņš man pretī iedeva cirvi un auklu, turklāt mums paliek Marī meita … kā tevi sauc?

–                            Didī, – meitene atbildēja, sparīgi urbinādama degunu.

–                            Tiešām cirvi un auklu iedeva? – bija izbrīnīta Annī. – Neticama veiksme! Nekad par nevienu tik daudz nav dots!

–                            Tas vēl nav viss, – teica Janī. – Tirgotājs līdz rītdienai uztaisīs mums jaunu kalpu, pašiem vairs nevajadzēs darīt neko. Bet citādi jāuzmanās, Svētums teica, ka trīs gadus nekādus bērnus mēs neviens nedrīkstam taisīt. Esot jāizaudzina kāds no esošajiem, tad varot vēl kādu; es uzmanīšos, bet tur arī uzmanies.

Janī meita satvēra aiz rokas Didī un priecīgi sauca:

–                            Nāc, parādīšu tev jauno kūtiņu! Man tā gribējās māsu!

Meitenes aizskrēja uz kūtiņu, bet Janī un Annī laimīgi smaidot iegāja mājā.

–                            Būs trekna kāpostu zupa, taisni tāda kā tev patīk!– čukstēja Annī.

Martinsons tikām ielīda atpakaļ laikā un, drusku pamanipulējis ar slēdžiem, pārvietoja sevi telpā uz Malu. Iznācis no laika, Martinsons uzreiz pamanīja, ka šī patiešām ir pasaules Mala. Debesu nebija vispār, līdz pašam apvārsnim sniedzās taisna līnija, aiz kuras nebija nekas, tikai tukšums. Pilnīgi nekas cik vien tālu acs redz, tikai kaut kur dziļumā vārgi pulsēja enerģētiskās saites melnā un baltā krāsā.

Pie malas piebrauca rati, no tiem izkāpa kāds vīrs ap pusmūžu un gadus piecpadsmit vecs puisis.

–                            Esmu tevi atvedis šitādu gaisa gabalu, žigli kāp pāri Malai, lai tieku atpakaļ līdz tumsai, – vecākais teica jaunākajam.

–                            Protams, tēvs, nekavējies, – teica dēls un pārkāpa pāri Malai.

Martinsons noskatījās kā ķermenis lido bezdibenī, kā tālumā uzdzirkstī maza liesmiņa, dēlam saskaroties ar enerģētiskajām saitēm. Tēvs uzšāva zirgam ar pātagu – nū, vecais, rikšiem uz mājām, lai tiekam laikus uz vakariņām!

Kosmiskais blēdis pavadīja ratus ar skatienu, iekāpa atpakaļ laikā un devās uz abas pasaules sadalošā bezdibeņa otru pusi.

 3. Baltā lode

Martinsons izkāpa no laika un tūlīt pat atleca atpakaļ – vēl mirklis un viņu būtu sadragājis Maglev ātrvilciens uz magnētiskā spilvena. Šausmas, nekad tā vairāk nedari, Martinsons pats sevi norāja. Nevar tā bez apdoma lekt ārā no laika, ja gribas vēl kādu drusku padzīvot. Kosmiskais blēdis pārvietoja sevi mazliet tālāk telpā un pabāza galvu ārā no laika. Cik vien tālu sniedzās skats, no pašas pasaules Malas līdz apvārsnim sniedzās gigantiska pilsēta. Nedaudz aiz muguras starp lielākiem un mazākiem debesskrāpjiem aizstiepās Maglev sliede, visu apkārtni caurvija ceļi, pa kuriem nepārtrauktā straumē joņoja sauszemes automobiļi, debesīs tādā pašā straumē pa lāzeru iezīmētām maģistrālēm traucās lidojošas mašīnas. Visapkārt valdīja neaprakstāms troksnis, debesis sedza nemainīga pelēka smoga sega. Kaut kur augstumā lidoja lidmašīnas, bet tās nebija redzamas.

Pēc Baltās pasaules miera un klusuma vajadzēja kādu brīdi, lai maņu orgāni pierastu pie jaunās vides. Kontrasts bija tik spēcīgs, ka Martinsons aizmirsa sevi nobīdīt par niecīgu sekundes daļu laika. Kāds paraustīja viņu aiz svārku malas.

–        Ei, mister, dolārus vajag? – pie pašas čukstēja neliela auguma vīriņš ogļu melniem matiem un zibīgām acīm. Apģērbies viņš bija parastās džinsu biksēs un ādas jakā ar milzumu kabatu. – Varbūt kreku vai zālīti? Es zinu foršas meitenes … Eu, kur tu paliki?

Martinsons bija jau attapies un ar skubu nobīdīja sevi laikā par pāris milisekundēm prom no tās vietas, kur atradās pirmīt. Tirgotājs vēl brīdi pagrozījās, nospļāvās un aizgāja prom pa ielu, garlaikoti spārdīdams tukšu kolas kārbu. Tuvojās vakars un bija vēsi, Martinsons uzvilka papildus džemperi un devās tālāk pa ielu. Abās pusēs slējās milzīgi nami, pamazām logos iedegās gaismas un tādējādi ceļš kaut nedaudz tika apgaismots. Jo tālāk viņš gāja, jo augstāki tapa nami, daži no tiem virs ielas savienojās un turpinājās jau kā vienots koloss. Kļuva nedaudz tīrāk, šur un tur pavīdēja roboti – sētnieki, kas klusi zumēdami un viens ar otru strīdēdamies skraidīja pa ielām, savākdami atkritumus. Svilpdams kaut kur no augšas nokrita pusapgrauzts banāns, tam uzreiz metās klāt trīs sētnieki.

–        Tas ir mans! – iebļāvās viens no robotiem.

–        Nē, mans! – kliedza otrs, cenzdamies aizstumt pirmo prom no banāna.

Trešais robots klusiņām izbīdīja ieroci – puh! – un abi strīdnieki izgaisa. Šāvējs mierīgi pieripināja pie banāna, ar liekšķeri to savāca un iemeta lūkā.

–        Jo vairāk atkritumu savāc, jo lielāka peļņa, – nobubināja robots un aizripināja prom pa ielu jaunu atkritumu meklējumos.

Pēc kāda laiciņa Martinsons nonāca greznu namu rajonā, tie slējās vēl augstāk un mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Pa ielām un skvēriem starp namiem pastaigājās grezni ģērbušies cilvēki, roboti – oficianti šaudījās apkārt un iznēsāja uzkodas un dzērienus.

–        Tikai divas mazās naudiņas par maizīti, tikai pusotra par glāzīti, – maigās balsīs tie čukstēja. – Ja kungs vēlas ko citu, bilstiet tikai vārdu, visu var dabūt par naudiņām …

Milzu skatlogi sauca pircējus un daži pat nekaunīgi ķēra garāmgājējus pie rokām un vilka veikalā. Veikli vīriņi, līdzīgi pirmīt sastaptajam, žigli kā ķirzakas, līkumoja burzmā, piedāvāja dāmām smaržas un puķes par mazām naudiņām un pilnīgi visu pārējo par lielākām.

Kāds slaids kungs smalkā uzvalkā piegāja pie milzu debesskrāpja stiklotajām durvīm, satvēra rokturi un jautājoši palūkojās uz savu grezni tērpto ceļabiedreni. Tā pasmaidīja, atvēra somiņu, izņēma dažas naudas zīmes un pasniedza tās kungam.

–        Dāmām priekšroka, – kungs paklanījās un atvēra durvis.

Abi iegāja plašā priekštelpā un devās lifta virzienā, Martinsons nolēma viņiem sekot. Kā ierasts, viņš spēra soli, lai vienkārši izietu cauri durvīm, bet sāpīgi atsitās pret tām.

–        Kungs vēlas ienākt vai tāpat vien dauzās? – jautāja durvis.

–        Vienkārši gribu ieiet, kāpēc tu mani nelaid? – atbildēja Martinsons.

–        Jāmaksā, kungs, tāpat vien es nevirinos. Man rokturī atrodas neliels padziļinājums, tajā jāieliek monēta, un es atvēršos.

Martinsons atrada kabatā sauju kaut kādu monētu un vienu ielika durvju roktura dobumā.

–        Hm, ārzemju valūta, tūlīt aprēķināsim kursu … Ē, nomināls ļoti sīks, lūdzu, vēl divas tādas pašas monētas.

Martinsosns neskatoties ielika dobumā vēl divas monētas, durvis atkal aprēķināja valūtas kursu un atvērās.

–        Vai kungs vēlas atlikumu? Pēdējās divas monētas bija lielāka nomināla, es aprēķināju …

–        Paturi sev kā dzeramnaudu, – aizkaitināts atcirta Martinsons un aizsoļoja pāri priekštelpai.

Laikam jau mašīnas var redzēt cauri laikam, prātoja Martinsons, ja reiz tās bija saskatījušas viņu laika nobīdē. Un kā gan durvis varēja aprēķināt valūtas kursu, ja monētas pie Martinsona bija nonākušas kādā atpalikušā Suņa zvaigznāja planētā, kur vēl nebija izgudrotas kredītkartes? Jā, kā gan – ja šajā pusē laika – telpas kontinuuma garozai atrodas tikai Saules sistēma un daļa vietējās galaktikas? Pie joda durvis, tomēr pieredze bija gūta un Martinsons nevis mēģināja iziet cauri sienām, bet piespieda lifta izsaukuma pogu.

–        Labvakar, kungs! – maigā balsī teica lifts un atvēra durvis. – Ja vēlaties braukt augšup, viena mazā naudiņa, ja vēlaties braukt lejā, divas lielās naudiņas. Var maksāt arī ar kredītkarti.

–        Kāpēc uz leju tik dārgi? – jautāja Martinsosns.

–        Kungs, jūs laikam jokojat? Lejā taču atrodas Van Gogs!

–        Kāds vēl Van Gogs?

–        Restorāns, cienītais kungs, visatļautākais un brīvākais restorāns Saules sistēmā – kailas meitenes, dzērieni un narkotikas uz firmas rēķina, zviedru galds un kondicionēts gaiss …

–        Nē, ved mani labāk uz augšu, – Martinsons pārtrauca lifta reklāmas runu. – Še tev monētiņa un atlikumu vari paturēt. Aizved mani uz to stāvu, kur pacēlās vīrietis un sieviete pirms manis.

–        Paldies, kungs, jūsu laipnībai nav robežu, bet tāda veida informācija arī maksā naudiņu.

–        Cik tad vēl, tu, bandītiskā mašīna? – Martinsonam visa šī tirgošanās jau bija līdz kaklam.

–        Nevajag jau uzreiz apvainot nabaga liftu! Domājat, es varu tā par velti te braukāties augšā lejā? Nekā, īre jāmaksā, par elektrību jāmaksā, saimniekiem un bandītiem jāmaksā. Man, mīļais kungs, naudiņa no gaisa arī nekrīt.

Martinsons ielika turētājā vēl vienu monētu un lifts to kāri aprija.

–        Kungam jādodas uz 266. stāvu, tas ir pēdējais stāvs, varu pačukstēt, ka interesējošais pāris dzīvo 26655. dzīvoklī. Kungs vēlas braukt ātri vai lēni?

–        Brauksim lēni, – teica Martinsons. – Še tev vēl viena monētiņa un pa ceļa pastāsti, kāpēc šeit visi cenšas no manis izspiest naudu.

–        Kā laipnais kungs vēlas! – sajūsmināts iesaucās lifts. – Tik sen neviens ar mani nebija tā runājis un devis naudiņu tikai par parunāšanos! Visi tikai iekāpj un uzbrēc – uz tādu un tādu stāvu, ne cieņas, ne līdzjūtības pret nabaga liftu. Tikai strādā un strādā, bet gala rezultātā naudiņas nepaliek pat tik daudz, lai aizietu uz kino. Bet kāpēc kungs man jautā tādas jocīgas lietas? Vai tad viņš nezina, ka pasaulē valda privātās iniciatīvas princips?

–        Esmu ieradies no tālienes .. – Martinsons jau grasījās ko bilst, bet lifts viņu pārtrauca:

–        Mūsu planētā pat mazi bērni to zina, bet nabaga liftam nemaz nav jāzina no kurienes laipnais kungs nācis, lifts labprāt visu izstāstīs. Kādreiz visa pasaule bija sadalīta daudzās mazās valstiņās, kas savā starpā sacentās un bieži vien karoja, bet tad kādā no spēcīgākajām valstīm izveidojās organizācija AVIS – Apvienoto Valstu Iniciatīvas Sindikāts, kas pamazām dažādām metodēm vienu pēc otras pievienoja visas pārējās valstis. Tagad pie mums ir tikai viena valsts, kas tā arī saucas – AVIS. Tūlīt pēc valsts izveidošanas sindikāts paziņoja trīs galvenos likumus – privātā iniciatīva ir svēta, īpašums ir svēts, konkurence ir svēta. Tas arī viss. Pie mums nav bezdarba, ikvienam ir kaut jel kāds veids nopelnīt sev iztiku, runā, ka drīz tikšot pieņemts likums par vispārīgu laimi un es tiecos šo projektu atbalstīt.

Ieskanējās zvaniņš un tablo parādījās skaitlis 266. Lifts atvēra durvis un teica:

–        Kungs sasniedzis galapunktu. Kad brauksiet lejup, aizvedīšu par pusi maksas , tik laipnu kungu nav nācies vēl sastapt.

Lifts vēl kaut ko pazemīgi klaigāja, bet Martinsons jau soļoja prom pa gaiteni meklējot vajadzīgo dzīvokli. Itin drīz viņš atrada durvis ar vajadzīgo numuru, bet šoreiz izlēma tomēr iet cauri sienai, jo būtu dīvaini, ja dzīvoklī ne no šā, ne no tā atveras un aizveras durvis. Martinsons uzmanīgi iegremdējās sienā, tā laida viņu cauri, bet otrā pusē bija skapis.

–        Vai kungs grib ieziet no manis? – visai skaļi tas pajautāja.

–        Kuš! – iešņācās Martinsons. – Še tev nauda un aizveries!

–        Pārāk maz, par izlaišanu viena maksa, par diskrētumu vēl mazdrusciņ. Jūs taču esat zaglis, vai ne? Bet man par saviem saimniekiem būtu tā kā jārūpējas, tāpēc veriet maku vaļā, cienītais. Citādi sataisīšu tādu ļembastu, ka visi pasaules policisti ar joni atskries!

–        Ņem, ņem aizrijies! – šņāca Martinsons un iegrūda kaut kur skapja tumsā saņurcītu banknoti.

–        Aprēķinu kursu …

–        Paturi atlikumu un aizveries! Vienkārši ļauj man iziet cauri tavai sienai!

–        Tas bija domāts kā kukulis? – krietni skaļāk iebrēcās skapis. – Mani, kas ir godīgs skapis jau piektajā paaudzē, jūs gribas piekukuļot?

Skapja tumšajā klusumā atskanēja krītošu monētu džinkstoņa.

–        Saņemiet atlikumu un varat iet! – brēktin iebrēcās aizvainotais skapis.

„Ja dzīvoklī esošie vēl nebija sadzirdējuši jezgu skapī, tad viņi ir kurli”, domāja Martinsons. Tomēr abi iemītnieki bija aizņemti kaismīgā strīdā un neko no skapī notiekošā nebija dzirdējuši, vēl vairāk – Martinsons nevarēja saprast kā tādu kliegšanu viņš pats nebija dzirdējis. Laikam ļoti laba trokšņa izolācija skapim.

–        Tu domā, ka man nauda no gaisa krīt? Es strādāju kā vājprātīgs divās maiņās! – kliedza elegantais vīrietis. – Es jau tā tev katru nakti maksāju, bet nevar taču celt cenu bezgalīgi!
– Un es tev it kā nemaksātu! – brēca sieviete un meta vīrietim ar spilvenu. – Es tāpat maksāju gan tev par itin visu, gan skapim, gan televizoram, gan mājas robotam, gan sunim un visiem pārējiem! Atšķirībā no tevis, man nav darba, bet konstitūcija garantē katram pilsonim iespēju nopelnīt, un tu esi mans vienīgais un legālais ienākumu avots! Ja negribi maksāt, tad vienkārši nošaušu tevi un saņemšu apdrošināšanu!

–        Ne tik strauji, meitenīt! Neaizmirsti, ka arī tu esi apdrošināta par pieklājīgu summiņu un man tāpat ir ierocis!

–        Nesmīdini mani! Ja tā izdarīsi, tad nonāksi cietumā, bet es tevi varu nošaut bez jebkādiem kreņķiem – tu esi mans vienīgais ienākumu avots, ja tu atsakies man maksāt tāpat, tad man ir tiesības gūt citus tavus ienākumus pamata ienākumu zaudēšanas gadījumā. Tā kā virini labāk savu maku nevis muti, mans mīļais vīrs!

–         Bet es nevaru vairāk maksāt, kā tu to nesaproti? Tagad mans boss prasa maksāt par to, ka viņš ļauj man pie sevis strādāt, šorīt pat kurpes man pieprasīja papildus sāpju naudu, jo es švīkājot kājas!

–        Ka ne – ne, mīļais vīrs! – mierīgi teica sieviete un pacēla pamatīgu staru ieroci. – Pat nemēģini mukt, tevi noķers, atradīs un piespiedīs maksāt! Ja nedosi naudu labprātīgi, iztaisīšu tevī, lūk, šādu caurumu.

Sieviete pavērsa ieroci pret sienu un izšāva tās virzienā. Martinsons juta dedzinošo staru apsvilinām augšdelmu. Sāpēs viņš sarāvās, atslābināja uzmanību un izslīdēja no laika nobīdes fāzes.

–        Kas tas tāds vēl? – ieaurojās vīrietis. – Tu kaut kur tepat slēpi bezmaksas mīļāko? Ahā, tad tāpēc tev vajadzēja vairāk naudas, lai maksātu šim slaistam! Bet te nu tu aizšāvi garām – par katru mīļāko tev ir jāmaksā man, arī es zinu likumus. Tā kā tagad, mīļā sieva, varu tevi likumīgi nošaut, jo tu slēpi no manis ienākumus – mīļākais bez šaubām, arī tev maksāja.

Abi izšāva vienlaicīgi un abi aizšāva garām – vīrietis trāpīja skapim, bet sieviete televizoram.

–        Es eju prom no darba! – iekliedzās skapis. – Te nav droši!

–        Es pametu šo dzīvokli un iesniegšu viņus tiesā, – brēkāja televizors, – tu pat iedomāties nevari, cik izmaksā jauns plazmas panelis!

–        Jā, jā, – piebalsojas skapis, – man arī vajadzēs jaunas durvis.

Abi atvienojās no sienas un izgāja pa durvīm, pirms tam samaksājuši par atvēršanos. Tenkas par ievainotajiem ātri sasniedz citas telpas, viens pakaļ otram pa durvīm metās ārā gulta, krēsli, drēbes, trauki un pat tualetes pods.

