PLAŠĀ PASAULE

Pūlis saviļņojās kā paisuma vilnis un vēlās uz priekšu. Vējš ieklupa karogos un pacēla augstu pār galvām kā raibus brunčus, vārnas augstu pār viņu galvām dziedāja himnas. Bija novembra vidus, kad vienīgais siltums mājā nāk no svecītes vāzē.  Kāds kliedza: „Uz priekšu, draugi, tikai uz priekšu! Pie Divgalvainā Bērna, pie pestīšanas un glābiņa! Atbrīvo mūs, glāb mūs!” Glāb mūs, atbalsojās pūlī un cilvēku masa metās uz priekšu, saminot zem tūkstošiem kurpju un zābaku pirmītējo kliedzēju. Pūlis traucās uz priekšu, izplestas acis, vējā plīvojoši mati, atņirgti zobi un glābiņam pastieptas rokas. Lielākā daļa no viņiem Divgalvaino Bērnu nebija redzējuši ne acu galā, viņi tikai zināja, ka Bērns ir kaut kur priekšā, ka tas ir kaut kas dievišķs, kas nācis, lai pestītu viņus. Viņi bija dzirdējuši, ka ir tāds Divgalvainais Bērns, citi arī to nezināja, bet tik un tā skrēja citiem līdzi. 

Kurš gan varētu visu zināt labāk par Divgalvaino Bērnu, jo tieši es tas esmu, un mani viņi vajā. Kāpēc Divgalvainais? Ļoti vienkārši – man ir divas galvas un tieši tā ir mana lielākā nelaime. Es tik ļoti atšķiros no viņiem, ka, pirmo reizi mani pamanījuši, tie tagad vajā mani pa malu malām. Būt divgalvainam viengalvaino pasaulē nudien nav viegli. Es skrienu jau vairākas nedēļas, pūlis aug un aizvien mazāk ir vietu, kur paslēpties.

Es piedzimu kādā alā netālu no Divstāvu upes, tur mūsu senči ir dzīvojuši gadu tūkstošiem. Divstāvu upe ļoti atšķiras no jūsējām, jo pa zemi tek viena upe, bet virs tās vēl viena. Saulainās dienās var tai redzēt cauri un priecāties par zivju un nāriņu dejām. Ar ģimeni man nav paveicies, jo esmu jaunākais. Mana māte, Platkrūte, jau no mazotnes mani ienīda. Nezinu kādēļ, toties brālim Daudzrocim tika viss. Tēvu Trījkāji Trīsgalvi es neatceros, it kā esot aizceļojis man jau mazam esot tālu prom no dzimtās alas. Mūspusē visiem kaut kā ir vairāk nekā jūspusē. Man, piemēram, ir divas galvas, manam brālim Daudzrocim ir četras rokas, bet mātei sešas krūtis. Tas lieti noderēja, kad kaimiņu alā piedzima Piecgalviainais Bērns, mūsu māte gāja talkā to zīdīt. Bet tā jau ir sadzīve, mana lielākā problēma bija vientulība. Māte mani nepārtraukti sūtīja te sēnes upmalā pļaut, te speķa mušas pusdienām ķert, savukārt brālis Daudzrocis reti mani ņēma līdzi, kaut man tik ļoti kārojās doties viņam līdzi gan kākuļu medībās, gan vienkārši tāpat paklejot pa Runājošo Mežu. Reiz biju kaut ko nelāgu saēdies, vēders sāpēja un vien galva sāka vemt. Māte tik ļoti pārskaitās, ka iepļaukāja otru galvu. Tagad vēma abas un māte kļuva vēl dusmīgāka, es atkal aizbēgu. Itin bieži tā nācās skriet prom no siltās un garšīgās alas, tādās reizēs es slēpos dobumā zem Apgrieztā Vītola, satinos tā zaros un skatījos kā debesīs paslietajās saknē rotājas zilā un sarkanā saule. Kaut kur tālumā allaž bubināja kākuļi, tas nomierināja.

Tomēr kādu dienu man paveicās – Daudzrocis paaicināja līdzi zvejā. Uzcēlām laivu Augšējā upē un laidāmies pa straumi. Cik skaisti bija vērot apkārt un zem mums slīdošās ainas! Saules spīdēja, vējš bija viegli mēļā krāsā un tam bija nātru garša, man bija tik labi! Bet – ak, tavu nelaimi! – kādā vietā, kur upe nolaidās zemāk un teju skāra koku galotnes, slēpnī tupēja Pārnadzis. Tas ir visbriesmīgākais mūspuses zvērs – tas iet uz četrām kājām, ar četrām ķer un četrām ēd. Katras kājas galā viņam ir pa pārim briesmīgu nagu. Tā nu iznira no lapotnes Pārnadža smaidīgais ģīmis; mans brālis nemaz nenobijās, bet gan satvēra visās rokās airi blieza Pārnadzim tieši starp acīm. Pārnadzis laimē iespiedzās un ar četrām kājām satvēra manu brāli. Viņi cīnījās ilgi tomēr beigu beigās Pārnadzis pasniedza manu brāli ēdamajām kājām un tās viņu iestūķēja Pārnadzim tieši rīklē. Nebeigdams smaidīt, viņš sažļembāja Daudzroci sīkos gabaliņos un norija. Klunkt! Un nebija vairs man brāļa. Ķeramās kājas jau sniedzās pēc manis, bet es izlecu no laivas un niru aizvien dziļāk un dziļāk, līdz pašam Augšējās upes dibenam. Tad izkritu tam cauri un ievēlos Apakšējā upē. Pārnadži neprot peldēt, tādēļ biju glābts.

Saskumis vilkos atpakaļ uz alu – tik ļoti biju vēlējies doties līdzi Daudzrocim, bet te nu mēs bijām – ne vairs brāļa, ne zivju. „Kur Daudzrocis?”, māte uzreiz noprasīja. Tā un tā, teicu – Pārnadzis viņu sažļembāja. Māte dusmās iekliedzās, satvēra mani aiz abiem cekuliem un kā blieza abas galvas kopā, tā dzirkstis vien pašķīda un es zaudēju samaņu. Atguvos citā alā, tās sienas nesmaržoja un bija pelēkas. Pataustīju – tās bija cietas un aukstas, nevis tādas kā pie mums – mīkstas un smaržīgas, kas kalpoja par galveno iztikas avotu visai ciltij. Atpakaļ uz mātes alu doties baidījos, ka tik viņa neīsteno savus draudus. Vēl nesen viņa dusmās brēca, ka kādudien ielikšot man sēru starp galvām un tad bliezīšot kopā tā, ka uguns šķilšoties. Ne, ne, labāk doties Plašajā pasaulē laimi meklēt. Atradīšu sev citu alu tālu, tālu no dzimtās, prom no mātes un radiniekiem. Labāk būt bārenim svešumā, nekā peramajam zēnam savās mājās.

