SUDRABA VABOLES

1.

Tālumā aiz kalniem atkal bija dzirdamas lielgabalu zalves, lielākiem sprādzieniem sekoja dūmu mākoņi, ko vējš slinki stiepa garumā, kamēr tie pagaisa. Tad nāca jauna zalve, un viss sākās no sākuma. Jau kuro gadu viens un tas pats, prātoja Baba Hasans al Fatari, cik sevi atceros, viens un tas pats. Tikai varas mainījās, bet karš ilga visu Babas mūžu un pusi viņa tēva mūža. Kaut kādā bezjēdzīgā kaujā tēvs arī bija kritis, Baba nevarēja atcerēties, kādas varas pusē tēvs bija karojis un kāda vara viņu nobendējusi. Vajadzēja iet un viņš, Babas tēvs, gāja, šāva, kamēr kādu dienu nepārnāca. Tā Baba bija uzaudzis bez tēva un jau desmit gadu vecumā kļuvis par saimes vienīgo un galveno vīrieti. Tagad viņam bija trīsdesmit pieci, bet grūtā dzīve viņa ārieni vairāk vērta par piecdesmitgadnieku – pleci sagumuši, kādreiz melnie mati lielākoties sirmi, arī bārdā sudrabs vien. Tumšās acis dziļi iegrimušas, sejā aizvien krasāk iegriezās grumbas. Nū, Baba uzsita ēzelim ar nūju pa krustiem, un tas slinki turpināja kāpienu kalnā. Baba atgriezās no tirgus, kur uzpircējs Samīrs bija viņu apkrāpis kā tādu sievieti – par divdesmit kaltētām kazādām tikai neliels maišelis rīsu un divdesmit paciņas cigarešu. Nelietis, tas Samīrs, Baba klusībā pukojās, suns kraupainais, kāda man daļa par viņa grūtībām? Man tās kazādas arī no gaisa nekrīt! Tā sevī prātodams, Baba Hasans al Fatari pa akmeņaino taku kāpa kalnup – ēzelis mazo maišeli mugurā pa priekšu, viņš nopakaļus. Pilsētā tagad pilns ar amerikāņu karavīriem, visu izrīko un māca kā dzīvot, dažus noķer un iesloga, citus no gūsta atbrīvo. Kad bija krievi, viss notika tāpat, tikai raķetes tolaik nelidoja tik tālu un šuravi bija daudz sliktāki karotāji par amerikāņiem. Kas man no tā? Nekas, itin nekas, tikai amerikāņi pērk kazas savai virtuvei, krievi nepirka.

Pārgājis kalna korei, Baba jau varēja saskatīt savu ciemu. Ha, kas nu vairs tas par ciemu – divas mājeles un viens šķūnis, tas bija viss, kas palicis pēc tās nolādētās raķetes sprādziena, kad aizgāja bojā teju visi ciema iedzīvotāji un Baba kļuva par atraitni ar diviem bērniem kamiešos. Tā bija briesmīga diena, visapkārt uguns, drupas, cilvēku ķermeņu daļas. Baba nekad neaizmirsīs, kā, rāpdamies ārā no savas mājas drupām, uzvēlies virsū tieši ciema vecākā ķermenim – viņam bija norauta galva. Tas notika pirms gadiem desmit, bet vēl neviens tā arī nezina, kura puse to raķeti izšāva. Visi saka, ka raķete bijusi nomaldījusies, bet uz kurieni tai bija jālido, to tikai Visaugstākais zina. Ciemā viņi palika tikai divi pieaugušie – Baba un viņa kaimiņš Farūks az Tatars, un divi Babas dēli – divpadsmitgadīgais Saīds un desmitgadīgais Mahamads. Kad māte aizgāja bojā, mazākajam dēlam tikai kāds gadiņš bija.

Baba piesēja ēzeli pie šķūņa, nocēla no tā nastu un nolika zemē, pamalē aiz kalna nogranda sevišķi spēcīgs sprādziens, pat šeit zeme salīgojās. Nedz Baba, nedz viņa dēli, nedz vispār kāds cilvēks šiem trokšņiem vairs nepievērsa uzmanību, tā ir bijis vienmēr un droši vien vienmēr arī būs vienmēr. Puiku mājās vēl nebija, kopā ar kaimiņu viņi kaut kur augstāk kalnos ganīja kazas. Baba ienesa pirkumus mājā un nometa pie pavarda. Iekurinājis uguni, viņš neviļus atminējās kā citureiz bija nācis no tirgus, viņu sagaidīja sieva un visapkārt skanēja kaimiņu klaigas. Tagad viņš viens kā tāds maitasputns, kā koks ar noplēstām lapām vēl turējās nagiem ieķēries akmeņainajā zemē. Vairs nekas nav palicis, tikai tukša māja, rūpes un trūkums. Baba ielēja katliņā ūdeni, iemeta tajā pāris gabalus kaltētās kazas gaļas, sīpolus un vēl šādas tādas saknītes. Vēlāk piebēršu rīsus, Baba pats sev teica, būs mums kārtīgas vakariņas. Viņš noraisīja galvsegu, izpurināju un rūpīgi salocīja uz plauktiņa, tad izklāja uz blietēta māla grīdas paklājiņu un nometās uz tā ceļos. Zemu noliecis galvu, ar pieri skardams paklājiņu, Baba kā katru dienu uzsāka lūgšanu Allāham. Kā katru dienu viņš slavēja Visaugstāko, kā katru dienu viņš lūdza Visaugstākajam tikai vienu – dod mums mieru. Neko vairāk, tikai mieru, pārējo mēs paši atradīsim. Tikai klusumu dāvā mums, tikai iespēju bez nāves draudiem iet pa savu zemi.

–        Tēt, tēt, skaties ko mēs atradām, – ārā skanēja Mahamada balstiņa. Dēli ieskrēja mājiņā sārtiem vaigiem un aizelsušies. Saīds bija novilcis kreklu un tajā kaut ko ievīstījis.

–        Tēt, paskaties …

–        Es paskatīšos, – teica Baba. – Bet vispirms – kur ir kazas?

–        Kazas? – Saīds izskatījās aplam apjucis.

–        Jā, dēls, kazas gan! Kur tās ir?

–        Ak, kazas – iesaucās Mahamads. – Mūsu kazas kopā ar savējām dzen Farūks!

–        Labi, es jau domāju, ka jūs atkal kaut kur aizdauzījušies un par kazām pavisam aizmirsuši – Baba samierinoši teica. – Ja nebūtu tās reizes, kad šakāļi mums divus lopus aiznesa jūsu blēņu dēļ, tad es tā nejautātu. Bet tagad aši nomazgājiet mutes un iesim ēst, pēc tam apskatīsimies, ko esat atraduši

Zēni izmetās ārā un aizskrēja uz strautu mazgāties, tikām Baba salika bļodiņās kazas virumu, trīs vienādās daļās. Kad atnāks kaimiņš ar kazām, arī viņu pacienāšu. Farūks tai nelaimē bija zaudējis itin visu ģimeni, arī bērnus, tādēļ Baba uzskatīja par savu pienākumu reizēm savam vienīgajam kaimiņam parādīt vairāk goda kā tas pelnījis. Vai nav savādi, Baba iedomājās – no visa ciema palicis dzīvs tikai viņš un Farūks, kuru pirms tam neviens ij acu galā nevarēja ciest, jo viņš vienmēr bija draugos ar kārtējo jauno varu – gan krieviem viņš pielīda, gan talibu laikā bija kaismīgākais jauno ideju aizstāvis. Amerikāņi patrieca talibus un Farūks pārtapa par labāko jauno saimnieku draugu. Tas viņam nesa arī kādu labumu, Faruka ģimene dzīvoja pie treknāka katliņa. Runāja, ka viņš vieniem kādu ziņu pateicis, šo to noklausījies un citiem pateicis, tāds glums tips bija Farūks.

Maltīte tuvojās beigām, zēni izlaizīja pēdējās kripatas no savām bļodiņām un galvas pieliekuši pateicās Visaugstākajam. Kad arī tas bija galā un tauki no galda noņemti, Saīds uz tā nolika kreklā ievīstīto atradumu.

–        Tēt, tu pat iedomāties nevari, ko mēs atradām, – Mahamads priekā lēkāja acīm zibot. – Nekad neviens neko tādu nav redzējis!

Saīds atraisīja mezglu un izbēra uz galda pāris duču tādu kā sudrabainu čiekuru. Vismaz Babam tie šķita līdzīgi čiekuriem, kaut pats ne reizi dzīvē nebija īstu čiekuru redzējis. Tomēr čiekuri tie nebija, šie bija dzīvi, gulēja uz galda un slinki kustināja kājeles. Baba pieliecās tuvāk, lai labāk apskatītu savādos radījumus. Tos varētu nosaukt par vabolēm – tās bija visai prāvas, apmēram sērkociņu kastītes lielumā, katrā pusē pa astoņām līkām kājelēm. Neko, kas atgādinātu galvu vai acis, radījumiem nebija – abi gali pilnīgi vienādi. Baba uzmanīgi paņēma vienu vaboli rokās, kājiņas vārgi skrāpējās gar viņa raupjo ādu, bet izskatījās, ka tās kustās tāpat vien, bez jebkāda mērķa. Visa vaboļu kaudzīte uz galda knosījās un kustējās, bet pat nemēģināja rāpties prom. Kukaiņi bija matēta sudraba krāsā, kas visvairāk atgādināja no biežas šaušanas nomelnējušu ieroča stobru.

–        Kur jūs tos atradāt? – Baba jautāja dēliem, radījumu krāsa vedināja viņu domāt, ka tas varētu būt kāds jauns ierocis.

–        Am, ē – uzsāka Saīds. – Tais tālajās ganībās, kur viņnedēļ šakāļus šāvām, tur to vēl ir daudz – paprāva bedre un pilna ar šitādiem kukaiņiem.

–        Un nevienu karavīru tuvumā nemanījāt?

–        Nē! – korīti atbildēja abi zēni.

Baba vēlreiz pacēla vienu no kukaiņiem, tas bija daudz smagāks par vissmagāko vaboli. Tam acīmredzami bija apakšpuse un augšpuse, jo vienu pusi klāja tāds kā ŗaupjš padziļinātu līniju tīklojums, bet otrā pusē no viena gala līdz otram stiepās viena pati līnija. Itin kā zem čaulas vajadzētu būt spārniem, Baba prātoja. Viņš paspaidīja kukaini, tas bija ciets, bet šķita silts.

Ar kazām ieradās Farūks un nācās vaboles no galda novākt, Farūks varētu par atradumu kādam pastāstīt. Ja nu tām vabolēm ir kāda vērtība? Tuvojās vakars, puikas devās pie miera, lai rīt ar pirmajiem saules stariem dzītu kazas kalnos ganīties, bet Baba ar Faruku izgāja ārā uzsmēķēt pa cigaretei. Sarunas lāgā nevedās, Farūks visu laiku centās runāt par kaut kādiem darījumiem ar amerikāņiem, bet Babam gar to bija maz daļas – lai tikai viņi ļauj tam mierīgi dzīvot un pērk vairāk kazu. Pie debesīm parādījās plāns mēness sirpītis, Baba aizbultēja durvis un nolēma vēlreiz apskatīt savādās vaboles. Izvilcis vienu no tām, viņš uzlika vaboli uz galda un sāka aplūkot tuvāk. Pirmajā reizē viņš nebija pamanījis, ka kukaiņiem visapkārt ir tādu kā iedobumu un izciļņu rinda, Baba ievēroja, ka pār visu muguru pārvilktā līnija patiesībā ir sprauga. Paņēmis nazi viņš mēģināja to iebāzt spraugā, lai atvērtu kukaini. Tas neizdevās, Baba paņēma akmeni un sāka ar to dauzīt pa naža spalu kā pa kaltu. Lēni, lēni, tomēr sprauga kļuva platāka. Neviens kukainis nevar būt tik cits, Baba prātoja. Jebkura normāla vabole sen jau būtu sašķīdusi. Tomēr pavisam atvērt kukaini viņam neizdevās, pa pavērušos spraugu viņš tikai tik daudz redzēja, ka vabolē iekšā kaut kas tā kā kustas, kā pulsē. Baba izņēma nazi no spraugas, abas puses ar klikšķi aizvērās. Labi, viņš domāja, rīts gudrāks par vakaru, rīt būs jāaiziet zēniem līdzi un jāpaskata to vaboļu krātuvi. Izskatās, ka bīstamas tās nav, katrā ziņā pēc granātām neizskatās, tomēr nav izslēgts, ka tas ir kaut kādas citādas iedarbības ierocis. Baba sabēra vaboles tukšā podā un uzlika tam vāku. Savādi, Baba domāja, no kurienes te tika daudz putekļu, nupat tikai taču galdu noslaucīju. Tomēr tās vietas, kur viņš bija darbojies ar vabolēm, bija plānā kārtā segtas tādiem kā zilganiem putekļiem. Rūpīgi tos saslaucījis, Baba izbēra gružus pa logu un nopūta eļļas lampiņas vāro gaismiņu. Slava Visaugstākajam!

Kā jau bija iecerēts, no rīta Baba kopā ar dēliem devās uz ganību vietu. Farūks ar savām kazu ādām šodien sasparojies tirgū iet, tādēļ Babam nācās dzīt ganībās arī kaimiņa kazas. Kādu pusstundu gājuši, viņi nonāca vietā, kur zēni vakar bija atraduši vaboles. Bedre bija gan, tāds kā bumbas izrauts krāteris apmēram divu metru diametrā, tās dibenā kūņojās kāds simts vai divi tādu pašu vaboļu. Visa apkārtne bija klāta pelēcīgi zilganiem putekļiem, itin kā zemi būtu skārusi sarma. Vēlējis dēliem aizdzīt kazas kaut kur nostāk (jo putekļi varētu būt arī indīgi), Baba satvēra līdzi paņemto lāpstu un rūpīgi aizbēra bedri – lai kas tie radījumi būtu, nekas labs tas nav. Vismaz svešām acīm tās nav jāredz, kamēr nav noskaidrojies, kas tas ir.

Atgriezies mājās, Baba tāpat izdarīja arī ar vakar atnestajām vabolēm – apraka netālu no strauta, kur zeme mīkstāka. Darot visdažādākos darbus pagāja diena un Baba aizmirsa par savādajiem kukaiņiem, jo prātu nodarbināja daudz vienkāršākas un ikdienišķākas lietas. Pret vakarpusi sāka līt, ne stipri, bet tā smidzināja. Lietus samērcēja putekļaino zemi un savēla to piciņās, izejot ārā basām kājām, mitrie putekļi nepatīkami lipa pie pēdām. Noguruši atgriezās zēni ar kazām, paēda un tūlīt likās gulēt, arī Baba jutās saguris un drīz vien nopūta eļļas lampiņu.

Nākošais rīts bija tik savāds, ka kazas uz ganībām tika aizdzītas daudz vēlāk – pamodušies viņi pamanīja, ka visapkārt ir saauguši platlapaini staipekņi ar lielām zilganzaļām lapām. Baba ar dēliem stāvēja mutes pavēruši un nevarēja vien beigt brīnīties – kā šajā neauglīgajā māla zemē var vienā naktī izaugt tik lekns augājs? Tīteņi bija apauguši visu māju un šķūni, pat ap dažām miegainām kazām tie bija aptinušies. Augus klāja pumpuri, kas acīmredzami kļuva aizvien resnāki un resnāki, līdz viens pēc otra pārsprāga, atklādami treknas, pelēkzilas iekšas. Uzpūta vējš un gaisā pacēlās pelēku putekļu mākonīši, kas lēnām nolaidās zemē. Kur vien putekļi krita, tur tūlīt sāka dīgt jauni staipekņi, tādus brīnumus Baba vēl nebija redzējis un šaubījās vai vispār iespējama tik ātra augšana. Staipekņiem bija visai nepatīkama zili zaļa krāsa, kas nemaz nelīdzinājās pierastajai zāles vai krūmu krāsai. Augi auga tik strauji, ka tos vajadzēja cirst ar sirpi, lai izlauztos paši un aizvestu kazas uz ganībām. Cirtuma vietās no lakstiem pilēja eļļaina, kodīgi smaržojoša sula, Babam šī smarža atgādināja slimnīcu, kur bērnībā bija nonācis ar salauztu roku.

Kad zēni ar lopiem bija prom, Baba ņēmās tīrīt māju un apkārtni, teju visu dienu viņš cirta un rāva, plēsa un mīdīja, tomēr katra norauta auga vietā ar skubu izauga jauns un kā traks ņēmās ziedēt. Baba mēģināja augus plaucēt ar verdošu ūdeni, bet efekts bija pretējs – saņēmuši ūdeni, staipekņi, auga gandrīz vai spiegdami. Cīnīdamies ar augiem, viņš aizelsās un elpot kļuva grūtāk, Baba atsēdās malā un centās atelpoties. Nē kaut kas nav kārtībā – kaut sen vairs nav vasaras karstuma, tomēr viņam līst sviedri aumaļām un visu laiku ir grūti elpot, galva reibst. Līdzīgi kā augstu kalnos, Babam iešāvās prātā. Vairākas stundas cīnījies ar augiem, Baba nolēma uzsmēķēt, apsēdās uz akmens, ielika lūpās cigareti un uzrāva sērkociņu. Itin kā kāds būtu te benzīnu izlējis, viss apkārt vienā mirklī uzliesmoja un tūlīt arī nodzisa, leknie augi karājās melni un apsviluši. Baba galīgi apstulbis sēdēja ar neaizdegto cigareti zobos un neticīgi vērās postažā – tad redz, kas jums nepatīk! Augi bija sabirzuši pelnos, tagad viss apkārt melns kā pēc ugunsgrēka. Baba bailīgi uzāva otro sērkociņu – nekas nenotika.

Atgriezās Farūks no pilsētas, pēc elpas varēja saprast, ka viņš ir grēkojis pie amerikāņiem. Baba izstāstīja Farukam visu par vabolēm un augiem, jo kaut kā taču vajadzēja paskaidrot kāpēc viss apkārt melns. Farūks gan klanīja galvu un it kā piekrita, tomēr pēc tam teica, vai tik kaimiņš kaut kur neesot pie pīpējamās zāles ticis. Citreiz lai uzmanoties ar sērkociņiem, bet mantā labāk dalīties ar kaimiņu. Farūks aizgāja, bet Babu viņa teiktais bija aizvainojis – kā gan viņu, īstenu Pravieša sekotāju var vainot tādā izlaidībā?

Tomēr no rīta Farukam savas domas bija jāmaina – visu, cik vien acs spēja saskatīt, atkal klāja lekni zilpelēki staipekņi. Izbailēs viņš skrēja pie Babas un atrada to kopā ar dēliem kārpāmies ārā no savas mājas drupām – augu svars bija to sagrāvis. Kaut kur netālu izmisīgi mekšķēja kazas, arī tās bija piespiestas pie zemes ar vareno augu segu. Kā mācēdami, visi četri ar sirpjiem metās glābt lopus, jo labi zināja, ka bez kazām viņiem pašiem gals klāt. Kaut kā atbrīvojuši kazas, viņi dzina tās pa staipekņu mežu lejā no kalna. Tālāk no mājām staipekņu bija mazāk, kalna pakājē pavisam maz.

–        Kas tā par Allāha sodību pār mums nākusi, – vaimanāja Farūks. – Ko mēs esam nogrēkojušies viņa vaiga priekšā?

Kā atbildot uz viņa vaimanām, tālumā ieducinājās pērkons. Nē, tā nebija lielgabalu zalve, tie šorīt klusēja. Pār kalniem samilza varens negaisa mākonis, šajā gada laikā tas nebūt nebija gaidāms. Gājēji paslēpās zem pārkarenas klints radzes un gaidīja lietu, trīcošām rokām Farūks mēģināja aizdegt sērkociņu un aizsmēķēt. Sāka līt, no sākuma lielām, retām lāsēm, tad aizvien stiprāk un stiprāk, līdz gāza kā ar spaiņiem. Apkārtne gluži kā atdzīvojās, no visām malām spraucās ārā jauni savādo staipekņu asni, auga augumā, sējās mezglos un veidoja aizvien lielākas augu kaudzes. Farūks, Baba un abi viņa dēli skatījās kā ap viņiem augu siena aug aizvien lielāka, lielāka un lielāka. Uzplaiksnīja zibens un tūlīt arī pērkona dārds aizvēlās pār kalniem, tātad negaiss ir teju virs galvas. Vēl viens zibens spēriens un visa pasaule ap četriem vīriešiem un viņu kazām uzliesmoja milzīgā ugunsbumbā – zibens trāpīja tieši augos.

2.

–        Ser, vai drīkst ienākt, ser? – telts durvis vēra kāds kareivis.

Pulkvedis Makārtūrs noņēma kājas no galda un pamāja kareivim ienākt.

-Ser, atļaujiet ziņot, ser – nupat seismogrāfi sastādīja ziņojumu un vēlēja to nekavējoties nogādāt jums, – kareivis pasniedza pulkvedim izdruku.

– Brīvi, kareivi, – atņurdēja pulkvedis Makarturs un paņēma papīra lapu.

Ko, vellos, tie seismologi atkal atklājuši, pulkvedis prātoja, meklēdams atvilktnē brilles. Dokumentu rotāja zīmogs “Slepeni”, atkal pakistāņi kādu kodolbumu uzspridzinājuši?

„Šodien, 23. oktobrī, pulksten 07:14 6 km attālumā no bāzes notika ļoti spēcīgs sprādziens, tā jaudu vērtējam apmēram 3 kilotonu ekvivalentā. Sprādziena mehānika visvairāk atgādināja gāzes eksploziju. Pats par sevi šāds sprādziens nebūtu nekas īpašs, bet mūsu uzmanību pievērsa fakts, ka sprādziena rezultātā visa jauda tika vērsta atmosfērā, kas izraisīja minimālas zemes svārstības. Meteorologi ziņo, ka virs sprādziena vietas izveidojusies ļoti spēcīga un nekustīga augsta atmosfēras spiediena fronte, kas nav raksturīga šim reģionam. Iesakām rūpīgi izpētīt sprādziena vietu. Koordinātas …”

Tālāk pulkvedis nelasīja, piespieda interkoma taustiņu un iebrēca mikrofonā: – Seržant, mērkaķa ātrumā pie manis!

Kā ķipars no lādes durvīs tūlīt parādījās štāba seržants Karls Gou.

–        Seržant, uz karstām pēdām sameklē to mīnu čali, kapteini Veldri, paņemiet vēl dažus vīrus un aizbrauciet uz šito vietu paskatīties, izskatās, ka mūsu draugiem talibiem kaut kas tur uzsprādzis. Tikai izlūkot, nekādās darbībās neiesaistīties, skaidrs? Jā, un paņemiet līdzi arī tulku, varbūt atradīsiet kādu runātīgu vietējo.

–        Tieši tā, ser, ļausiet izpildīt, ser?

–        Izpildiet seržant, par rezultātiem ziņot man personīgi!

Seržants Gou salutēja un izgāja no pulkveža telts. Ak, Dievs, klusībā nopūtās pulkvedis Makarturs, kaut nu tie maitas nebūtu izgudrojuši kaut ko jaunu! Pulkvedis jau trīs gadus bija šai misijā un Afganistāna viņam bija apriebusies līdz kaklam. Īsi uzbrukumi, pretuzbrukumu atvairīšana, pašnāvnieki spridzinātāji – tas viss bija tapis par pulkveža ikdienu. Kāpēc mēs nevaram vienkārši ļaut viņiem pašiem vienam otru slaktēt? Vai arī izbeigt visas tās muļķības ar ierobežoto kontingentu – izvērst kārtīgu  plaša apmēra operāciju un visu pāris mēnešu laikā pabeigt?

Tikām seržants Gou, sapieru kapteinis Jānis Veldre, tulks un pāris desmiti atlasītu jūras kājnieku un sapieru divās bruņumašīnās izvirzījās uz kalniem. Līdz dokumentā norādītajām koordinātām bija apmēram pieci, seši kilometri, ceļa kā tāda nebija, tātad ceļā paies kāda stunda. Vietu viņi atrada nekļūdīgi, to nevarēja nepamanīt – milzīgs melns un apsvilis lauks, kalnu muguras melnas, cik vien tālu skats sniedzas – viss melns. Pie klints pārkares piespiedušies divi afgāņu vīrieši un divi zēni, visi nokvēpuši melni. Visapkārt izmētātas kazas, lielākoties lauztām kājām. Izkāpuši no mašīnām, kareivji devās pie pārbiedētajiem vīriem. Seržants Gou uzreiz pazina vienu no vīriem, tas bija Farūks, itin bieži redzēts grozāmies ap garnizonu.

–        Kapteini, – viņš vērsās pie Veldres. – Jūs protat krievu valodu, tas resnais ir Farūks, viņš runā krieviski. Pajautājiet viņam, kas te noticis.

–        Privet, Farūk! Varbūt pastāstīsi, kas te noticis? – Veldre uzrunāja resnāko no abiem vīriem, kurš, tāpat kā otrs, trīcēja kā lapa un skatījās neko nesaprotošā acīm.

–        Mister, šaitans šiteno vietu apsēdis! – Farūks bērtin izbēra. – Vaboles, puķes, uguns un ūdens, Visaugstākais soda mūs ar uguni!

–        Paga, paga, Farūk, kādas vaboles, kas te ir dedzis?

–        Viņš, – Farūks pastiepa pirkstu pret Babu, – viņš pie visa vainīgs! Viņš man rādīja kaut kādas sudrabainas vaboles, pēc tam izauga milzīgas, smacējošas puķes. Pēc tam bija zibens un pērkons un viss aizdegās!

–        Kaptein, ko viņš tur stāsta? – seržants jautāja kapteinim Veldrem.

–        Kaut ko par vabolēm un puķēm, saka, ka vainīgs esot tas otrs, Bet runā kā prātu izkūkojis.

Veldre vēl kādu laiku mēģināja no abiem nokvēpušajiem vīriem kaut ko izdibināt, bet ne viens, ne otrs neko sakarīgu nespēja pateikt.

–        Domāju, kraujam šos mašīnās un vedam uz štābu, lai tur gudrie tiek ar viņiem galā, – teica kaprālis Gou.

Veldre pagājās uz priekšu un savāca melnos pelnus analīze, ar pārsteigumu viņš konstatēja, ka zem pelnu kārtas acīm redzamā ātrumā dīgsts zilgani zaļas lapiņas. Kapteinis nogrieza dažus stiebrus un paostīja, spēcīgi uzvēdīja ētera smarža. Kamēr viņš brīnījās par savādo augu, melno pelnu klājienu nomainīja zili zaļo lapiņu sega, nekad viņš nebija redzējis nevienu augu stiepjamies garumā tik ātri. Turklāt virs galvas melnēja mākonis un ducināja pērkons, te notika kaut kas pavisam savāds.

Abi vīri kopā ar zēniem tika iesēdināti mašīnā, tikai Farūks kliedza, ka nevarot taču kazas tā pamest, nācās viņam apsolīt atsūtīt kareivjus, kuri tās vēlāk savāks. Otrs vīrs un abi zēni klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši, arī aizvesti pie pulkveža Makartura klusu tupēja stūrītī un izbiedēti zibināja acis uz visām pusēm. Farūks gan neklusēja.

–        To viņš, Baba, viņš un viņa puišeli izdarīja! – Farūks brēca. – Jau pirms pāris dienām viņš rādīja man kaut kādu ellišķīgu vaboli un no rīta viss bija apaudzis ar tiem smacējošajiem augiem! Ai, Allāha lāsts pār manu muļķa galvu! Un es vēl domāju, ka šis man draugs, bet nē – divi vien tur esam palikušies pēc tās negantās bumbošanas, bet viņš ņem un izdara šitā. Šaitans viņš ir, tas Baba!

Farūks runāja bez mitas, izskatījās, ka viņš nobijies un gaida kaut kādu sodu par notikušo. Tomēr gan pulkvedim Makarturam, gan citiem virsniekiem bija skaidrs, ka Farūks neko nezina par notikušo, tikai cenšas drošības labad nodrošināties pret iespējamajiem apvainojumiem. Baba sāka runāt tikai nākošajā dienā, izstāstīja visu par dēlu atrastajām vabolēm un savādajiem augiem, arī Saīds un Mahamads izstāstīja kā atraduši vaboles bedrē, kā pārnesuši mājās. Tomēr arī no viņu stāstītā neko vairāk taujātāji neuzzināja.

Mahamads paraustīja tulku ar svārku malas: – Klau, cienītais, pasaki tam kungam, ka man viena vabole ir.

Pulkvedis Makarturs pārsteigts blenza un vaboli, kas bezspēcīgi kūņojās uz viņa galda, neko tādu viņš pat Discovery kanālā nebija redzējis, savādais radījums vairāk izskatījās pēc atnācēja no citas pasaules. Iezvanījās tālrunis.

–        Vai pulkvedis Makarturs? – klausulē skanēja sapieru komandiera Jāņa Veldres balss.

–        Jā, kaptein, kas jums ziņojams?

–        Ser, vai jūs nevēlaties atnākt pie mums uz ķīmisko laboratoriju, materiāli no sprādziena vietas ir ļoti interesanti.

Pulkvedis un daži viņa vietnieki ātri piecēlās un izgāja no telpas. Līdz laboratorijai nebija tālu, tomēr pulkvedis nesteidzās, vajadzēja to lietu „apsmadzeņot’, kā viņš mēdza teikt. Vai tiešām šajā karā atkal tiek izmantots kāds jauns ierocis? Ja vienā mirklī uzsprāgst milzīgas apgabals, vienā acumirklī viss sadeg un liesma noplok – kas tas ir?  Šorīt meteorologi ziņoja, ka virs tā apgabal izveidojies un nekustīgi stāv milzīgs zema atmosfēras spiediena apgabals. Tas nav raksturīgi šai zemei. Vai tas kaut kādā veidā saistīts?

Tā prātojot viņš nonāca līdz ēkai, kur saimniekoja sapieru kapteinis Veldre. Laika gaitā viņš bija izveidojis visai labi aprīkotu laboratoriju, kur varēja pētīt gan sprāgstvielas, gan gāzes – visu, kas interesēja komandierus. Pulkvedis iegāja laboratorijā, tajā dega spilgta gaisma, gar sienām plauktos izvietoti dažādi aparāti. Atsevišķā telpā, kas bija nožogota ar sprādziendrošo stiklu, atradās galds. Pie tā ķīmijas aizsargtērpos rosījās vairāki vīri. Kāds no tiem pamāja pulkvedim un ar žestu vēlēja uzlikt sakaru ierīci. Makarturs uzlika austiņas un pieregulēja mikrofonu. Nekavējoties austiņās atskanēja kapteiņa Veldres balss:

–        Priecājos, ka atnācāt, pulkvedi! Mēs te tādas lietas esam atklājuši!

Veldre stāstīja un Makarturs nespēja noticēt dzirdētajam – tas ir kaut kāds augsto tehniku ierocis vai iebrukums no citas pasaules? Kapteinis pastāstīja, ka sprādziena  vietā paņemtās augsnes paraugi esot bāztin piebāzti ar savādām sporām.

–        Mazākā ūdens lāse, un sporas sāk dīgt, – kapteinis teica. – Neiedomājami – dažu stundu laikā augi spēj izaugt teju desmit pēdu augstumā, uzziedēt un izkaisīt jaunas sporas! Turklāt tiem augiem nevajag apputeksnēšanu.

Augi neveicot neko fotosintēzei līdzīgu, tajos notiek sarežģīta ķīmiska reakcija, kas no zemes iegūtos minerālus pārveido ēterī un skābeklī. Turklāt tas notiek neticami ātri un milzīgos daudzumos.

–        Nav nekāds brīnums, ka to nabagu ciems uzsprāga – ēteris pats par sevi ir viegli uzliesmojošs, bet skābeklis degšanu tikai pastiprina, – turpināja Veldre. – Otrajā gadījumā augi jau bija pārņēmuši visu kalnu un ieleju, tātad tur uzkrātās gāzes apjoms arī bija milzīgs. Atceraties, vien no tiem vīriem stāstīja, ka bijis grūti elpot? Tas no skābekļa pārbagātības gaisā!

–        Vai tām vabolēm ir kāds sakars ar visu notiekošo? – pulkvedis norādīja uz sudrabaino vaboli, kas vāri kūņojās hermētiskā kārbiņā.

–        O, jā, tas arī ir ļoti interesanti!

Veldre stāstīja tālāk – vaboles acīmredzot ir transporta līdzeklis. Patiesībā tās nav vaboles, bet biomehāniskas ierīces. Tās ir ārkārtīgi izturīgas, ar parastajiem līdzekļiem tās nav iespējams atvērt. Noskaidrojies, ka vaboles izstrādā zilganpelēko augu sporas milzīgā daudzumā, bet pašas ir gluži nekaitīgas.

–        Bet kādēļ? Kāda tam visam loģika? – jautāja pulkvedis.

–        Tūlīt parādīšu! – Veldre paņēma vaboli un ievietoja to lielākā kārbā, kur bija salapojuši svešādie augi. – Redzat? Gāzu analizators rāda, ka kārbā ir gandrīz tikai ēteris un skābeklis, īstens degmaisījums.

Vabole rātni tupēja un neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Pēc pāris minūtēm tā atdzīvojās un sāka raiti rikšot pa kārbu. Kājiņas zibēja tik ātri, ka izskatījās, it kā radījums lidotu uz pelēku putekļu spilvena. Pulkvedis pārsteigs skatījās notiekošajā un jautāja:

–        Bet kāda tam visam jēga?

–        Kāda jēga? Vaboles mūsu atmosfērā nespēj normāli kustēties, tām ir vajadzīgs ētera un skābekļa maisījums, tā ir viņu atmosfēra!

–        Un kas tad tas īsti ir? Kāds jauns ierocis?

–        Tas nav ierocis parastajā izpratnē, pulkvedi. Tās noteikti ir būtnes no kosmosa, no citas planētas. Bet tas var būt arī ierocis, viņu ierocis pret mums.

–        Un ko tām vajag?

–        Kas to lai zina? Tikai vaboles spēj uz to atbildēt.

Pulkvedis noņēma austiņas un aizdomīgi paskatījās uz tām, it kā austiņas no viņa slēptu kaut ko svarīgu. Citu planētu būtnes? Tas nevar būt, vienkārši nevar būt! Šeit, Dieva pamestajā nostūrī, ko karš saraustījis gabalu gabalos, tieši šeit jānotiek kaut kam tādam. Viņam jāpieņem lēmums, tāds ir viņa darbs, bet kādu lēmumu var pieņemt, ja nav zināms kā tas uz mums attiecas. Varbūt vaboles mūs neapdraud? Varbūt tas tomēr ir ierocis?

No slēgtās telpas iznāca kapteinis Veldre:

–        Zināt, pulkvedi, mēs ar puišiem vēlamies aizskriet līdz tai vietai un paskatīties, kas īsteni notiek. Skatījāmies jaunākās satelītnovērošanas bildes, bet mākoņi virs tiem kalniem ir tik biezi, ka nekas nav redzams.

–        Lieliski, izpētiet visu kārtīgi un uz karstām pēdām par visu ziņojiet tieši man! – atvieglots atsaucās pulkvedis. Tādējādi lēmuma pieņemšanu varēja atlikt. Mans pienākums ir analizēt apstākļus un dod komandas par uzbrukumu vai aizstāvību, padomāja pulkvedis Makarturs. Par citplanētiešiem nevienā augstskolā nemāca. Durvīs parādījās seržants Gou.

–        Atļausiet vaicāt, ser? Ko darīt ar tiem četriem afgāņiem, ko aizvakar atvedām?

Pulkvedis pakasīja pakausi.

–        Lai brauc kopā ar Veldri, mēs tā arī neatvedām viņu kazas, lai paši ar tām tiek galā.