–        Stāviet! Stāviet vai arī iesūdzēšu jūs visus tiesā par zaudētiem ienākumiem! – brēca vīrietis, cenzdamies aizturēt garām skrienošu fotoaparātu.

–        Ne tik strauji, vecīt, – no tvēriena izlocījies, tas uzsauca, – mums visiem darba līgumā rakstīts, ka tiešu nāves draudu gadījumā varam dienestu pamest.

Apstulbušie vīrietis un sieviete stāvēja tukšajā dzīvoklī ar kūpošiem ieročiem rokās. Bija aizgājuši pilnīgi visi, tikai remonta robots vēl lāpīja pirmā šāviena radīto caurumu sienā.

–        No jums piecdesmit lielās naudiņas, un sakiet vēl paldies mājai, ka tā pēc šādiem savainojumiem neizmet jūs uz ielas, – teica remonta robots un pasniedza ķepu.

Beigas šai drāmai Martinsons vairs neredzēja, izmantojot masveida bēgšanu, viņš kopā ar citiem bija bez maksas izsprucis pa durvīm. Samaksājis divām citām durvīm un trepēm, viņš uzskrēja uz jumta. Aizelsies viņš stāvēja zem smoga mākoņiem klātajām debesīm un atslējās pret ventilācijas cauruli.

–        Divas mazās naudiņas par atspiešanos, divas lielās, ja tagad man iespersi, – tā informēja.

Martinsons kā dzelts atleca nost no caurules un tramīgi lūkojās apkārt kur vēl varētu būt kāds maksas prasītājs. Kas par stulbu pasauli? Kā var tik šausmīgi pārspīlēt privāto iniciatīvu? Martinsons ar skubu ielīda dziļi laikā un sāka manipulēt ar slēdžiem sevi telpā ar nolūku nolaisties pilsētas centrālajā laukumā, kas kā milzu lāpa zvāroja pāris kvartālus tālāk. Tomēr ievainojums un pēdējā laika uztraukumi bija padarījuši viņu neuzmanīgu – Martinsons izkāpa no laika pāris metrus virs zemes, smagi nogāzās un sasitās.

–        Mans…  nē mans…  mans … nost … – viens pār otru klaigāja  kāds ducis robotu – sētnieku un, viens otru sirdīgi apšaudīdami, metās pie pakritušā Martinsona.

Kosmiskais blēdis pielēca kājās un metās skriet, bet sētnieki, redzēdami, ka viņš nav vis atkritums, bet dzīvs cilvēks, ātri vien zaudēja par viņu interesi. Martinsons rūpīgi nomērīja laika amplitūdu un paslēpās tajā – lai gan mašīnas mani redz, tomēr cilvēkiem palikšu neredzams, prātoja Martinsons. Un savlaicīgi, jo pāri laukumam tuvojās prāvs bariņš cilvēku. Visi devās tieši garām Martinsonam pāri laukumam uz mirdzoši baltu lodi, kas atradās tieši laukuma vidū. Neredzams Martinsons sekoja cilvēkiem. Lode bija iespaidīga – tā mirdzēja kā milzu spuldze, tomēr nekādus gaismas ķermeņus nevarēja manīt. Vienā tās pusē bija tāda pati atvere kā skapim Baltajā pasaules daļā, viens pēc otra cilvēki gāja pie lodes un bāza galvas lodē.

–        Vah, nauda! – iesaucās kāda sieviete, izvilkusi galvu no lodes.

Visi kā viens pēc paviesošanās devās prom mirdzošām acīm un apņēmības pilni svēti turēt un godāt privāto iniciatīvu un citus likumus. Pēc brīža laukumā vairs neviena nebija, arī roboti – sētnieki laukumu bija iztīrījuši un kaut kur paslēpušies. Martinsons apgāja lodei apkārt un tur atrada durvis, kā jau bija paredzējis. Šeit bija uzstādīta astoņpadsmit slāņu loģiskā atslēga, kuru varēja atvērt tikai atbildot uz astoņpadsmit savstarpēji pakārtotiem jautājumiem. Protams, te dzīvo daudz atjautīgāki cilvēki nekā Baltajā pasaulē, domāja Martinsons. Par to liecināja arī daudzie skrāpējumi ap atslēgu, izskatījās, ka ne reizi vien kāds te darbojies ar lauznīti un plazmas griezni. Nācās ņemt talkā pārnēsājamo termināli, bet arī tas gandrīz stundu cīkstējās ar viltīgo slēdzeni. Kopumā sistēma aiz durvīm bija līdzīga tai, kāda bija uzstādīta otrā pasaules pusē viņpus sadalošā bezdibeņa. Mazliet padarbojies ar viltīgajām drošības sistēmām, Martinsons piekļuva arī Melnā Radītāja īpašajam nodalījumam, pieslēdza tam termināli un ekrānā parādījās īpašie norādījumi:

„1/2 planētas Zeme, izstrādātājs Melnais Radītājs. Melnības ģenerators/monitors/regulators. Apkalpo un regulē visu pasauli ar kopīgo populāciju ap 4 miljardiem cilvēku. Vienā ģimenē ne vairāk par 2,5 bērniem, skaits tiek regulēts ķīmiski, fiziski un emocionāli. Iestatījumus var regulēt gan „+”, gan „-„ virzienā, atkarībā no situācijas teritorijā. Regulēšanai izmanto Harbenta algoritmu un Vārdenda sinapses, kuru stingrība aprēķināma ar logaritmisko lineālu atsevišķi katram indivīdam.

Pamata iestatījumi no 1 līdz 10:

Uzņēmība: 10

Alkatība: 9

Centība: 8

Mīlestība: 2

Projekta beigas 2186. gadā saskaņā ar oriģinālās Zemes laika skaitīšanas sistēmu.”

„Padomā tikai,” pie sevis iesmējās Martinsons. „Abi radītāji izbūvējuši līdzīgas sistēmas, tikai iestatījumus katrs izvēlējies atšķirīgus.” Ha, hā, te nu beidzot darbiņš arī kosmiskajam blēdim! Viņš parakājās somā un izvilka mazmazītiņu bezvadu datu pārraides modemiņu, tik maziņu, ka to ar neapbruņotu aci tikpat kā nevarēja redzēt, un pieslēdza īpašajam modulim. Lai ierīcīti vēl labāk nomaskētu Martinsons to nedaudz nobīdīja laikā. Priecīgi berzēdams rokas, viņš rūpīgi aizdarīja lodes durvis un notīrīja pirkstu nospiedumus, arī molekulu līmenī. Tagad bez īpašām ierīcēm pat Radītājs nespētu atklāt, ka te kāds darbojies.

Ar labi paveikta darba smaidu sejā Martinsons ielīda laikā un aizmanipulēja sevi telpā atpakaļ uz Balto pasauli, kur ar skapi izdarīja tādas pašas darbības kā Melnās pasaules lodē. Sakravāja mantas somā un izlīda pa spraugu laika-telpas kontinuuma čaulā, izņēma hidraulisko domkratu un rūpīgi aizšuva spraugu ar īpašajiem enerģētiskajiem diegiem, pēc tam aizgāja uz savu iecienītāko restorānu miglājā aiz Jupitera, lai beidzot kārtīgi paēstu normālu ēdienu normālā pasaulē starp normāliem cilvēkiem. 

4. Monohromais Radītājs

Kā jau iepriekš vienojušies, abi Radītāji atkal satikās uz īstās Zemes Mēness.

–        Tu, protams, jau biji tur un visu apskatījies, – ar pārmetumu teica Baltais Radītājs.

–        Nerunā muļķības, man ir lērums liecinieku, kuri var apstiprinā, ka visu laiku biju aizņemts pavisam citā Visuma galā.

–        Hallo! – korītī pamāja kādi trīsdesmit tūkstoši Melnā Radītāja mācekļu, kuri bija šeit ieradušies uz privāta asteroīda.

Abi radītāji piecēlās un aizgāja raudzīt savu iegriezumu laika-telpas kontinuuma čaulā. Tas izrādījās neskarts un Melnais Radītājs teica:

–        Redzi, te neviens nav bijis, bet pa citurieni tur iekļūt nevar. Tagad tu beidzot man tici?

Baltais Radītājs uzmanīgi atraisīja diegus un nostiprināja tā galus, lai plaisa neplestos lielākā. Viens pēc otra abi ielīda caurumā un apsēdās uz nesen izveidotā mākslīgā Mēness. Zinot jau iepriekš par šo tikšanos, tas bija aprīkots daudz labāk nekā oriģinālais – te bija gan mīksti atpūtas krēsli, gan siltas vannas kājām, pat ne visai pieticīgs bāriņš. Tieši aiz tā slēpās kosmiskais blēdis Martinsons, kurš bija ielavījies griezumā tūlīt aiz Radītājiem. Baltais Radītājs pielika pie acīm tālskati un iebļāvās:

–        Ārprāts! Viņi ir uzbūvējuši tiltu pār sadalošo bezdibeni!

–        Kur? – arī Melnais Radītājs pielika pie acīm tālskati.

Tik tiešām – abas pasaules tagad savienoja lielisks vanšu tilts ar sešām braukšanas joslām un Maglev līniju.

–        Kaut kāds murgs! Tu esi te bijis un palaidis savu velnišķīgo saprātu manā pasaulē! – brēkāja Baltais Radītājs.

–        Zvēru pie savas nemirstības, es ne soli neesmu te spēris, bet tu gan savu roku esi pielicis manā pasaulē. No kurienes manā pasaulē bērnudārzi?

–        Un no kurienes tie manā pusē?

Baltais Radītājs atvāza savu bezvadu termināli un savienojās ar zili melno skapi uz Zemes.

–        Paskaties! Iedzīvotāji pāri par diviem miljardiem, viņiem ir bankas un mašīnas, vilcieni un traktori, asfaltēti ceļi un pilsētas! Tas nevar būt, programmā bija pavisam citi parametri ievadīti.

–        Neticami! – klaigāja Melnais Radītājs, kad bija savienojies ar savu spožo lodi. – Kā iespējams, ka valdība izdevusi likumu, kas aizliedz lietām pieprasīt atalgojumu par savu lietošanu? Absurds, tagad tās kalpo cilvēkiem par vēdera tiesu!

–        Es nojaušu, ak, es nojaušu, kas noticis, – Baltais Radītājs saķēra galvu rokās. – Tavs saprāts ir infekciozs! Tas izplatījies pa visu pasauli kā mēris, kā sasodīta holēra vai vējbakas un iesnas!

–        Pats neesi neko labāks, Baltais, tava tīrība un kārtība ir tikpat infekcioza! No kurienes tad manā pasaulē radās visi tie parki un meži? Kāpēc fabriku skursteņos zied puķes un ligzdo putni? Kur palicis viss smogs?

–        Pārbaudi iestatījumus, Melnais, manā pasaulē visi izmainījušies uz 5!

–        Manā arī, – sauca Melnais Radītājs, – kā tas vispār iespējams?

Abi Radītāji apklusa un galīgi satriekti skatījās kā izlīdzinājušās viņu pasaules, tās vairs nevarēja atšķirt. Abās pusēs bija kuplas ģimenes, bērniem bija bērnudārzi, bet vecākiem visiem bez izņēmuma bija kaut kāds peļņas avots.

Pēc laba pārdomu brīža Melnais Radītājs piecēlās un teica:

–        Zini, Baltais, man šķiet, es zinu, kas te noticis. Ir iedarbojies universālais Izlīdzināšanas likums. Mūsu pasaules bija pretējas, melna un balta, tagad tās ir pelēkas.

–        Un ko mums ar to darīt? – jautāja Baltais Radītājs.

–        Manuprāt, iznīcināt šo pasauli būtu vienkārši, bet muļķīgi. Vai esi kaut kur redzējis tādu sadalītu pasauli?

Nē, tādu nebija redzējis nedz Baltais Radītājs, nedz vispār kāds Visumā. Pavisam nejauši, sacenšoties viņi bija radījuši tik unikālu pasauli, kāda vēl nekad nebija izveidota. Lieliska reklāma viņu mākslai!

–        Tev taisnība, Melnais, savāksim savu pasauli no šīs nomales un izstādīsim tuvāk galaktiskajām maģistrālēm. Jauno Zemi apmeklēs miljardiem tūristu no visa Visuma, mēs kļūsim slaveni!

Kamēr Baltais Radītājs uzmanīgi iesaiņoja pasauli, Melnais ķērās pie jaunas komercsabiedrības „Monohromais Radītājs” dibināšanas līguma, viņam šajās lietās bija lielāka pieredze.

–        Ei, Baltais, kurā Visuma daļā vislabāk izvietot jauno Zemi? Man jāzina kādu jurisdikciju rakstīt līgumā!

–        Ko … ē…. – Baltais Radītājs darba troksnī nebija lāgā saklausījis.

–        Aiz Betelgeizes, tur ir labi restorāni – skaļi iekliedzās kosmiskais blēdis Martinsons, kurš sēdēja aiz bāriņa.

–        Labi, lai būtu Betelgeize, tur ir visai mēreni nodokļi, – teica Melnais Radītājs, īsti neklausīdamies, kurš to saka, bet Martinsons bija pacenties savu balsi pārvērst līdzīgi pērkondimdošajai Baltā Radītāja balsij.

Jaunā Zeme bija iesaiņota, līgums parakstīts, pirmais pa plaisu laika —telpas kontinuuma čaulā izspruka kosmiskais blēdis Martinsons, viņš aizsteidzās uz Betelgeizi, lai veiktu šādus tādus sagatavošanās darbus un no jaunās dubultās planētas tūristu pūļiem ar viņam atlektu kāds labums. Jaunizveidotā komercsabiedrība „Monohromais Radītājs” un abi tās dibinātāji ar trauslu iekārtu pārvadāšanai paredzētām kārbām apkrautu asteroīdu karavānu lēni attālinājās no Saules sistēmas un vecās Zemes.

© Didzis Sedlenieks 2011

MAMMŪ!

Balts, tikai balts, bez citas krāsas piejaukuma vai kontūras. Varbūt tas nebija balts, varbūt nebija vispār. Miers un tukšums, bezspēks un spēks vienlaicīgi. Viss laiks saspiedās vienā punktā un izpletās līdz bezgalībai. Marta atvēra acis.

Baltais ieguva apveidu, parādījās stūri, plaisas, nekas ieguva kontūru. Parādījās skaņa, no sākuma kā troksnis, vēlāk jau kā atsevišķas balsis. Dziedāja putni, Marta zināja, ka tie ir putni. Virs viņas bija griesti ar zirnekļa tīklu stūrī, ar vecu lampu pašā vidū, vietām krāsa bija aplupusi un lēkšķēm atlobījusies. Marta ieskatījās – agrāk tā nebija. Agrāk? Kas bija agrāk un vai bija vispār? Kas ir tagad? Bija grūti saprast, vai starp pagātni un tagadni ir kāda atšķirība. Pagātne vienmēr bija šeit – zem griestiem ar lampu, gultā ar mehāniski regulējamu galvgali. Nekas nebija mainījies, viņa tāpat gulēja gultā zem šiem griestiem. Tomēr agrāk griesti bija tīri, lampa bija spodra, tagad nokvēpusi; kaut kas bija citādi.

Marta pagrieza galvu, tajā pusē vajadzētu būt logam. Otrā pusē siena, pie tās glezniņa. Marta paskatījās uz logu, tas bija atvērts un iekšā plūda siltas, svaigas strāvas. Spīdēja saule un dziedāja putni. Arī agrāk bija tāpat, tikai viņa nekad nav spējusi pagriezt galvu un pavērties ārā pa logu. Arī glezniņu pie sienas viņa bija redzējusi tikai ar acu kaktiņu. Tomēr galva paklausīgi pagriezās arī uz otru pusi un Marta pirmo reizi skatīja glezniņu visā pilnībā. Tajā bija attēlots kāds cilvēks ar grāmatu rokā un apli ap galvu. Ā, Marta atcerējās – tai vajadzētu būt vecmāmiņas svētbildei, to sauca arī par ikonu. Bieži mamma to bija pieminējusi. Mamma? Jā, bija taču arī mamma un tētis, vecmāmiņu gan Marta atcerējās tikai no nostāstiem. Kur tagad ir mamma un tētis? Kāpēc viņi nenāk? Marta atcerējās, ka gandrīz vienmēr kāds bija pie viņas – mamma vai tētis. Lasīja priekšā grāmatas, stāstīja kaut ko, mamma reizēm dziedāja. Varbūt viņi gatavo pusdienas? Varbūt drīz kāds atnāks un ar karotīti liks man mutē šķidru putriņu, es padzeršos no salmiņa. Tad mani pagrozīs, nomainīs palagus un drēbes.

Marta pievērsās logam, putni dziedāja daudz stiprāk, varbūt iepriekš viņa nebija pievērsusi tam uzmanību? Istabā iebrāzās silta vēja pūsma un kā lieli spārni pār viņas gultu izpletās aizkari. Tie māja un šalca – sak’ nāc mums līdzi, piecelies un lido! Pār vaigu noritēja karsta asara – nemāniet mani. Es nevaru palidot, es nevaru piecelties, nevaru pat galvu pagriezt vai pirkstiņu pakustināt. Es esmu paralizēta, vienmēr tāda esmu bijusi. Dārzenis, kā kādreiz izsaucās tētis, par ko mamma viņam iecirta pļauku. Bet galva taču pagriezās, šalca aizkari, pamēģina pacelt segu! Pamēģini, pamēģini, pamēģini…

Marta uzmanīgi pakustināja kreisās rokas rādītājpirkstu, tas klausīja. Arī pārējie pirksti darbojās. Kāju pirksti kustējās, rokas saliecās elkoņos. Es kustos, Marta gavilēja, es varu! Viņa uzmanīgi pacēla segu un pārlaida skatu savam pidžamā tērptajam ķermenim. Viena pēc otras kājas pacēlās un saliecās, abas kopā pagriezās uz vienu un otru pusi. Tas nav sapnis un tie nav krampji, locekļi nekustējās paši no sevis, tie klausīja Martai. Meitene atspiedās pret matraci un piecēlās gultā sēdus. Es sapņoju? Varbūt tie ir kārtēji murgi par staigāšanu, par kājām, skaistās kurpēs ieautām. Par kājām, kuras nes viņu ārā no šīs nolādētās istabas. Sapņi vienmēr beidzās pie durvīm, Marta ne reizi vien tās bija murgos vērusi vaļā. Aiz tām nebija nekā, tikai pelēks tukšums, no kura reizēm iznira mamma vai tētis. Marta nekad nav zinājusi, kas atrodas aiz durvīm. Viņa zināja tikai šo istabu, lampu, glezniņas stūri un logu.

Sega noslīdēja zemē, Marta pārslidināja vienu kāju pār gultas malu, tad otru un apsēdās. Pilnīgi jaunas sajūtas, sēdējusi meitene bija tikai tad, kad kāds no vecākiem pacēla gultas galvgali, lai vieglāk būtu viņu pabarot. Lai tu neaizrītos, Martiņ, dažkārt teica mamma. Pretī plats atvēries logs, aizkari plandēja un koki ārā māja zariem, aicinādami panākt tuvāk. Nāc, viņi čukstēja, nāc tuvāk, tu vari, vari, vari …

Marta piecēlās kājās, viņa stāvēja tāpat kā mamma un tētis. Solis, vēl viens solis, Marta stāvēja pie loga. Augstu virs kokiem zilas debesis un balti mākoņi. Lejā pagalms ar celiņiem, gar tiem rindiņā izkārtojušies automobiļi, pastaigājas cilvēki. Viņa nekad nebija to redzējusi, reizēm mamma bija stāstījusi, kas atrodas aiz loga. Jā, mamma stāstīja, arī tētis runāja, bet viņa vēl nebija pateikusi ne vārda. Marta nevarēja parunāt, tāpat kā nevarēja neko, tikai gulēt un skatīties griestos. Bet tagad viņa ir piecēlusies, var paiet, tātad var arī runāt. Marta atvēra muti un skaļi, no visa spēka sauca: „Govs!” Kāpēc govs? Marta pati nezināja, vienkārši ienāca prātā. “Es esmu Marta!”, viņa sauca ārā pa logu. Neviens gājējs nepacēla galvu, putni turpināja rosīties zaros. Meitene uz brīdi sajutās aizvainota – kā tad tā? Es pirmo reizi sāku runāt, bet neviens mani nedzird?

Vēl nebijusi sajūta radās kāju pirkstos, tā viļņiem lēnām kāpa uz augšu. Sasniedza vēderu un uzsprāga vispatverošā priekā – es esmu vesela! Saprotat? Vesela, vesela, vesela – es vairs neesmu slima? Marta priekā palecās un sasita plaukstas. Ar dievu gulta, paliec sveika istaba ar lampu! Marta lēkāja un priecājās, ielēca gultā un meta kūleņus. Viņa bija vesela! Laime un prieks mutuļiem skrēja pa augumu, dzirkstīja pirkstu galos un matos. Nekas vairs nebūs pa vecam, viņa dzīvos tāpat kā visi cilvēki, tāpat kā mamma un tētis! Nekad vairs vecākiem nevajadzēs nopūst svecītes uz viņas dzimšanas dienas tortes, viņa darīs to pati. Cik tad to bija? Pēdējā reizē četrpadsmit. Viņa visu darīs pati – klās gultu un ies uz tualeti, pati apģērbsies un sukās matus. Ies ārā un spēlēsies ar citiem bērniem. Marta būs stipra un laimīga! Viņa būs, jā gan!

Marta piegāja pie durvīm. Aiz tām sākās nezināmā pasaule, bet tajā atradās mamma un tētis. Par visu vairāk pasaulē viņai gribējās apkrist mammai ap kaklu un cieši, cieši viņu samīļot. Ielēkt tētim klēpī un arī viņu samīļot. Marta atvēra durvis, aiz tām bija neliels gaitenis un galā trepes. Uzmanīgi, kā pa plānu ledu, viņa spēra pirmo soli ārpus istabas. Nekas nenotika, viņa nepamodās. Tātad tas patiešām nebija sapnis, viss pa īstam! Marta atskatījās uz istabu. Logs bija aizvērts, aizkari gurdi nokārušies, bet gulta glīti saklāta. Meitene nepievērsa tam uzmanību, laikam jau lielajā priekā pati bija visu sakārtojusi. Tās nokaltušās puķes vāzē gan nomainīšu, viņa padomāja, un uzmanīgiem soļiem devās tālāk pa gaiteni.

Basās kājas uz paklāja neradīja ne mazāko troksnīti, Marta iztēlojās kā būs tālāk. Viņa nokāps pa kāpnēm, tur būs mamma un tētis, viņa klusītēm piezagsies vispirms mammai un cieši, cieši viņu samīļos. Kāds pārsteigums tas būs visiem, viņa domāja! Savu prieku un laimi pārklāšu pār viņiem, mēs visi satīsimies tajā kā segā un vāļāsimies pa grīdu. Ak, kas tas būs par prieku! Mamma nekad vairs neraudās, tētis nekad skumji nenopūtīsies, pie viņas gultas stāvēdams.

Meitene spēra pirmo soli uz trepēm, aiz laimes un prieka reiba galva. Tikai nenokrist, nenokrist, nenokrist … Cieši turēdamās pie margām, Marta uz pirkstgaliem klusītēm lavījās lejā. Nokāpusi līdz pusei, viņa varēja redzēt virtuvi. Uz plīts burbuļoja katls, klusītēm dūca tvaiku izvadītājs. Bet pie galda ar muguru pret Martu stāvēja Viņa – Mamma! Simtiem reižu Marta bija redzējusi šo nedaudz sakumpušo stāvu zilajā jakā. Mamma kaut ko kapāja uz galda. Virtuvē mirdzēja brīnišķīga zeltīta gaisma, bija sajūta, ka laime platiem viļņiem vēlās ārā no Martas krūtīm un piepildīja visu telpu.

Solīti pa solītim Marta lavījās lejup pa kāpnēm. Lūk, viņa jau stāvēja uz virtuves grīdas. Flīzes patīkami sildīja basās kājas. Ak, tad tāda ir apsildāmā grīda, Marta atcerējās tēta stāstīto par mājas remontu. Klusītēm viņa lavījās tuvāk mammai. Solītis, vēl solītis, pussolītis un Marta jau stāvēja mammai cieši aiz muguras. Viņa atpleta rokas plati cik vien spēja, palēcās un apskāva mammu.

Mammū, sauca Marta, mammū! Apskāva viņu vēl ciešāk, ciešāk, ciešāk .. Mammū!

–                       Artūr? Aizver pagraba durvis, tāds aukstums velk .. – sauca sieviete.

–                       Pagrabs ir aizvērts, es to vispār vaļā neesmu vēris, – no tālienes sauca vīrieša balss.

–                       Bet tas aukstums? No kurienes tās aukstums, Artūr?

Mammū! Mammū! Marta spieda  mammu vēl ciešāk.

Sieviete saguma pār galdu, džinkstēdams nazis nokrita uz grīdas. ‘

Viņa slīdēja zemāk, vēl zemāk, pavisam zemu.

Mammū! Es esmu vesela, mammū! Vesela!

Bet sieviete noslīdēja uz grīdas.

Vēl zemāk, prom …

Mammū!

 

MAKSIMS

Apturu automobili stāvlaukumā, izkāpju no tā un aizsmēķēju, vēja nav. Dūmi tepat vien grozās, kož acīs un pavisam negribīgi aizrāpo kaut kur ārā no redzeslokā. Tālu lejā jūra veļ slinkus viļņus. Viss ir pa vecam, nekas nav mainījies, arī platānas gar ceļu tādas pašas. Kāpēc gan ne? Es arī tas pats vecais, tikai mazliet apjucis, mazliet paburzīts. Nu un? Biju Miānā, kodu lielās dzīves pīrāgā un viss sagāja dēlī. Gadās, ne es pirmais, ne pēdējais, dzīvē tā notiek. Kas tad īsti notika? Par to vēl būs jāpadomā, jo TĀDAS lietas vis nenotiek katru dienu. 

Viss sākās pirms trim gadiem ar pavisam vienkāršu izstādīti Sanvinčenco lielveikala piebūvē, tajā bija parādītas manas fotogrāfijas, uzņemtas tepat pilsētas apkaimē. Nebija jau tur nekas īpašs, tikai apkārtējā daba, cilvēki un daži notikumi. Piemēram, smieklīgais atgadījums, kad premjerministra autokolonna ietriecās vecmāmiņas Veronikas vistu barā. Toreiz tracis bija pamatīgs, premjers negribēja maksāt par sabrauktajiem putniem, bet vecmāmiņa Veronika negāja nost no ceļa un galu galā kāds no miesassargiem tomēr samaksāja. Nejauši gadījās būt tur tuvumā un nofotografēt vecmāmiņas izteiksmīgos žestus un apjukušos politiķus. Dažus attēlus aizsūtīju vietējās avīzes redaktoram, viņš tās uzskatīja par pārāk skandalozām un nepublicēja. Tas mani sadusmoja un nolēmu par spīti viņam tās bildes parādīt visiem un vienojos ar lielveikala menedžeri par izstādi. Veikala piebūvē regulāri notika gan izstādes, gan dažādi saviesīgi pasākumi. Protams, te bija Sanvinčenco, necik bieži jau tas neatgadījās un katra tāda reize pilsētā bija Notikums, par ko pēc tam ilgi un kaislīgi tika diskutēts pie vīna pudeles.

Atlasīju pēc sava ieskata veiksmīgākos attēlus un veselu nakti ar draugiem rosījāmies pa izstādes telpu, izvietodami tos pie sienām. Iekārtot izstādi nemaz nav tik vienkārši, kā no malas var šķist – sak’ kas tur liels – sakar bildītes gar sienu un viss. Nē, attēliem jābūt zināmā kārtībā un to var redzēt tikai tad, kad attēli jau izvietoti. Neskaitāmas reizes pārvietojām fotogrāfijas no vienas vietas uz otru, strīdējāmies līdz aizsmakumam. Līdz ar saullēktu viss bija kārtībā, savācām mantiņas un izklīdām pa mājām, lai atkal sapulcētos pēcpusdienā uz izstādes atklāšanu.

Uz izstādi atnāca teju visi Sanvinčenco iedzīvotāji, pat pensionētie zvejnieki ar savām vīna pudelēm un ķiplokiem. Skatītāji gāja gar attēlu rindām un laiku pa laikam kāds iesaucās: „Re, kur Džuzepe guļ … Eu, tas taču Pablo kaķis … Tā taču mana laiva …” Kādam izlija vīns, cits liecās pēc nokrituša ābola un atsitās ar pieri pret kādas dāmas dibenu, kura tobrīd pieliekusies lasīja attēla nosaukumu. Izcēlās neliels tracis, visi smējās un uz mājām devās tikai ilgi pēc saulrieta. Pilsētnieki gāja ārā no lielveikala piebūves un atvadījās, dažs uzsita man pa plecu – labs darbs, Teo, cits paspieda roku. Visi bija priecīgi, sasārtuši no izdzertā vīna, bet pāri visam kā draiskulīgs plīvurs vējoja ķiploku smarža. Kad pēdējais viesis bija prom, aizslēdzu durvis un atslēgu atdevu veikala sargam, viņš no rīta izstādi atkal atslēgs.

No rīta atskārtu, ka atkal nav ko darīt. Nemaz nezināju, ka tāda izstāde var iztukšot; tāda sajūta, it kā tev būtu bijis daudz bērnu, bet tagad tie visi devušies plašajā pasaulē un tu esi palicis viens. Pārlaidu skatu darbistabai – datori, printeris, skeneris, drukas ierīces un pārēja aparatūra tupēja gar sienām un kautrīgi mirkšķināja gaidīšanas režīma lampiņas. Mani uzticamie draugi, padomāju. Otrā telpā bija iekārtota fotostudija, kur laiku pa laikam fotografēju nedaudzos apmeklētājus, kuru vēlējās kādam notikumam par godu izgatavot dažas bildes. Mūspuses ļaudīm nez kāpēc nepatīk fotografēties, tomēr katram mājās teju visas sienas nokārtas ar visdažādākajām bildēm teju kopš fotogrāfijas pirmsākumiem. Laiku pa laikam notika kāzas, kristības, iesvētības un citas svinības, tad arī manā mazajā fotosaloniņā bija apmeklētāji. Bet torīt nebija neviens, atslēdzu kantora durvis un apsēdos ārā pie durvīm uz soliņa. Garām gāja kaimiņi, citi pilsētnieki un tirgotāji no laukiem. „Čau, Teo!”, viņi jau pa gabalu sauca. „Skaista šodien diena, vai ne?”’. Čau, es visiem viņiem atbildēju, diena patiešām bija jauka. Taisnības labad jāteic, ka gandrīz visas dienas bija tieši tikpat jaukas un katra no tām sākās ar “čau, Teo” no rīta un beidzās ar “čau, Teo” vakarā. Tā bez īpašiem notikumiem pagāja šī diena, tikai pievakarē atnāca kāds pāris uz nelielu fotosesiju.

„Čau, Teo!” no rīta un vakarā, saule, jūras šalkas, brokastis un vakariņas – vēl trīs dienas aizvēlās kā vienādi klaipi, bet ceturtās dienas rīts sākās savādāk. Mani pamodināja ļoti uzstājīgs troksnis, paskatījos pulkstenī – bija pusastoņi. Troksnis turpinājās, berzēdams acis un vienlaicīgi meklēdams čības, iegāju darbistabā, no kurienes arī nāca negantais troksnis. Tas izrādījās vecais telefons, kurš netika lietots jau nez cik ilgi. Tālrunis zvanīja un zvanīja, kam, pie velna, esmu vajadzīgs tādā rīta agrumā? Pacēlu klausuli – hallo!

–        Vai Teodors Skarpia? – klausulē skanēja mundra balss.

–        Jā, Teodors klausās, – nomurdēju, jo puse prāta vēl atradās miegā.

–        Brīnišķīgi, lieliski! Labrīt, Teo! Es esmu Krucio Eskanders, La Stampa personāla pārvaldnieks!

La Stampa? Viena no lielākajām Itālijas avīzēm? Ko tiem no manis vajag?

–        Atvainojiet, Eskandera kungs, es lāgā vēl neesmu pamodies. La Stampa, jūs teicāt?

–        O, tūkstoškārt atvainojos, – mundrā balss saskuma, – tik tiešām neiedomājos, ka jums provincē vēl varētu būt agrs rīts. No sirds atvainojos! Vēl neesat lasījis mūsu šī rīta avīzi? Droši vien, ka ne, bet tajā iespiest plašs apraksts par tēlotāju mākslu un fotogrāfiju jo īpaši!

Avīzes jau labu laiku nebiju lasījis, La Stampa pat gadiem ilgi, tādēļ teicu:

–        Atvainojiet par manu nezināšanu, bet kāds man ar to sakars?

–        Vistiešākais, mīļais Teo, vistiešākais! Tajā citēts Maksims, viņš ļoti labi atsaucies par jūsu izstādi!

Maksims? Pats dižais Maksims? Bet viņš taču pat tuvu nav bijis mūsu pilsētelei! Ja Maksims pie mums ierastos, tā būtu vislielākā sensācija pēc zemestrīces pirms sešpadsmit gadiem! Bet mundrā balss klausulē turpināja:

– Citēju Maksimu: „Mūsu preses fotogrāfijā manāma stagnācija, vecie meistari nespēj ieraudzīt pasauli mūsdienu acīm, mūsdienu mākslas aprises neprot pienācīgi atspoguļot savos darbos, bet, piemēram, jaunais un talantīgais fotogrāfs Teodors Skarpia pirms pāris dienām atklājis brīnišķīgu izstādi Sanvinčenco.” Tas teikts par jums, Teo!

Nevar būt! Man noreiba galva un kājas saļodzījās – vai tiešām Maksims to teicis par mani?

– Tātad, Teo, šovakar pie jums ieradīsies mūsu pārstāvis ar gatavu līgumu, vajadzēs tikai parakstīt. Citiem vārdiem sakot, vēlos jums piedāvāt fotogrāfa vietu mūsu žurnāla Specchio Milānas birojā, nekādas atrunas nepieņemu!

Vēl daži pieklājības frāzes atvadām un Krucio kungs atvadījās. Es skatījos tālruņa klausulē kā pasaku fejā – kas nupat bija noticis? Tas bija brīnums, neticams un neiespējams brīnums! Manu vārdu izrunājis Maksims, visu laiku lielākais tēlotājas mākslas kritiķis, mani aicināja strādāt uz Milānu, uz La Stampa žurnālu Spechio, ko lasa simti tūkstoši un miljoni skatās internetā! Es nespēju tam noticēt, kaut kur apziņas dzīlēs uztraukti pulsēja jautājums, vai tikai tas nav kāda asprāša neveiksmīgs joks. Cita apziņas daļa tikām līksmoja – varbūt tas tomēr notiek pa īstam?

Pievakarē pie manas studijas pielīgoja melns Mercedes, no tā izkāpa divi kungi melnos uzvalkos un stādījās priekšā kā La Stampa personāldaļas juristi. Pa dienu biju nemitīgi domājis par rīta sarunu ar Krucio kungu, izprātojos tā un šitā, laimes uzplūdi mijās ar šaubām, bet beigu beigās tomēr izlēmu – ja līgums tiks nolikts priekšā, es to parakstīšu. Tā arī notika, vīri nolika man uz galda līgumu, pirmo lapu rotāja La Stampa logotips. Uzvara! Tas ir notici! Paliec sveika Sanvinčenco, palieciet sveiki draugi, vīna krūkas un ķiploki, Teo dodas satvert lielo dzīvi aiz spārniem! Aši uzšņāpu parakstu uz papīriem, juristi atvadījās, iekāpa savā mersedesā un aizbrauca, pirms tam tikai piekodinājuši, ka nākošajā pirmdienā man esot jau jābūt darbā.

Priekā dejoju pa studiju, apgāzu divus atstarotājus, bet pat nepapūlējos tos pacelt. Aši, aši jāsāk kārtot mantas, jāsavāc visa tehnika, jāsaliek somās drēbes … Apjukumā pat nesapratu no kura gala ķerties klāt. Stop, es sev teicu, vēsu prātu, Teo, nekur nav jāsteidzas, vēl veselas četras dienas ir laiks. Aizslēdzu salonu un sāku metodiski visu savu mantību šķirot un kārtot, tā darbojoties pagāja teju visa nakts.

No rīta atslēdzu salonu un apstulbis apstājos – tā priekšā stāvēja vai visi Sanvinčenco iedzīvotāji.

–        Čau, Teo, – viņi viens pār otru sauca, – lasījām avīzē … Maksims tevi saslavējis … vai tiešām uz Milānu?

Jā, teicu, tas viss ir taisnība un pirmdien braucu prom. Ak, tā? Nu, tad mums visiem vēl jānofotografējas! Tā sākās divas trakas dienas, kad nācās nofotografēt gandrīz vai divas reizes vairāk cilvēku, nekā Sanvinčenco vispār dzīvoja. Vismaz man tā šķita. Divas zibspuldzes pārkarsa, atmiņas kartes aizpildījās zibenīgā ātrumā, tik daudz strādājis vēl nekad mūžā nebiju. Pienāca sestdienas rīts, biju ieplānojis jau doties ceļā un braukt uz Milānu ar lielu līkumu, bet iepriekšējo dienu drudžainais darbs lika plānus mainīt. Neko darīt, sēdos pie datora un sāku bilžu tūkstošu apstrādi, lai svētdien no rīta tās varētu izdrukātas saliktu plauktiņos pie studijas. Darbs nevedās, ar domām jau biju Milānā – modes skates, sporta notikumi, slavenības, skandāli … O, tā tik būs dzīve!

Un pienāca svētdienas rīts, manas pēdējās stundas Sanvinčenco. Bija četri no rīta, visi vēl gulēja, rūpīgi sakārtoju plauktiņos pie studijas fotogrāfijas, vēlāk pilsētnieki atnāks un paņems tās, bet naudiņu pa spraugu durvīs sametīs studijā. Tā ne reizi vien bija noticis arī iepriekš, mans tēvs, šīs studijas izveidotājs, bija kaislīgs ceļotājs, tādēļ bieži vien iepriekšējās nedēļas fotogrāfijas tika saliktas plauktiņos kā pašapkalpošanās veikalā. Saule lēnām kāpa ārā no jūras, “čau, Teo” sauca piena vedējs uz velosipēda, liegs vējiņš pūta no kalniem, bet es sakravāju visu savu saimniecību vecā Volvo bagāžniekā. Jau tēvs to bija pircis kā lietotu, bet mašina vēl aizvien uzticami kalpoja arī man. Ieslēdzu motoru un vēl pārlaidu pēdējo skatu dzimtajai pilsētiņai, tā vēl tikai modās. Labi vien ir, ciest nevaru asarainas atvadas, pilsētiņā nebija neviena, kurš nebūtu man meties ap kaklu un, asarām slakot krūtežu, atvadītos tā, it kā es dotos uz Marsu. Izbraucu no pilsētas uz šosejas, līdz Milānai nedaudz vairāk par 400 kilometriem.

Lielceļa straume rāva mani uz priekšu mežonīgā ātrumā, nabaga Volvo centās kā neprātīgs, tomēr lielajās sacīkstēs mēs palikām pēdējie. Rēkdami plosījās neganti Ferrari, tiem pakaļ ņiprie Fiat 500 un mazās Alfa Romeo. Tā tas pie mums iekārtots – ja pa šoseju garām aiztraucas kāds superautomobilis, pat velosipēdi sāk braukt ātrāk. Tas nekas, kad sākās Milānas sastrēgumi, stāvējām tajos kopā ar iepriekšējiem skrējējiem, pēc svaigā jūras gaisa šeit šķita, ka ieelpoju smirdīgu ķīseli. Protams, Milānā jau agrāk biju iegriezies, tomēr pilsēta mainījās tik strauji, ka mazliet apmaldījos un internetā izīrēto mitekli meklēju labu laiku. Īres maksa, protams, bija kosmiska, tomēr gaidāmā La Stampa alga bija pietiekama, lai varētu atļauties tādu nelielu greznību. Sanesu mantiņas dzīvoklī un devos pastaigā.

Visapkārt grodus viļņus vēla dzīve, cilvēki steidzās pa ietvēm, skuteru spieti lavījās automobiļu jūrā, pīkstieni un signāli, rūkoņa un dunoņa … Lielpilsēta ielauzās manā prātā vardarbīgi un ar nodomu. Gāju pa ietvi un raudzījos apkārt, pakāpeniski fona troksnis kļuva pierasts un nemitīgā skūteru vadītāju brēkāšana vairs nešķita adresēta tieši man.  Piazza di Duome apsēdos pie galdiņa kādā kafejnīcā un paņēmu šodienas avīzi. Jau pirmajā lapā plašs raksts par kādas franču gleznotājas izstādes atklāšanā Galleria del Mundi, trekniem burtiem lapas apkašā neizttūkstošais Maksima komentārs. Tas esot apbrīnojams romantiskās sintakses un postmoderniskā barbarisma apvienojums lieliskā kontinuumā, kas skatītāju aizved tālu no ikdienas meridiāniem pavisam jaunās dimensijās. Skaisti vārdi, padomāju. Cik sevi atceros, Maksimam vienmēr ir bijis viedoklis par visām norisēm mākslā, viņš bija tik slavens, ka pat skolas programmās par viņu tika mācīts.

Maziem malciņiem dzēru kafiju un domāju, līdzās pārītis amerikāņu tūristu baroja baložus. Maksims bija mūsu laika dižākais mākslas kritiķis, viens viņa vārds varēja pacelt mākslinieku debesīs, bet varēja arī nogremdēt. Maksimā ieklausījās, Maksimu ņēma vērā. Viņš esot uzaudzis bērnu namā, vēlējies kļūt par mākslinieku, bet nav uzņemts nevienā mākslas skolā dēļ dotību trūkuma. Tā Maksims pakāpeniski kļuvis par mākslas kritiķi, par visdižāko, kāds kādreiz staigājis pa zemes virsu.

Noliku avīzi, samaksāju par kafiju un devos uz Galleria del Mundi, tā atradās tepat netālu. Pie ieejas vēl kaudzēm mētājas atklāšanas svinību plastmasas šampanieša glāzītes, bija svētdiena un visi sētnieki gulēja. Galerijā bija divas visai plašas izstāžu zāles, gar sienām gleznas, gāju gar tām un centos darbos saskatīt romantisko sintaksi, tomēr vairāk par postmodernisko barbarismu nespēju ieraudzīt. Kliedzošas krāsas, kroplas sejas un ķermeņa daļas. Nezinu, neesmu Maksims un nespēju neko dižu tajā saskatīt, toties Maksima citāts jau izkopēts no avīzes, palielināts, ielikts rāmītī un iekārts skatlogā.

Palēnām pār pilsētu nolaidās vakars, motoru duna pieklusa un skūteru straumes apsīka. Cilvēki sabira daudzajās kafejnīcās gar ielām un laukumos, sarunājās un saskandināja glāzes, bet es devos uz savu dzīvoklīti gatavoties jaunajai dzīvei. Kā daudzkārt bija teicis tēvs – galvenais tikt aptverē, gan jau tevi kādreiz izšaus. Ar mani tas bija noticis, biju iekļuvis lielās dzīves aptverē un Maksims mani izšāva.

Bija nakts un iestājās dienā, čau Milāna!

–        Ā, tu laikam esi Teo, mūsu jaunais fotoģēnijs, – ar smaidu sniedza roku pusmūža vīrs ar gariem, sirmiem matiem. – Es esmu Filips Garamanidis, sauc mani vienkārši par Filu. Esi sveicināts La Stampa pasaulē un jo īpaši – žurnāla Specchio, turpmāk es būšu tavs boss un pavēlnieks.

Filips īsumā pastāstīja par žurnālu Specchio, parādīja manu jauno darba vietu un iepazīstināja ar citiem kolēģiem. Sirds dauzījās pastiprinātā ritmā, viss bija jauns un satraucošs. Noliku uz galda nobružāto fotosomu, kas man tika mantojumā no tēva, un ņēmu ārā savu lepnumu – kameru un objektīvus.

–        Vēsturiska piemiņa, vai ne? – jautāja Fils. – Piedod, vecīt, bet arī šitādiem krāmiem mēs nestrādājam. Šī nav Nikon pasaule, te īstie vīri strādā ar Canon!

Aiz kauna nosarku līdz ausu galiem un gandrīz nometu zemē savu dzidrāko portretu objektīvu. Nikon taču ir labākās fotokameras pasaulē, mans tēvs tikai tām strādāja. Jaunie kolēģi iesmējās, bet Fils viņus apsauca – arī jūs reiz bijāt iesācēji. Izvilka no kabatas vizītkarti un atslēgas un sniedza man:

–        Te būs mana skūtera atslēgas un Canonworld veikala vizītkarte, tas nav tālu, tikai pāris kvartāli. Veikalā jautā pēc Karabedo, viņš visu izdarīs, par naudu neuztraucies, tie ir darbarīki un par visu samaksās La Stampa. Somu vari paturēt, tā dveš cieņu un pieredzi. Kad būsi ticis gala ar kamerām, pūt prom uz Via Privata del Dolfin sesto namu, tur pēc dažām stundām tiks atklāta kāda tēlnieka izstāde un būs klāt viss mākslas sabiedrības zieds. Bildē visu, ko redzi, puiši te atlasīs vajadzīgo.

Saliku savu nopelto mantību skapītī un devos savā pirmajā jaunās dzīves uzdevumā. Karabedo izrādījās milzīga auguma labsirdīgs nēģeris ar plaukstām lielākām par manām pēdām kopā saliktām. Bez liekām runām viņš ātri sakomplektēja visīstāko sapņu kameru – Canon Mark 5D ar sešiem kolosālas gaismjutības objektīviem. Karabedo atvēra kameras akumulatoru nodalījumu un pievienoja tai paprāvu bateriju paku. Lieks svars, padomāju un tā arī pateicu.

–        No laukiem esi, amigo? Tas taču ir satelītapraides modems, bez tā tu ne soli nevarēsi spert. Modems ir savienots tieši ar GPS sistēmas pavadoņiem, tiklīdz tu uzņem bildi, tā automātiski tiek nosūtīta un norādīto serveri, tavā gadījumā tieši Fila tehniķiem.

Atkal nācās nokaunēties par savu nezināšanu, par tādām ierīcēm biju dzirdējis, bet redzēju pirmo reizi. Sakravāju jaunos aparātus somā un lepni izgāju no veikla, jutos kā īsts foto profesionālis. Kā mednieks ar pasaulē labāku karabīni.

Ātri atradu Via Privata del Dolfin sesto namu, tajā atradās privāts laikmetīgās mākslas muzejs. Iegāju pa greznajām metālkalumiem rotātajām durvīm, milzu telpā murdēja cilvēku simts. Tad tāds izskatās mākslas pasaules zieds! Brīvās un spilgtās drānās tērpti slīdēja starp skulptūrām ar šampanieša glāzēm rokās un klusi sarunājās. Kāds man iebikstīja sānos:

–        Eu, tu esi tas jaunais La Stampa fotogrāfs?

Jautātāja bija sīka auguma sievietīte ar pamatīgi Nikon kameru kaklā. Jā, teicu, tas esmu es, mani sauc Teo. Super, teica meitene, es esmu Mia, neatkarīgs fotogrāfs, frīlancers.

–        Vai zini? – viņa teica. – Runā, ka Maksims būšot šovakar šeit! Tāda izdevība! Nevienam vēl nav izdevies Maksimu nofotografēt, tu to zināji?

Nē, nezināju vis. Biju iedomājies – ja reiz Maksims ir tik slavens, tad taču jābūt tūkstošiem viņa attēlu, bet, ja tā padomā, nebija arī nekāda priekšstata kā viņš īsti izskatās.

Atklāšanas runas, puķes un uzslavas tēlniekam. Īpaši tajā neklausījos, jo centos pēc iespējas neuzkrītošāk fotografēt visus viesus pēc kārtas – lai pēc tam Fila puiši atrod vajadzīgo, viņi labāk pazīst vietējās slavenības. Apgaismojums bija labs, varēja iztikt arī bez zibspuldzes, pamazām virzījos uz vietu, no kurienes labāk bija pārskatāmas durvis un ērtāk būtu nobildēt Maksimu, kad tas ienāks muzejā.

–        Šī ir viena no ievērojamākajām izstādēm šajā gadā, – teica kāda dāma garā kleitā, – Maksims teica, ka nekas līdzīgs vēl neesot pieredzēts, šī esot visīstākā sensācija.

–        Jā, – viņai atbildēja sarunbiedrs, izstīdzējis jaunietis pārāk īsās biksēs. – Nudien iespaidīgi darbi! Vai dzirdējāt – jaunais Nikolā esot pakāries dienu pēc tam, kad Maksims publicēja to iznīcinošo kritiku?

–        Vai patiesi? Man gan viņa darbi šķita tīri labi!

–        Man arī, bet Maksimam ir savas metodes. Tu taču zini – ja Maksimam kaut kas nepatīk, tad tas izsaka visu.

Pāris attālinājās un sarunu vairāk nedzirdēju. Vai tiešām Maksimam ir tik liela ietekme, ka cilvēks pats šķiras no dzīves?

–        Maksims, skatieties – Maksims atnācis! – viesi sauca viens par otru skaļāk. – Kur? Kur? – visapkārt paslējās galvu mežs, daži jaunie vīrieši pacēla savas dāmas augstāk, lai tās labāk redzētu.

Nolādēts! Vietas izvēle neveiksmīga – skatu meklētājā redzu tikai muguras un pakaušus. Centos gar malu nokļūt tuvāk durvīm, kur visi spiedās un drūzmējās, lai labāk redzētu Maksimu. Neveiksmīgi, cilvēki stāvēja kā mūris. Zibenīgi uzliku platleņķa objektīvu un pacēlu kameru pēc iespējas augstāk, varbūt no augšas varēs kaut ko noķert objektīvā. Nekā, kadrā tikai blīvi saspiedušies cilvēki un durvju augšējā mala.

–        Maksims ir prom, – kāds iesaucās. – Maksims ir aizgājis! – atsaucās citi.

Viesi atkal izklīda pa visu zāli un turpināja omulīgi tērzēt, tomēr sarunu fragmentos daudz biežāk dzirdēju pieminam Maksimu.

–        Man ir bilde, – negaidot līdzās iznira Mia. – Skaties, es viņu noķēru tieši pirms ienākšanas zālē!

Mia ieslēdza kamerā apskates režīmu.

–        Sasodīts, visas bildes pagalam, – iekliedzās Mia. – Nupat vēl bija, bet paskaties, kas notiek!

Mia pavērsa kameras ekrānu pret mani. Kadrā redzamas zāles durvis un kaut kāds miglains tēls patlaban izgaisa. Neticami, nekad nebiju redzējis, ka kaut kas no uzņemta attēla vienkārši izgaist! Mia ritināja attēlu pēc attēla un katrā nākošajā miglainā tēla bija mazāk.

–        Es viņu redzēju, goda vārds redzēju! Tieši tāpat kā tevi apmēram metra attālumā! Uzņēmu ap simtu kadru, bet nevienā nekas nav redzams!

–        Kā tad tas Maksims izskatījās? – pajautāju.

–        Kā? Nu … vienkārši … tāds … Vells parāvis, neatceros! It kā nupat te bija, bet tajā pašā laikā nebija.

Mia gandrīz raudāja – gadsimta bilde pagalam. Vai nav savādi – Maksims pazuda ne tikai no viņas fotokameras, bet arī no atmiņām?

Pēc pāris stundām izstādes atklāšana bija galā, viesi izklīda, es sēdos uz skūtera un devos mājup. Notikums ar Maksimu vairs nešķita tik dīvains, visticamāk Mia kamerai bija sabojājusies atmiņas karte vai kaut kas nebija kārtībā ar sensoru. Reizēm taču tā notiek, kad fotoattēlā parādās kādi dīvaini artefekti, kas kļūst par interneta sensācijām. Tomēr parasti tas ir vienkārši defekts elektronikā.

Aizbraucu līdz redakcijai, novietoju skūteri stāvvietā un atdevu atslēgas sargam. Mana pirmā darba diena Milānā bija beigusies un biju ar sevi apmierināts. Fotogrāfijas bija izdevušās labas, Fila puišiem noteikti būs no kā izvēlēties. Atslēdzu dzīvokļa durvis un ieslēdzu gaismu, tikai tagad atcerējos, ka šodien vēl neko neesmu ēdis. Ledusskapī atradu saldētu picu un pāris skārdenes alus, kam jau sen bija beidzies derīguma termiņš. Ieslēdzu mikroviļņu krāsni un ieliku picu gatavoties, šajā brīdī kabatā sāka vibrēt mobilais tālrunis.

–        Hallo, Teo? Te Fils, vai vari runāt? – klausulē dzirdēju bosa balsi. – Klau, kolosālas bildes esi uztaisījis, tiešām lieliskas, tehniķi sajūsmā! Ē, dzirdēju, ka tajā atklāšanā pats Maksims esot ieradies, kāpēc viņu nenobildēji?

–        Biju pārāk tālu. Kad Maksims ieradās, visi spiedās tuvāk es neko neredzēju.

–        Nekas, Teo, nesatraucies! Bet cita starpā pieraksti sev kaut kur, kas Maksima fotoattēls ir viens no kārotākajiem pasaulē. Tev būs citi darba uzdevumi, bet, ja kaut kā gadās, par Maksima bildi var dabūt kādus pāris miljonus eiro.

Vēl brīdi parunājām un atvadījāmies, pica arī bija gatava. Pāris miljoni eiro! Oho, tas gan nebūtu slikti! Aiz loga jau bija satumsis, paskatījos pulkstenī – šausmas, jau pāri pusnaktij. Žigli nokopu traukus, paņēmu klēpjdatoru un ielīdu gultā. Ja jau tas Maksims ir tik vērtīgs, jāpameklē kāda informācija par viņu. Atvēru Google meklētāju un jau pēc brīža atklāju, ka internets ir pilns ar Maksima citātiem, gan slavinošiem, gan ne visai un pat klaji nicinošiem. Neviena attēla, tikai daži zīmējumi un, protams, Maksima oficiālā biogrāfija. Atradu arī kādu interesantu rakstu, kur cita starpā bija teikts: ” … kopš Maksima parādīšanās tēlotāja māksla Itālijā un Eiropā kopumā piedzīvojusi nepieredzētu uzplaukumu – pēdējos 30 gados uzceltas 853 jaunas izstāžu zāles, atvērti vairāk nekā trīsdesmit tūkstošu jaunu mākslas salonu. Pat mazos ciematos, kur agrāk bija tikai tirgus un  baznīca, tagad ir pat vairāki tādi saloni. Notiek īsts mākslas izvirdums. Mūs tas darīja uzmanīgus un atklājām, ka attīstās tikai tie mākslas novirzieni, kurus atbalsta Maksims, savukārt mākslinieki, kuru daiļradei Maksima kritika nav labvēlīga, pazūd no mākslas skatuves un ļoti bieži beidz dzīvi pašnāvībā. Katrā ziņā, ja Maksims par kādu izteicies slikti, tad tāds cilvēks mākslai ir miris uz mūžiem. Kas ir šis Maksims? No kurienes nācis un kādēļ viņam ir tik kolosāla ietekme uz procesiem mākslā? Kādēļ neviens viņu nav redzējis, bet viņa vārdam ir tāds milzu spēks?”

Tā arī aizmigu ar datoru klēpī. Sapņu nebija, šajā pirmajā dienā piedzīvotais bija pārsātinājis mani, nogulēju bez kustībām līdz pat rītam. Pamodos, pa ceļam uz darbu ātri paēdu brokastis ķīniešu ēstuvītē netālu no mājām. Redakcijā saņēmu uzslavas par teicamajiem attēliem.

–        Maksims prot saskatīti īstus talantus, – teica Fils un uzsita man uz pleca.

Var jau būt, man gan šķita, ka parastas fotogrāfijas. Tā sākās mans darbs Milānā un ar lielākiem vai mazākiem panākumiem, bez īpašiem satricinājumiem pagāja trīs mēneši. Fotogrāfu vidū jau biju pazīstams, tādēļ pēc darba kādā izstādē vai skatē šad tad ar puišiem devāmies uz Piazza di Duome, kur biju atklājis teicamu alus pagrabu. Protams, bieži vien sarunās pieminējām ar Maksimu, bet lielākoties kā tālu un nesniedzamu mistisku būtni ar tik slepenu privāto dzīvi, ka republikas prezidents varētu šķist atklāts kā palaistuve.

Ikvienu uzdevumu veicu ar sajūsmu un iedvesmu, darba bija tik daudz, ka reizēm pat nācās būt trijās izstāžu atklāšanās vienā dienā. Maksims preses slejās neskopojās ar uzslavām, vairākas reizes viņš pats ieradās izstādē, bet neviens tā arī nespēja atcerēties viņa izskatu. Vienmēr atradās kāds, kurš apgalvoja, ka viņa drauga paziņa esot vairākkārt ticies ar Maksimu, daudzi zināja stāstīt par Maksima parādīšanos tur un šur. Bieži vien visās malās runāja, ka Maksims bijis kādā izstādē, bet es noteikti zināju, ka tur viņš nav bijis. Par Maksimu runāja visi un visur, ja Maksims bija kaut ko teicis, tas tika iespiests avīžu pirmajā lapā, korupcijas skandāli un premjerministra mīlas dēkas tādos gadījumos bija otršķirīgas. Par Maksimu ikvienam bija viedoklis un Maksimam bija viedoklis par visu.

Kādu nakti mani pamodināja histērisks tālruņa zvans, telefons dusmās vibrēja jau labu laiku, kamēr tiku ārā no gultas un tumsā sataustīju to.

–        Vai Teo? Te Mia, atceries – mēs tikāmies toreiz izstādes atklāšanā!-

Nomurdēju pusmiegā kaut ko apstiprinošu un palūkojos pulkstenī – bija pustrīs naktī. Mia turpināja kliegt klausulē:

–        Teo, velc bikses kājās, mums tūlīt pat jāsatiekas! Nē, to nevar atlikt uz rītdienu! Paņem arī kameru!

Protams, atcerējos Mia, tā taču bija man pirmā darba diena Milānā. Kas noticis? Kāpēc tāda steiga naktī? Steigšus apģērbos, paķēru fotosomu, uzlēcu uz skūtera un devos Mia norādītajā virzienā. Mia mani gaidīja pie kāda tumša savrupnama Via Bramante, meitene izskatījās uztraukusies:

–        Ui, labi, ka tik ātri atbrauci, Teo, te ir tik neomulīgi!

Bijis tā – pagājušajā naktī viņai piezvanījis kāds svešinieks un stādījies priekšā kā Vatikāna pilnvarots pārstāvis, viņam esot ļoti konkrēta informācija par Maksimu un dāsns piedāvājums. Neko konkrētāk neesot teicis, tikai izspiedis no Mia solījumu šonakt četros satikties pie savrupnama Via Bramante ielā. Pulkstenis rādīja bez piecām minūtēm četri, stāvējām abi ar Mia, atspiedušies pret saviem skuteriem. Tieši četros – jo mans laikrādis iepīkstējās – līkumā parādījās automobiļa gaismas, klusi kā spoks līdzās mums apstājās teju jūdzi garš melns limuzīns. Aizmugures durvis atvērās, blāvajā salona apgaismojumā redzējām kādu sirmu vīru mājam mums ar roku. Iekāpām limuzīnā un apsēdāmies pretī viņam.

–        Labvakar, draugi, – smaidot teica nepazīstamais. Vīrietis bija tērpies elegantā melnā uzvalkā ar nevainojami baltu apkaklīti, seja pauda stingrību, bet smaids skarbo iespaidu mīkstināja. – Jūs noteikti esat Mia, bet jūs – La Stampa fotogrāfs Teodors Skarpia, daudz labus vārdus esmu par jums dzirdējis, Maksims jūs slavē …

–        Kādā nolūkā esat mūs aicinājis? – es nenocietos.

–        Pacietību, mans draugs, pacietību! Vispirms iepazīsimies – mani sauc Bertoldo Agripa, esmu Viņa Eminences personīgais pilnvarotais pārstāvis Svētā Krēsla aizsardzības lietās un man ir ļoti konkrēts piedāvājums. Sakiet, draugi, ko jūs zināt par Maksimu?

–        Nū … – teica Mia.

–        Ē … Maksims ir mākslas kritiķis – arī es gribēju kaut ko teikt, bet patiesībā jau neko vairāk nezināju, visa informācija par Maksimu pašu ietilpa dažās rindiņās.

–        Redzat? – teica Vatikāna pārstāvis. – Neko konkrētu jūs nezināt, neviens nezina. Maksims nav vienkārši mākslas kritiķis, viņš ir daudz iespaidīgāka persona, varbūt pat ievērojamākā persona Eiropā un visā pasaulē.

–        Bet Maksims taču nav politiķis! Viņš pat vairākkārt presē izteicies, ka pat neinteresējas par politiku, – teica Mia.

–        Maldāties, mana mazā dāma, lai arī Maksims tieši nav saistīts ar politiku, viņš ir pārņēmis cilvēku prātus un dara ar tiem ko vēlas. Caur mākslu viņš manipulē ar cilvēkiem, katrs Maksima vārds tiek uztverts ar vislielāko ticību. Ievērojiet – ar TICĪBU!

–        Ā, šķiet, sāku saprast uz kuru pusi stūrējat, – teicu. – Ticības akcenti tiek pārcelti no baznīcām uz izstāžu zālēm!

–        Jūs esat atjautīgs, Teo, tā tiešām notiek. Maksims nepeļ klasisko mākslu, bet arī neslavē to, cilvēki viņā ieklausās un novēršas no mūsu vērtībām aizvien lielākā skaitā. Maksims slavē laikmetīgo mākslu, ko bieži vien savādāk kā par ķēpājumiem nevar nosaukt, un cilvēki viņam tic. Miljoni un miljardi pievērsušies laikmetīgajai mākslai, bet baznīcas kļūst aizvien tukšākas.

–        Bet, varbūt tā tam jānotiek? Varbūt mākslai beidzot jāuzvar pasaule?

–        Es neiebilst pret mākslu, arī pret laikmetīgo ne, problēma ir pašā Maksimā un viņa noslēpumainībā. Svētais Krēsls uzskata, ka Maksims nav cilvēks.

Šis apgalvojums mūs satrieca kā zibens spēriens – kā Maksims var nebūt cilvēks, ja regulāri raksta presē savas kritikas? Viņš taču nevarētu rakstīt, ja pats nebūtu visus tos darbus redzējis!

–        Redzu, ka neticat man – Svētā Krēsla pārstāvis nebeidza smaidīt. – Bet padomājiet paši – jūs esat viņu nofotografējuši ne reizi vien, bet vienmēr viņa attēls no kamerām pazūd. Jūs nekad neesat runājuši ar cilvēku, kurš būtu Maksimu pats redzējis …

–        Es redzēju, ļoti skaidri – tāpat kā jūs tagad, – iesaucās Mia.

–        Un kāds tad izskatās Maksims? Liela vai maza auguma? Tumšmatis vai gaišmatis? Redzat, Mia, jūs neatceraties neko konkrētu un neviens neatceras. Varbūt tā ir kāda īpaša veida hipnoze, kas liek jums domāt, ka esat sastapuši Maksimu? Varbūt nezināma tehnoloģija? Tomēr Maksims valda pār cilvēku prātiem un liek viņiem domāt kā vēlas. Redzat, draugi, cilvēki vairs nesaskata baznīcā kādu augstāko sūtību, viņi to redz tikai kā mākslas darbu, cilvēka roku radītu.

–        Jūsuprāt Maksims ir Sātans?

–        Nē, Teo, mēs nezinām, kas ir Maksims, varbūt arī Sātans, bet varbūt iebrucējs no citas pasaules. To esam nolēmuši lūgt jūs noskaidrot. Redzat šo savrupnamu? Ne velti vēlējos ar jums satikties tieši šeit. Nams pieder kādam Maksimiliānam Rikoferdam jau vairāk nekā simts gadu. Rikoferds to ir iegādājies 1883. gadā, nekad nav to pārdevis vai ieķīlājis. Ir zināms, ka šis cilvēk nekad nekur nav reģistrēts kā uzņēmējs, nav ierakstu par viņa nāvi. Citiem vārdiem sakot, mēs uzskatām kā Maksimiliāns Rikoferds ir Maksima īstais vārds un šis ir viņa nams.

–        Un jūs domājar, ka visus simts gadus tas cilvēks arī dzīvojis šeit? – jautāja Mia.

–        Mēs uzskatām, ka viņš nekad nav no nama nācis ārā un savas manipulācijas veic no šejienes.

–        Kas jums liek būt par to tik pārliecināta?

–        Ē, Teo, ir lietas un tehnoloģijas, par kurām labāk nezināt! Teikšu īsi – mēs zinām, ar to vajadzētu pietikt. Bet tagad par materiālo pusi – ja sagādāsit man fotogrāfiskus materiālus par Maksimu, pierādīsit, ka tas ir cilvēks vai gluži otrādi – ka tas nav cilvēks, mēs samaksāsim jums piecdesmit miljonus eiro. Pagaidām mazs avanss.

Vīrs izvilka no azotes uztūkušu aploksni un pasniedza to man. Piecdesmit miljoni! Neticami! Par tādu naudu mēs kaut vai velnu pašā peklē nofotografēsim.

–        Darbam jums dodu trīs mēnešus. Aploksnē ir trīsdesmit tūkstoši, tas ir avanss, ko varat arī neatdot gadījumā, ja neizdodas iegūt pierādījumus par Maksimu. Tādā gadījumā vienkārši nesaņemsit atlikušo summu.

Svētā Krēsla pārstāvis ātri atvadījās un aizbrauca, stāvējām ielas vidū apstulbuši no nule notikušā. Aploksnē patiešām bija nauda, daudz naudas, tikai dažas bildes un tās būs vēl vairāk. Bet kādas bildes? Es sapratu ko no mums vēlās noslēpumainais Svētā Krēsla sargs – mums ir jāatrod Maksims, lai Vatikāns varētu to kompromitēt un atgūt varu pār cilvēku prātiem. Vai mums vajag tur iejaukties? Tā ir viņu cīņa, lai paši arī tiek galā. Pastāstīju to Mia.

–        Vai nav vienalga? Mēs esam profesionāļi un šis ir darba piedāvājums. Dabūsim savus piecdesmit miljonus, tad varēsim prātot par morāli.

Šaubu mirklis bija īss, ātri vien piekritu Mia – mēs esam profesionāļi, un te nav nekā personīga. Mia nocēla no sava skūtera iespaidīgu somu – tas esot viņas paparaci komplekts. Plāns bija šāds – pārlīst pāri mūrim, atrast labu slēpni kādā kokā un gaidīt.

–        Es reiz Beļģijā nosēdēju kokā gandrīz nedēļu, kamēr dabūju nobildēt slepenu BMW modeli, – teica Mia.

Mia paparaci komplektā bija viss vajadzīgais – virvju kāpnes, āķi, karabīnes, īsts alpīnistu aprīkojums. Pat nakts redzamības brilles. Mia bija viegla kā pūciņa, pacēlu viņu augstāk, lai varētu pieķerties pie mūra malas. Meitene žigli uztrausās augšā un nolaida lejā virvju kāpnes. Nakts bija tumša un apmākusies, zem mums melnēja paliels dārzs un tālāk lielais savrupnams. Nevienā logā gaisma nedega. Uzmanīgi nolaidāmies zemē otrā pusē un atklājām, ka dārzs ir pamatīgi aizaudzis, dārznieks te nav bijis jau gadiem. Mia uzlika nakts redzamības brilles un uzmanīgi pavērās apkārt.

–        Tur, tas lielais koks būs īstais, var labi pārskatīt visu mājas priekšpusi. Nupat internetā apskatīju plānu – aizmugurē namam cieši pieguļ kaimiņu nama sēta, tur nav izejas.

Mia kā kaķis uzrāpās kokā un no virvēm novija tādu kā sēdekli. Arī es uzrāpos līdzi un uzvilku kāpnes, sēdeklis bija visai ērts.

–        Kafiju gribi? – Mia piedāvāja un izvilka no somas palielu krūku.

–        Vai prāts? Kafijas smarža taču šajā bezvējā izplatīsies bezgala tālu un ātri vien mūs nodos, – es nesapratu.

–        Nebaidies, šitā ir īpaša armijas krūze desantniekiem – varētu tajā ieliet kaut vai parfīmu – soli atstatu neko nejustu.

Rīta mijkrēslī atklājās, ka dārzs ir visīstākā postaža, tas pilnībā bija aizaudzis nezālēm. Nama lievenis un durvis bija biezā slānī apauguši staipekņiem, logus klāja putekļu slānis. Māja bija acīmredzami pamesta. Dārzā nebija nevienas taciņas, kas liecinātu, ka kāds te būtu gājis.

–        Vatikāna vīrs apgalvoja, ka pavisam noteikti šī ir Maksima māja, – Mia teica.

–        Varbūt tā tikai pieder Maksimam? Viņš taču ir bagāts vīrs un var būt sapircis īpašumus pa visu pasauli.

–        Bet vatikānietis bija pārliecināts, ka Maksims šeit noteikti dzīvo. Vilks viņu zina, kas viņiem tās par tehnoloģijām, Vatikānā taču noslēpums slēpjas aiz noslēpuma.

–        Varbūt kaut kādi satelīti vai spektrometri? Bet diez vai Vatikānā ir augstās tehnoloģijas – mēģināju minēt.

–        Liecies mierā, viņiem ir pilnīgi viss!

Tā runājāmies labu laiku, namā nemanīja nekādu dzīvību. Uzradās sīks vējelis, tas sāka vilnīt nezāles dārzā un staipekņus pie mājas. Garlaikodamies paņēmu kameru ar visgarāko teleobjektīvu un sāku pētīt namu sprīdi pa sprīdim. Apmetums saplaisājis un nolobījies, logi tik netīri, ka cauri nevar redzēt neko. Pētīju durvis un pamanīju, ka tās ir nedaudz pavērtas, vēl nedaudz pietuvināju attēlu – aiz durvīm bija redzama melnā kurpē ieauta kāja. Klik, klik, klik, klik, klik, automātiski piespiedu fotokameras slēdzi. Kāja aiz durvīm pazuda.

–        Ko tu dari, dullais, – iešņācās Mia, – ieslēdz taču kluso režīmu, nejēga!

Ieslēdzu apskates režīmu un parādīju ekrānā attēlus. Abi ar Mia pārsteigti skatījāmies kā kurpē ieautā kāja pamazām izgaist.

–        Tas ir Maksims, es zinu! – čukstēja Mia. -Tāpat kā toreiz izstādē – no sākuma viņš attēlā bija, pēc tam izgaisa!

Tikām bija ataususi diena, nācās klusām piezvanīt Filam, lai pateiktu, ka šodien redakcijā nebūšu, jo esmu atradis kādu īpašu tēmu. Ap pusdienlaiku karstums kļuva neciešams, no Mia bezdibenīgās somas viena pēc otras parādījās ūdens pudeles, dažādas uzkodas un pat auksta pica. Neganti svīstot pavadījām kokā visu dienu un vakars pienāca kā īstens atvieglojums.

–        Paklau, kad paliks galīgi tumšs, ejam iekšā. Tur kāds bija, bet ārā neviens nav nācis, – teica Mia.

Es piekritu, jo tupēšana kokā bija galīgi apnikusi. Varbūt Mia nebija nekas pretī nosēdēt slēpnī nedēļu viena automobiļa attēla dēļ, tomēr man labāk patika pa nakti gulēt savā gultā un fotografēt mazāk bīstamus objektus.

Pilsētas trokšņi pieklusa un nakts nolaidās pār aizaugušo dārzu, cenzdamies netrokšņot, uzstādīju kamerai platleņķa objektīvu un visspēcīgāko zibspuldzi. Ja kaut kas tai mājā būs, tas tiks nofotografēts. Sagatavoju arī analogo un Polaroid kameru – var būt no analogajiem attēliem Maksims nepazudīs? Uzmanīgi norāpāmies no koka, Mia uzlika nakts redzamības brilles un tuvojāmies mājai. Tāpat kā iepriekšējā naktī, tā stāvēja klusa un pamesta.

–        Ej tu pa priekšu, ja gribi, var paņemt redzamību – Mia sniedza man ierīci.

–        Nevajag, man ir lukturītis, – atbildēju. – Neviens te apkārt nestaigā un logi ir tik netīri, ka no ārpuses nekas nebūs redzams.

Durvis nebija aizslēgtas, tās atvērās ar tādu čīkstu, ka to būtu dzirdējis ikviens, kas atrastos mājā. Tomēr iekšā viss bija tukšs un kluss, neviens nesteidzās skatīties, kas ielauzies. Plašajā pirmā stāva telpā valdīja pilnīgs haoss, mēbeles salauztas un izmētātas, no sienām lielām lēkšķēm karājās tapetes. Nākošajā telpā griesti bija iebrukuši.

–        Paklau, tu tiešām domā, ka te kāds varētu dzīvot? – es jautāju. – Lai kāds dīvainis tas Maksims būtu, te viņa noteikti nav. Te vispār neviena nav.

–        Tā izskatās, bet apskatīsim visu rūpīgi. No kurienes tad tā kāja radās? Ja nav nekā, tad nav, mēģināsim citur. Sliktākajā gadījumā vienkārši nedabūsim tos Vatikāna miljonus.

Ar lukturīti spīdināju visapkārt, bet visur bija tā pati postaža, ne vēsts no Maksima vai kādas citas radības. Ieslēdzu kameru un rūpīgi nofotografēju visu. Nebija jēgas slēpties, namā noteikti neviens nedzīvoja jau ļoti sen. Māja bija daudz lielāka, nekā izskatījās no ārpuses, pirmajā stāvā saskaitīju kādas desmit telpas, bet otrajā stāvā kāpt baidījāmies – daudzām istabām grīdas bija iebrukušas un kāpnes arī izskatījās galīgi sačākstējušas. Varbūt kādu stundu bijām klīduši pa tukšo un pamesto namu, izņemot putekļus un dažas žurkas te nekā nebija, abi bijām safotografējuši pilnīgi visu, būs pierādījums Vatikānam, ka viņi maldās un Maksima te nav.

Jau devāmies uz izeju, kad Mia pēkšņi satvēra mani aiz rokas – skaties! Pavēros norādītajā virzienā un pamanīju no kādām durvīm pa spraugām spīdam gaismu. Kā iepriekš to nebiju pamanījis? Tās bija durvis uz pagrabu, pat prātā nebūtu ienācis tur meklēt visslavenāko cilvēku pasaulē. Uzmanīgi pavēru durvis un ieskatījos iekšā, diezgan stabilas trepes veda līdz nākošajām durvīm caur kuru spraugām spiedās ļoti spilgta balta gaisma. Uzmanīgi kāpām lejā, uzliku objektīvam visblīvāko filtru. Nākošās durvis nemaz nevajadzēja vērt vaļā, tiklīdz pastiepu roku, tās atvērās pašas. No sākuma neredzējām itin neko, tikai baltu, līdz sāpēm žilbinošu gaismu. Sargādamies aizlikām acīm priekšā rokas un pamazām sākām apjaust kontūras. Tā bija neliela telpa, bet tās vidū savas pēdas četras liela, mirdzoša lode. Tā lēnām griezās. Neapzināti sāku fotografēt, kadru pēc kadra, nespēdams atraut skatu no gaismas. Lode sāka kļūt tumšākā, jeb man tikai tā šķita? Nē, pēc brīža kļuva skaidrs, ka tā dziest, lode no mirdzoši baltas kļuva dzeltena, tad oranža, brūna un pēc pāris minūtēm nodzisa pavisam.

–        PIETIEK! – kaut kur tepat līdzās atskanēja negants brēciens. Abi ar Mia salēcāmies izbīlī, kas tur kliedza? Bija iestājusies pilnīga tumsa, es ieslēdzu lukturīti. Telpa šķita tukša, ne lodes, ne kā cita. Kas tas bija? Kāpēc pamestā mājā pagrabā bija tāda mirdzoša lode? Kāds tam sakars ar Maksimu?

–        Iesim prom, – teica Mia. – Šķiet, ka te viss ir beidzies.

Uzkāpām pa trepēm pirmajā stāvā un jau grasījāmies doties prom, kad pamanījām ārdurvīs kādu stāvam. Tā bija cilvēka figūra, bet izplūdusi un neskaidra, caur to varēja redzēt kokus un zvaigznes.

–        Jūs meklējat Maksimu? Viņš ir prom un neatgriezīsies, – figūra teica.

Mia sagrāba manu roku kā spīlēs un čukstēja: – Tas ir spoks, vai?

Tikām tēls turpināja:

–        Pirm brīža visas ziņu aģentūras pasaulē saņēm ziņu, ka Maksims ir miris. Tā būs nepastrīdama, patiesa un bezapelācijas vēsts. Nebūs Maksima bēres, nebūs kapavietas. Maksims būs aizgājis uz visiem laikiem.

–        Tu … tu esi Maksims? – beidzot izdabūju pār lūpām.

–        Nē, es esmu viņa projekcija cilvēkiem. Es esmu Maksima publiskā seja.

–        Vai tu .. – es gribēju bilst, bet šajā brīdī projekcija izgaisa. Klik, un viss – nupat bija, bet vairs nav. Kā lampiņa. Raudzījāmies tukšajā durvju ailē rokās saķērušies – šai naktij piedzīvojumu bija gana. Pēkšņi atdzīvojās mans tālrunis, zvanīja Fils.

–        Teo, pie viesiem svētajiem, kur tu vazājies? Kāpēc tevi nevar sazvanīt? Un, kas tās par bildēm, kas nāk no tevis? Met visu pie malas un tūlīt pat brauc šurp, te notiek pilnīgs vājprāts – Maksims esot miris, visas ziņu aģentūras ziņo!

Tik ātri tā ziņa izplatījusies? Sēdāmies uz saviem skuteriem un es teicu Mia:

–        Zini, ko nupat man teica Fils? Viņi jau zina, ka Maksims ir miris un pilsētā kaut kas notiekot!

–        Tik ātri? – Mia lika galvā ķiveri. – Nupat taču, tikai pirms dažām minūtēm Maksima spoks to pavēstīja!

Iedarbinājām skūterus un aiztraucāmies naktī uz Piazza di Duome. Jau tuvojoties laukumam redzējām aizvien vairāk un vairāk cilvēku ejam tajā pašā virzienā. Daudzi raudāja, stiepa rokas pret debesīm un sauca: “Maksim, nepamet mūs!” Laukums jau bija pilns raudošu cilvēku, visapkārt skanēja vaimanas. Cilvēku bija tik daudz, ka tikai ar pūlēm tikām uz priekšu. Maksims miris, Maksims miris, skanēja visapkārt. Galu galā nonācām pie La Stampa biroja, Mia cieši turējās man līdzās, cieši apņēmusies nepalaist garām neko no notiekošā. Redakcijā dūca kā bišu stropā, no visām pusēm skanēja ienākošo e-pasta ziņu signāli, fakss izvēma lapu pēc lapas. Bija grūti tam noticēt, jo lielais pulkstenis pie sienas rādīja puspieci naktī. Fils, mani ieraudzījis, palēkdamies traucās šurp.

–        Kur tu, vellos, vazājies, pārējie jau skraida pa pilsētu, notiek kaut kas neiedomājams! Gleznotāji graiza un dedzina savas gleznas, tēlnieki skalda skulptūras! Pats redzēji, kāda masu psihoze darās apkārt! Pagaidi, neskrien vēl nekur – kas tās par bildēm, ko pirms kādas stundas nobildēji? Tehniķi apgalvo, ka tā esot saule.

Fils pieveda mani pie kāda no datoriem, kur ekrānā bija redzama mirdzošā lode no pagraba.

–        Skatieties! – kāds no tehniķiem bakstīja ar pirkstu ekrānā. – Tā noteikti ir saule! Re, kur perturbances, tur plankumi! Varu likt galvu ķīlā, ka arī astronomi apstiprinās, ka tā ir saule. Tikai kā iespējams sauli nofotografēt bez īpaša filtra un tādā tuvumā?

–        Nu, Teo? Ko teiksi par šito? Kur tu nakts vidū nofotografēji sauli?

Nācās izstāstīt Filam par pamesto pagrabu un lodi pagrabā, par Vatikānu un piesolītajiem miljoniem gan noklusēju. Nezinu, vai viņš tam noticēja, bet ar to saruna beidzās, es paņēmu objektu sarakstu un aiztraucos fotografēt grautiņus mākslas salonos.

Pie kādas izstāžu zāles ar pamatīgu tuteni rokās sēdēja gleznotāja, pirms nedēļas šeit tika atklāta viņas izstāde. „Mākslas vairs nav,” viņa murmināja, „viss ir sabrucis un aizkars nolaists. Vaduguns ir nodzisusi, vairs nav mākslai savas bākas.” Fotografēju izmisušo sievieti, bet viņa pat nepamanīja zibspuldzes zibšņus. Visapkārt valdīja haoss – sagraizīti audekli, izsisti stikli un apgāztas vāzes.

Tā pagāja nakts, līdz ar dienu cilvēki pamazām izklīda, iestājās tāds kā truls atskārtums, ka Maksims patiešām ir miris. Nākošajās dienās it kā viss atgriezās parastajās sliedēs, bet izdemolētie mākslas saloni un izstāžu zāles vairs neatvērās, bija nodzisusi uguns, kas tik daudzus gadus rādīja ceļu. Gāja nedēļas un mēneši, bet agrākā mākslas spozme un līksmība neatgriezās. Neviens vairs nezināja, vai glezna ir laba vai slikta, gleznotāji uz visiem laikiem pārtrauca gleznot un pārkvalificējās par krāsotājiem – te vismaz bija kāds, kurš skaidri pateica priekšā kādā krāsā siena būs. Itālijā un citur Eiropā tika slēgts viens muzejs pēc otra, cilvēki pārstāja uz tiem iet. Mēnesi pēc Maksima aiziešanas durvis aizvēra Luvra un Prado. Vatikāns arī bija zaudējis, cilvēki negāja uz baznīcām, jo neredzēja vairs tajās pat mākslu. Viena pēc otras baznīcas tika slēgtas, bet Svētā Pētera laukumā ieviesās čigānu tirgus.

Arī man vairāk nebija ko darīt, stundām nīkuļoju redakcijā un labi, ja pāris reizes aizbraucu uz kādu objektu. Bet tās vairs nebija spožās izstādes un košie tērpi, tas nebija šampanietis un ziedi. smiekli un jautrība. Fotografēju satiksmes negadījumu un slepkavību sekas, fotokamerā nācās piesātinājuma iestatījumus samazināt, jo savādāk pārāk daudz attēlos bija sarkanās krāsas. Tā nebija māksla, un pēc pāris nīkulībā pavadītiem mēnešiem arī La Stampa veica lielo tīrīšanu un slēdza žurnālu Specchio.

Sakravāju savu iedzīvi un veco Nikon fotokameru mašīnas bagāžniekā, arī šī lappuse manā dzīvē ir pāršķirta. Vēl pēdējo reizi aizgāju uz Piazza di Duome un apsēdos pie galdiņa, pie kura sēdēju dienu pirms sāku strādāt La Stampa. Avīzēs vēl aizvien rakstīja par mākslas sabrukumu, runāja par laiku pirms un pēc Maksima, atzina, ka viss ir zudis un vairs neatgriezīsies. Kas tad bija Maksims? Cilvēks vai lode pamestas mājas pagrabā? Varbūt Dievs? Nezinu, tik daudz jautājumu, bet atbildes nevienas. Varbūt tāda Maksima nemaz nebija? Varbūt cilvēki tikai piedēvēja tam savus uzskatus? Prātā iekrita Vatikāna pārstāvja minētais gada skaitlis – 1883. Vai gan 19. gadsimta beigās neaizsākās laikmetīgās mākslas uzplaukums? Vai gadsimtu mija neiezīmēja krīzi Baznīcā? Varbūt mūsu slepenajam viesim bija taisnība – Dievs pārcēlās no tempļiem uz izstāžu zālēm? Ja tā, tad Viņš ir pametis visus, vienkārši piekusis no cilvēku prātu pārvaldīšanas un devies prom. Projekcija teica, ka uz viesiem laikiem, bet varbūt tomēr atpūtīsies un atgriezīsies? Vai pasaules vēsturē jau nebija līdzīgs notikums pirms divtūkstoš gadiem?

Pāri laukumam nāca kāda pazīstama figūra, tā bija mazā Mia ar neiztrūkstošo Nikon kameru kaklā.

–        Sveiks! – viņa jau pa gabalu sauca. – Dzirdēju, ka dodies prom.

–        Jā, dodos  gan, te galīgi nekā vairs nav ko darīt.

–        Skumji, ka viss tā sanāca, man daudz labāk patika, kad noslēpumainais Maksims bija dzīvs.

–        Tā ir, – es teicu, – mani kaut kā nepamet doma, ka esam kaut kā saistīti ar Maksima pazušanu. Varbūt, ja nebūtu līduši tajā pamestajā mājā, viss vēl būtu pa vecam.

–        Es arī par to esmu domājusi, Teo, tomēr nevaru pieļaut domu, ka esmu kaut kā atbildīga par mākslas bojāeju pasaulē. Pārāk daudz tika mazam radījumam kā man.

–        Ko tagad darīsi? Tev arī ar darbiem švaki, vai ne?

–        Izdzīvošanai jau sanāk, bet, kopš nav vairs izstāžu, darba kļuvis gaužām maz un dzīve vispār tāda bāla, mazasinīga.

–        Paklau, Mia, brauc līdzi uz Sanvinčenco! Man tur pieder fotosalons, nav jau nekāds šikais, bet priekš tādas mazas pilsētiņas pilnīgi pietiekami. Ja tur nav darba, vienmēr var zvejot, tā kā badu mirt nesanāk. Ko saki?

–        Izklausās jau jauki, te mani nekas vairāk nesaista, bagātībā arī neesmu iedzīvojusies, visa mantība, rau, šajā somā ietilpst.

Samaksāju par kafiju un divatā devāmies prom manā vecajā Volvo. Tikai nedaudz vairāk par 400 kilometriem un – sveika, Sanvinčenco, varbūt kādreiz māksla atdzims un nāks jauns Maksims?

 

© Didzis Sedlenieks 2011

LIELAIS NUNJESS

Reizēm dzīvē gadās visneticamākās lietas, par kuru iespējamību tu neesi pat sapņos iedomājies, tā notika arī ar mani – pašam negribot kļuvu par vienīgo cilvēku pasaulē, kam kaut nedaudz izdevies iepazīt lielo Nunjesu, visu laiku un tautu labāko futbolistu. Es pat teiktu vēl skarbāk – es nedaudz iepazinu Nunjesa cilvēcīgo pusi, bet to otru pusi nespēja ieraudzīt neviens, arī es. Protams, ja tāda vispār bija. Es sliecos uzskatīt, ka bija, citi tam svēti tic, bet pārējie tikpat kaismīgi noliedz. Paradoksāli, ka vienīgais cilvēks, kurš Nunjesu pazina, itin neko nejēdza no futbola. Jums to droši varu teikt, jo Kostarikā par tādu nezināšanu var nākties ciest. Tur tikai Jēzus ir varenāks par futbolu, bet čempionātu laikā arī viņam jāzaudē pirmā vieta ļaužu apziņā.

Viss sākās tieši pirms pieciem gadiem, ļoti labi atceros to 21 .jūliju. Diena bija sasodīti karsta, bija tik karsts, ka asfalts uz ielām kusa un lipa pie kurpēm. Visu dienu biju lēkšojis pa Sanhosē priekšpilsētām, vākdams materiālu kādam rakstam. Tēmu vairs neatceros, tolaik mani bija pārņēmusi misijas apziņa būt pirmajam žurnālistam, kurš atmaskotu bērnu iesaistīšanu narkotiku tirdzniecībā. Misija neizdevās, par slavenāko žurnālistu valstī nekļuvu, bet iemantoju tik daudz ietekmīgu ienaidnieku, ka ar laiku nācās bēgt no valsts.

Tātad diena bija velnišķīgi karsta, pienāca tveicīgs vakars. Tumsa neatnesa gaidīto vēsumu, bezvējā karstais gaiss bija piesātināts automobiļu izplūdes gāzēm un koku lapas karājās nekustīgas un saļukušas. Apsēdos kādā ielas kafejnīcā pie galdiņa un pasūtīju alu. Bagātīgi nosvīdis tukls viesmīlis atnesa rasas lāsītēm klāto glāzi un nolika uz galdiņa. Automātiski pavilku glāzi tuvāk, lai kāda no viņa sviedru lāsēm neiekristu dzērienā. Sūcu ledus auksto alu un pirmo reizi šajā dienā sajutu kaut ko, kas nav tikai visu aptverošais karstums. Aukstais šķidrums izplūda pamanu ķermeni un iesūcās pat vistālākajās porās. Biju patīkami atslābis un no alus teju vai skurbis, kad kaut kur netālu izdzirdu kņadu. Kāds kādu lamāja, citi tam piebalsoja. Paskatījos trokšņa virzienā un ieraudzīju bariņu zēnu – viens skrēja pa priekšu, bet trīs citi klaigādami viņam pakaļ. Parasts ielas puiku kautiņš, tas nebūtu piesaistījis manu uzmanību, ja vien bēdzējs nebūtu pilnīgi kails. Tas bija izstīdzējis gadus piecpadsmit vecs zeņķis tumšu ādu, pakaļ viņam dzinās trīs parastie ielas dauzoņas treniņtērpos. Parasti tādos notikumos neiejaucos, ielas dzīves nežēlīgos likumus nav iespējams izmainīt, bet bēdzējs bija tik kārns un vājš, ka niknie vajātāji varētu viņu vienkārši salauzt. Pielēcu kājās un veikli aizlidināju pa gaisu pirmo vajātāju, pēc tam otru. Skolas laikā biju itin labi spēlējis regbiju, tāpēc apturēt skrienošu cilvēku nebija grūti. Trešais vajātājs apstājās, paskatījās uz saviem biedriem, kuri vāļājās pa zemi, un aizbēga. Pakritušie arī slējās kājās un skaļi lamādamies aizskrēja. Bēglis bija apstājies, viņa vājās krūtis cilājās un mute kampa sakarsušo gaisu. Zēns stāvēja un elsoja, bet prom nebēga, kā to būtu darījis jebkurš cits, kurš brīnumainā kārtā ticis vaļā no vajātājiem. Piegāju pie zēna un jautāju:

–        Viņi tevi piekāva? Vai aplaupīja?

Puisis neko neatbildēja, tikai pakratīja galvu.

–        Vai gribi padzerties? – jautāju.

Zēns pamāja. Novilku žaketi un apsēju viņam ap vidu, aizvedu pie sava galdiņa un apsēdināju. Jezgas satraukti, no kafejnīcas bija iznākuši viesmīļi, slaucīja sviedrus, sita sev pa gurniem un skaļi tērgāja par nule notikušo sadursmi. Tā pie mums notiek vienmēr – ja kaut vismazākais notikums pārtrauc ikdienas plūdumu, tas uzreiz kļūst par sensāciju, kas nekavējoties skaļi jākomentē un jāapspriež. Pamāju viesmīļiem, lai atnes zēnam kolu.

Zēns bija vājš, bet garš, gandrīz manā augumā, lielām plaukstām un pēdām. Mati viņam bija īsi apgriezti, ādas krāsa tumsnēja. Bet vispārsteidzošākais bija viņa acis. Reiz biju redzējis suņus – haskijus. Tad, lūk, zēnam acis bija tieši tādā spokaini zilā krāsā. Tās mirdzēja kā divas spožas zvaigznes melnīgsnējā sejā. Mazliet pat neomulīgi kļuva no tā acu ziluma, šķita, ka tās manī urbjas kā adatas. Zēns maziem malciņiem dzēra kolu, pakāpeniski nomierinājās un atelpojās.

–        Kā tevi sauc? – es jautāju.

–        Nunjess, – zēns atbildēja.

–        Uzvārds? Bet kāds tev vārds?

–        Nunjess, – zēns nopietni teica.

–        Kā tad īsti ir? Tevi sauc Nunjess Nunjess?

–        Nunjess, – zēns pakratīja galvu.

Nunjess Kostarikā bija visai parasts uzvārds, zināju, ka daži cilvēki saviem dēliem arī tādu vārdu ielikuši. Savādi, pat man bija zināma vārda Nunjess maģiskā nozīme. Ektors Nunjess bija slavens futbolists un vēl slavenāks treneris, kurš 1995. gadā aizveda mūsu valsts izlasi līdz uzvarai Amerikas Kausā. Nunjess tajā gadā kļuva par nacionālo varoni un līdz pat savai nāvei pirms gadiem divdesmit, bija visslavenākais cilvēks Kostarikā. Arī tagad katrā pilsētiņā pie mums ir kāda ēka, iela vai laukums, kas nosaukt viņa vārdā. Un man priekšā sēdēja vēl viens Nunjess.

–        Kur tu dzīvo? – jautāju zēnam. – Es varētu aizvest tevi mājās.

Nunjess paraustīja plecus un ar roku novilka plašu loku visapkārt.

–        Tu esi bezpajumtnieks? Tev nav māju?

Atkal tas pats nenoteiktais žests, sak’ es dzīvoju visur.

–        Klau, Nunjess, tu neproti runāt? Esi mēms?

–        Nunjess, – zēns piesita sev pie krūtīm un pakratīja galvu.

Kaut kas zēnā bija pievilcīgs arī bez zilajām acīm, visā viņa stājā bija kaut kāda pašpaļāvība, iekšējs spēks, varbūt lepnums. Viņš sēdēja taisni, taisnu muguru un galvu lepni pacēlis. Viņš itin nemaz neizskatījās pēc mazajiem bezpajumtniekiem, tie visi kā viens bija kustīgi kā ūdenszāles un pļāpāja bez mitas. Nunjess bija pilnīgi citādāks. Varbūt viņš ir no citas valsts? Nē, viņš saprata visu, ko teicu.

–        Labi, Nunjess, ja reiz tev nav māju, aizvedīšu tevi pie sevis, sameklēsim kādu apģērba gabalu. Šitāds pliks pa pilsētu nevar staigāt. Ar mieru?

Zēns pamāja, mēs piecēlāmies un gājām uz manu automobili, kas bija novietots turpat netālu. Aizvedu Nunjesu uz savu dzīvokli, sameklēju viņam bikses un kreklu. Tas viss viņam, protams, bija par lielu, drēbes smieklīgi karājās uz viņa kaulainajiem pleciem. Pa visu šo laiku Nunjess nebija bildis ne vārdam tikai ar lielu interesi visu pētīja savām zilajām acīm. Pagatavoju mikroviļņu krāsnī divas saldētās ķīniešu nūdeļu paciņas, izņēmu irbuļus un sāku ēst. Nunjess paņēma savus irbuļus, pagrozīja tos, paskatījās kā es ēdu un sāka tik naski locīt iekšā, itin kā visu mūžu būtu ēdis ar ķīniešu irbuļiem. Dīvainas tas puika, skaidrs, ka līdz šim viņš neko tādu nebija redzējis, bet iemācījās dažu sekunžu laikā. Izmetu ārā tukšās nūdeļu kārbas un teicu Nunjesam:

–        Tā, nu tu esi apģērbts un pabarots. Vari doties prom vai palikt tepat līdz rītam. Rīt braukšu uz darbu, varu aizvest kaut kur, ja vēlies.

Nunjess pakratīja galvu.

–        Ko – nē? Iesi vai paliksi?

Nunjess atkal pakratīja galvu. Nu, Dievs ar viņu, padomāju, lai dara kā grib, aizgāju uz istabu un ieslēdzu televizoru. Apsēdos krēslā un sāku spaidīt pogas uz tālvadības pults. Pēc brīža pamanīju, ka istabā ienācis arī Nunjess un ar interesi vēro, ko es daru. Viņa zilās acis tumsā spīdēja spožāk par televizora ekrānu. Centos uz viņu neskatīties, jo zilajās acīs bija kaut kas svešs un biedējošs.

Nunjess palika pa nakti un neaizgāja no rīta. Viņš neaizgāja arī nākošajā rītā, aiznākošajā, pēc nedēļas un pēc mēneša. Citiem vārdiem sakot, Nunjess palika pie manis dzīvot. No sākuma es biju sašutis par tādu ielaišanos manā privātajā dzīvē, bet nemetīšu taču puiku ar varu uz iela un ar laiku pieradu. Nunjess nekad nerunāja, neko nevaicāja, uz visiem jautājumiem atbildēja ar nenoteiktu žestu, vienīgais viņa izrunātais vārds bija un palika “Nunjess”. Reizēm viņš pa dienu vai naktī kaut kur izgāja, bet vienmēr atgriezās. Lielākoties viņš sēdēja pie loga un skatījās ārā vai skatījās televizoru. Reizēm viņš pie TV nosēdēja vairākas diennaktis pēc kārtas. Nunjess ēda ļoti maz un vispār bija tik kluss un nemanāms kaimiņš, ka reizēm pat aizmirsu, ka viņš ir dzīvoklī.

Drīz atklājās Nunjesa lielā kaislība – futbols, viņš varēja stundām sēdēt pie televizora un skatīties spēli pēc spēles. Viņa aizraušanās bija tik dziļa, ka nācās nopirkt vēl vienu televizoru un uzstādīt virtuvē, savādāk nemitīgā raustīgā blāzma viesistabā traucēja man gulēt. Nunjess pārvācās uz virtuvi un no rīta lielākoties atradu viņu sēžam tur un platām avīm skatoties ekrānā. Viņš skatījās visus futbola kanālus pēc kārtas, šķita, ka viņu itin nemaz nemulsina tas, ka komentētāji runāja dažādās valodās, ne tikai spāņu.

Tā bijām nodzīvojuši kādās pāris nedēļas un man ienāca prātā iepriecināt Nunjesu – es nopirku mums biļetes uz futbolu, spēlēja Kostarikas un Brazīlijas izlases. Futbola notikumiem līdzi nesekoju, bet zināju, ka kopš 1995. gada mūsējie brazīliešus vairs uzvarēt nebija spējuši. Apsēdāmies savās vietas lielajā Sanhosē stadionā, troksnis apkārt bija neaprakstāms. Sākās spēle, atmosfēra visapkārt bija tā nokaitēta, ka šķita – tūlīt notiks sprādziens. Otrā puslaika sākuma brazīlieši iesita pirmos vārtus, stadions vārījās. Biju pārliecināts, ka temperatūra apkārt pacēlusies vismaz par pāris grādiem. Nunjess bija pārvērties, viņš lēca kājās, vicināja rokas, kaut ko kliedza, ar vārdu sakot, uzvedās tāpat kā visi pārējie stadionā. Biju pārsteigts par vienmēr klusējošā un kā ēna neredzamā Nunjesa pārvērtību. Viņa acis spulgoja vēl spožāk nekā parasti, Nunjess bija ekstāzē. Pēc spēles braucot mājās, viņš vēl bija tik satraukts, ka knapi varēja nosēdēt uz vietas.

Pēc šīs spēles Nunjesa apsēstība ar futbolu kļuva nevaldām. Tagad viņš ne tikai skatījās televizoru, bet arī apmeklēja visas spēles, kas notika Sanhosē. Tas nebija lēts prieks, uz augstākās līgas spēlēm biļetes bija dārgas, bet Nunjesa zilās acis spīdēja tik spoži, ka visciešāk apņemšanās nedot vairāk naudu salūza kā zibens pret sienu. Patiesībā ar naudu bija pavisam švaki, jo darbā bija iestājies pagrimums un izdevēji vairs negribēja manus rakstus pirkt. Narkotirgoņus atmaskojošajam materiālam informācija krājās gaužām lēnām, jo sliktajiem puišiem bija sakari visās malās. Viss beidzās ar to, ka mani arestēja un noturēja policijas iecirknī trīs dienas. Kad atbrīvojos, konstatēju, ka Nunjess nekur nav aizgājis, tāpat tupēja virtuvē pie televizora. Ledusskapis bija tukšs, bet Nunjesu tas itin nemaz neuztrauca.

–        Tev laikam pat ēdiena vietā futbols? – aizkaitināts pajautāju.

Nunjess paskatījās manī savām mirdzošajām haskija acīm un pasmaidīja. Arī es skumji pasmaidīju.

Nākošajā dienā nebija nekā prātīga ko darīt,, kā nekā sestdiena. Neko arī negribējās darīt. Policijā man bija pamatīgi aplauzuši spārnus un ieskaidrojuši, ka nav ne mazāko iespēju iedragāt gadu desmitiem pastāvējušo kārtību. Tā bija klints, kurai es ar savu koka zobentiņu mēģināju robu citrst. Garlaicības mākts tupēju pie datoru un bezmērķīgi rakājos internetā. Pamanīju, ka kādā no mazajiem stadioniem notiek draudzības spēle starp Sanhosē un Sanpaulu pilsētu skolēnu komandām. Tie ir Nunjesa vienaudži, padomāju, viņam būs interesanti paskatīties kā spēlē tādi paši puikas kā viņš. Iesēdāmies mašīnā un aizbraucām uz stadionu.

Tribīnes bija patukšas, tādas skolēnu spēles apmeklēja tikai iesīkstējuši fanātiķi un komandu vervētāji, kuri možu aci centās izskaitļot, kurš no zeņķiem varētu būt nākošais Pele vai Ronaldinju. Es jau teicu, ka futbols mani itin nemaz neinteresēja un šeit atrados tikai un vienīgi Nunjesa dēļ, kurš atkal bija pārvērties apsēstā līdzjutējā. Dīvaini, viņam nevajadzēja spēli ar zvaigžņu vai valstu izlašu piedalīšanos, tieši tāpat viņš juta līdzi skolēniem. Otrais puslaiks jau bija pāri pusei un Sanhosē komanda zaudēja ar rezultātu 5:0. Nunjess dīdījās un trinās savā sēdvietā līdz neizturēja un aizskrēja uz laukumu, lekdams pāri soliem un barjerām. Viņš kā viesulis iebrāzās laukumā, pāris milzu soļiem sasniedza spēlētāju, kuram patlaban bija bumba, meistarīgi to atņēma un aizjoņoja Sanpaulu vārtu virzienā. Viņu centās apturēt gan spēlētāji, gan tiesneši, bet Nunjess tikai joņoja uz priekšu. Šķita, ka bumba pieaugusi viņam pie kājām, tā ne uz mirkli neatrāvās no viņa kedas un neparipoja sāņus ne par sprīdi. Vārtsargs mēģināja bumbu ķert, bet Nunjess to uzsita augstu gaisā un lēcienā ar pieri iesita tieši vārtu augšējā stūrī.

Spēle tika apturēta, pie Nunjesa skrēja gan tiesneši, gan laukuma apsargi un viņš tika uzstājīgi aizraidīts prom. Zēns atnāca atpakaļ tribīnēs un apsēdās man līdzās. Viņš bija pelēks, acis nodzisušas, viss augums sagumis kā tukša riepa, Nunjess izskatījās sabrucis. Apliku viņam roku ap pleciem un teicu:

–        Futbolu jāspēlē komandā, Nunjess. Lai arī kā tu justu kādai komandai līdzi, nevar tā mesties laukumā un censties parādīt kā jāspēlē.

Nunjess skatījās manī savām zilajām acīm un varēja redzēt, ka viņš saprot, bet nepiekrīt.

–        Zelta vārdi, senjor,– man līdzās atskanēja kāda balss.

Paskatījos tajā virzienā un ieraudzīju līdzās apsēžamies gara auguma vīrieti rūtainā uzvalkā. Kurš vēl mūsdienās staigā rūtainos uzvalkos? Vīrs apsēdās līdzās un vērsās pie Nunjesa:

–        Dēliņ, tu esi kāda futbola zvaigzne vai kaut kas tamlīdzīgs? Es nekad vēl neesmu redzējis kādu tā vadām bumbu un iesitām šādus vārtus! Tas bija brīnišķīgi, lieliski, fantastiski, apbrīnojami!

Nunjess nekādi nereaģēja, tikai skatījās vīra rūtainajā uzvalkā.

–        Piedodiet, senjor, laikam vajadzēja vispirms stādīties priekšā, – svešinieks teica, – Mani sauc Hesus Manuels Barta, esmu komandas Herediano galvenais treneris.

–        Verans Vespa, žurnālists, – es teicu, paspiezdams viņa pastieptu roku.

–        O, senjor Vespa, jūsu dēls laikam kopš dzimšanas trenējas futbolā?

–        Nē, senjor Barta, cik man zināms, viņš futbolu līdz šim redzējis tikai televizorā. Bet futbols viņam patīk, viņš ir redzējis teju visas spēles Sanhosē pēdējo pāris mēnešu laikā, no televizora viņu arī neatraut.

–        Ak, tā? – senjors Barta bija pārsteigts. – Jāteic, esmu pārsteigts. Tādu meistatrstiķi spēj izdarīt tikai daži augstākās līgas spēlētāji! Un kā saprast jūsu vārdus “cik man zināms”? Vai tad tas nav jūsu dēls?

–        Nē, es viņu pazīstu tikai pāris mēnešus. Atradu uz ielas, kas to lai zina, var jau būt, ka agrāk viņš ir spēlējis futbolu. Pajautājiet viņam pašam.

–        Kā tavi sauc, dēls? – senjors Barta vērsās pie Nunjesa.

–        Nunjess, – tas atbildēja.

–        Nunjess? Tāpat kā slaveno treneri? Bet vārds?

–        Nav viņam vārda, senjor, tikai Nunjess, un viss, – es teicu.

–        Vai tas tiesa, Nunjito? – senjors Barta atkal jautāja Nunjesam.

–        Nunjess, – tas pakratīja galvu.

–        Netinciniet, senjor, pa šo laiku neesmu no viņa dzirdējis nevienu citu vārdu, – es teicu.

Senjors Barta pieliecās man pie auss un iečukstēja:

–        Vai viņš ir kāds garā vājš dzīves pabērns?

–        Nē, – atbildēju, – manuprāt, pilnīgi normāls, tikai runā maz.

–        Ā, skaidrs! Klau, Nunjess, vai tu gribētu spēlēt futbolu?

Nunjesa zilās acis iemirdzējās un viņš dedzīgi pamāja ar galvu.

–        Lieliski, dēliņ! – senjors Barta iegrudzinājās un vērsās pie manis. – Atvediet viņu rīt no rīta uz šo adresi, iepazīstināšu ar mūsu bērnu komandas treneri, Nunjess varēs spēlēt Herediano jauniešu komandā. Vai zinājāt, senjor Vespa, ka Herediano ir viens no vecākajiem futbola klubiem Kostarikā?

To es nezināju, bet balsī nepateicu. Spēle pa tam bija beigusies, atvadījos no rūtainā senjora Bartas un devāmies mājās.

Nākošajā rītā aizvedu Nunjesu uz klubu, bet pats devos savos ikdienas darbos. Pabiju vairākās redakcijās, mēģināju pārdot savus rakstus, un fortūna šodien man tomēr uzsmaidīja. Tās smaids gan bija visai rezervēts un šķībs, tomēr finanšu katastrofu uz brīdi izdevās aizbīdīt nedaudz tālākā nākotnē. Tā pagāja visa diena, pat nepamanīju, ka pulkstenis rāda jau četri pēcpusdienā. Vai nevajadzētu aizbraukt pakaļ Nunjesam uz klubu? Ar treneri par konkrētu laiku nebijām vienojušies. Šajā brīdī kabatā iezvanījās tālrunis.

–        Vai senjors Vespa? – klausulē skanēja vīrieša balss.

–        Jā, Vespa klausās, – es atbildēju.

–        Te treneris no kluba Herediano, jūs savu zēnu no rīta atvedāt, Nunjesu. Vai varētu jūs palūgt nekavējoties atbraukt?

Es piekritu, iesēdos mašīnā un braucu uz klubu. Interesanti, kāpēc tāds jautājums? Vai Nunjess būtu kādas ziepes savārījis? Jeb ar viņu kaut kas atgadījies? Pieķēru sevi pie domas, ka sāku par puiku uztraukties, itin kā tas patiešām būtu mans dēls.

Klubā mani sagaidīja vakarējais senjors Barta rūtainajā uzvalkā un bērnu komandas treneris, abi izskatījās noraizējušies.

–        Senjor, nāciet ātrāk, vēlos jums kaut ko parādīt, – teica senjors Barta.

–        Tas jums jāredz! – piebalsoja jauniešu treneris.

Mēs izgājām cauri ģērbtuvēm un nonācām laukumā, tajā spēlēja sarkanās un zaļās formēs tērpti futbolistu. Ieskatījies pamanīju, ka lielākā daļa spēlētāju tikai skraida pa laukumu, patiesībā bumba visu laiku ir tikai pie viena no tiem.

–        Vai redzat, senjor Vespa? – teica jaunieši treneris. – No rīta pēc iesildīšanās un vingrinājumiem sadalīju zēnus divās komandās un sākām treniņa spēli. Saprotiet, senjor Vespa, spēlēja tikai Nunjess, pārējie zēni pat lāgā bumbai pieskaries nedabūja! Izspēlējām divus puslaikus pa 20 minūtēm un, vai varat iedomāties? Nunjesa komanda uzvarēja ar rezultātu 34:0! Un visus vārtus iesita jūsu Nunjess!

Uz to man nebija ko atbildēt. Zināju, ka Nunjess ir kaislīgs futbola līdzjutējs, bet nezināju, ka ir vēl arī ģeniāls spēlētājs.

–        Bet tur laukumā taču nespēlē zēni, – teicu treneriem.

–        Pareizi, – atbildēja senjors Barta. – Tas ir Herediano pamatsastāvs, profesionāļi. Pērnās sezonas valsts čempioni, labākie spēlētājai augstākajā līgā! Paskatieties, lūdzu, tablo, senjor Vespa.

Es paskatījos un man žoklis atkārās – spēlē ritēja otrais puslaiks, līdz tā beigām vēl bija piecpadsmit minūtes, rezultāts bija 48:0.

–        Vai varat noticēt?  – teica senjors Barta. – Arī šeit visus vārtus iesita Nunjess! Bet vārtos stāv Sebastians, viens no labākajiem vārtsargiem pasaulē, kurš vidēji desmit spēlēs ielaiž divus vārtus. Mēs viņu nesen nopirkām no kluba Milan!

–        Senjor Vespa, – teica zēnu treneris. – Es tam puikam neko iemācīt nespēju, neviens nespēj. Viņš ir pārāks par visiem, visīstākais futbola dievs!

Stāvēju uzpūties lepns kā tītars – to viņi par manu zēnu saka! Kādas muļķības, pats sevi sarāju, es taču Nunjesu pazinu tikai dažus mēnešus, bet laikam biju viņam pieķēries.

–        Ko darīsim, senjor Vespa? – jautāja senjors Barta.

–        Kā, ko darīsim? – es nesapratu. – Tas taču labi, ka Nunjess tik labi spēlē, vai ne?

–        Ne jau par to es runāju, vienkārši mūsu klubam nav tādas naudas, lai nopirktu pasaulē labāko spēlētāju. Jā, jā, jūs nepārklausījāties – Nunjess ir nepārspējams! Jūs esat viņa pārstāvis un aizbildnis, varbūt mēs varēti vienoties par mazāku summu? Teiksim divdesmit miljoniem dolāru?

Divdesmit miljoni! Veseli divdesmit miljoni! Velns pār stenderi, svētā dievmāte, es savu mūžu vairāk par dažiem tūkstošiem neesmu redzējis! Bet balsī pateicu:

–        Redziet, senjori, Nunjesam nav nekādi dokumenti, es viņu atradu pliku kā zirni. Viņš vienkārši dzīvo kādu brīdi pie manis, bet mūs nesaista itin nekas juridisks, es nevaru būt viņa pārstāvis. Tātad nekādu naudu viņa vārdā pieņemt nevaru.

–        Bet kurš tad var būt? – neizpratnē bija senjors Barta. – Mums viņu vajag! Saprotiet – V A J A G!

–        Nezinu, kā jums palīdzēt, – teicu apjukušajiem treneriem. – Ja jums ir iespēja sadabūt Nunjesam dokumentus – un es domāju, ka jums tāda iespēja ir – padariet viņu 18 gadus vecu un slēdziet kādus līgumus vēlaties. Tikai atceraties – es visu laiku būšu līdzās un nekādas blēdības nepieļaušu!

Abi treneri atplauka smaidā, es vēl paskatījos, kā mans futbola dievs Nunjess viens pats sagrauj Herediano profesionāļus. Treniņš beidzās, sportisti pārguruši devās ģērbtuvēm, ja nezinātu, ka tie ir futbolisti, varētu domāt, ka tas ir izmocītu vergu bars. Visi gāja galvas nokāruši, tikai kalsnais Nunjess zibināja savas zilās acis pāri salīkušajām mugurām.

Iesēdināju Nunjesu mašīnā un uzņēmu kursu uz mājām. Idiots es esmu, apaļš idiots! Nu, kas mani vilka aiz mēles teikt, ka neesmu Nunjesa aizbildnis? Kas tas par stulbu godīgumu uznāca? Ar divdesmit miljoniem kabatā es pats būtu uztaisījis Nunjesam jebkādus dokumentus! Kas pateikts tas pateikts, izlietu ūdeni nesasmelsi.

Turpmāk katru dienu no rīta vedu Nunjesu uz klubu un vakarā braucu pakaļ, šāds ritms kļuva par manu ikdienu. Pa vidam vēl mēģināju strādāt pats savus darbus, šis tas izdevās, šis tas neizdevās. Manā narkotiku tirdzniecības tēmā uzradās jauna informācija un pasākums kopā jau sāka izskatīties cerīgs. Vēl materiāls nebija gatavs publikācijai, bet daudz vairs netrūka. Un pienāca diena, kad klubs Herediano devās pirmajā valsts čempionāta spēlē ar Nunjesu sastāvā.

Spēle notika kādā pilsētā apmēram 100 km no Santjago, tribīnes bija pārpildītas. Protams, man tas bija jāredz, kaut arī futbolu necietu, bet tur taču mans Nunjess spēlēja (ak, šīs sentiments, no kurienes gan tas?). Par spēli plašāk nestāstīšu, tā jau pietiekami aprakstīta presē, piebildīšu tikai, ka mūsējie uzvarēja ar rezultātu 29:0. Arī visu vārtu autoru nav vērts pieminēt, kopš šīs spēles Nunjess kļuva par slavenāko spēlētāju pasaulē.

Kamēr Nunjess septiņjūdžu zābakiem traucās augšā pa slavas olimpa kāpnēm, manas lietas kļuva ar katru dienu sliktākas un sliktākas. Kādu rītu man piezvanīja un kāds sēcošā balsī teica:

–        Vespa, tu esi līķis!

Pēc pāris stundām pagalmā uzspridzināja manu automobili. Ko jūs darītu manā vietā? Protams, savācu visu naudu, ko mājās varēju atrast, atstāju Nunjesam zīmīti (vai viņš prot lasīt?) un ar pirmo lidmašīnu aizlidoju uz Spāniju.

Nepagrūtināšu jūs ar garlaicīgu stāstu par bēgšanu uz lidostu, slēpšanos Madridē un iznākšanu no pagrīdes pēc diviem gadiem, kad man draudējušie narkotirgoņi tika notiesāti. Klusībā cerēju, ka mani raksti to veicināja, jo no savu slēpņa Eiropā sūtīju tos neatkarīgajiem izdevumiem Kostarikā. Tikpat strauji kā ienācis manā dzīvē, Nunjess to arī atstāja, nabas saite tika pārcirsta vēl tā lāgā pat neizveidojusies, pēc kāda gada par pasaulē slavenāko futbolistu vairs nedomāju kā par „savu zēnu”. Manā sirdī kaktiņu bija izkarojis kārnais puika ar zilajām acīm, kuru paglābu no uzbrucējiem. Tagadējam žurnālu vāku varonim ar toreizējo zēnu kopīgas bija tikai zilās haskija acis. Nunjess ne reizi nebija mēģinājis ar mani sazināties, senjors Barka tagad vairs nebija treneris, bet Nunjesa aģents un menedžeris.

Iekārtojos darbā kādā Madrides izdevniecībā par korektoru, pelnīju vidēju aldziņu, bet nebiju arī pārslogots – darba laiks no tikiem līdz tikiem, pulksten sešos aizvēru aiz sevis izdevniecības durvis, visas darba lietas atstājot tai pusē. Protams, Nunjess no manas dzīves pavisam nebija pazudis, viņa zilās acis vērās manī no žurnāliem, reklāmas stendiem, televīzijas ekrāniem, kino reklāmām. Nunjesa zilās acis kausēja sirdis visos kontinentos, pat Antarktīdā gandrīz visās pētniecības stacijās pie sienas bija Nunjesa portrets. Viņš bija visur, Nunjess kā komēta traucās pāri zemeslodei aizvien lielākā ātrumā. Viņu pārpirka aizvien slavenākas un bagātākas komandas, lai arī kur Nunjess spēlētu, tā komanda  guva uzvaru pēc uzvaras ar graujošiem rezultātiem, Kostarikas izlase jau vairākus gadus ieguva ne tikai Amerikas kausu, bet arī pasaules čempiona titulu. Brazīlija varēja griezt zobus, bet zaudējums ar 37:0 nebija novēršams. Neslēpšu, kaut arī par futbolu īpaši neinteresējos, dzimtās zemes komandas galvu reibinošie panākumi man bija patīkami. Tā pagāja pieci labi un mierīgi gadi.

Biju apmierināts ar savu korektora darbu, kurā nebija vairāk briesmu kā aizmigt pie datora un nogāzties no krēsla. Dzīvei nebija tās sen kārotās zelta maliņas, Pulicera prēmija pat sapņos vairs nerādījās, bet neviens vismaz man nedraudēja un automobili nespridzināja. Infuzorijas tupelītes piedzīvojumiem bagātā dzīve, es prātoju, bet labi, ka tā. Reizēm, protams, bija garlaicīgi, iekšā atkal ierunājās slavaskārais velniņš, bet rimtā dzīve to drīz vien nosmacēja savā spilvenā. Tāpēc zvans no Kostarikas pustrijos naktī bija kā zibens spēriens no nekurienes.

–        Senjors Vespa? – zvanītājs kliedza klausulē. – Vai jūs mani dzirdat? Te Hesus Barka, Nunjesa menedžeris, es vairs nezinu nevienu, kam piezvanīt, jums nekavējoties jāatgriežas! Lūdzu, nekavējieties, tas ir dzīvības vai nāves jautājums!

Pa miegam centos atcerēties, kas ir Hesus Barka un kā viņš atradis manu tālruņa numuru, bet sarunbiedrs prata būt uzstājīgs. Viņa balsī bija saklausāms neviltots izmisums. Neko konkrētu neapsolīju, bet teicos padomāt. Nākošajā dienā darbā nokārtoju atvaļinājumu un devos uz dzimteni. Nekāda uztraukuma nebija, jo labi pazinu savu tautiešu talantu no jebkuras mušas uzpūst ziloni un pēc tam krist panikā no ieraudzītā. Senjora Barkas zvans man lika saausīties, jo tam noteikti bija kāds sakars ar Nunjesu, savādāk viņš man nebūtu zvanījis. Nebiju dzirdējis no viņa nevienu pateicības vārdu par to, ka godīguma lēkmē pasniedzu viņam atslēdziņu no miljoniem dolāru lādes.

Lidojums bija ilgs un garlaicīgs, Sanhosē ierados dziļā naktī. Biju saglabājis sava dzīvokļa atslēgu, tādēļ pirmām kārtām devos uz turieni, ar senjoru Barku varēju tikties arī rīt. Taksometrs apstājās pie manas mājas, es izkāpu un pavēros apkārt. Pagājuši pieci gadi, bet te viss pa vecam, nekas nebija mainījies. Tā ir mana iela, kur bērnībā ar puikām spēlējam bumbu un paslēpes. Tur tālāk ir skola, kur mācījos un pirmo reizi iemīlējos. Tur izkusuša asfalta pleķis – vieta, kur tika uzspridzināts mans automobilis. Uzkāpu piektajā stāvā un atslēdzu durvis. Protams, Nunjesa te nebija, kaut arī klusībā biju cerējis, ka atvēršu durvis un virtuvē sēdēs zilacains zēns un skatīsies televizorā kārtējo futbola spēli. Bet nē, dzīvoklī valdīja klusums un gaisā vēdīja pamestības smārds. Kā katakombās vai kapličā, padomāju. Ieslēdzu gaismu un redzēju, ka neviens te nav bijis ļoti sen – gar griestiem zirnekļu tīkli, pa grīdu izkaisīti dažādi krikumi. Peles, protams. Jūs noteikti esat bijuši pamestās mājās un zināt to smaku: peļu izkārnījumu un pelējuma smaka, sajaukta ar vientulības aromātiem. Tāda smaka ir vietās, no kurām aizgājusi dzīvība, kas zaudējusi garīgumu. Kā miesa bez dvēseles.

Izgāju no dzīvokļa un aizslēdzu durvis, šīs nav manas mājas. Šobrīd nav. Apturēju taksometru un devos uz viesnīcu.

No rīta piezvanīju senjoram Barkam un sarunāju satikties ar viņu viesnīcas restorānā pēc pāris stundām. Paēdu brokastis, pasūtīju kafiju un apmierināts ar sevi un pasauli gaidīju ierodamies senjoru Barku. Tas arī ieradās, nē – atjoņoju, savas minūtes divdesmit pirms norunātā laika. Aizelsies un sviedriem noplūdis tas atkrita krēslā man pretī un bez jebkāda ievada teica:ta visaugstāk dievmāte Marija, kāda laime, ka jūs tik ātri atbraucāt, senjor Vespa! Es esmu galīgā izmisumā un nezinu nevienu, kurš varētu man palīdzēt, varbūt pat jūs nespējat!

Senjors Barka izskatījās visai bēdīgi – rūtainais uzvalks bija saburzīts un klāts kaut kādiem traipiem, menedžera seja bija bāla, vaigi iekrituši un sen neskūti. Ne vēsts no pašapzinīgā augstākās līgas komandas trenera, kuru sastapu pirms pieciem gadiem. Izskatījās, ka senjors Barka ir gulējis ar visām drēbēm un noteikti ne gultā ar baltiem palagiem. Sagrābis rokās kafijas tasi, viņš sasārtušām acīm pavērās manī un sāka stāstīt:

–        Katastrofa, Senjor, pilnīga katastrofa! Nunjess ir pazudis un mani vajā vesels pulks finansistu, menedžeru un viņu nolīgtie okšķeri! Es esmu pagalam, pavisam pagalam! Jūs taču būsiet pamanījis, ka kādu laku par Nunjesu nav nekādu ziņu?

–        Nē, – es teicu, – man šķita, ka viņš vēl aizvien ir pirmā lieluma zvaigzne, par kuru runā visi un visur. Var jau būt, ka kaut ko esmu palaidis garām, pēdējā laikā dzīvoju visai klusi.

–        Nē, nē, jau kādu mēnesi nav nekādu ziņu! Man izdevās kaut kā vienoties ar presi, lai viņi nepublicē materiālus par Nunjesa pazušanu, bet viņš ir pazudis, neviens nespēj Nunjesu atrast! Kā ūdenī iekritis! Viesnīcā visas viņa mantas palikuša neskartas, kredītkartes, apģērbi, formas tērps – viss atstāts neskarts! Kādu brīdi domājām, ka viņš nolaupīts, bet nekādu pieprasījumi par izpirkumu nav saņemti. Teju visas pasaules policijas, FIB un Interpolu ieskaitot, meklē viņu dienu un nakti galvas nepacēluši. Saprotiet pats, Nunjess ir pārāk slavena un liela persona, lai tā vienkārši izgaistu, bez viņa viss pasaules futbols sagāžas kā kāršu namiņš, jo bez Nunjesa futbols vairs nav futbols, Neviens vairs negrib redzēt futbolu bez Nunjesa. Jūs taču esat žurnālists, senjor Vespa, jūs zināt, ka futbols sen vairs nav tikai spēle, tas ir daudzu miljardu starptautisks bizness? Bet ar Nunjesa pazušanu visa nelaimes tikai sākās. Senjor Vespa, jūs pat iedomāties nevarat, ko viņi man inkriminē!

Senjors Barka iedzēra lielu malku kafijas un aizrijās. Kārtīgi izklepojies un pie tam kļuvis gluži sarkans, viņš turpināja:

–        Saprotiet, viņi cenšas pierādīt, ka Nunjess un es kā viņa menedžeris, esam iznīcinājuši visus viņus spēlētājus! Saprotiet?  Viņi saka, ka Nunjess, spēlēdams viņu klubos, ir izsūcis talantu un spēkus no viņu spēlētājiem un tie visi kā viens tagad esot kā veci večuki un nespējot pat laukumam pāri pārskriet. Nunjess ir spēlējis visos lielākajos un slavenākajos kubos, tagad viņu par miljoniem pirktie spēlētāji bez Nunjesa ir pilnīgas nulles. Vai zināt kāds rezultāts bija gadsimta spēlei starp Minhenes Bayren un Herediano? Tehniskais zaudējums, senjor! Herediano neiznāca laukumā, jo spēlētāji nespēja pat paiet! Tas pats notiek visā pasaulē! Un šo klubu vadītāji tagad grib no manis piedzīt zaudējumus par daudziem desmitiem pasaules dārgāko spēlētāju! Protams, visi viņi ir apdrošināti, bet ne jau pret spēku izsūkšanu! Redziet, senjor Vespa, visas šī ķibeles sākās vienlaicīgi ar Nunjesa izgaišanu, un es esmu pilnīgi pazudis, ar mani ir cauri, senjor Vespa!

Asaras ritēja pa senjora Barkas neskūto vaigu un bira kafijas biezumos, viņš izskatījās tik mazs un neaizsargāts. Trakākais bija tas, ka nekādi viņam nevarēju palīdzēt, kaut arī neticēju stāstam par spēku izsūkšanu no futbolistiem. Nebija man arī miljonu, lai segtu kaut daļu nabaga menedžera zaudējumu. Lai no kuras puses skatītos, senjors Barka bija viens savās bēdās un nelaimēs. Tā arī pateicu.

–        Tā cerēju, ka jūs man varēsit kaut kā palīdzēt kaut vai ar padomu, senjor Vespa! Jūs taču bijāt Nunjesam tāds kā audžutēvs, domāju, – varbūt ar viņu uzturat sakarus. Ka ne, tad ne, laikam būs jābēg uz Bolīviju un atlikušo mūžu jāslēpjas džungļos. Ar dievu, senjor Vespa, bija patīkami jūs sastapt!

Senjors Barka piecēlās un vilkās uz izeju. Zemu noliecis galvu un sabāzis rokas saburzītās žaketes kabatās, viņš lēni izgāja pa durvīm un pēc brīža vairs nebija redzama pat viņa ēna. Vēl pirms pāris gadiem plaukstošs augstākās līgas komandas treneris, bet tagad … Man viņa no sirds bija žēl.

Samaksāju rēķinu, sēdos taksometrā un devos uz savu dzīvokli. Jāiztīra to un jāpārdod, biju labi iekārtojies Eiropā un ar Sanhosē mani saistīja tikai atmiņas. Atslēdzu dzīvokļa durvis, tajā valdīja tā pati pamestības smaka, tādēļ atvēru visus logus, lai kārtīgi izvēdinātu. Bija 21. jūlijs un ārā neciešama tveice, tagad tā ielauzās dzīvoklī un trieca ārā visas sastāvējušā ēnas. Ieslēdzu putekļu sūcēju un sāku tīrīt zirnekļu tīklus un peļu sagrauztos papīrus, strādāju cītīgi un galvu nepacēlis. Gribēju pēc iespējas ātrāk tik galā ar netīrību un sajusties kā pats savā mājā. Tīrīju dīvānu, kad sajutu, ka man aiz muguras kāds stāv. Jūs zināt, kāda ir tā sajūta, visai neomulīgi. Taisnības labad jāteic, ka man bija aizdomas, kas stāv aiz muguras, tas nevarēja būt neviens cits, jo dzīvokļa atslēgas bija tikai man un …

Es apgriezos un izslēdzu putekļu sūcēju, manī vērās pāris spocīgi zilu acu. Tas bija Nunjess, pilnīgi kails kā tajā 29. jūlijā pirms pieciem gadiem, kad satiku viņu pirmo reizi. Tas vairs nebija novājējušais zēns, Nunjess bija kļuvis par skaistu jaunu atlētu ar bronzas krāsas ādu un labi veidotu, muskuļotu ķermeni. Tā viņš tur stāvēja un skatījās manī, es nezināju ko teikt. Kļuva neomulīgi, kailais atlēts noteikti bija daudz stiprāks par mani. Nunjess paspēra soli uz priekšu, es atkāpos, zilās acis iedzalkstījās, viņš atvēra muti un teica:

–        Nunjess, man vajadzēja enerģiju, daudz enerģijas, Nunjess.

Viņš pieskārās sevi pie krūtīm, pagriezās un izgāja pa durvīm. Glaukts! Caurvējš ar skaļu blīkšķi aizcirta ārdurvis. Pieskrēju pie tām un atrāvu vaļām kāpņu telpā neviena nebija. Augšā aizelsusies kāpa mūžvecā kaimiņiene no blakus dzīvokļa un sveicināja mani:

– Sen neesat redzēts, senjor Vespa! Vai ceļojāt?

Patiesībā tas arī ir viss mans stāsts par Nunjesu, visu laiku dižāko un slavenāko futbolistu. Neviens viņu vairs nav redzējis, pazudis arī menedžeris senjors Barka. Par to rakstīja avīzēs. Nunjess nav aizmirsts, viņam ir daudz pielūdzēju, kuri izveidojuši tādu kā sektu un tic, ka Nunjess devies tieši debesīs un nu sēž līdzās Jēzum pie Dieva labās rokas. Citi uzskata, ka Nunjess bijis pats sātans futbolista tēlā. Vēl citi, un viņu ir vairākums, uzskata, ka Nunjess ar senjoru Barku bijuši afēristi un blēži, kur pamanījušies piemānīt visdižākos futbola profesionāļus. Avīzēs rakstīja par masveidīgo futbola klubu bankrotu vilni, neviens gan tieši Nunjesu tajā nevainoja. Rakstīja par kaut kādu futbolistu vīrusu, kurš pļāvis tieši pašus talantīgākos.

Es gan domāju, ka taisnība nav nevienam no viņiem. Manuprāt, Nunjess bija kāds pagursi zvaigžņu ceļotājs, kurš apstājies pie mums nedaudz atpūsties un uzkrāt spēkus. Un, kur gan var būt vairāk enerģijas kā futbola stadionā? Var jau būt, ka bija cūcīgi tā izpostīt neskaitāmu cilvēku dzīves sava labuma dēļ, bet mūsu pasaulē tā notiek katru mīļu dienu.

Interesanti, kur tagad ir Nunjess, kurš uz Zemes bija dižens futbolists?

2012 © Didzis Sedlenieks

« Older entries