Spēru soli ārā no alas un ieraudzīju, ka tepat jau viņa ir, tā Plašā pasaule – upe plūst tikai vienā stāvā, debesis ir zilas, nevis zaļas, un kokiem lapas nez kāpēc zaļas, nevis zilas. Debesīs spīd tikai viena dzeltena saule. Aiz upes kaut kādi jocīgi radījumi ar gariem kātiem plūca zāli. Viņiem visiem bija tikai viena galva, pa pārītim roku un kāju, arī acis tikai divas un mute viena. Nožēlojami, ar ko tad viņi sarunājas, kad kļūst garlaicīgi? „Ehei!” – es uzsaucu radījumiem, „Vai nezināt kā nokļūt līdz Divstāvu Upei?” Biju iecerējis sameistaro plostiņu un laisties lejā pa Apakšējās upes straumi, kur nesniedzas Pārnadža briesmīgās rokas. Zāles plūcēji pacēla galvas un paskatījās uz mani. „Ārprāts!”, viens no tiem iekliedzās, viss pulks nometa plūcamos kātus un aizmuka. Negribat teikt neko, nesakiet, gan jau pats atradīšu ceļu!. Atvēru abas mutes platā smaidā un aizsoļoju gar upes krastu kaut kādā virzienā.

Plašā pasaule bija jocīga un nemīlīga, neviens krūms nepagāja malā un nācās tiem lauzties cauri. Ļoti gribējās ēst, jo viss apkārt bija tik negaršīgs. Pats trakākais, ka akmeņi bija cieti, ne kumosiņa nevarēju nokost. Kākuļu šeit vispār nebija, tikai kaut kādi spalvaini radījumi, kas mani ieraudzījuši allaž metās bēgt. Pārtiku no neveiklajiem, dažkārt tādi gadījās. Jocīgi radījumi – apaļš rumpītis, četras kājiņas, actiņas melnas un spožas, astīte. Reiz viens tāds iekoda man mēlē, nācās ar otru galvu ilgi pūst uz sāpīgo vietu.

Tā es klīdu pa Plašo pasauli, kur tikai viena saule spīdēja pie debesīm, bet naktīs lielākoties nespīdēja nekas. Reizēm redzēju jocīgos viengalvainos, līdzīgus tiem, kuri ar nūjām plūca zāli, tie vienmēr kliedzot aizbēga. Reiz iznācu mežmalā, manas drānas bija skrandās. Priekšā ar zaļu zāli apaudzis lauks, bet aiz tā bariņš jocīgu priekšmetu. Visi bija četrstūraini, visiem spīdīgi caurumi sānos un puļķis augšā, lielākoties puļķis kūpēja. Savāda tā Plašā pasaule, te katrs priekšmets atkārto iepriekšējo, viss tik vienāds un nav nekādas individualitātes. Gāju tuvāk, kaut kas iekšā teica, ka tur vajadzētu būt siltumam. Pielavījos vienam četrstūrainajam priekšmetam un tūlīt pat to pagaršoju. Pē, mīkstāks par šejienes akmeņiem, bet vienalga negaršīgs. Dzirdēju iekšā kādu runājam, uzmanīgi pabāzu vienu galvu pie spīdīgā cauruma. Tas izrādījās caurspīdīgs un varēja redzēt visu iekšā. Tad tādas izskatās viengalvaino alas! Iekšā bija plaša telpa, tajā galds, vairāki soli un pulciņš viengalvaino. Lielākie sēdēja pie galda, bet mazākie skraidīja apkārt. Pēkšņi viens no viengalvainajiem pamanīja mani pie cauruma. “Andr, tas tu?”, tas teica. Parāvu galvu atpakaļ. Dzirdēju iepriekšējo viengalvi sakām: “Aiztec, Vārav, paskaties, kas tur gar pakšiem grabinās. Andrs tas vai vienkārši blandoņa”. Lielā priekšmeta sānos atvērās caurums, par Vāravu nosauktais iznāca ārā un skatījās apkārt ar savām divām acīm. Neloģiski, padomāju – kā tad viņš var redzēt, kas notiek aiz muguras? Pielavīsies Pārnadzis un viņš pat iepīkstēties nepaspēs! Bet es nobijos, paskrēju mazliet tālāk un iespruku kādā citā priekšmetā, kur gaisma nedega.

Tavu nelaimi, priekšmets bija pilns ar visādām radībām! Kaut kādi mazi balti kliegdami aizspruka pa gaisu, man sānos iebakstīja viens no diviem izaugumiem uz melnraiba radījuma galvas, cits radījums ar gariem matiem man tā iespēra, ka kūleņu kūļiem aizlidoju pa gaisu un iekritu izkaltētas zāles kaudzē. Palīgā, es domās kliedzu abās galvās vienlaicīgi, negribu vairs Plašo pasauli! Ap man visi radījumi brēca dažādās balsīs. Dzirdēju viengalvi saucam: “Vārav, ņem dakšas, lapsa kūtī!”. Vāravs ar spīdekli vienā rokā un trejdeksni otrā palūrēja manā virzienā. Spīdeklis sāka trīcēt, Vāravs paleca atpakaļ kā mironi ieraudzījis. “Mārš!”, viņš sauca, “Mārš, tur kūti kaut kāds nelabais iemeties!” Uzmanīgi, kā bērni, kas zogas klāt vēl dzīviem kākuļiem, abi tuvojās man. Ddzīvnieki mani tā bija sadauzījuši, ka nevarēju lāgā pat elpu ievilkt. Vāravs ar trejdeksni iebakstīja man sānos: „Eu, kas tu tāds esi?” Es tikai iekunkstējos, vairāk neko nevarēju pateikt. Par Māršu nosauktais pienāca tuvāk. „Pasties, Vārav, viņam ir divas galvas!” – tas teica. Abi viengalvainie tuvojās acis iepletuši, Vāravs drošības labad turēja trejdeksni gatavībā. „Man dikti sāp sāns,” beidzot nomurmināju. „Dzi, Vārav, kazi – zirgs šo būs saspēris. Varbūt kāda riba lauzta?”, teica Māršs.

Abi sabāza savas vienīgās galvas kopā un ilgi par kaut ko apspriedās. Es tikai saklausīju atsevišķas frāzes. „Viņš jāsit nost un jāparok,” teica Vāravs. „Paga, paga, varbūt tas nav nekāds purva vells, bet vienkārši kroplītis?”, čukstēja Māršs. Kādu laiku tie sprieduši, galu galā nosprieda mani nemaitāt nost, vedīšot mājā, pabarošot un vātis padziedināšot. Vāravs un Māršs balstīja mani no abām pusēm, sāns neganti sāpēja. Kaut kā aizklumburojām līdz siltajam priekšmetam un iegājām iekšā, es tiku noguldīts uz mīkstiem deķiem. Trīs mazie viengalvji bija saspiedušies bariņā un bailīgi lūrēja gar galda malu uz mani, viena no manām galvām piemiedza viņiem ar aci. Mazie iesmējās un aizskrēja. Tikām Māršs bija sagatavojis siltu ūdeni un lika tajā mērcētas lupatiņas man pie sāniem. Tagad varēju viņu labāk apskatīties – Māršs attāli atgādināja sievieti, tikai krūšu bija pārāk maz, Vāravs būtu cilvēks kā cilvēks, bet arī viņam visa kā bija par maz. Mazie vienglavji vispār ne ar ko neatšķīrās, tādi paši kā lielie tikai proporcionāli mazāki.

Mani pabaroja ar siltu viru, iedeva padzerties baltu šķidrumu, teica, ka tas esot piens. Vispār garšīgi, mazliet atgādināja taukmušas. Es atslābu, sāns vairs tik dikti nesāpēja, jutos visai omulīgi. „Es esmu Vāravs”, teica lielākais viengalvis. „Šīs mājas saimnieks, tā mana sieva Mārša, aiz galda mūsu bērni – Toms, Roms un Sīla. Bet, kas tu tāds esi?”

Sāku stāstīt visu no paša sākuma – par alu, māti, brāli, Pārnadzi un bēgšanu Plašajā pasaulē. Tā un tā, teicu, man nepatīk Plašā pasaule, te nekas nav ēdams un viss ir cilvēkam nedraudzīgs, te ar akmeņiem var zobus salauzt, bet dzīvnieki visi pārāk dumji un bēg. “Piemēram, kākulis,” es teicu. ” Kākulis ir gudrs dzīvnieks un to grūti noķert – tu viņam pielavies un kākulis tevi pamana. Tad jāskatās uz citu pusi, kākulis saprot, ka tu vairāk viņu neredzi un mierīgi ganās. Medniekam tad sāniski vai atmuguriski jāiet tuvāk kākulim un viņš jāsaķer.” Pažēlojos, ka šejienes zvēriņi visi kā viens mūk atpakaļ neskatīdamies.

Vāravs ar Māršu ilgi smējās un ar rokām pliķēja sev
pa gurniem. „Kākulis!”, viņi caur smiekliem sauca. „Tu zini, kas ir kākulis? Mūsu mazā Sīla tā sauc savu zābaciņu! Varbūt pinduntiņš arī jums mājās ir? „Ir, protams,” es  nopietni teicu. “Pinduntiņš ir lielā kākuļu sitamā vāle!”. Nu abi smējās vēl trakāk, Vāravs apkrita augšupēd un jocīgi valstījās. “Vai, nevaru vairāk,” viņš sauca, “par pinduntiņu mazā Sīla sauc savu spilventiņu!”

Tā viņi iztaujāja mani labu laiku, bet viss tiem šķita tik smieklīgs. Galu galā abi pagura un teica, ka esot jāiet pagulēt. Padevuši labunakti, Vāravs ar Māršu un mazajiem viengalvjiem aizgāja uz citu telpu. Dzirdēju Māršu sakām: „Lādzīgs tas Divgalvainais Bērns, smieklīgas lietas stāsta, bet šķiet, ka nabaga kroplītim galviņās kaut kas sagriezies šķērsām. Varbūt aizvedam viņu uz pilsētu pie daktera? Pēcāk būs labs palīgs mājās, bērniem arī viņš patīk.”. Kādu laiku viņi tur vēl runājās, bet to es nedzirdēju, jo beidzot biju aizmidzis siltā un mīkstā vietā. Viena galva sapnī redzēja dzimtenes aromātiskās klintis, bet otra kaut kādu murgu par Pārnadžiem.

Pēc vairākām stundām kļuva gaišs, tas esot rīts un sākoties jauna diena. Atkal tiku sātīgi pabarots. „Tagad mēs tevi vedīsim uz pilsētu pie daktera,” teica Mārša. “Kas ir dakteris?”, pajautāju. “Tas ir tāds cilvēks, kas labo citus cilvēkus. Apmēram kā kalējs, tikai citādāk.” Tik un tā nesapratu: “Bet, kas ir kalējs”. Mārša iesmējās un atmeta ar roku: “Nevaru tev, dumuķīt, uzreiz visu pastāstīt! Kalējs ir apmēram tas pats, kas dakteris, tikai rīkojas ar dzelžiem.”.

Vāravs izveda mataino dzīvnieku, kas mani vakar tik sāpīgi saspārdīja. Zvērs bija liela auguma, izrādās, ka mati tam aug ne tikai uz galvas, bet arī pie dibena. Dzīvnieks dīdījās un laiku pa laikam bolīja baltas acis pār plecu manā virzienā. Kļuva neomulīgi. „Nebaidies,” teica Vāravs, „tas ir tikai zirgs.”. Vāravs aizveda neganto lopu pie kādas kastes ar jocīgiem rimbuļiem sānos. Daudzrocis reiz stāstīja, ka tāltālās zemēs aiz jūrām un kalniem dzīvojot cilvēki, kuri tādās kastes braukājot apkārt. Tas esot Spindāls. Pajautāju Vāravam, vai kasti tiešām tā sauc, viņš atkal sāka smieties un pliķēt sev pa ceļgaliem. „Oi, tu nu gan pateici! Rati tie ir, tikai rati, bet vari saukt tos par Spindālu, ja vēlies!”.

Spindālam priekšā tika piestiprināts matainais dzīvnieks, pie galvas tam piesēja dažādas auklas, laikam jau stūrēšanai. Bet dzīvnieks visu laiku nikni blenza uz mani, sprauslāja un grozīja galvu. Tad pacēla aizmugures matus un nobēra zemē kaudzi jauki smaržojošu bumbuļu. O, tas uzvēdīja bērnības atmiņas un mātes Platkrūtes pienu. Ja grasījos pagaršot bumbuļus, bet atsteidzās Vāravs ar Māršu, sasēdināja mazos viengalvjus Spindālā, uzšāva ar stibiņu matainajam pa muguru un tas raiti aizrikšoja, velkot Spindālu ar visiem mums sev līdz. Spindāls, vai rati, kā Vāravs to sauca, nebija īpaši ērts, tas neganti kratījās un laiku pa laikam sāpīgi iebelza gan te, gan tur. Muļķīgs izgudrojums, pie sevis domāju, daudz ērtāk būtu aiziet kājām, nevis kratīties Spindālā. Tomēr izvēles nebija.

Tuvojāmies ļoti lielam māju kopumam, jau no tālienes varēja redzēt daudz lielu ēku (tajās dzīvojot viengalvji), debesīs slējās neskaitāmas caurules, kas izvirda melnus dūmus, bija dzirdama savāda duna. Ceļš veda pilsētā caur lieliem vārtiem, pie tiem stāvēja viengalvji ar cirvjiem rokās. Ceļs bija klāts vienādiem apaļiem akmeņiem, tie bija cieti un Spindālis šausmīgi kratījās. Mārša pārsedza man pār galvām segu: “Pilsētas bērni mēdz būt nejauki un mest ar akmeņiem kroplīšiem un garā vājajiem.” Cik nejauki bērni, padomāju, bet kāpēc mani slēpt? Es taču esmu normāls cilvēks, ne kroplītis, ne garā vājais. Tikām matainais dzīvnieks mūs veda aizvien dziļāk un dziļāk pilsētā, ēkas slējās aizvien augstākas un aizsedza ar savu kuplumu sauli. Visapkārt valdīja krēsla un nelabas smakas, gar ceļa malām steberēja viengalvju pulki – pelēkas sejas, salīkušas muguras, tievi locekļi un gandrīz visi klepoja.

Vāravs apturēja mataino zvēru pie kāda neliela nama, kas nokvēpis melns tupēja lielo māju ieskauts, tā logos nebija gaismas. Izkāpām no Spindāla, piegājām pie melnā nama, pie durvīm plāksnīte ar uzrakstu „Dr. med. V. A. Hermankrutibāls – cilvēku un dzīvnieku slimības, profilakse, kremācija un izvadīšana ar godu”. Vāravs pieklauvēja, pēc laba brīža aiz durvīm atskanēja šļūcoši soļi. Noskrapstēja atslēga, aiz durvīm kaut kas nokrita un saplīsa.

„Labdien, cienītais dakter Hermankru …” teica Vāravs sveicienam. „Liecieties mierā, Vārav, pietiks tikai ar dakteri, nav vajadzības nosaukt visu to garo penteri. Kāds saslimis vai nomiris?”. Vāravs paspieda dakterim roku un teica: “Mums brālēns no ārzemēm atbraucis, jūtas mazliet savārdzis. Varbūt apskatīsiet?”.

Dakteris kaut ko nomurmināja un ar mājienu aicināja mūs ienākt. Pa līkām un netīrām kāpnēm uzkāpām otrajā stāvā, biju pārsteigts, jo dzimtenē tikai upes bija vairākos stāvos. Alas nekad. Iegājām spoži apgaismotā telpā, kāds te bija mēģinājis tīrīt, jo visapkārt varēja redzēt putekļu švīkas. „Nu, rādiet šurp to savu brālēnu,” teica dakteris, apsēzdamies pie neliela galdiņa. Mārša noņēma man no galvām segu un dakterim atkrita mute vaļā: „Kas tas par ķēmu? Kur tādi brālēni dzīvo, ko?” Vāravs jau kaut ko gribēja teikt, bet Mārša pasteidzās pirmā: “Viņš jau no dzimšanas tāds, viņiem tur ārzemēs vide slikta. Laikam problēma ar gēniem.”.

„Un, kas viņam kaiš?”, jautāja dakteris. Mārša pārmetoši paskatījās viņā: „Jūs taču esat dakteris, izmeklējiet viņu!”.  Dakteris V.A. ar garo nosaukumu vēlēja man apsēsties viņam pretī un iespīdināja spīdekli tieši kreisās puses sejā. „Atver muti un saki āāā!” dakteris nokomandēja. Es atvēru labās puses galvas muti, jo kreisās puses galvai biju cieši aizmiedzis acis dēļ spilgtās gaismas un neko neredzēju. „Nejēga!”, iebrēcās dakteris. „Otru muti ver vaļā.” Es atvēru abas. Dakteris ilgi bakstīja man ar koka nūjiņu kaklos un beigu beigās atzina, ka caurmērā nekas nekaitot, bet esot neliels faringīts. “Kas ir faringīts?” es painteresējos. “Rīkles iekaisums, nejēga! Nevajag plikām kājām pa peļķēm skraidīt un mazāk vajag bļausties. Še tev tabletes, pa vienai trīs reizes dienā.” Dakteris izbēra uz galda sauju mazu ripiņu nelāgi sarkanā krāsā. “Visticamāk jau nepalīdzēs,” dakteris vēl piebilda.

„Un ar galvu? Ar galvu viņam viss kārtībā”, pajautāja Vāravs. „Viņš tā jocīgi runā.”. Dakteris piecēlās kājās un pikti teica: “Kā var būt kārtībā ar galvu, ja viņam tās ir veselas divas? Viena galva ir kārtībā, par otru neko nezinu, jo divas galvas tā vai tā ir nekārtība.” Tomēr dakteris ar nelielu āmurīti paklaudzināja man pa galvām ieklausījās – vai abas skan vienādi. „Vispār vesels,” teica dakteris. „Vairāk vai mazāk vesels. Vairāk vesels nekā slims, es skaidri izteicos?”.

Jau grasījāmies doties prom, bet dakteris mūs vēl aizturēja, izvilka no aizgaldes mazu aparātiņu. “Vienu mazu bildīti piemiņai,” viņš teica. Uzzibsnīja balta gaisma, aparāts iedūcās un no tā izbīdījās četrstrūraina lapiņa. Atvadījāmies no daktera, sasēdāmies Spindālā un devāmies atpakaļ uz Vārava un Māršas māju. „Tad viss ir taisnība, ko tu stāstīji?, jautāja Vāravs, kratīdamies vienā taktī ar ceļa grambām. Protams, ka taisnība! Vai tad es nezinu, kas un kā ir manā dzimtenē? Jocīgs tas Vāravs.

Mājās siltumā un jaukumā atguvos no brauciena uz pilsētu, te viss bija tik tīrs un maigs, te valdīja prieks un līksmība. Pretstatā pilsētas drūmumam un netīrībai. Mārša mani iepazīstināja ar dzīvniekiem, kuri vakar mani bija savainojuši. Matainā vārds bija Bārs, savukārt ragainā – Maija, mazie baltie esot vistas. Visus kopā tos saucot par Mājlopiem. Matainais Bārs skaļi iekliedzās un atkal pablenza uz mani naida pilnu aci, drošības labad pakāpos pāris soļus atpakaļ. Izskatījās, kas es viņam galīgi nepatīku un, kas to lai zina, kādas ļaundarības perinās viņa matainajā galvā.

Pagāja diena un pienāca vakars, stāstīju Māršai, Vāravam un mazajiem viengalvjiem par savu dzimteni, viņi skaļi smējās un šķita, ka no šiem smiekliem pat gaismekļi spīd spožāk. Naktī abas galvas sapņoja vienu un to pašu – kā es dzīvoju te kopā ar viengalvjiem, kā sadraudzējos ar mataino Bāru un citiem mājlopiem. Abas galvas miegā smaidīja, jo pēc ilgās klejošanas es atkal jutos kā mājās. Labās mājās.

No rīta Vāravs nezkāpēc nesmējās kā viņdien, arī Mārša izskatījās noraizējusies. Redzi, viņi man rādīja baltu papīra lapu, aprakstītu maziem, melniem burtiņiem. Lapā bija arī attēls – mēs visi daktera istabā. Zem attēla bija rakstīts: “Vakar Dr. med. V.A. Hermankrutibālu apmeklēja savāds viesis – divgalvains radījums, tas bija ieradies kopā ar piepilsētas zemniekiem Vāravu un Māršu. Acīmredzot zemnieki viņu atraduši un nolēmuši piejaucēt, bet Dr. med. V.A. Hermankrutibāls apgalvo, ka viņiem uz to neesot nekādu tiesību. Tādās pašās domās ir viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Viņš pastāstīja: „Divgalvainais radījums ir vai nu no Dieva, vai Velna, visticamāk no pirmā. Iespējams, ka tā ir kārtējā Viņa atnākšana.” Arī pilsētas Valde sliecas domāt, ka radījums ir jāpārvieto no zemnieku sētas uz pienācīgu mitekli pilsētā.”.

Es neko nesapratu, bet Mārša paskaidroja, ka tās esot sliktas ziņas un pilsētnieki tīkojot mani iegūt sev. Kāpēc? Man te pat ir labi un nekur negrasos iet. Vismazāk jau uz netīro pilsētu. “Tu nepazīsti pilsētniekus,” teicas Vāravs. “Viņi paņem visu, ko iekāro, viņi nevienam neprasa atļauju.” Mārša vēl piebilda, ka, ja lietā iejaucas bīskaps Interdrupats, tad galīgi glābiņa neesot. „Tev jābēg prom,” teica Mārša. Kā prom? Kāpēc? Uz kurieni? Nē, es vēlos palikt tepat ar Vāravu, Māršu, mazajiem viengalvjiem un Mājlopiem. Arī ar mataino Bāru.

Dienas otrajā pusē pie mājas pieripoja liels Spindāls, to vilka veseli četri matainie. No Spindāla nolēca kāds viengalvis, atvēra durtiņas un skaļā balsī teica: „Viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats!” No Spindāla trausās ārā viscaur melnā tērpies viengalvis, tam galvā bija smaila cepure ar sarkanu lodes un zibens attēlu. Seja tam bija garena un dziļam grumbām izvagot, virs smailā zoda kā plēsta sprauga rēgojās mute. No cepures spraucās ārā sirmu matu kodeļas, bet zem tām – pāris sarkanu acu. „Tātad tu esi tas Divgalvainais Bērns?”, viengalvis vaicāja. Cik muļķīgs jautājums, es tuvumā neredzēju nevienu citu divgalvaino. Viengalvis pienāca klāt un sāka mani aptaustīt – pagrozīja galvas, pacilāja rokas. „Hm, hm,” bīskaps pie sevis murmināja. „Laikam derēsi! Savāds tu esi, bīstams neizskaties, būsi piemērots Atnākšanai!”

Vāravs ar Māršu stāvēja maliņā ne vārda neteikdami, laikam jau tam bīskapa bija liela vara pār viņiem. Mazais viengalvis Sīla sāka skaļi raudāt. “Aizvāciet bērnu,” bīskaps iebrēcās. “Bet tu,” viņš vērsās pie manis, „tu marš iekšā karietē!”  Kur man jāiet? „Tur!”, iekliedzās bīskaps un parādīja ar pirkstu uz lielā Spindāla durvīm. Bīskapa pavadonis izvilka smailu priekšmetu un iebikstīja man: „Kusties veicīgi!”.

Iekāpu Spindālā, tūlīt aiz manis bīskaps. Šis Spindāls noteikti bija labāks, tā gaita bija līgana un sēdeklis mīksts. Bīskaps sēdēja man pretī un durstīja asiem skatieniem. “Vai nav Dieva dāvana, ko?” viņš teica it kā man, it kā sev. “Laikam jau Viņš uzrauga mūsu gaitas, par to nevar būt šaubu. Vienmēr, kad kļūst pavisam slikti Viņš sūta mums kādu no saviem dēliem kārtības atjaunošanai.”

„Piedodiet,” es teicu bīskapam. “Te būs kāda kļūdiņa ieviesusies, mans tēvs nav tas – kā jūs viņu nosaucāt? – Dievs. Mans tēvs bija Trejkājis Trejgalvis, bet viņu es lāgā neatceros – aizceļojis jau sen.” „Tā?” bīskaps atbīdīja tālāk cepuri no acīm. „Trīs kājas, saki? Trīs galvas? Kļūst interesantāk, tik tiešām interesantāk!” Šaurā mutes spraudziņa pavērās smaidam, vismaz sākumā man tā šķita, bet, smaidam kļūstot platākām, atiezās divas rindas baltu zobu. Tik baltu, ka tie atgādināja nažu asmeņus.

Līdz pat galapunktam bīskaps vairs neteica ne vārda, sēdēja tik savā sēdeklī, virpināja pirkstos zizli un savā nodabā kaut ko murmināja. Skatījos viņā un prātoju – neizskatās īpaši sirsnīgs šis viengalvis. Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, kas bijis mans tēvs? Tikām Spindāls pieripoja pie kādas lielas ēkas pilsētā. Tai bija ļoti augsts un smails jumts un šauri logi, pašā jumta smailē atradās melna lode ar zibeni. Mani ieveda milzīgā telpā, tā bija stāvgrūdām pilna viengalvjiem. Tie snaikstījās un staipījās lai labāk redzētu ienācējus, bet bīskaps mani paņēma pie rokas un pa līkām kāpnītēm uzved uz paaugstinājuma. „Redziet!”, iesaucās bīskaps, „skatiet vaigā Tā Kunga dēlu! Suminiet, krītiet ceļos, pielūdziet Divgalvaino Bērnu! Viņš nācis izpirkt jūsu grēkus, viņš sūtīts piedot visiem!”.

Pūlis uzgavilēja, līdz pašiem milzu telpas augstajiem griestiem uzlidoja tūkstošbalsīgs „Suminām!”, kas daudzkārtīgi atbalsojās sienās „ .. minām … minām … minām …”. Pūlis murdēja, daudzi priekā meta gaisā cepures, sievietes stiepa man pretī mazos viengalvīšus un sauca: „Svētī, svētī mūsu bērnus!”. Tikām bīskaps atvēra nelielas durtiņas aiz muguras un pačukstēja: “Ej lejā!”. Un pagrūda. Es tenteru tenteriem ievēlos mazā būcenītī, vienā pusē tam atradās šauras kāpnes uz leju. Pa tām nokāpis, nonācu citā kambarī, tajā atradās tikai sols un vairāk nekas. Logam priekšā bija restes. Paraustīju durvis – aizslēgts.

Aiz loga vakaru nomainīja nakts, tad uzlēca saule, mani pabaroja un ietērpa citās drānās. Gluži kā meitenei uzvilka mugurā baltu garu kleitu ar sarkanām bārkstīm gar apakšmalu un piedurknēm, uz krūtīm tā pati melnā lode un zibens, kas rotāja lielās ēkas jumta čukuru. Ik pa pāris stundām bīskaps mani veda augšā pa slepenajām kāpnēm, izveda uz paaugstinājuma lielajā telpā un lika sanākušajiem klanīties un sumināt mani. Es neko nesapratu – kāpēc mani tur gūstā, kāpēc neskaitāmas reizes dienā ved atrādīt uz paaugstinājuma?

Tā pagāja diena pēc dienas, to skaits man jau sen bija zudis, aiz restotā lodziņa redzēju kā koku lapas no zaļām kļūst dzeltenas un visbeidzot pavisam nobirst. Kaili zari sniedzās pret debesīm, kas tagad vairs nebija zilas, bet lielākoties pelēkas. Visa pasaule kļuva pelēka un auksta. Pēc kārtējiem uznācieniem lielajā telpā, nokāpu lejā savā kambarītī un apsēdos uz sola. Drīz atnāca arī kalpotājs, kurš, kā katru dienu, atņēma man balto kleitu. Lai nenosmērēju, viņš teica. Tupēju uz sola un skatījos ārā pa logu, sarkana saule grima aiz kokiem kaut kur tālumā, pa visām spraugām spraucās iekšā pilsētas smārds.

Pēkšņi pie loga kāds pieklauvēja, paskatījos āra un ieraudzīju Vārava seju. „Netaisi troksni,” viņš teica, izvilka nelielu robainu nazīti un sāka graizīt restes. Darbs vedās lēni, bet pēc pāris stundām vairāki stieņi bija pušu, kopīgiem spēkiem tos atliecām un es izlīdu ārā. Vāravs stāvēja uz sienai pieslietām kāpnēm, „Ātri, ātri kāpjam lejā un laižamies lapās”, čukstēja Vāravs. Mēs nokāpām zemā un skrējām prom pa ielu, neviens mūs neredzēja, jo pilsētu klāja piķa melna tumsa. Izskrējām pa pilsētas vārtiem, tur stāvēja Spindāls ar mataino Bāru, Spindālā sēdēja Mārša un trīs mazie viengalvji. Aši ielecām arī mēs un aiztraucāmies tumsā.

„Mums jābēg,” teica Mārša, “jābēg prom tālu uz svešām zemēm, kur mūs neviens neatradīs. Kad bīskaps uzzinās, ka esi izbēdzis, viņš sāks vajāt ne tikai tevi, bet arī mūs, mocīs un spaidīs, lūkos izdibināt, ko zinām par tevi. Tādēļ mums jau šonakt jātiek pēc iespējas tālāk prom.). Kāpēc jābēg? Kāpēc bīskapam būtu mūs jāvajā? Vāravs uzšāva ar stibu matainajam Bāram pa muguru: „Vai tad vēl neesi sapratis, kādēļ tu bīskapam esi vajadzīgs?” Nē, to es nesapratu gan, kaut gan biju lauzījis par to abas savas galvas visu laiku, ko atrados gūstā. Un Vāravs stāstīja — pilsētā kļūstot aizvien sliktāk un sliktāk, viengalvji kurnot un plānojot padzīt pilsētas valdi un bīskapu. Tā bijis jau agrāk, bet vienmēr bīskaps to skaidrojis ar Dieva dusmām, allaž atradis kādu Dieva dēlu, kas nāk ar piedošanu un grēku izpirkšanu. Pēdējos piecdesmit gados bijušas jau trīs atnākšanas, un vienmēr cilvēki pēc tam nomierinājušies un kādu laiku pilsētā valdījis miers. Pirms vairākiem gadiem bīskaps kaut kur atradis radījumus ar trim kājām un trim galvām, pasludinājis to pa kārtējo Dieva dēlu un visi grēki tikuši izpirkti.

Trīs kājas un trīs galvas? Bet tas taču ir mans tētis! Tātad viņš nav no mums aizgājis, bet nonācis šeit, Plašajā pasaulē! Kas ar viņu noticis? “Tev to būs skumji uzzināt,” teica Vāravs. “Ar viņu notika tāpat kā ar visiem citiem Dieva dēliem – viņš upurēja sevi pārējo cilvēku grēku izpirkšanas vārdā.”.

„Pilsētā vakar tika izlīmēti paziņojumi, ka jau rīt tu, jaunais Dieva dēls, iepriekšējā dēla brālis, upurēsi sevi pasaules glābšanas labad,” piebilda Mārša. Tātad mans tēvs bija miris un arī man rīt būtu jāmirst? Kāda nežēlīga ši Plašā pasaule! Nežēlīga, cietsirdīga, asinskāra. Vāravs tikām turpināja: „Rīt tevi vajadzēja izvest lielajā pilsētas laukumā, tur tu tiktu uzsēdināts uz lielas, melnas lodes un bīskaps sāktu burvestību negaisa izsaukšanai. Viņam tas vienmēr izdodas! Zibens tevi pārvērstu pelnos un caur to pasaule būtu glābta un visi grēki piedoti. Tas ir tūkstošiem gadu vecs rituāls un neskaitāms skaits Dieva dēlu jau tā nākuši un ziedojušies.”

Nonācām pie upes. Visapkārt valdīja akla tumsa, tikai bālās zvaigznes augstu debesīs deva kādu gaismas mazumiņu. “Mums jāatvadās,” teica Mārša. “Mēs iesim uz rietumiem, tu uz austrumiem. Nevaram palikt kopā, jo tevi visur pazītu un līdz ar to mums neizdosies paslēpties.” Ilgi atvadījāmies, apskāvu visus viengalvjus, kur pret mani bijuši tik labi un pat dzīvību izglābuši, paši sevi iegrūžot bēgļu gaitās. „Varbūt tas tev noderēs, nezinu,” atvadoties teica Vāravs. “Tu minēji, ka esot ieradies no citas pasaules, bet tur, aiz tiem kalniem atrodas kāda veca aka. Stāsta, ka tai neesot dibena un laiku pa laikam no tās izlidojot kaut kādi spārnoti mošķi. Bīskaps to aku ir nolādējis un cilvēki tai iet ar līkumu. Varbūt tas ir tavs ceļš uz mājām?”

Vāravs ielēca savā Spindālā, sparīgi mājot ardievas, piecas bālas sejiņas aizbrauca tumsā. Es atkal biju viens visā Plašajā pasaulē, bija auksts un vējš vilka cauri pat biezajam Māršas iedotajam džemperim. Skumīgi vilkos projām naktī un domāju – vienā pasaulē mani vaino brāļa bojā ejā, otrā ar savu ierašanos esmu labus viengalvjus iegrūdis nelaimē. Varbūt pār mani ir lāsts un manai apkārtnei ir lemts allaž iet postā? Lai kā arī būtu, jāmeklē vecā aka, varbūt tas kaut ko atrisinās.

Atausa pelēks rīts, pa nakti bija salis un visu apkārt klāja sudrabaina sarma, es gāju pa ceļu pretī kalniem, kas tinās miglā kaut kur tālu, tālu priekšā. “Divglavainais Bērns!”, turpat netālu kāds iekliedzās. Paskatījos tajā virzienā un ieraudzīju vienglavi, kurš savā Spindālā bija pielēcis kājās un blenza manī. Es metos prom pa ceļu, skrēju kā nemanīgs. Skrēju tik traki, ka galvas sitās viena pret otru un jutu, ka kreisās puses galvas labā auss jau sāk uztūkt no nemitīgas dauzīšanas. Tomēr ātrumu nesamazināju un skrēju tālāk, lēcu pār grāvjiem, lauzos cauri krūmiem un meža biezokņiem. Pa dienu slēpos grāvjos un zvēru alās, pa naktīm skrēju un skrēju, bet kalni cik tālu bija, tik tālu palika. Vajātāju pulks kļuva aizvien lielāks, pēc nedēļas jau mani vajāja kāds pussimts viengalvju kājām, Spindālos un sēdus uz matainajiem zvēriem. Nevaru iedomāties, kas notiktu, ja viņi mani noķertu, slepkavīgus saukļus neviens gan nesauca. Lielākoties vienglavji gribēja man tikai pieskarties, citi vēlējās vest atpakaļ pie bīskapa. Bet es tik skrēju un skrēju, apavi nodila, Māršas dāvātais džemperis saplīsa drisku driskās.

Pēc vairākām nedēļām vajātāju pulks bija pieaudzis tiktāl, ka izskatījās pēc tautas pārcelšanās uz citu dzīves vietu. Greznos Spindālos brauca turīgie ļaudis, viņus pavadīja kalpotāji jāšus uz matainajiem zvēriem, bet pašā greznākajā Spindālā ar četriem melniem matainajiem brauca pats viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Kopš nedēļas viņš bija pievienojies vajātāju pulkam un neatstājās no manis ne mirkli. Es biju ātrāks par viņu matainajiem zvēriem, bet daudz ātrāk arī paguru un nācās kaut kur slēpties. Tā skrienot un slēpjoties kalni tomēr kļuva tuvāki un beidzot nonācu to pakājē.

Skatījos uz stāvajām sienām un klintīm, bet aiz muguras, karogiem plīvojot, tuvojās milzīgais vajātāju pulks. Izejas nebija, vajadzēja rāpties, jo senā aka atrodas viņpus kalniem. Nemaz nezināju, ka tik veikli protu kāpelēt pa klintīm, laikam biju to iemācījies bērnībā tvarstot taukmušas. Arī vajātāji neatpalika, vairums rāpās tāpat, citi nespēja noturēties pie klintīm un nogāzās, bet viņu vietā nāca aizvien jauni un jauni vajātāji. Turīgie vienglavji sev pa priekšu sūtīja kalpus, tie dzina klintīs āķus un sēja virves, pēc tam saimniekus kā taukas klimpas stīvēja augšā kalnā.

Kalnu virsotnes sedza sniegs, es nežēlīgi salu tomēr kārpījos uz priekšu. Aiz muguras sniegā un ledū kūņojās sekotāji. „Pielūdzam!” viņi kliedza, „Svētī mūs, Divglavainais Bērns!” Arī sniegotās virsotnes palika aiz muguras, ar pēdējiem spēkiem rāpos lejā no kalniem otrā pusē. Laiku pa laikam garām palidoja kāds no vajātājiem, kuriem nebija pieticis spēka, viņu pulks bija ievērojami sarucis. Vieni biji gājuši bojā kalnos, citi sapratuši, ka nespēs tiem pārkļūt un devušies atpakaļ, tomēr vajātāju pulks vēl bija paliels. Visveiksmīgāk kalniem pāri bija ticis bīskaps, viņa kalpi pārstiepa kalniem pāri ne tikai pašu bīskapu Haipolītu Interdrupatu, bet arī viņa lielo Spindālu un visus četrus melnos matainos zvērus.

Kalnu otrā pusē vajāšana atsākās ar jaunu sparu, aiz tiem pletās liels līdzenums līdz pat apvārsnim, kaut kur tālumā jau bija redzama aka. Spēki sāka zust, bet spītīgi turpināju, bīskapa melnie matainie zvēri un greznais Spindāls nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Vēl simts soļi, vēl piecdesmit, „Apstājies, Bērns, tu neesi vēl savu upuri nesis!” pa Spindāla lodziņu sauca bīskaps. Ar vienu galvu atskatījos – viņš bija tuvu, tik tuvu, ka mataino zvēru karstā elpa skāra manu seju. No otras akas puses tuvojās vēl kāds vajātāju bars, bet viņiem par priekš klupdami, krizdami steberēja daži viengalvji. Pieskrēju pie akas un atspiedos pret grodiem, elpas trūka un aukstais gaiss sēkdams plūda man plaušās. Ko gan šajā brīdī saka mans rīkles iekaisums? Pēdējo dažu mēnešu notikumi bija klajā pretrunā ar daktera teikto. Lai nu kā, te bija aka, te arī bīskaps, kurš nupat kāpa ārā no sava Spindāla. Bet akai no otras puse pēdējiem spēkiem tuvojās …

„Vārav! Mārša! Ko jūs te darāt?”, es izbrīnīts iesaucos. Vāravs sabruka pie akas, jo bija sev uz muguras sasēdinājis visus trīs mazos viengalvjus. “Mūs noķēra,” viņš elsa. ”Gandrīz noķēra, bet tagad laikam visam beigas …”. Vāravs skumīgi nokāra galvu, Mārša ar abām rokām apskāva mazos. No vienas puses mums tuvojās bīskaps ar maniem vajātājiem, no otra puses – pārējie, bijām ielenkti no visām pusēm un vienīgā izeja bija akā. Varbūt tur apakšā ir ūdens un es vienkārši noslīkšu? Vienalga, atpakaļceļa tik un tā nav! „Nāciet līdzi!” es teicu Vāravam un Māršai, „Te tāpat nav palikšanas, viņi saķers jūs un nomaitās! Lecam?”  Vāravs un Mārša ar mazajiem vienglavjiem pienāca tuvāk un pieķērās man pie rokas. Bīskaps spēra vēl soli uz priekšu: „Nāc, Dieva dēls, nāc, tu esi izredzētais lielajam upurim!”. Viņš pastiepa roku un gandrīz skāra mani, es atliecos atpakaļ un iegāzos melnajā caurumā. Man pie rokas cieši pieķērusies Mārša un virtenē mazie, aiz viņiem Vāravs. Lidojām tukšumā, vējš svilpoja ausīs, ar milzu ātrumu tuvojāmies neizbēgamajam atrisinājumam. Virs galvas atskanēja griezīgs kliedziens, paskatījos uz augšu – melnajam paltrakam plīvojot, mums sekoja viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Nenoturēja līdzsvaru un iekrita? Turpināja mani vajāt? Atriebās viņa paša tautieši? Droši vien to nekad neuzzināsim, bet notika brīnums – virs galvas strauji attālinājās viens balts plankums, bet zem mums tikpat ātri tuvojās otrs.

Iegāzāmies pienbaltā miglā un zuda laika un telpas sajūta, kaut kur līdzās kūņojās mani draugi, bet nedaudz augstāk klaigāja bīskaps. Kritām un kritām, līdz migla pašķīrās un mēs ar pamatīgu šļakstu iegāzāmies upē. Zemāk pamanīju koku galotnes, tātad esmu mājās! Mēs atrodamies Augšējā Upē? “Nirstiet!” es uzsaucu ceļabiedriem, “nirstiet līdz pašam dibenam, mums jātiek Apakšējā Upē!”. Un mēs nirām, Mārša ar Vāravu aizspieda mutes mazajiem vienglavjiem, mēs nirām un atkal kritām. Vēl viens plunkšķis, un atradāmies jau Apakšējā Upē. Glābti! Augstu virs galvas plūda Augšējā Upe, tajā ķepurojās kaut kas melns. No visaugstākā koka galotnes pastiepās ārā Pārnadža smaidošais ģīmis, četras rokas ķēra, četras turēja, četras stūma mutē. Viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats atvadījiās no abām mums zināmajām pasaulēm. Sažļembāts.

Izpeldējām krastā un laimīgi atlaidāmies spilgti dzeltenajā zālē, virs galvas lidinājās viegli mēļi mākonīši, zaļajās debesīs ar kājām pa priekšu aizlidoja kāsis pingvīnu. Es atkal biju mājās! Nolauzu gabalu no līdzās esoša laukakmeņa un pasniedzu viengalvjiem: „Ņemiet, šim ir zemeņu garša!”.

Nu, ko, esmu laimīgi izceļojies pa Plašo Pasauli un varu teikt godīgi – man tā nepatika! Tajā viss bija pārāk pelēks, pārāk auksts un pārāk vienāds. Tajā viengalvjus var atšķirt tikai pēc apģērba! Palīdzēju viengalvjiem piecelties un devos savas dzimtās alas virzienā. Pavei, tur augstu klintīs zum taukmušu spiets, klau – kad tie krūmi pamuks malā, redzēsim, kas tur trokšņo. Jā, jā, tie ir kākuļi! Viengalvji grozīja galvas uz visām pusēm aiz brīnumiem atvērtām mutēm. “Un te nekad nav auksts?” pajautāja Mārša. “Nekad!” es atbildēju.

„Kur blandies. Divgalvainais?”, jau iztālēm sauca mana māte Platkrūte. „Marš sēnes pļaut!” Izlikos nedzirdam, lai pati iet sēnes pļaut! Māte vēl kaut ko klaigāja, bet mēs aizgājām garām – kaut kur tālāk jābūt brīvai alai, kur varam apmesties. Ar laiku izēdīsim klintīs jaunus dobumus un visiem būs gana vietas – gan man, gan viengalvju ģimenei. Uzvēdīja vējš ar nātru garšu un mēs aizbridām tālāk pa spilgti dzelteno zāli.

© Didzis Sedlenieks 1978 – 2011

 

 

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: