Ūdensnakts

Nakts bija mēness un zvaigžņu pielieta; viegls, tikko jūtams vējiņš silti plūsmoja pār ezeru un kustināja jau dzeltēt sākušās lapas. Es sēdēju uz laipas un vēroju tālās gaismas spēli ezera ūdeņos. Vilnis aiz viļņa vēlās krasta smiltīs un tad kāda spēka vilkti tie atkal ieplūda atpakaļ ezerā.

 Tādas kā stabules skaņas atlidoja pār ūdeņiem. Es saausījos – kas gan šeit varētu spēlēt stabuli nakts vidū? Stabule skanēja aizvien tuvāk un tuvāk, bet pašu stabulnieki nekur nemanīja. Bāls mēness stars iemirdzējās līcī. Nē, nē, tas nebija stars, gaisma nāca no ūdeņiem un dzelmē varēja redzēt kustamies neskaidrus stāvus. Laikam taču māns, vai tad zem ūdens mīt kāds stabulnieks?

 Ūdens pašķīrās un krasta pļavā iznāca ūdensvīrs. Kas gan cits tas varētu būt, ja pasakās viņu apraksta tieši tādu? Šim arī bija zaļi mati un zaļa bārda, mugurā zaļas drānas un pat acis viņam bija zaļas. Ūdensvīram sekoja četras ūdensmeitas ar gariem, zaļiem matiem līdz pat papēžiem. Tās nesa lielu lākturi, bet ūdensvīrs brīnumskaisti spēlēja stabuli. Skaņas plūda ārā no stabules, spurdza apkārt kā putni, sasēdās apkārtējo krūmu zaros. Kāda ļoti zaļa skaņa nokrita tepat uz laipas un dziedāja tik brīnumjauki, kas es pat aizmirsu, ka atrodos uz laipas. Ūdensmeitas nolika lākturi zemē un uzsāka deju; tā bija rudens deja, atvadas vasarai. Brīžiem viņas slīdēja viegli kā pusnakts vēsma, brīžiem joņoja kā viesuļi, brīžiem krita zemā kā sniegpārslas klusā ziemas naktī. Ūdensvīrs spēlēja, meitas dejoja ap lākturi, es biju tā aizgrābts, ka nematīju vairs ne laiku, ne telpu. Vai patiesi ūdensmeitas mani pacēlušas virpulī un ūdensvīra stabules skaņās? Kā apreibis naktstauriņš es griezos ap lākturi, stabule tik spēlēja un spēlēja …

 Arī ūdensvīrs nesēdēja mierā un griezās dejā, neviens nepamanīja sārtumu debesmalā. Pēkšņi atlidoja žilbinoši sarkans saules stars un apsvilināja ūdensvīra zaļo bārdu. Pirmajam sekoja nākošais un drīz vien pa visu pļaviņu plosījās satrakotu saulstaru bars. Sudraba mēnesstari brīkšķēdami salūza un sabira ezerā, zvaigznes ar klusu nopūtu saruka aizvien mazākas un mazākas, līdz izdzisa pavisam. Ūdensvīrs ar meitām pārbīlī samuka ezerā un tikai ņirba pār klāju vēl liecināja, ka te kaut kas bijis. Saulstari trakoja visapkārt, spalgām putnu balsīm plosīja nakts klusumu. Tie uzbruka ūdensvīra stabules skaņām un rāva tās ārā no krūmiem un zariem, no austrumu puses nāca aizvien jauni un jauni saulstaru karapūļi. Es paliku viens rasas piemirkušajā pļavā, nebija vairs ne ūdensvīra, ne ūdensmeitu, ne stabules. Nē, tomēr bija gan kaut kas, pļavā stāvēja ūdensmeitu lākturis. Saulstari nesekmīgi centās tajā ielauzties, bet nespēkā sabruka un grabēdami bira zālē.

 Lākturis tagad stāv manā istabā uz plaukta, siltos vasaras vakaros tas atveras un iznāk ūdensvīra stabules skaņas, kas torīt tur paslēpās no niknajiem saules stariem. Līdz ar zaļajām stabules skaņām istabā rotājas arī trīs mēnesstari aplauzītiem matiem. Kad gar logu sāk grabināties saules stari, tie atkal paslēpjas lākturī. Tā es dzīvoju klusi un mierīgi, gluži kā ūdensvīrs savā ezera dzelmē.

 Didzis Sedlenieks, © 1979

Advertisements

Domas spēks

Margarita 5 bija pēdējo simts gadu lielākais atklājums, tēlaini izsakoties, tā atradās gandrīz vai līdzās Zemei – tikai astoņdesmit astoņu gaismas gadu attālumā. Modernie hipertelpas kuģi līdz tai var aizkļūt nedēļas laikā, bet pirms nedaudz vairāk kā simts gadiem tādu vēl nebija. Hipertelpas apguve tikko bija sākusies, notika daudzas avārijas un negadījumi. Margarita 5 atklāšana arī bija tāds negadījums – kuģis iznira no hipertelpas tieši līdzās  nezināmai planētai. Kuģa kapteinis tieši tobrīd baudīja savi piekto šīvakara margaritu, tādēļ arī planētai tikai dots tāds nosaukums, kaut gan daži vēsturnieki cenšas šo notikumu idealizēt un apgalvo, ka planēta nosaukta par godu kapteiņa vecākā palīga piecgadīgajai meitai Margaritai. Lai kā tur būtu, tika atklāta jauna planēta, kas gluži kā dvīņu māsa bija līdzīga Zemei – gandrīz tāda pati atmosfēra, jūras, ezeri, upes, tās diennakts bija divdesmit sešas stundas gara, arī kalendārais gads līdzīgs – 526 dienas un 14 mēneši. Saprātīgas būtnes netika atklātas, naidīga flora un fauna arī. Pirmatklājēji nolaidās uz Margaritas 5 un pēc ilgā ceļojumu jutās gluži kā mājās atgriezušies; tika izveidota pagaidu bāze un izsūtītas vairākas izlūkošanas patruļas nelielos lidaparātos. Pēc pāris stundām tie atgriezās un ziņoja, ka viss apkārt esot gluži kā uz Zemes tikai novērojuši kādu dīvainu parādību – vairākās vietās plešas lieli jo lieli brūni plankumi, viens no tiem tikai dažu desmitu kilometru attālumā no bāzes. Tūlīt tika aprīkots visurgājējs un komanda dažu vīru sastāvā devās izpētīt dīvaino plankumu. Tas patiesi izrādījās liels, apmēram deviņdesmit kvadrātkilometri, visu apkārtni līdz pat apvārsnim sedza tāda kā brūna seģene. Aši veica visas analīzes un konstatēja, ka brūnā viela ir bioloģiskas izcelsmes, tā ir kaut kas vidējs starp augu un dzīvnieku. Viss brūnais laukums bija viens organisms, bet tā funkcijas pagaidām nenosakāmas. Ekspedīcija atklāja arī vairākus dzīvniekus, kuriem visai nosacīti varēja atrast analogus uz Zemes – seškājaina antilope, plēvspārnis ērglis, vairāki sīki grauzēji. Bet viens zvēriņš pievērsa sev īpašu uzmanību, tas bija tādā pašā brūnā krāsā kā savādie lauki, tas turējās no svešiniekiem attālus, bet ļoti uzmanīgi visu notiekošo vēroja ar astoņām sarkanām actiņām. Laiku palaikam tas pacēlās uz pakaļkājām un ar atlikušajiem diviem kāju pāriem veidoja gaisā tādas kā zīmes. Ekspedīcija izdarīja visus vajadzīgos mērījumus un analīzes, nofotografēja un nofilmēja visu un devās atceļā uz bāzi. Ceļā notika neliels negadījums – visurgājējam salūza kāds piekares mezgls. Vīri centās bojājumu salabot, bet bez rezerves daļām tas nebija iespējams. Vecākais mehāniķis teica, ka bez šķērspievada zobratu remonta komplekta nekādi neiztikt. Nevienam negribējās soļot atlikušos astoņpadsmit kilometrus, bet izvēles nebija. Pēkšņi kāds no vīriem netālu no visurgājēja atrada nelielu koka kārbiņu, atvēra to un atrada tajā šķērspievada zobratu remonta komplektu. Vīri skatījās viens uz otru un nevarēja neko saprast – remonta komplekts nevarēja būt iekļauts visurgājēja aprīkojumā. Tomēr braucamais tika salabots un pēc nepilnas stundas vīri bija bāzē. Šeit viņus gaidīja vēl viens pārsteigums – līdzās pārvietojamajam plastmasas modulim bija uzradusies glīta guļbaļķu pirtiņa, no kuras patlaban nāca ārā ar dvieli apjozies vecākais kapteiņa palīgs putojošu alus kausu rokā. Pēc nelielas sarunas noskaidrojās, ka pirtiņa uzradusies tikpat negaidīti kā remonta komplekts. Atklājās vēl vairāki dīvaini atradumi – kāds no mehāniķiem centās paslēpt pornogrāfisku žurnālu sainīti, kas negaidot uzradies viņam tieši klēpī, vēl kāds no vīriem stīvi blenza uz gluži jaunu un lakā zaigojoši Ferrari, kas gluži kā no gaisa bija uzradies tieši līdzās viņu kuģim. Vīri sajutās apdraudēti, pameta visu un steigā startēja. Pēc vairākiem piedzīvojumiem, kas tieši nesaistās ar šo stāstu, izlūkkuģis laimīgi atgriezās uz Zemes un ziņoja par atklātajām zvaigznēm un planētām.

 To visu un vēl vairāk Prats Andersons izlasīja dokumentos, kas viņam bija izsniegti informācijai. Viņš noskatījās visus ierakstus, izpētīja pirmā izlūkkuģa „melno kastu” informāciju, noskaidroja, ka kuģī bijis liels daudzums alkoholisko dzērienu, kā arī avārijas sistēma minēto dzērienu gatavošanai pārgājiena apstākļos. Tāpat Prats uzzināja, ka kuģa ķīmiķis niekojies ar kaut kādu narkotiku izgatavošanu. Tas viss viņam lika domāt, ka uz Margaritas 5 notikušie brīnumi nav nekas cits kā dažādu vielu radītas halucinācijas. Prats bija reālists, viņš bija piedalījies vairākās izlūkošanas ekspedīcijās dažādās Visuma malās, bija ņēmis dalību pāris planētu kolonizācijā, bet tagad viņš bija uzņēmies rast skaidrību Margaritas 5 lietā. Prats uz šo planētu tika sūtīts ne bez nolūka, jo pirmās ekspedīcijas spektroskopiskās un ģeoloģiskās izpētes dati rādīja, ja Margarita 5 ir ārkārtīgi bagāta dažādiem minerāliem, tostarp uz tās lielos daudzumos bija atrodams bellatrīts, bez kā nav iespējami ceļojumi hipertelpā. Uz Zemes un tuvākajām planētām bellatrīta krājumi bijaniecīgi, tādēļ par Margritu 5 interese bija pastiprināta. Izvēle sūtīt šajā ekspedīcijā Pratu nebija nejauša – Prats Andersons bija tāds, ko mēs parasti saucam “vīrs ar zelta rokām”. Viņš nebija pārcilvēks, viņam nepiemita milzīgs spēks vai īpašas spējas – vienkāršs inženierītis tā ap gadiem trīsdesmit pieciem, neprecējies, ar vidēji labu veselību un apskaužamām darba spējām. Prats prata visu, viņš varēja uzcelt māju, salabot ūdensvadu, rīkoties ar submolekulāro analizatoru, prata vadīt visu veidu kuģus, lieliski orientējās fizikā un ķīmijā. Citiem vārdiem sakot, Prats Andersons bija tieši tāds vīrs, kurš nepazudīs nekādos apstākļos.

 Andersona kuģis iznira no hipertelpas tiešu tur, kur bija paredzēts – pietiekami tālu no Margarita 5 zvaigznes lai nesadegtu, bet pietiekami tuvu, lai varētu to redzēt ar neapbruņotu aci. Ap zvaigzni riņķoja vairākas planētas, bet tikai viena no tām bija Margarita 5, pārējās bija neapdzīvojamas un bez atmosfēras vai tinās dažādu indīgu gāzu mākoņos. „Kā jau visur,” domāja Prats Andersons. “Ja sistēmā kādai planētai ir derīga atmosfēra, tad citām noteikti būs kaut kāds sasodīts elles kokteilis.”

 Prata kuģis nolaidās tajā pašā vietā, kur bija nolaidusies pirmā ekspedīcija. Laukumā viss bija gandrīz tāpat kā pirms simts gadiem – pamestais plastmasas dzīvojamais modulis, dažas citas mantas un vecmodīgs visurgājējs. Nekādu pirtiņu vai Ferrari gan nekur nemanīja. Tiesa, tas viss bija krietni vien cietis no laika zoba, šo to bija pabojājuši dzīvnieki un viss apkārt aizaudzis ar zāli un zilganiem krūmiem. Neizejot no kabīnes, Prats datorā ievadīja vajadzīgos datus un komandas un viņa uzticamo robotu pulciņš ķērās pie bāzes nometnes izveides. Tie aizvāca un pārstrādāja visus vecos lūžņus, no ātri cietējošas želejas uzpūta dzīvojamo moduli, izvietoja pa perimetru vajadzīgos sensorus un citu aparatūru. Kad viss bija gatavs, roboti iespraucās atpakaļ savos konteineros un izslēdzās gaidīšanas režīmā. Tikām Prats Andersons lēni nokāpa pa trapu uz Margaritas 5, aplaida skatu apkārt. Iztīrītajā laukumā auga lekna zaļa zāle, attālus vīdēja mežs un Prats bija gatavs derēt uz ko vien vēlaties, ka aiz tiem krūmiem ir upe. Dzīvojamajā modulī viss bija sagatavots dzīvošanai: tur bija gulta un aparatūras vadības pults, neliela virtuvīte un produktu glabātava. Ārpusē atradās neliela piebūve instrumentiem, līdzās stāvēja pilnīgi jauns un ar pēdējām tehnoloģijām aprīkots visurgājējs.

 Pirmā nakts uz Margaritas 5 pagāja bez jel kādiem notikumiem, neviens sensors nekonstatēja kādu klātbūtni, neviens analizators neatklāja kaut ko naidīgu vai kaitīgu. Saule jau bija gabalā, kad ar kafijas tasi rokā Prats Andersons iznāca uz sava pagaidu mitekļa lieveņa un pavērās apkārt. Nekas nebija mainījies, tikai ārpus sensoru loka visapkārt nometnei uz pakaļkājām attupušies sēdēja kādi pārdesmit zvēriņi, par kuriem savā ziņojumā bija rakstījusi pirmā ekspedīcija. Tie neko nedarīja, tikai tupēja un blisināja savas sarkanās actiņas. „Hei, labrīt, knēveļi!”, Prats uzsauca zvēriņiem. Tie saausījās, bet citādi nekādu satraukumu neizrādīja. Pēc sātīgām brokastīm Prats atšķīra misijas rokasgrāmatas pirmo lapu. Tā, pirmais punkts – uzbūvēt nometni, izdarīts. Prats pievilka treknu ķeksi pirmajam punktam. Uzbūvēt perimetra novērošanas loku, izdarīts. Trešais punkts – pēc iespēja ātrāk palaist ģeoloģiskās un spektroskopiskās analīzes zondes. Prats izstiepa no piebūves konteineri ar zondēm, tās bija pilnīgi patstāvīgas ierīces, kas spēja strādāt diennaktīm ilgi visdažādākajās vidēs. Iestatījis vadības panelī vajadzīgos parametrus, Prats piespieda kādu taustiņu un divpadsmit lodveida zondes aiztraucās zilajās debesīs. Tagad tās mērīs un analizēs gaisu, nolaidīsies zem ūdens, raksies kalnos un uzkrās zināšanas. Pēc atgriešanās visi dati tiks ievadīti kuģa lieldatora atmiņā, kur jaudīgi procesori tos apstrādās, analizēs, šķiros un sagatavos lietošanai.

 Ar to arī pirmo neatliekamo darbu saraksts bija beidzies, tālāk rokasgrāmatā sekoja dažādi norādījumi par citas aparatūras uzstādīšanu un iestatīšanu, bet otrās lapas vidū sarkaniem burtiem bija rakstīts: „Noskaidrot pirmās ekspedīcijas halucināciju cēloni”. „Ko tur daudz skaidrot,” domāja Prats. „Dzēra, lietoja citas draņķības, pie tāda kokteiļa ne to vien ieraudzīsi”. Pagaidām šis norādījums nebija izpildāms, varbūt vēlāk kaut kas noskaidrosies, bet šobrīd Prats uzskatīja, ka pie visa vainīga pirmās ekspedīcijas apkalpe pati.

 Jau četras Zemes dienas Prats Andersons rosījās pa Margaritu 5, zondes bija atgriezušās un dati bija ļoti iepriecinoši – planētas dzīlēs bija tādi bellatrīta krājumi, kas varētu nodrošināt Zemes kosmosa kuģu lidojumus hipertelpā uz tūkstošiem gadu. Rokasgrāmatas 188. punkts – nosūtīt robotus izmēģinājuma raktuvju izveidošanai un bellatrīta paraugu ievākšanai. Prats Andersons atkal ievadīja vajadzīgos datus vadības panelī, roboti izlobījās no saviem konteineriem un aizripināja attālo kalnu virzienā. Pašam Pratam nekas īpašs vairāk nebija darāms, reizēm viņš devās medībās un konstatēja, ka daudzu šejienes dzīvnieku gaļa ir visai garšīga, apmeklēja arī vairākus brūnos laukus un neuzzināja par tiem vairāk kā jau bija uzzinājis no pirmās ekspedīcijas ziņojuma. Vienu gan viņš ievēroja – lauki lēnām pārvietojās un mainīja formu. Vienu dienu tie bija lielāki, citu dienu mazāki, arī krāsa tiem nedaudz mainījās. Ja brūnajai seģenei pieskaras, tā it kā saraujas. Tā pagāja Prata dienas un viņš jau prātoja, ka nebija nekādas vajadzības viņu sūtīt uz Margaritu 5, varēja uzreiz sūtīt kalnračus un veidot šahtas.

 Piektās dienas rītā Prats Andersons kā vienmēr iznāca uz lieveņa ar kafijas tasi rokā. Kā parasts naktī nekas nebija noticis, neviens sensors neko nebija konstatējis, bet aiz to darbības zonas šorīt sēdēja tikai viens zvēriņš, Prats bija iesaucis tos par daudzačiem, ap nometni tie tupēja katru rītu, tikai skaits mainījās.

„Labrīt, Andersona kungs, mani sauc Mika,” līdzās atskanēja sīka balstiņa.

Prats palēcās vismaz pusmetru gaisā, kafija izlija un viņš satraukti skatījās pēc runātāja – ne tuvumā, ne tālumā neviena nemanīja, nekāds cits kuģis nebija nolaidies! Kas tad runāja? Vai tiešām viņam arī sākušās halucinācijas?

 „Andersona kungs, es esmu šeit,” balstiņa teica.

 Prats paskatījās balstiņas virzienā, bet nevienu neredzēja, uz pakaļkājām attupies tikai sēdēja viens no daudzačiem.

 „Vai tiešām mani neredzat? Jūs taču skatāties tieši uz mani!”

 Prats vēl aizvien turēja rokā pa pusei izlijušo kafijas krūzi.

 „Tu esi tas runātājs?”, viņš teica daudzacim.

 „Protams, kas es, vai tad jūs tuvumā redzat vēl kādu?”, daudzacis atbildēja.

 „Novāciet tos savus sensorus, apsēdīsimies uz lieveņa un parunāsimies kā cilvēki.”

 „Kas tu tāds esi?”, Prats ar mokām izrunāja, acīm lielām kā apakštasītes blenzdams uz runājošo daudzaci.

 “Vai tad es nestādījos priekšā?”, tas teica. „Mani sauc Mika un es te dzīvoju.”

 „Un …, un …., un kāpēc tu runā cilvēku valodā?”

„Beigts var palikt, Andersona kungs, riktīgs jokupēteris! Jūs taču te tik ilgi esat, visu laiku domājat savā valodā, mēs visu noklausījāmies un iemācījāmies.”

 „Jūs? Jūs visi?”

 „Protams, mēs visi protam jūsu valodu un prieku sarunājamies!” daudzacis atbildēja.

Prats bija satriekts līdz sirds dziļumiem – tāds maziņš seškājains dzīvnieciņš un četru dienu laikā iemācījies tekoši runāt cilvēku valodā, turklāt ne tikai viņš viens – viņi visi!

 „Kā tad jūs noklausījāties?”, viņš vaicāja.

 „Andersona kungs, aizvāciet beidzot tos savus sensorus un uzvāriet arī man tasi kafijas. Tā taču pie jums pieņemts darīt, ko? Bet par noklausīšanos – to taču pat mazi bērni zina! Vienkārši dzirdam domas un viss!”

 Prats pastiepa roku un izslēdza sensoru tīklu, par Miku sevi nosaukušais zvēriņš pieskrēja viņam klāt un glīti apsēdās uz lieveņa.

 „Tā taču ir labāk, vai ne? Kafija man būs?”, Mika jautāja.

 Prats vēl nebija atguvies un neko neatbildēja, tikai skatījās uz līdzās sēdošo daudzaci.

 „Kas ir ar jums? Pirmo reizi mani redzat, vai? Labi, pats arī varu sev kafiju uzvārīt!”

 Mika aizšmauca garām Pratam un iemetās virtuvītē, Prats tikai dzirdēja, kā šņāc kafijas automāts, šķind krūzītes. Pēc brīža durvīs parādījās daudzacis Mika ar kafijas krūzi rokā.

 „Tā, tagad varam parunāt kā cilvēki,” viņš teica un iestrēba malciņu kafijas. „Pē, fui, kā jūs varat šitādu draņķi dzert! Tomēr, tradīcijas ir jāciena.”

 Prats sāka atgūties no pirmā pārsteiguma un arī iedzēra malku savas kafijas, daudz tu vairs nebija palicis, lielākā daļa izlija. Un sāka abi runāties, Prats izstāstīja, ka atlidojis no zvaigznēm, kam Mika ne visai gribēja ticēt, bet paurķējies cilvēka domās, atrada tam apstiprinājumu. Savukārt Prats uzzināja, ka Mikas tauta apdzīvo visu planētu un līdz pat zemieša atlidošanai neviens nav mācējis runāt. Dzīvojot viņi nelielās grupās, pārtiekot no saknēm un kukaiņiem, ko cauru dienu meklējot, bet pirms divām dienām viena grupa sākusi iekopt laukus, bet cita ķērusies pie meža lopu piejaucēšanas.

 „Iedomājies, cik tas vareni!”, Mika teica, uztraukumā palekdamies un ieliedams sev kafiju klēpī. „Līdz šim mēs nepratām runāt, bet tagad pēkšņi sākam darīt lielas lietas, valoda – tas ir spēks!”

 Kādu stundu tā runājies, Mika pieklājīgi atvadījās un teicās pēcāk piekāpt atkal, Prats Andersons centās saprast notikušo. Daudzačus viņš bija redzējis bieži, tie allaž tupēja ap viņa nometni, bija redzēti itin visur klejojam un rokamies pa zemi, tikai pie brūnajiem laukumiem viņu nebija. Ik reizi, kad viņš pietuvojās kādam daudzacim tuvāk, tas allaž attupās uz pakaļkājām un ieinteresēti skatījās viņā. Reizēm gan pārņēma dīvainas sajūtas itin kā kāds skatītos viņā no iekšienes, bet Prats vienmēr dzina tādas domas prom un saistīja to ar nogurumu.

 Nākamajā dienā Mika jau no paša rīta bija klāt un kopā ar viņu vesela delegācija. Daudzači bija atstiepuši nokautu antilopi un grozos saliktus augļus.

 „Tas jums, Andersona kungs, no mūsu cilts!”, teica viens no daudzačiem, iespējams, Mika.

 Uz priekšu iznāca cits daudzacis, augumā raženāks par pārējiem.

„Mans vārds ir Gunistars, esmu Buntu cilts virsaitis. Būšu ļoti pagodināts redzēt tevi šovakar mūsu deju laukumā uz Lielās Dienas svētkiem, Mika atnāks tev pakaļ.”

 Virsaitis pagriezās un cēli aizsoļoja pa zāli asti vilnīdams, pārējie rindiņā viņam pakaļ. Viens no daudzačiem pagriezās un pamāja Pratam ar četrām rokām reizē, droši vien Mika.

 Turpmākajā dienas daļā Pratam daudzači izkrita no prāta, jo darāmā bija daudz – atgriezās roboti ar bellatrīta paraugiem, viņu datu nesējos bija uzkrāts milzums informācijas par izmēģinājuma šahtu izveidi, ieža iegulu dziļumu un citām lietām. Tagad to visu vajadzēja analizēt, klasificēt un izdarīt secinājumus, tas aizņēma gandrīz visu dienu, Prats jutās pa īstam noguris, kad pēdējais robots bija ievietojies savā konteinerī.

 „Labvakar, Andersona kungs,” viņš izdzirda sev aiz muguras Mikas balstiņu. “Esmu ieradies vest jūsu uz dzīrēm!”

 Prats apgriezās un atkal bija iemesls brīnīties – Mika bija ieradies pajūgā, ko vilka divas seškājainas antilopes.

 „No kurienes tas pajūgs?”, viņš jautāja.

 „Andersona kungs, vai tiešām vēl nesaprotat? No jums mēs visu to mācamies, tas viss ir jūsu domās un atmiņās!”

 Pratam šermuļi pārskrēja pār muguru – cik dziļi manās smadzenes tie radījumi ielīduši? Tomēr neko neteica (un vai bija jēga kaut ko teikt, ja daudzači domas lasīja kā atvērtu grāmatu). Iesēdās ratos, Mika ar pātadziņu uzšāva antilopēm pa muguru un riksī laida uz ciematu. Pratam par lielu pārsteigumu līdz ciematam bija tikai pārdesmit minūšu brauciens, viņš bija gatavs likt galvu ķīlā, ka pirms dažām dienām te nekāda ciemata nebija. Sagaidīja liels pulks daudzaču, varbūt kāds simts viņu te bija, visi spiedās tuvāk Pratam un tīrā cilvēku valodā izsauca sveicienus un apbrīnu par viņa lielo augumu. Virsaitis bija izkrāsojies kā Lieldienu ola, galvu viņš bija rotājis putnu spalvām.

 „Sveicam tevi, Lielais Cilvēk Anderson, mūsu svētkos!”, viņš izsaucās. „Lai top tev zināms, ka šī ir Lielā Diena – diena, kad mūsu tauta sāk ceļu uz zvaigznēm!”, viņš sauca, zarainu nūju gaisā kratīdams.

 Runāja vēl daži augstmaņi, visi daudzināja virsaiti un gaidāmos Lielos notikumus, tam sekoja mielasts, dejas, mūzika, jautras sarunas un joku plēšana. Prats dabūja noklausīties gandrīz visas anekdotes no sava krājuma; kad satumsa, lāpu gaismā daudzači rāva vaļā „Yellow Submarine”, „Lady Jane” un citas dziesmas, ko Prats bija iemācījies dzīves laikā. Gandrīz līdz rītausmai jautrība sita augstu vilni, līdz Mika saposās vest Pratu atpakaļ uz viņa nometni. Pa ceļam Prats jautāja Mikam:

 „Par kādu Lielo Dienu un ceļu uz zvaigznēm virsaitis runāja?”

 „Kā, jūs vēl neesat sapratis? Mēs drīz lidosim uz zvaigznēm, īstām zvaigznēm, par kurām jūs man stāstījāt!”, tas atbildēja.

 „Un kā tad jūs domājat līdz zvaigznēm aizkļūt? Ne jau ar šitādu pajūgu!”

 „Kāpēc ar pajūgu, mēs uzbūvēsim kuģi un lidosim tāpat kā jūs, mēs jau gandrīz visu esam iemācījušies!”

 „Neko nesaprotu, Mika! Kaut arī esat no manas galvas visu nolasījuši, tomēr vajag arī pašiem kaut ko prast, savādāk nekas neiznāks.”, viņš teica.

 „Ek Andersona kungs, tas taču ir tik vienkārši – tiklīdz mēs kaut ko gribam, tas tiek izgatavots, tas rodas pats no sevis!”

 Tikām arī Prata nometne bija klāt, Mika atvadījās un devās mājup. Prats atgūlās gultā un nodevās pārdomām. Tātad, kādi ir fakti? Pirmkārt, pirms pāris nedēļām tuvumā nebija neviena ciemata, daudzači bija parasti dzīvnieciņi, kuri visu dienu pavada barības meklējumos. Otrkārt, viņiem nebija nekādu saziņas līdzekļu, bet viņi iemācījušies cilvēku valodu. Četru dienu laikā! Treškārt, līdz ar valodas apguvi viņi izveidojuši kaut kādu sabiedrisko iekārtu. Jāsecina, ka viņi ne tikai lasa domas, bet arī sasodīti ātri mācās no uzzinātā. Ceturtkārt … Pie velna, rīt Prats atkal izsūtīs zondes un paskatīsies, kas apkārt notiek!

 No rīta Prats piecēlās tā agrāk, palaida zondes un pieplaka pie ekrāna. Zondes pacēlās augstu gaisā un viņas skatam pavērās neticama aina – visapkārt bija dučiem ciematu, tur, kur viņš bija vakar, slējās īstena viduslaiku pils ar torņiem un aizsargmūriem, tālumā kūpēja melni dūmi. Prats aizsūtīja zondi tajā virzienā un iepleta acis aiz brīnumiem – tur pilnā gaitā strādāja pamatīgs metalurģijas komplekss! No tā kalnu virzienā veda dzelzceļš, bet no rūpnīcas nule izbrauca kravas sastāvs. Zonde rietumu pusē rādīja ne mazāk pārsteidzošu ainu – tur nule ūdenī bija nolaista “Queen Merry 2″ kopija, visapkārt čumēja un mudžēja no daudzačiem, visi kaut kur skraidīja un rosījās, bet neviens neko nedarīja.

 „Labrīt, Andersona kungs,” aiz muguras atskanēja Mikas balss.

 Prats pagriezās, tur stāvēja vēl vien brīnums – Mika šorīt bija ieradies ar divriteni, Prats pamanīja, ka tam ir „Schimano” pārnesumu pārslēgs. Ar visu firmas zīmi.

 „Tiešām satriecoši panākumi, Mika,” viņš teica.

 „Un kā vēl! Drīz mums būs viss, kas jums mājās ir!”

 „Klau, Mika, es šorīt vēroju visu šo jūsu izaugsmi, bet neredzēju, ka kāds strādātu, visi tikai skraida apkārt. Kā tad jūs dabūjat visas šīs lietas? Kaut vai tavu divriteni?”, Prats jautāja.

 „Es jau jums vakar teicu, atceraties?” Mika atbildēja. „Mums tas nav jātaisa, pietiek paskatīties jūsu atmiņās un viss ir skaidrs, pēc tam atliek tikai vēlēties un viss notiek.”

 „Tā vienkārši notiek? Bet materiāli? Kaut ko no nekā taču nevar izgatavot!”

 “Mīļais Andersona kungs, jūs vēl aizvien nesaprotat! Nu, iedomājieties kaut ko, ko ļoti vēlaties.”

 Prats tik un tā neko nesaprata, tomēr izveidoja prātā karstas vannas attēlu. Ne no kurienes materializējās vanna, tajā kūpēja karsts ūdens un pa putām peldēja dzeltena gumijas pīlīte.

 „Vēl aizvien nav skaidrs, Andersona kungs?” Mika jautāja.

 „Es redzu vannu, patiešām biju to iedomājies, bet kā tu to izgatavoji? Es redzu, ka tā ir no metāla, pīlīte ir no gumijas un putas smaržo pēc mana iecienītā vannas putu līdzekļa. Tas ir izgatavots no noteiktiem materiāliem, kur tu tos ņem?” – Prats jautāja.

 „Labi, stāstīšu visu pēc kārtas. Vispirms – mēs esam divdzimumu radījumi, bet jūs esat redzējis tikai vīriešus. Sieviešu dzimums ir tie brūnie laukumi, kas sedz daļu planētas. Šo lauku galvenais uzdevums ir radīt jaunus mūsu cilts pārstāvjus, tiklīdz kāds no mums to vēlas. Mazuļi ir jābaro, tādēļ laukumiem piemīt brīnumaina spēja pārvērsties par visu, vajag tikai iedomāties, bet izrādās, ka mūsu sievišķā puse spēj pārvērsties par IT VISU. Piemēram, jūsu prātā mēs redzējām lielas pilsētas, kur šurpu turpu skraida miljoniem cilvēku, mēs to vēlējāmies un mūsu sievišķā puse pārvērtās par miljoniem mūs, par mājām un kuģiem, rūpnīcām un arī šo divriteni. Drīz mēs būsim jūs apguvuši pietiekami un tādā pašā veidā uztaisīsim tieši tādu pašu zvaigžņu kuģi kā jums.”

 Tagad Prats saprata, vismaz saprata, ko vēl nesaprot. Viņš piesteidzās pie tālvadības pults un ievadīja vajadzīgos datus, debesīs pacēlās sudrabotā zonde, kas tikai pirms stundas bija atgriezusies. Tas ko viņš ieraudzīja ekrānā bija šokējoši – šīs stundas laikā bija izaugušas milzu pilsētas, ko savienoja ātrgaitas ceļi. Pa tiem joņoja automobiļi, kuros sēdēja daudzači, tomēr neviens nedz stūrēja, nedz pārslēdza pārnesumus. Okeāna krastā bija izaugusi izklaides pilsēta, ostā mudžēja jahtas, kazino griezās ruletes rati un pie krupjē galda pašas no sevis dalījās kārtis. Vispakārt mudžēja bariem vien daudzaču, tomēr neviens neko nedarīja, tikai skraidīja kā skudras skudru pūznī. Brūnie laukumi uz Margaritas 5 bija kļuvušie ievērojami mazāki. Tagad Prats saprata visu – brūnie laukumi bija universāla izejviela, no kuras varēja izveidot itin visu, tai skaitā arī pašus daudzačus, kuru droši vien jau bija vairāki miljardi.

 Zonde pārlidoja kalniem un Prats ieraudzīja to, ko nekādi necerēja redzēt – skatam pavērās paprāva armijas bāze ar vairākām raķešu šahtām un tankiem, ierindā soļoja daudzaču rotas un pulki ar ieročiem pār plecu. Vai tiešām Margarita 5 pārvērtīsies par Zemes kopiju ar visiem tās atbaidošajiem vaibstiem? Un, ko darīt ar uzdevumu? Ja Margarita 5 attīstās tādos tempos, tad drīz vien viņiem būs itin visi ieroči, kādi pazīstami cilvēkiem, tai skaitā atombumbas – kā tādos apstākļos lai uzsāk bellatrīta ieguvi? Mjā, uzdevumiņš nopietns!

 Mika uzkavējās pie Prata vēl pāris stundas, šajā lakā viņš līdz galam izprata visu notiekošo, tomēr neredzēja no situācijas nekādu izeju. Līdz ar vakara iestāšanos Mika atvadījās un ar savu velosipēdu devās mājup, zonde rādīja, ka tas vairāk nav vakarējais ciemats ar viduslaiku pili, tagad tā bija moderna metropole, pašā centrā atradās laukums un tajā slējās Eifeļa torņa kopija dabiskā lielumā.

 No rīta Pratu pamodināja neizturama dārdoņa, viņš atdarīja acis un izdzirda pērkondimdošu balsi: „Prat Anderson, Prat Anderson, vai tu mani dzirdi? Te runā imperators Gunistars, šīs planētas valdnieks un visuma pavēlnieks! Prat Anderson, es pavēlu tev nekavējoties aizvākties pie visiem velniem, savādāk tiksi iznīcināts!”

 Prats izskrēja no namiņa, virs galvas riņķoja vairāki „Apache” helikopteri, debesīs patlaban slaidu loku lieca bumbvedējs.

 „Prat Anderson,” turpināja dimdināt balss no debesīm. „Vācies prom, šis ir pēdējais brīdinājums!”.

 Pēkšņi pie sensoru loka parādījās pieci tanki un viens izšāva. Prata pagaidu namiņš sasprāga gabalu gabalos, pa gaisu aizlidoja plastikāta un sašķaidīto robotu gabali. Pa galvu pa kaklu Prats skrēja uz savu kuģi, ieleca tajā un ar maksimālu paātrinājumu startēja. Balss aiz muguras dimdināja: “Bēdz, svešzemniek, bēdz, tev nav vietas manā pasaulē!”

 Tikai nonācis drošā attālumā no Margritas 5, Prats atlaida sviras un atgāzās pret sēdekļa atzveltni. Viņa misija bija izgāzusies, daudzači dažu dienu laikā bija evolucionējuši līdz mūsdienu cilvēku civilizācijas līmenim un kaut kādā veidā pat ietekmējuši pašu radīto Zemes kopiju – viņiem bija globāls imperators. Savādi, to visu viņi bija smēlušies Prata Andersona prātā!

 Ko tagad darīt? Atgriezties mājās ar kaunu un ziņot par uzdevuma izgāšanos? Prats automātiski ieslēdza rāciju, it kā vēlētos nekavējoties ziņotu uz Zemi par izgāšanos. Tomēr radio klusēja, Prats atskārta, ka savādāk nemaz nevar būt, jo viņš atrodas pārāk tālu izplatījumā, radio signāli nevar iet caur hipertelpu, tātad Zemi tie sasniegs tikai pēc daudziem gadsimtiem? Gadsimtiem? Bet Margarita 5 atrodas tepat blakus, ja reiz daudzači ir apguvuši visu Zemes tehniku, tātad viņiem jābūt ari radio, bet Prata uztvērējs klusēja. Viņš pārslēdza frekvences, bet nekā – skaļruņos tikai kosmiskā fona sprakšķi. Prats noregulēja antenu tiešu uz Margaritu 5 un izpeilēja visu pret sevi vērsto puslodi. Nekā, pilnīgs klusums. Prats aizdomājās – viņš bija redzējis tik daudz mehānismu un elektroierīču, tur vajadzēja būt kādai dzirkstelei, kaut kam, kas rada sprakšķi, to VAJADZĒJA uztvert, armijai bija vajadzīgi sakaru līdzekļi. Bet planēta bija tikpat klusa un mierīgā kā pirms sešām dienām šeit ierodoties.

 Prats vadīja kuģi tuvāk planētai, radio klusē, vēl tuvāk – tas pats. Jau klāt atmosfēra, cauri tai – radio klusē. Prats nosēdināja kuģi iepriekšējā vietā, apkārt viss kluss un mierīgs, par nesenajiem notikumiem liecināja tikai saspridzinātais namiņš. Viņš izcēla no kuģa rezerves zondes un palaida tās lidojumā, ekrānā bija redzami zaļi lauki, meži un upes, šur tur ganījās dzīvnieki. Ne miņas no pilsētām, pat nevienas zaru būdiņas. Bariņos un pa vienam tuvumā klīda daži daudzači un cītīgi lasīja saknes un kukaiņus. Viss bija kā pirms trim nedēļām.

 Zonde aizlidoja kalnu virzienā, tur skaidri bija redzamas robotu izveidotās šahtas. Arī brūnie laukumi bija tikpat lieli kā iepriekš. Tagad Prats saprata visu – lai daudzači varētu attīstīties un radīt lietas, viņiem vajadzīgs nepārtraukts kontakts ar cilvēka prātu, tiklīdz tas pārtrūkst, viss sabūvētais atkal pārtop par viņu sievišķo daļu, bet paši daudzači par parastiem dzīvniekiem.

 Prats līksmoja – uzdevums paveikts un visas problēmas atrisināts! Uz Margaritu 5 nedrīkst sūtīt cilvēkus, tikai pilnībā automātiskus robotus, kuru konstrukcijā jāietver mnemoniskie viļņi, bet atmiņā drīkst būt tikai informācija par bellatrīta ieguvi un tā pārvadāšanai paredzētajām tehnoloģijām. Daudzači to nolasīs un aši vien izveidos robotus un citu tehniku darbiem šahtā un bellatrīta nogādāšanai automātiskos kravas kuģos. Tas arī viss, var doties mājup.

 „Labdien, Andersona kungs, man sauc Mika,” aiz muguras atskanēja sīka balstiņa. Prats pat neatskatījās, ielēca kuģī, aizdrīvēja lūku un startēja. Mika ar skatu pavadīja aizlidojošo kuģi, apvērsa akmeni un priekā iespiedzās par tur atrasto kāpuru.

 © Didzis Sedlenieks 2009

Lāča pakalpojums

Filistietis Ka gulēja uz Neptūna pavadoņa Io ledus garozas, viņš zināja, ka beigas nav tālu. Filistieša kosmosa kuģis bija avarējis kaut kur netālu, ar salauztiem locekļiem un ieplīsušu skafandru viņš ilgi te neizturēs. Filistietis bija veicis izlūkošanas lidojumu šajā planētu sistēmā un steidzies mājup ar labām ziņām – viņš bija atklājis planētu ar skābekļa atmosfēru, kas varētu kalpot par filistiešu tautas jaunajām mājvietām.

 Filistiešu planēta Karta atradās daudzu gaismas gadu attālumā no šīs planētu sistēmas, tā riņķoja ap zvaigzni Bestu kaut kur Andromēdas miglāja galaktikā, bet Besta bija mirstoša zvaigzne – tā atdzisa. Filistieši uzbūvēja nelielu kosmosa kuģu floti un izsūtīja tos izplatījumā meklēt jaunas mājas. Viens pēc otra kuģi atgriezās atpakaļ ar sliktām ziņām – planētu ar skābekļa atmosfēru nevarēja atrast. Tika atklātas neskaitāmas apdzīvojamas planētas ar dažādu gāzu maisījumu atmosfērām, dažas pat ar visai attīstītām civilizācijām, bet skābeklis gāzes formā kosmosā bija deficīts. Diemžēl. Toties vairākkārt filistieši bija sastapuši naidīgi noskaņotos rīgeliešus, kuri arī klejoja pa izplatījumu sev derīgas dzīvojamās telpas meklējumos. Tiesa, viņi nemeklēja planētas ar skābekļa atmosfēru, viņiem vajadzēja hlora un amonjaka mākoņus un skābes purvājus. Filistieši visiem saviem pilotiem izsūtīja norādījumus pārveidot savu skafandru un kuģu izskatu līdzīgi rīgeliešiem, lai izvairītos no nevajadzīgām sadursmēm.

 Ka bija aizlidojis tālāk par citiem filistiešiem, un galaktikā Piena ceļš atklājis planētu ar derīgu skābekļa atmosfēru. Viņš bija nolaidies uz šīs planētas, konstatējis, ka tā ir visai biezi apdzīvota, galveno populāciju šeit veido vidēji attīstīti siltasiņu mugurkaulnieki, pēc izskata pat līdzīgi rīgeliešiem, kuri tikai nesen atklājuši starpplanētu lidojumu iespējas, bet ārpus savas planētu sistēmas vēl nebija izkļuvuši. Filistietis Ka zināja, ka vietējie šo planētu sauc par Zemi, Māliem vai Dubļiem – to dažu mēnešu laikā, ko filistietis Ka pavadīja uz planētas, viņš vēl nebija pilnībā apguvis nevienu no pamatiedzīvotāju valodām. Ka bija izpētījis šīs planētas aizsardzības spējas un militāro potenciālu, tas bija vājš. Filistiešu flotei nebūtu grūti pārmākt zemiešu pretestību un ātri vien iznīcināt gan viņu ieročus, gan viņus pašus. Vietējā zvaigzne vēl bija pietiekami jauna un varēja nodrošināt filistiešiem dažu miljardu gadu mierīgu dzīvi. Turklāt, ja reiz atradās šī planēta, kaut kur izplatījumā atradīsies arī nākošā, par to Ka bija drošs, bija vajadzīgs laiks. Filistietis līksmes pārņemts startēja no jaunās planētas un ieprogrammēja sava kuģa datorā kursu uz Bestu. Lai iekļūtu hipertelpā, kuģim vajadzēja paātrināties gandrīz līdz gaismas ātrumam, tomēr filistieša kuģis netālu no šīs sistēmas planētas Neptūna sadūrās ar zemiešu palaistu izpētes zondi, kad kuģis vēl nebija sasniedzis ne pusi no gaismas ātruma.

 Filistieša Ka kuģa galvenais korpuss vienā mirklī pārvērtās putekļos, tikai paša Ka izturīgais skafandrs un glābšanas kapsula paglāba viņu no tūlītējas bojāejas. Tuvākā nosēšanās vieta bija Neptūna pavadonis Io, nedzīva, sasaluša ūdens un skābekļa klāta planētiņa. Ka bija smagi cietis, ar grūtībām viņš nosēdināja glābšanas kapsulu uz ledus. Nosēšanās nebija veiksmīga, kapsula gandrīz pilnībā tika sagrauta. Tomēr akumulatoros vēl bija nedaudz enerģijas un filistietis Ka ieslēdza avārijas signālu. Diez vai to uztvers kāds no filistiešu kuģiem, neviens no tiem nebija aizlidojis tik tālu, vienīgā cerība bija kāds zemiešu kuģis, kas varētu to uztvert .

 Kapsulā vēl bija nedaudz enerģijas, skafandrā vēl nedaudz skābekļa. Vienīgais, kas nebija gandrīz nemaz cietis, bija filistieša staru ierocis. Līdz ar Ka dzīvību lēnām izplēnēja arī cerība uz glābiņu, uz zemiešiem pazīstamo SOS signālu neviens neatsaucās.

 Pagāja vairāks dienas un naktis, filistietis Ka vēl bija dzīvs un gaidīja. Dziestošām acīm viņš raudzījās zvaigžņu piebirušajās melnajās debesīs. Kaut kur tur, tajā miglājā ir manas mājas viņš domāja. Pēkšņi Ka sadzirdēja raķešu dzinēja nolaišanās troksni. Ak, svētā Besta, glābiņš ir tuvu! Filistietis ciešāk satvēra ieroci – viņš ļaus zemietim sev palīdzēt, nogādāt uz kuģa un tad viņš zemieti nogalinās, ar viņa kuģi aizlidos līdz Saules sistēma robežai un no turienes nosūtīs ziņu uz dzimto planētu Kartu. Protams, viņš nesagaidīs filistiešus ierodamies, radio signāls ceļo pārāk lēni, tomēr agri vai vēlu tas sasniegs adresātu un viņa tauta zinās, kur meklēt jauno dzimteni.

 Gulošajam filistietim tuvojās skafandrā tērpts stāvs, Ka redze jau bija bojāta, viņš varēja saskatīt tikai nācēja stāva apveidus. Zemietis, Ka priecīgi nodomāja. Divas kājas, divas rokas – tik tiešām zemietis. Nācējs noliecās pār Ka un kaut ko jautāja, filistietietim nesaprotamā valodā. Sirdī iezagās šaubas, tādu valodu uz Zemes viņš nebija dzirdējis. Svešais noliecās pār Ka, atvienoja viņa elpošanas aparāta vārstu un pieslēdza tam caurulīti no savējā. Ka sagatavojās ievilkt dziļi plaušās dzīvinošo skābekli, glābējs pacēla ķiveres sejsegu. Ka ieraudzīja sevī veramies trīs saltu rīgelieša acu pārus. Nē, mēmi kliedza filistietis Ka, nē, tikai ne to, bet plaušās ielauzās indīgais amonjaka un hlora maisījums. Dziestošajā filistieša Ka apziņā kā pēdējā vēl turējās nožēla, ka viņa tautieši tā arī neuzzinās par jauno dzimteni. Vēl viņa prātam izšāvās cauro doma, cik tas ir ironiski, ka viņu nogalina rīgelieties, kuram pašam par planētu ar skābekļa atmosfēru nav nekādas intereses. Tik bezjēdzīgi…

 Uz Io ledus gulēja filistieša Ka līķis, bet no viņa elpošanas aparāta caurulīti atvienoja pārsteigts rīgelietis, kurš nekādi nevarēja saprast, kāpēc tautietis tik strauji nomira pēc pirmā elpas vilciena.

 Didzis Sedlenieks, © 2009