–        Klausos, ser! – Gou salutēja. – Varbūt arī es varu doties viņiem līdzi?

–        Brīvi, seržant, varat doties, ja jums tā tīk. Iztikšu kādu brīdi bez jums.

Jau iztālēm braucēji pamanīja, ka aizvakardienas sprādziena vieta ir krasi izmainījusies – gan kalnus, gan daļu piekalnes, cik vien tālu sniedza skats, klāja zilgani zaļo augu mežs. Virs kalniem melnēja pamatīgs negaisa mākonis. Augi bija nokāpuši arī no kalna un ieņēmuši krietnu daļu līdzenuma to tuvumā. Gou brauca tuvāk augu robežai, pēkšņi mašīnas ātrums strauji samazinājās.

–        Kas, pie velna, te notiek? – iebrēcās seržants Gou un vēl stiprāk piespieda akseleratora pedāli. Motors iekaucās, riteņi neganti griezās uz vietas un kārpījās pa akmeņiem, tomēr nekustējās no vietas. – Sasodīts, vai jūs kaut ko saprotat?

–        Tūlīt slēdziet ārā motoru, – iesaucās kapteinis Veldre. – Tai biezoknī ir pilns ar sprāgstošu gāzi! Viena dzirkstele, un mēs visi uzlidosim gaisā!

Seržants atlaida akseleratoru un izslēdza motoru, mašīnā sāka no sākuma lēni, pēc tam aizvien ātrāk un ātrāk ripot atpakaļ. Gou spieda bremžu pedāli cik spēka, tomēr mašīna slīdēja atpakaļ līdz ar pamatīgu blīkšķi ietriecās aizmugurē braucošajā Hummer. Vīri sēdeklī sakrita kaudzē, kaut kur pašā apakšā sašutis kliedz Farūks.

Visi izkāpa no mašīnām.

–        Neko tādu vēl neesmu redzējis, kaptein – itin kā būtu iebraucis gumijas spilvenā! – teica seržants Gou, berzēdams sasisto pakausi.

Kapteinis Veldre pagāja pāris soļus uz priekšu, bet tālāk netika – kāda mīksta neredzama siena spieda viņu atpakaļ. Neredzams siena neļāva spert ne soli.

–        Kas tas ir? – jautāja Gou, taustīdams nez no kurienes uzradušos barjeru.

–                  Nav ne jausmas, – teica Veldre. – Izskatās pēc spēka lauka..

–        Zvaigžņu kari, vai? – Gou bija neizpratnē. Apkārt pulcējās pārējie vīri, taustīja neredzamo sienu un neticībā grozīja galvas.

Seržants Gou satvēra Veldri aiz rokas:

–        Kaptien! Skatieties, skatieties tur biezoknī!

Veldre paskatījās norādītajā virzienā un kļuva vai mēms aiz pārsteiguma – gar zaļo augu robežu slīdēja sudrabaina čūska. Tā bija apmēram metru resna un savus desmit metrus gara, čūska neizsakāmi veikli locījās cauri augu biezoknim, laiku pa laikam apstājās un it kā ieklausījās, kaut gan abi tās gali bija vienādi, ne vēsts no acīm, ausīm vai kāda cita maņu orgāna.

–        Šausmas, kaptein, tas gan ir īstens briesmonis, gluži kā no filmas “Svešie”!  – Gou drošības labad pakāpās pāris soļu atpakaļ.

Veldre skatījās biezoknī, kur neticami veikli locījās milzīgais dzīvnieks. Uz brīdi tas apstājās un kapteinis pamanīja, ka lielais ķermenis sastāv no daudzām sudrabainajām vabolēm, kas bija cieši saķērušās kopā kājiņām. Kā Lego klucīši, Veldrem iešāvās prātā. Tātad vaboles atsevišķi nav bīstamas, bet kopā tās droši vien var veidot jebkādas formas un nozīmes … Jā, ko tās kopā veido? Dzīvniekus? Citādas biomehāniskas ierīces? Kā apstiprinot viņa domas, gar neredzamās sienas otru pusi aizvēlās iespaidīgu izmēru lode, arī veidota no neskaitāmām sudrabainajām vabolēm. Tālumā leknie augi locījās un liecās, varēja saprast, ka aiz sienas ir daudz šādu radījumu. Veldre sajuta, ka kāda neredzama roka viņu stumj atpakaļ, viņš padevās tai un spēra soli atpakaļ. Tātad barjera izplešas! Svešie radījumi un augi iekaro jaunas teritorijas. Iekaro, Veldre prātā atkārtoja šo vārdu. Acīmredzot atnācēju spēka lauks ir puslodes veida, jo virs tā vēl aizvien karājās melnais mākonis un nemitīgi šķīla zibeni pēc zibeņa. Pērkona dārdi ar tālumā notiekošo apšaudi saplūda vienā nepārtrauktā dunoņā. Pēkšņi iepīkstējās viņa rācija, viņu izsauca pulkvedis Makarturs:

–        Kaptein, steidzīgi atgriezieties! Nupat saņēmu ziņu no NATO virspavēlniecības – viņi no pavadoņa infrasarkanajā spektrā pamanījuši, ka netālu no jums darbojas vairāki desmiti iespaidīga izmēra ierīču. Atgriezieties un sastādiet detalizētu ziņojumu, rīt ieradīsies kāds augsts ierēdnis no Briseles.

Vīri sakāpa mašīnās un devās atpakaļ uz bāzi, aiz muguras melnēja zaļgani zilais biezoknis un laiku pa laikam tajā pazibēja kāda radījuma sāni.

Amerikāņi aizbrauca, bet Baba ar dēliem un kaimiņu Farūku sēdēja uz akmeņiem un skatījās uz blīvo zili zaļo biezokni sev priekšā.

–        Un ko mēs tagad darīsim? Ko? – Farūks burkšķēja. – Kur mums likties? Mājas ir aiz tās neredzamās sienas, varbūt nekādu māju vispār vairs nav. Kazas pagalam, ko ēst mums nav, un pie visa vainīgs esi tu, Baba!

–        Rimsties, kaimiņ! Kāpēc tu vaino mani? Vai tad tev tas amerikānis nepastāstīja par zvaigžņu būtnēm? Tās vaboles nokritušas no turienes, no debesīm. Un, kur pēc tavām domām dzīvo Allāhs? Debesīs, tu kazas pauri! Vēl nesaproti? Pats Allāhs to ir atsūtījis, varbūt tā čūskas tur iekšā ir jauns Pravietis, kas sūtīts pie mums? Nezaimo, Farūk, nezaimo, labāk pagriezies ar seju pret Meku un palūdz Visaugstākajam, lai viņš nesoda tavu dumjo galvu pārāk bargi!

–        Allāhs, saki? Un kāds Allāhs lika tev tās vaboles mājās nest? Ne jau es tos augus ar ūdeni laistīju, tu tas biji! Labi, ne tu pats, bet tavi dēli, kas būtībā neko nemaina. Zini, ko es tev teikšu – iešu es kalnos uz slepenajām alām pie mullas Omāra. Izstāstīšu viņam par visām šīm lietā, lai tad viņš izspriež- ir tā Allāha sūtība vai arī pats nelabais pa zemi staigā.

–        Pie mullas Omāra? – Baba bija izbrīnīts. – Viņš jau sen nav nekāds Dieva cilvēks, Farūk. Dzirdēju, ka tapis par vietējo Taliban vadoni. Kāpēc tad viņš sēž tais alās un amerikāņi cenšas viņu no turienes izbumbot?

–        Svēts vai nesvēts, mulla vai ne mulla – kāda atšķirība? Iet man tāpat nav kur, tur vismaz mani pabaros un ļaus pie uguntiņas pasildīties. Nāksi līdzi?

–        Nē, kaimiņ, mēs iesim atpakaļ pie amerikāņiem, kādu laiku padzīvosim bēgļu nometnē un paskatīsimies kā šī jezga beigsies. Tad varbūt dosimies tālāk pie mans nelaiķes sievas radiem uz Hurzufu. Runā, ka tur esot daudz brīvas zemes.

–        Tad paliec sveiks, kaimiņ Baba! Zvēru pie Muhameda bārdas – tad vēl redzēsi, ka amerikāņi visā vainos tevi!

Farūks piecēlās un sparīgi aizsoļoja, Baba noskatījās bijušajam kaimiņam pakaļ, tad ar dēliem devās atpakaļ uz amerikāņu bāzi.

3.

Helikopters nosēdās bāzes lidlaukā, kad putekļu mākonis izklīda, no lidaparāta iztrausās maza auguma apaļīgs vīriņš sārtiem vaigiem un papliku galvvidu, cepuri ar roku pieturēdams, viņš sīkiem solīšiem aiztipināja sagaidītāju virzienā.

–        Ģenerālis van Eriksens, Gvido van Eriksens – vīriņš izplūda platā smaidā un stiepa roku pulkvedim Makarturam. – Esmu NATO ģenerālštāba īpašais sūtnis, virspavēlniecība deleģējusi man visplašākās pilnvaras.

Pulkvedis paspieda mīksto, maigo rociņu. Tad šis būs tas vīrs, kam jāpieņem lēmums iespējams vissarežģītākajā konfliktā pasaules vēsturē? Makarturs bija rūpīgi izstudējis Veldres ziņojumu un šaubu vairs nebija – tas noteikti ir citplanētiešu iebrukums. Vai tiem nodomi labi vai slikti, to rādīs laiks. Mazais ģenerālis rikšoja blakus pulkvedim Makarturam un jautāja:

–        Sakiet, pulkvedi, vai tas tiesa, ka jums te lidojošie šķīvīši nolaidušies? Un citplanētieši esot tizlas vaboles nevis monstri kaut kādi? Briselē man teica, ka mūsējie no kosmosa esot šos nobildējuši, kalnos to esot liels bars. Vai tas tiesa, pulkvedi?

–        Ne gluži, ģenerāli van Eriksen.

–        Nebūsim tik oficiāli – Gvido, vienkārši Gvido.

–        Labi, Gvido. Lidojošo šķīvīšu nav, kā viņi ieradušies nav zināms. Mūsu atmosfēra viņiem ir kaitīga, tādēļ svešie uzbūvējuši kaut kādu spēka lauku un zem tā no vabolēm veido dažādus nesaprotamus ķermeņus. Viņiem nepieciešama ētera un skābekļa maisījums, mūsu atmosfērā tas ir ārkārtīgi bīstams.

Tālāk pulkvedis izstāstīja visu, ko bija izdevies uzzināt kapteinim Veldrem.

–        Ej tu nost, tas gan ir sasodīti interesanti, – mazais ģenerālītis sasita plaukstas. – Ko viņiem vajag? Vai viņi grib iekarot Zemi? Esat mēģinājuši stāties ar viņiem kontaktos?

–        Spēka lauks tika izveidots tikai pirms pāris dienām, nekādu mēģinājumu kontaktēties ar mums nav bijis. Pie robežas visu laiku atrodas patruļa un ir zināms, ka savas robežas viņi palielina – spēka lauks lēnām virzās uz priekšu. Bet jūs pats visu redzēsit, ja vēlaties, pēc pāris stundām dosimies uz notikuma vietu.

–        Bet tikai pēc pusdienām, pulkvedi. Esmu tā izsalcis, ka vērtu tos jūsu citplanētiešus visus apēst!

Apmierināts par izdevušos joku, ģenerālis van Eriksens iegrudzinājās.

–        Ziniet, pulkvedi, jūsu pavārs nekam neder, – ģenerāļa garastāvoklis pēc pusdienām sāka maitāties. – Tas liellopa bifšteks bija sīksts un – jūs pamanījāt? – ar tādu savādu smaciņu.

–        Tā bija kaza, ģenerāli … atvainojiet, Gvido … mēs tās pērkam no vietējiem un kareivji ar to ir tīri apmierināti.

–        Kaza? Pulkvedi, es nepārklausījos? No kazām taču tikai fetaki sieru taisa!

Tā pukodamies ģenerālis tomēr ietusnīja Hummer un līdz pat notikuma vietai gaudās par neērtību, par bruņuvestes smagumu un daudz ko citu. Briselē viss ir citādāk, viņš sūkstījās.

–        Ā, tad šitā ir tā jūsu robeža, – konstatēja ģenerālis, trausdamies ārā no mašīnas.

Pagāja uz priekšu un uzmanīgi pataustīja neredzamo sienu.

– Nav slikti, nav slikti. Pulkvedi, jūs zinājāt, ka jūsu tā saucamais spēka lauks ir silts? Tur iekšā laikam ir pamatīgs karstums!

Ģenerālis jau grasījās gardi pasmieties par savu joku, kad no zili zaļo augu biezokņa izslīdēja kuprains radījums bez galvas, bet ar astoņām kājām. Siena pavirzījās par kādu pēdu uz priekšu un nogāza ģenerāli no kājām.

–        Jūs redzējāt? Pulkvedi, tas man uzbruka, tas gribēja mani nogalināt! Padodiet roku! Nestāviet kā tāds auns, padodiet roku un palīdziet piecelties!

Tālāk notikumi risinājās zibens ātrumā – ticis kājās, ģenerālis izrāva kādam kareivim no rokām patšuteni un iztukšoja visu aptveri nezvēra virzienā. Neviens nepaspēja viņu brīdināt – lodes iegrima neredzamajā sienā, apstājās un svilpdamas lidoja atpakaļ – trīs no tām trāpīja ģenerālim tieši krūtīs, viena ieskrambāja tuvākā Hummer vējstiklu. Ģenerālis nogāzās kā nopļauts un necēlās, ātri sameklēja nestuves, uzlika viņu uz tām un iekrāva mašīnā. Pusceļā uz bāzi cietušais atguva samaņu, veste bija ģenerāli pasargājusi no paša izšautajām lodēm, bet uz miesas bija palikuši trīs pamatīgi zilumi.

–        Man uzbruka! – ģenerālis iebrēcās. – Vai redzējāt? Tas zvērs likās man tieši virsū un apšaudīja! Es esmu ievainots! Ārstu, ātrāk ārstu sagādājiet!.

Velti pulkvedis centās ģenerālim paskaidrot, ka neviens viņam nav uzbrucis, bet savainojis viņš pats sev, Gvido Van Eriksens bija pārskaities.

–        Tā bija naidīga rīcība, tas bija uzbrukums man un visai aliansei! Tas ir karš, velns parāvis! Es iznīdēšu to odžu dzimumu!

Ģenerālis izrāva no kabatas mobilo tālruni un sāka drudžaini spaidīt taustiņus.

–        Ko? Sasodīts, zonas nav, iedodiet man satelīttelefonu! Jūs mani nedzirdējāt? Ātri atrodat to tālruni!

Lai prasīto atrastu, nācās apstāties, jo satelīttelefons atradās citā mašīnā.

–        Madlēna? Vai tā esi tu, Madlēna? – ģenerālis van Eriksens kliedza klausulē. – Tūlīt savieno mani ar komandieri Bergeru! Anrī, sveiks, te es! Jā, jā Gvido, nupat biju tajā invāzijas vietā, tas kaut kas šausmīgs! Ko tu runā, Anrī?  Kādi zinātnieki, kāda izpēte? Man uzbruka, uz mani šāva, ko tur vēl pētīt? Sazinies tūlīt ar amerikāņu jūras floti, lai viņi aši paceļ pārīti Stealth, vai kas nu viņiem tur ir ar kodolbumbām, un noslauka to burbuli no zemes virsas! Nē, Anrī, nē, tas nav apspriežams, tā ir naidīga un mums sveša dzīvības forma, kas noteikti vēlas mūs iekarot! Man taču uzbruka! Viss, Anrī, rīkojies!

Ģenerālis nometa klausuli un uzdzalkstīja ar acīm pārējiem, itin kā gribēdams teikt – re, cik ātri es visu nokārtoju! Pirmais atguvās Pulkvedis Makartūrs:

–        Ģenerāļa kungs, vai esat pārliecināts, ka tā ir pareiza rīcība? Ja bumba caursitīs viņu spēka lauku un uzsprāgs tajos kubikkilometros sprādzienbīstamas gāzes, varat iedomāties kas notiks? Sešu kilometru attālumā no mūsu bāzes nomesta kodolbumba viena pati noslaucīs mūsu bāzi no zemes virsmas! Padomājiet ja vēl aizdegsies visa tā gāze, tā jūs pusi pasaules var iznīcināt!

Ģenerālis nepiekrita, ģenerālis strīdējās un rādīja savus zilumus, tomēr kopīgiem spēkiem viņa atriebes kāre tika samazināta līdz zeme – zeme tipa raķetei.

–        Ja jums izdotos tur iedabūt kaut vai sērkociņu, tas maisījums aizdegtos un iznīcinātu visu zem spēka lauka, – teica pulkvedis Makarturs. Par to, vai jāmēģina atnācējus iznīcināt, pulkvedis neiebilda – kaut arī tieša drauda no spēka laukā ietvertajiem nebija, tomēr lauks pakāpeniski auga un neviens nevarēja zināt, cik tālu tas pletīsies.

Četras dienas pēc spēka lauka parādīšanās uzbrukums svešajiem bija sagatavots – apmēram kilometra attālumā no lauka robežas uzstādīja raķešu iekārtu un notēmēja to uz neredzamo ienaidnieku. Tuvāk laukam novietoja vairākas videokameras, kam viss notiekošais būs jāieraksta. Ģenerālis van Eriksons pats uzņēmās aktivizēt raķetes starta iekārtu. Trīs – divi – viens – maizais īkšķītis piespieda sarkano pogu un raķete šņākdama aizlidoja, skatītāji pievērsās datoru ekrāniem. Lūk, raķete lido, lūk – ietriecas laukā, krīt zemāk un zemāk, spiežas dziļāk un dziļāk, tūlīt būs sprādziens, bet nekā. Raķete iztērējusi visu degvielu, kūleņu kūleņiem aizlidoja atpakaļ un uzsprāga kādā laukā tālu aiz vērotāju mugurām.

–        Nu? Ko es teicu? Tagad paši redzējāt, ka ar koka zobentiņu pret ložmetēju nevar iet! – ģenerālis bija sašutis. – Ja būtu lietots kāds spēcīgāks ierocis, tas noteikti būtu pārsitis lauku un mēs mierīgi varētu braukt mājās. Ko tagad darīsi, pulkvedi?

Arī pulkvedis bija pārsteigts par raķetes nespēju ielauzties laukā. Bet balsī viņš teica:

–        Raķetei beidzās degviela, to mēs nevarējām paredzēt. Man padomā ir izmantot bunkuru bumbu,  tai vajadzētu līdzēt.

–        Kādu vēl bunkuru bumbu? – ģenerālis jautāja.

–        Nu, tā ir tāda visai jaudīga bumba, ko mūsu karspēks šeit izmanto alu un bunkuru spridzināšanai – tā no sākuma ietriecas vairākus metrus dziļi zemē un tikai tad uzsprāgst. To visai bieži izmantojam, jo pretinieks slēpjas dziļi pazemē. Kaut kur tur kalnos arī mūsu draugs mulla Omars atrodas kādā alu labirintā.

–        Kalnos? Kurā pusē? – interesējās ģenerālis.

–        Kaut kur tur, – pulkvedis ar plašu žestu norādīja uz kalniem. – Apmēram turpat, kur plešas tas spēka lauks, bet precīzi nezina neviens. Bumbas atrodas Bagramas bāzē, vajadzīgas tikai koordinātas un pavēle.

–        Tad dodat tādu pavēli! Ko jūs vēl gaidāt? – iesaucās ģenerālis van Eriksens.

4.

Farūks klupdams un krizdams kūlās uz priekšu pa akmeņaino kalna nogāzi. Sendienās te bija taka, bet nu jau labu laiku kā rūpīgi iznīcināta. Krievu okupācijas laikā Farūks kādu laiku bija cīnījies modžahedu spēkos un itin labi zināja gan ceļu, gan alu sistēmu. Pašas alas tika izveidotas pirms daudziem gadsimtiem kārtējā kara laikā ar kādiem iekarotājiem, bet tik tāla pagātne Farūkam neinteresēja. Lūk, te ir pieci lieli akmeņi, aiz tiem būs nobrucis klints gabals, bet aiz tā – ieeja alu sistēmā. Kādreiz viņš bija lēsis, ka varētu itin izdevīgi pārdot šīs zināšanas amerikāņiem, bet tagad bija itin priecīgs, ka tā nav rīkojies. Aiz nobrukušā klintsakmens Farūkam krūtīs iespiedās automāta stobrs.

–        Salam Aleikum, cienītais, es nāku ar mieru un svarīgu vēsti godājamajam mullam Omāram, – viņš teica un būtu zemu paklanījies, ja krūtīs nebūtu iespiedies stobrs.

–        Un kāpēc man tev būtu jātic? Vienkāršāk būtu tevi nošaut un atdot šakāļiem par barību, – čukstēja sargs, bet spiedienu uz Farūka krūtīm tomēr atslābināja.

–        Allāhs ir viens un Muhameds viņa pravietis, es esmu Farūks az Tatars, mulla mani labi pazīst, pajautā viņam.

Sargs piespieda interkoma taustiņu un kaut ko klusi pateica, sagaidījis atbildi, viņš nolaida automātu un teica Farūkam:

–        Vari iet, mulla tevi gaida.

Farūks devās pa labi zināmo ceļu dziļāk alās, kopš viņa cīņu laikiem te daudz izmaiņu noticis – alās un gaiteņos uzstādīti neuzkrītoši gaismas ķermeņi un novērošanas kameras, visur redzami vadi, darbojās gaisa kondicionētājs. Mulla Omārs sēdēja paklājiem izklātā alā pie rakstāmgalda, ala bija spoži izgaismota, mulla kaut ko rakstīja datorā.

–        Miers tavam namam, – teica Farūks un zemu paklanījās.

–        Ā, Farūks atnācis, sen par tevi nekādu ziņu nebija, – mulla Omārs pacēla acis no datora ekrāna. – Nav labi, nemaz nav labi vecus draugus aizmirst. Ko gribēji man teikt, Farūk??

–        Ai, godājamais mulla visgudrākais no gudrajiem, tu zini, ka Farūks ir tur un paklausās, vēl kaut kur un atkal paklausās, Farūks daudz dzird un redz. Gribēju tev pastāstīt par atnācējiem no citas pasaules, kuri savu māju uzbūvējuši uz manas mājas.

–        Tu domā šo? – mulla pagrieza datora ekrānu pret Farūku. Tajā bija redzams satelītuzņēmums un pašā vidū gaiši pelēks aplis. – To man jau pirms pāris dienām paziņoja, zinu arī par Babas dēlu atrastajām vabolēm un augiem, kas aug milzīgā ātrumā. Ja gribēji stāstīt par šo, tad tās ir vecas ziņas, mullam Omāram arī ir garas ausis.

Farūks bija pārsteigts, ka mulla visu zina teju labāk par viņu pašu.

–        Nebaidies, Farūk, kaut arī neko jaunu man pavēstīt nevari, tomēr allaž priecājos tevi redzēt. Tu vēl biji mazs zēns, kad mēs ar tavu tēvu vērsām ieročus pret neticīgajiem šuravi. Tie bija labi gadi, jaunība un dumjš pretinieks – kas gan var būt labāks īsteni ticīgam džihāda kareivim?

Mulla Omārs pievēra acis un sapņaini pasmaidīja.

–        Saki man Farūk – vai mēs tos debesu sūtņus nevarētu kaut kā izmantot savā labā? Man tapis zināms, ka amerikāņi šāvuši raķeti pa to kupolu, bet nevarēja tam ne nieka padarīt. Es domāju, ka Allāhs savā gudrībā ir atsūtījis mums kādas citas pasaules pārstāvjus, tātad tām jābūt saprātīgām būtnēm. Kā tev šķiet – vai mēs varētu ar viņiem satikties un varbūt iegūt tā spēka lauka tehnoloģiju? Padomā pats, kāds mums no tā būtu labums – sēžam mēs kā zem liela lietussarga un nevar mums ne lode, ne bumba, ne raķete neko padarīt. Kā tev šķiet, Farūk?

Farūks juta kā auksti sviedri tek pār muguru – kā viņš, vienkāršs zemnieks var dot padomus viedākajam no viedajiem, pašam mullam Omāram?

–        Lai nekad nenodziest gaisma tavā namā, godājamais mulla, – viņš knapi dvesa. – Vai var ar Allāha sūtņiem runāt cilvēku valodā, nezinu gan. Cik man stāstīts, tās ir kaut kāds kuslas vaboles, kas lāgā pat paiet nevar.

–        Farūk, Farūk, un tu teicies man svarīgas ziņas pavēstīt? Skaties, šo mani cilvēki nofotografēja pie spēka lauka malas.

Mulla uzklikšķināja pa datora taustiņiem un atkal pagrieza ekrānu pret Farūku.

–        Skaties, šī ir milzu čūska, šis – kuprains nezvērs bez galvas, te vēl kaut kāds kubs ar atverēm sānos, te ģenerālis van Eriksens pārbīlī šauj uz citplanētieti – mullam viss ir zināms! Tās nav nekādas nevarīgas vabolītes, šie, mans draugs Farūk, ir saprātīgi radījumi un viņi spēj darbināt necaursitama spēka lauka mašīnu. Bet kā pie tiem iekļūt, ja viņi nelaiž nevienu savā mājā?

Pēkšņi Farūkam galvā dzima lielā ideja, doma, kas viņu pilnībā reabilitēs mullas acīs:

–        Es zinu, kā tur iekļūt! Atver to satelītuzņēmumu vēlreiz, cienītais mulla. Redzi, šeit ir ieeja alu sistēmā, šeit spēka lauka robeža, bet šeit – mana māja. Ieeja atrodas ārpus spēka lauka, bet netālu no manas mājas ir vēl viena slepena izeja, šobrīd tā ir aizmūrēta un aizkrauta akmeņiem.

–        Interesanti, interesanti, mans mīļais Farūk, laikam jau pats Allāhs tevi sūtījis pie manis, – teica mulla, domīgi glaudīdams sirmo bārdu. – Rīt dosimies lūkot to tavu alu, kazi, varbūt arī citu planētu iemītniekiem nav svešs Allāha vārds! 

5.

No Bagramas bāzes lidlauka pacēlās melns bumbvedējs, tam kravas telpā tikai viena bumba – divarpus tonnas smagā bunkuru bumba. Pāris kilometru attālumā no spēka lauka pie datora ekrāniem pieplakuši ģenerālis van Eriksens, pulkvedis Makarturs un pārējie virsnieki. Viens ekrāns bija melns, tajā būs redzams bumbai pievienotās kameras raidītais attēls. Pēkšņi šis ekrāns izgaismojās, tātad bumbu lūka atvērta. Lūk, attēls atdzīvojās, parādījās zemes un kalnu attēls no liela augstuma, pašā attēla vidū prāvs aplis, spēka lauks. Tas strauji kļuva lielāks un lielāks, līdz aizņēma visu ekrānu. Varēja redzēt milzīgos, treknos augus un vairākus desmitus dažādas formas un lieluma radījumus, kuri veikli skraidīja pa iezīmēto apli. Pašā apļa vidū bija redzams liels, apaļš priekšmets, tieši uz to bija notēmēta bumba. Priekšmets ekrānā palielinājās, varēja saskatīt to ieskaujošo augu zarus, lapas un ziedus. Tas tuvojās, tuvojās, tuvojās, tagad jābūt sprādzienam un ekrānam jānodziest. Tomēr ekrāns nenodzisa, bet gan priekšmets tajā kļuva aizvien mazāks un mazāks, tātad bumba lidoja atpakaļgaitā! Pēc brīža tā atkal krita lejā, tikai pavisam citā vietā, līdzās lauka robežai. Ekrāns nodzisa un visu apkārtni satricināja varens sprādziens.

–        Nolādēts! – iebļāvās ģenerālis van Eriksens. – Atkal nekā! Paskatieties uz to bumbu – nupat tā lidoja atpakaļgaitā, sagriezās velns viņu zina uz kurieni un uzsprāga kaut kur galīgi ne tur! Pulkvedi, vai tiešām jūsu rīcībā ne nekā stiprāka? Vai man zvanīt uz Briseli Anrī un atkārtot lūgumu par kodolbumbu mešanu? Ko? A?

Pulkvedi tas sadusmoja. Ja reiz divi uz ātru roku organizēti uzbrukumi svešajiem ir cietuši neveiksmi, vai tad nevajadzētu apsēsties un kārtīgi to visu “apsmadzeņot”?

–        Kas jums, ģenerāli, liek domāt, ka kodolbumba spēs iznīcināt spēka lauku? Varbūt tā tāpat uzlidos gaisā un tiks aizmest velns viņu zina uz kurieni? Varbūt tieši mums uz galvas? Pirms bļaustīties par bumbām, vai jums tur Briselē vai kaut kur citur nav ienācis prātā, ka mēs cenšamies iznīcināt unikālu tehnoloģiju, kurai mēs ar visiem mūsu rīcībā esošajiem ieročiem nevaram neko padarīt? Varbūt jābeidz strēbt karstu un jāpadomā kā to iegūt sev? Padomājiet, kāds pārspēks mums būtu pār pretinieku, ja mums būtu tāds spēka lauks! Redzējāt satelītattēlos to kubu aizsarglauka centrā? Var gadīties, ka tieši tas ir lauka ģenerators!

Ģenerālis satvēra satelīttelefonu un ievadīja numuru.

–        Anrī? Klausies, man te blakus sēž viens vietējais pulkvedis un saka jēdzīgas lietas. Nē, nē, liec mierā savas kodolbumbas, labāk padomā, kur varam dabūt labi jaudīgu tuneļu rokamo mašīnu – tas spēka lauks taču nevar būt lodveida, tātad tam var parakties apakšā! Padomā par to Anrī, rīt piezvanīšu atkal. Jā, Anrī, arī es skumstu pēc tevis, atā!

6.

–        Te ir tā izeja, godājamais mulla, – teica Farūks un norādīja uz akmeņu krāvumu priekšā. – Aiz tā ir mana māja un, spriežot pēc tā satelītattēla, turpat arī vajadzētu būt tai spēka lauka ierīcei.

–        Tā, vīri, – izrīkoja mulla Omārs. – Viesiem uzlikt gāzmaskas, aiz šim akmeņiem ir cita pasaule un ja kādam ienāks prātā aizdegt kaut sērkociņu …

Tālāk mulla nepaspēja neko pateikt, jo visu kalnu satricināja drausmīgs sprādziens, ala aiz viņiem iebruka.

–        Nolādētie amerikāņu, – mulla Omārs lādējās, celdamies kājās un purinādams nost putekļus no drānām. – Tātad atraduši tomēr mūsu slēptuvi un uzmetuši tai savu bunkuru bumbu! Kaut velns viņus visus parauj, laikam jau trāpījuši tieši mūsu munīcijas noliktavā! Tātad ceļš mums tikai viens – uz priekšu, atpakaļ ceļa vairs nav. Aptiniet laužņus ar lupatām, kaut mazākā dzirkstelīte un mēs visi dosimies pa vistaisnāko taku pie Allāha.

Vīri uzlika gāzmaskas un sāka lauzt akmeņus, jau pēc neliela brīža parādījās gaismas pleķītis, kas drīz vien tapa tik liels, ka tajā var ielīst pieaudzis vīrietis pilnā apbruņojumā. Pirmais pa caurumu izlīda mulla Omārs, aiz viņa Farūks un tad pārējie vīri. Bārdas dēļ gāzmaska slikti piegulēja Farūka sejai un no skābekļa pārbagātības viņam drīz sāka reibt galva. Varbūt tā izskatās paradīzē? Augstu pāri galvai sniedzās savādie zili zaļie augi, tieši pretī atradās prāva sudrabota lode, varēja redzēt, ka to veidoja neskaitāmas kopā sastiprinātas vaboles, no skābekļa pārbagātības šķita, ka gaiss trīsuļo zilganā mirgā. Mulla Omārs ar saviem vīriem apstāja lodi no visām pusēm.

–        Kā jums šķiet, vīri, vai varēsiet to pacelt?

Kāds no mullas vīriem piegāja pie lodes un pamēģināja to pagrūst, bet roka līdz plecam iegrima lodē, it kā tā sastāvētu no tīra gaisa. Vīrs sabijās un izrāva roku no lodes, bet rokas vairāk nebija – zem pleca neliels stumbenis, un viss.

–        Mana roka, kas noticis ar manu roku? – vīrs iebļāvās un ar otru roku izrāva revolveri.

–        Nē !!! – iekliedzās mulla Omārs, bet bija par vēlu, ierocis izšāva. Tikai vienu reizi, bet ar to pietika, lai viss apkārt uzliesmotu kā kalēja ēzē.

7.

–        Sveiks, Anrī, – ģenerālis van Eiksens kliedza satelīttelefona klausulē. – Tu labi mani dzirdi? Paldies, mīļais, nevajadzēs vairāk nekādu tuneļu rokamo vai kodolbumbas, vakar pēcpusdienā tas viss pats no sevis uzsprāga un tagad tur ir tikai apsviluši akmeņi. Viss ir sadedzis, gan skābekli un ēteri ražojošie augi, gan vaboles – viss. Cik savādi, Anrī, vakar nometām uz spēka lauka to superjaudīgo bunkuru bumbu, bet lauks to aizmeta prom un bumba uzsprāga kaut kur kalnos. Pēc kādām divdesmit minūtēm viss kupols izgaismojās baltās liesmās un pēc pāris sekundēm pazuda, gaisā pacēlās dūmu mākoņi. Mēs, protams, tūlīt devāmies uz turieni un atradām visu sadegušu. Pēc tam biologi teica, ka pat to augu sporas esot sadegušas. Kamēr vēl spēka lauks nebija pazudis, degošā gāze esot iekšā radījusi milzīgu spiedienu un temperatūru. Padomā tikai, karstums tur bijis, ka māli ir keramizējušies, tā augsne tagad ir pilnībā sterila, tur neaugs nekas. Tu vēl klausies, Anrī? Pats interesantākais sākās pēc tam, kad pašā apļa centrā atradām pārdesmit personu pārogļojušās atliekas. Mūsu mīļā pulkveža Makartura speciālisti ātri vien noskaidroja, ka viens no mirušajiem bijis mulla Omārs, viens no meklētākajiem teroristiem pasaulē! Pēc tam atrada nesen aizbrukušu alu, no tā pulkvedis izsecināja, ka mūzu bunkuru bumba, kas kā korķis no šampanieša pudeles aizlidoja no spēka lauka, nejauši trāpīja tieši Omāra pulvera pagrabā un nabaga velniem nav bijis citas izejas kā līst laukā pa pēdējo atlikušo izeju, bet tā, kā par nelaimi, atradusies pašā atnācēju teritorijas centrā. Nezinu, ko viņi tur darījuši, varbūt kāds izdomājis pīpēt, bet ar to pietika, lai viss uzlidotu gaisā. Tādi, lūk, mani piedzīvojumi, Anrī, rīt lidošu atpakaļ uz Briseli, sagaidi mani, lūdzu, lidostā. Aiziesim kaut kur paēst normālas pusdienas, vai vari iedomāties tādu barbarismu – viņi šeit ēd kazas!

© Didzis Sedlenieks, 2011

 

 

 

 

 

Advertisements

1 komentārs

  1. janvāris 27, 2013 plkst. 3:34 priekšpusdienā

    – Ja jums izdotos tur iedabūt kaut vai sērkociņu, tas maisījums aizdegtos un iznīcinātu visu zem spēka lauka, – teica pulkvedis Makarturs. Par to, vai jāmēģina atnācējus iznīcināt, pulkvedis neiebilda – kaut arī tieša drauda no spēka laukā ietvertajiem nebija, tomēr lauks pakāpeniski auga un neviens nevarēja zināt, cik tālu tas pletīsies.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: