Labdarība

Jau divas dienas nesniga, ārā vējš šūpoja laternas, Alans piegāja pie loga. Protams, to tikai vēl vajadzēja, viņš klusībā nolādējās, jo termometra stabiņš bija noslīdējis zemāk vēl par dažām iedaļām un šobrīd rādīja mīnus 29 grādus. Viņš ciešāk sabāza lupatas loga spraugās, bet aukstums tik un tā līda iekšā un plivināja bālos aizkarus ar dekoratīvajām vardītēm. Ciešāk satinies segā, viņš ieritinājās vecajā klubkrēslā un paņēma televizora pulti. Ja pašam auksti, varbūt paskatīties kaut ko par siltajām zemēm?

Nē, arī tas nebija iespējams, Alanam pēdējā laikā neveicās, pietrūka naudas televīzijas abonementa pagarināšanai un varēja skatīties tikai Lattelecom pamata pakas pāris kanālus. Bija Ziemassvētku laiks, divi no trim rādīja dievkalpojumus, trešais kanāls kaut kādu labdarības pasākumu. Alans ievīstījās ciešāk segā, TV ekrānā zelta lietiņš dāsni lija pār cietējiem, cerību vārgās stutes aizstājot ar daudz spēcīgākām naudas sijām. Nabaga nelgas, Alans prātoja, kā gan tie tūkstoši var palīdzēt bezcerīgos gadījumos? Ko Dievs ir ņēmis, to cilvēks nevar atdot, viņam vienkārši nav ko. Bet zelta lietiņš lija dāsni, vecāki ar mīlestību raudzījās savās atvasēs, bet tās neko neredzošām acīm blenza kaut kur tālumā. Stulbums, Alans noskurinājās, riebīgi skatīties!

Pēc pusstundas sega atraisījās un Alanam kļuva auksti, viņš bija iesnaudies. Televizorā vēl aizvien eņģeli ar eiro sejiņām laidās pār Latviju, viņš piespieda sarkano taustiņu un ekrāns nodzisa. Sasodītais aukstums! Tas līda aiz apkakles, caur piedurknēm un bikšu starām, vakar virtuvē uz palodzes bija sasalis piens paciņā. Pat Alana kaķis no skapja izlīda tikai pāris reizes dienā. Ko darīt? Deviņos vakarā neviens vēl gulēt neiet., viņš nolēma iet pastaigāties, jo plus 12 grādos pat zem segām tik un tā bija auksti. Ja reiz jāsalst, tad pa īstam, pēc tam plus divpadsmit šķitīs kā tropi.

Alans uzvārīja kafiju un nesteidzīgi izdzēra, pagrauza kaltētos ābolus, uzvilka mugurā teju visas drānas, ko spēja atrast, arī divus pāris vecmāmiņas adīto dūraiņu. Velkot rokā rakstaino cimdu, viņš atcerējās kā vecmāmiņa mira pirms vairākiem gadiem. Nuja, veciem cilvēkiem jau nav eņģeļu, viņu cerības balsta vārgās pensijas stutītes, bet viņiem tāpat būtu vajag zelta sijas. Kaut vai sudraba vai kaut vai misiņa, bet nav nekādu. Eh, Alans ar roku aizgaiņāja uzmācīgās domas, atslēdza durvis un izgāja ārā spelgonī. Vai nav vienalg, kur salstu? Varbūt staigājot domas nebūs tikai par salu.

Ielas tukšas, ne cilvēku, ne mašīnu, tikai sals. Alans lēni soļoja pa ietvi, līdzās tai stiepās glīti notīrīts veloceliņš. Zem kājām gurkstēja sniegs, iet bija grūti, jo ietvi šoziem vēl neviens nebija tīrījis. Alans pa logu bija redzējis kā tīra veloceliņu, tikai ziemā, un it īpaši šādā spelgonī, riteņbraucējus nemanīja. Parkā celiņi notīrīt, gar malām lielas kupenas, zem sniega smaguma dažiem kokiem nolūzuši zari, tie tagad mētājās kā melnas lauskas. Sals sāka līst zem daudzajām apģērba kārtām, knieba degunā un pirkstu galos, Alans pielika soli. Brīvības pieminekļa laukumā neviena, sals visus padzinis. Skaļi čīkstēdams aizbrauca tramvajs, viņš nezināja, kādēļ lielā salā tramvaji vienmēr šādi gaudo.

Kļuva nepanesami auksti, Alans iegāja makdonaldā. Tīri automātiski, viņš nebija šādu iestāžu cienītājs, bet šobrīd tas bija vienīgais siltuma un gaismas avots tuvumā. Atverot durvis, no telpas izspurdza pēc hamburgeriem smaržojošs tvaika mākonītis un izgaisa Bastejkalna virzienā. Makdonaldā arī bija tukšs, tikai bariņš cilvēku par kaut ko skaļi sarunājās pie loga. Alans piegāja pie letes un pasūtīja kakao, ko iestāde lepni dēvēja par karsto šokolādi. Nuja, viņi jau sevi arī par restorānu dēvē, viņš prātā noburkšķēja. „Kas ar mani notiek,” Alans satraucās, „viss man ir slikti, par visu es burkšķu. Gaišāks domas, draudziņ!”.

Paņēmis abās plaukstās karsto papīra glāzīti, viņš devās uz telpas otru galu, tālāk no trokšņainās kompānijas.

– Hei! Alan, vecā āda, tas tiešām esi tu? – kāds iesaucās no pulciņa pie galda. Alans atskatījās, viņā vērās kāds vīrietis ar bārdu un brillēm.
– Alan, vecīt, tu mani neatceries? Es taču esmu Kārlis, tavs kursabiedrs! Kārlis? – Alans atjautāja, viņš neatcerējās tādu bārdainu draugu.
– Nuka, protams, Kārlis! – sauca bārdainis, – nāc pulkā, te vēl daži tavi paziņas ir!
– Bet es … – Alans gribēja teikt, ka nevēlas viņiem piebiedroties.
– Beidz, nāc bariņā, nelauzies!

Visa kompānija skatījās viņa virzienā. Alans pagriezās un piegāja pie galdiņam, kaut arī runāties tagad nebija īpašas vēlmes. Kāds piecēlās un paņēma krēslu no blakus galdiņa, pārējie saspiedās, lai arī Alanam būtu vieta pie galda.

– Sandru taču tu atceries? Ivetu, Arni, Koļu? – Kārlis priecīgi tērgāja. – Šie divi ir Alīna un Varis, mēs visi tagad strādājam kopā .

Alans sarokojās, nosauca savu vārdu svešajiem. Viņam negribējās neko daudz nedz runāt, nedz klausīties.

– Nu, vecīt, stāsti ar ko strādā, ko dari? Simts gadus neesam redzējušies! – Kārlis mudināja.
– Septiņus gadus, – precizēja Sandra.
– Es … Nu, neko īpašu nedaru. Drusku gleznoju, drusku rakstu. E, ar visādiem štruntiem ņemos, – Alans teica un saprata, ka viņam nav nekā ko runāt ar šiem ļaudīm. Visi tādi sārtvaidži, pārtikuši un smaidīgi. Kā tā? Mēs taču beidzām ekonomistus! Ar ko tad sev maizi un desu pelni? – gribēja zināt Arnis.
– Maizes tiesai dažiem kantoriem ar grāmatvedību ņemos, bet desai ar to nepietiek. Bet, ko tad par mani, labāk pastāstiet par sevi!
– Atceries, Alan, kā pēc izlaiduma runājām, ka uztaisīsim savu firmu, paši tajā strādāsim, paši vadīsim! – Kārlis acīm zibot sāka stāstīt – Atceries? Nu, mēs to arī izdarījām, izveidojām konsultāciju firmu „Consultum”. Esi dzirdējis tādu? Vari iedomāties, mēs jau vairākus valdības pasūtījumus esam saņēmuši!

Alans saprata, ka viņam it kā drusku skauž kādreizējo kursabiedru panākumi, viņš arī tā gribētu. Nē, viņš jau reiz gribēja, bet pārdomāja, izvēlējās kļūt par mākslinieku un teica:

– Prieks par jums! Bet ko jūs tādi veiksmīgi darāt makdonaldā desmitos vakarā šitādā salā?
– Vai tad neesi dzirdēji? Eņģeļi pār Latviju? Neesi? Mēs šogad esam ziedojuši tai kustībai prāvu summu! Kongresu namā bija pasākuma noslēgums un pēc tā gribējām vēl drusku pasēdēt, bet viss jau bija ciet – skaidroja Sandra.
– Jā, mēs noziedojām vairākus tūkstošus pāris bēniņiem ar cerebrālajām traumām, lai viņi varētu Vācijā paārstēties,- piebalsoja Iveta.

Alans negribēja neko teikt, bet viņam šai jautājumā bija citādi ieskati, mute pati atvērās, un viņš dzirdēja sevi sakām:
– Galīgas muļķības! Iedosi tādam dārzenītim pāris tūkstošus, domā, kāds spēs salabot neārstējamos bojājumus?
– Tu ko, Alan? Galīgi stulbs esi? Kā vispār tā var runāt? – Sandra gandrīz palēcās. Visi dusmīgi skatījās uz Alanu.
– Licies mierā! Vai tad pati neredzi, ka tas viss ir tikai mierinājums vecākiem, kuri ķeras pie katra salmiņa, lai dabūtu brīnumu! Tikai brīnums spēj tos nabagus glābt, bet tā nenotiek! Brīnumu nav, Sandra!

Kārlis piecēlās kājās:
– Kas ar tevi, Alan? Ko tu te muldi? Pats kaut vai saproti, ko tag runā? Ar labdarību cilvēki nodarbojas bezkaislīgi, no tīras sirds vēlas palīdzēt tiem nabagiem, pēc tava prāta vajadzētu ļaut viņiem visiem nomirt?
– Kāpēc uzreiz nomirt? Viņi tāpat veģetēs arī tālāk neatkarīgi no jūsu naudas! Un beigās nomirs ātrāk nekā citi, jūs dodat viltus cerības tikai vecākiem. Paši redzēsiet, pēc gada vai diviem tie paši vecāki lūgs pēc tās pašas palīdzības, jo arī Vācijā un citur ir gana ārstu, kuri apsolīs nezin ko, lai tikai dabūtu izmisušo cilvēku naudu!
– Nemuldi, Alan, Dieva dēļ turi muti! Ko tad tavuprāt vajadzētu ar viņiem darīt? Pamest pilnīgi likteņa varā? Nedot cerību?
– Domā teikšu, ka tos neārstējamos vajadzētu likvidēt? Nē, i nesapņo, neesmu taču nekāds esesietis! Bet veltīgu cerību došana vecākiem, manuprāt, ir īsta cūcība!
– Labāk ej prom, Alan, man ļoti žēl, ka šovakar tevi uzrunāju! Tā nevar runāt, tas nav kristīgi! Ar labdarību cilvēki nodarbojas labdarības dēļ, ar un nesavtīgi! Cilvēki nedomā šitā! Par ko tu esi palicis? Patmīlīgais ķēms! – Kārlis demonstratīvi pagriezās pret logu, ar visu savu būtni rādīdams, ka saruna beigusies.

Alans piecēlās un devās uz izeju, pusceļā viņš pagriezās un teica aiz dusmām valodu zaudējušajiem bijušajiem biedriem:

– Varat domāt kā gribat, varat mani lamāt, bet tik un tā palieku pie domām, ka šitāda labdarība ir svarīga tikai jums, ziedotājiem. Sirds dziļumos taču saprotat, ka patiesībā jums ir pilnīgi vienalga, kas ar tiem dārzenīšiem notiek, vai ne?
– Tu tācu esi viens ķēms! – asaras valdīdama iešņācās Iveta, bet Alans to nedzirdēja, jo bija izgājis no makdonalda.

Stulbeņi, Alans prātā lamājās, bagātie pūšļi! Snobi frizētie! Sazagušies naudu ar valsts pasūtījumiem, tagad sirdsapziņu lāpa, atdodot grašus, nabaga invalīdiem! Padomā tikai – eņģeļi pār Latviju! Laikam jau paši iedomājušies esam tie eņģeļi! Priekš kam dot veltīgas cerības tiem, kuriem patiesībā cerību nav? Liekulība, visa šī Ziemassvētku jezga ir viena vienīga liekulība.

Temperatūra noteikti bija nokritusies vēl par pāris grādiem, tagad jau vajadzētu būt zem mīnuss trīsdesmit. Tādu salu Alans savā mūžā nebija jutis, elpa nu mutes cēlās lieliem mākoņiem un sasala uz brillēm, viņš tās noņēma un ielika kabatā. Labāk būt pusaklam, nekā neredzēt vispār neko. Dusmas lēnām pārgāja, Alans elpoja lēni un dziļi. Pie velna, pietiek šodien piedzīvojumu, jāiet mājās!

Tomēr Alans nolēma iet ar līkumu, mājās tāpat neviens negaidīja. Nesteidzīgi iegāja Bastejkalna parkā. Bērneļi celiņus bija noslidinājuši gluži spīdīgus, vajadzēja iet uzmanīgi, lai nepaslīdētu. Nez no kurienes uzradās balts kaķis, Alans to uzreiz nepamanīja uz sniega fona. Kaķis pienāca cieši klāt un skaļi murrādams sāka berzties gar kājām. Alans pietupās un noglaudīja dzīvnieciņa pūkaino muguru.

– Ko tu te dari tādā salā? Pazaudējies esi?

Kaķis iemurrājās vēl skaļāk, Alanam ienāca prātā, ka kaķis taču basām kājām stāv uz ledus trīsdesmit grādu salā, pieliecās un pacēla to. Kaķis turpināja murrāt, siltā vibrācija pārņēma visu Alana augumu. Viņš pēkšņi sajutās tik silti un patīkami, itin kā nemaz nebūtu skarbā sala, tomēr līdz ar siltumu nāca vēl viena sajūta – neganti savajadzējās uz tualeti. Alans ātri pārlika, vai paspēs līdz mājām, jo izdzertā kafija un kakao meklēja izeju. Tepat netālu bija makdonalds, bet uz to viņš negribēja iet, jo tur vēl vajadzēja būt liekulīgajiem labdariem. Apkārt neviena nebija, varētu jau nostāties pie kāda no resnajiem kokiem un visu mierīgi izdarīt, bet viņš nebija radis tā darīt. Iebāzis kaķi azotē, Alans aizsoļoja kolonādes kioska virzienā, kas atradās līdzās Laimas pulkstenim. Šķiet, kādreiz tur bija sabiedriskā tualete, tikai, vai tā nebūs jau slēgta vienpadsmitos vakarā? Kaķis azotē vibrēja arvien straujākā frekvencē, spiediens iekšā auga. Sīkiem solīšiem Alans tipināja pāri laukumam aiz stūra, pa kāpnītēm lejā un ieraudzīja tualetes durvis. Uz tām plāksnīte “Darba laiks no 8:00 līdz 23:00”. Alans paskatījās pulkstenī – protams, bija jau piecas minūtes pāri vienpadsmitiem. Viņš pagriezās, lai dotos prom un nokārtotos kaut kur kanālmalā, kur nav novērošanas kameras, bet pēkšņi aiz muguras atskanēja klikšķis. Alans atskatījās, durvis bija pavērušās mazā šķirbiņā. Re, cik labi, nevajadzēs čurāt krūmos! Pagrūda durvis un ietenterēja tualetē. Spoža elektriskā gaisma, rindiņa fajansa urināri. Jeb tomēr pisuāri? Vienalga! Ka tikai ātrāk tikt vaļā no tā spiediena!

Alans klumburoja pāri telpai pie urināra, bet pēkšņi patīkamais siltums azotē pazuda, kaķis bija izvēlies ārā. Alans pavērās apkārt, bet balto kaķi uz brūno flīžu grīdas nekur nemanīja. Eh, štrunts par kaķi, jātiek vaļā no tā spiediena, jau tvēra bikšu rāvējslēdzi, kad netālu kāds ievaidējās. Tā riktīgi skumji ievaidējās, ar sāpi. Alans paskatījās tajā virzienā un pie tālākā urināra ieraudzīja netīru veci, īstu bomzi. Kā viņš pirmīt to nebija pamanījis?

– Palīdzi, dēliņ, man dikti vajag čurāt – vecis teica.
– Nu, tad čurā, kas tad tev traucē? – Alans atkliedza, darbodamies ar iestrēgušo bikšu rāvējslēdzi.
– Es nevaru, man taču nav roku! – vecis lūdzās, rādīdams tukšās piedurknes
– Kā tad tu parasti čurā? – Alans jau ar spēku raustīja bikšu rāvejslēdzi
– Man ir tāda aukliņu sistēma, bet šovakar viss saplīsa un es pats nevaru. Palīdzi man, lūdzu!
– Ko? Traks esi? Es taču nekrāmēšos pa tavām biksēm, tiec pats galā!
– Es nevaru, es piečurāšu bikses, bet ārā tāds sals. Es taču nosalšu!
– Nu, tad salsti arī, man pašam spiediens jau šauj pogas ārā!
– Esi cilvēks Alan, lūdzu, lūdzu, palīdzi!
– Ej taču tu … Kā tu zini manu vārdu?
– Vai tad tu neesi Alans?
– Esmu … nolādētais rāvējs, tas kādreiz atvērsies?

Alans dīdījās, ceļus kopā saspiedis, bet rāvējslēdzis kā nevērās tā nevērās vaļā. Vecis tikām bija piesteberējis tuvāk un Alanam nāsīs iesitās sen nemazgātas miesas smaka. Jēziņ, kā tas bomzis smird! Alana kuņģis noraustījās spazmā, vēl mazliet, un es apvemšos!

– Dieva vārdā, palīdzi man, es taču tūlīt apčurāšos, – vecis lūdzās.
– Es pats tūlīt apčurāšos, liec mani mierā!
– Bet tu taču nevari bikses attaisīt, vai pa tam lāgam nevarētu palīdzēt man?
– Turi muti, vecais, netraucē man!
– Palīdzi, lūdzu, izskatās, ka savas bikses tu tāpat nevarēsi atvērt! Turklāt padomā, ja es apčurāšos, tad nosalšu noteikti, jo esmu vecs un bez rokām, bet tu esi jauns un varbūt tiksi līdz mājām! Palīdzi man!

Alans pēkšņi sajuta, ka neatliekamā vajadzība nedaudz atslābst. Viņš paskatījās uz veci:

– Tu tiešām domā, ka kāds tā ņems un vilks tavu mantību ārā no biksēm?
– Jā, kāpēc gan ne? Bet dari to ātrāk, es vairs ilgi neizturēšu!
– Bet tu smirdi, tu esi netīrs!
– Un, kas par to? Jo netīrāks un pretīgāks es esmu, jo labāku darbu tu izdarīsi! Nu, Alan!
– Beidz mani saukt par Alanu! Kā tu zini manu vārdu?
– Reiz jau jautāji! Palīdzi man, tad pateikšu!

Alanu pārņēma dusmas, tas vecis taču neliksies mierā! Bet no otras puses -kas gan man notiks, ja palīdzēšu viņam? Gabals taču nenokritīs! Galu galā nabagam patiešām nav roku, bet varbūt viņš ir kāds burvis? Kā gan viņš manu vārdu uzzināja? Alans pagriezās pret veci, pietupās un pavēra veča bikšupriekšu. Tur nebija nedz pogu, nedz rāvējslēdža tikai lupatiņa ar aukliņa galā. Vecis tiešām smirdēja drausmīgi, Alans juta spazmas kuņģī, tas lēkāja uz augšu un leju, acis asaroja. Viņš neatlaidās, pavilka un pieturēja līdz vecis visu bija izdarījis un labsajūtā krekšķēja:

– Paldies, Alan, tu man dzīvību izglābi! Patiesi! Es tagad jūtos kā septītajās debesīs!

Alans slaucīja rokas bikšu starās:

– Un kā tad ar to manu vārdu?
– Tev pie jakas piesprausta vārda plāksnīte, Alan Pēterson!

Alans paskatījās – patiesi pie jakas bija palikusi plāksnīte, kas kalpoja kā caurlaide firmā, kurā nesen bija piestrādājis. Pacēlis acis, viņš konstatēja, ka veča tualetē vairs nav. Aši gan aizskrēja!

Tikai tagad Alans atcerējās nolūku, kādēļ pats bija nācis uz tejieni, spiediens ietriecās vēderā ar jaunu vilni un viņš nepaspēja. Slūžas parāvās vaļā, karsts šķidrums notecēja gar kājām, caur kurpēm un uz grīdas. Nolādēts! Alans gandrīz apraudājās – kā tad tā? Vecim palīdzēju, bet pašam šitā gadījās! Nebūtu ar to sasodīto bomzi krāmējies, tagad varētu iet sausās biksēs!

Žļurkstinādams slapjos zābakus, Alans izgāja ārā, sals sagrāba viņu ledainiem pirkstiem un dažās sekundēs izrāva no slapjajām biksēm visu siltumu. Mēģināja raiti soļot, līdz mājām tikai kādu piecpadsmit minūšu gājiens, bet slapjās bikses saldēja, tās kļuva aizvien stīvākas un stīvākas, līdz gausāka kļuva arī Alana gaita. Viņš aizvien lēnāk vilkās caur Esplanādes parkam, laternu gaismā gaisā dzirkstīja miljoniem ledus kristāliņu. Tie trīsuļoja, griezās un virpuļoja, džinkstēja un lūgtin lūdzās Alanu nesteigties. Kur tev vēl jāiet? Nevajag, apsēdies tepat un atpūties! Kājas pašas apstājās, tās atteicās iet tālāk, bet prāts pats sev teica, te nu bija labdarība – palīdzēju es vecim, bet tagad pats nosalstu piecu minūšu attālumā no mājām. Kāda ironija!

Kājas saļima, galva lēnām nolaidās uz krūtīm, rokas ļengani nokrita, Alans laidās nāves miegā. Acis aizvērās, bet ausis vēl dzirdēja: “Sandra! Iveta! Skatieties, tas taču Alans! Nosalis, vai?”

Alans juta, kā siltas rokas viņu paceļ, dzirdēja, kā kāds zvanīja ātrajai palīdzībai. Acis nedaudz pavērās, bijušie kursa biedri viņu nesa, bet tālumā skanēja ātrās palīdzības sirēna. Bet pakaļ sīkiem solīšiem, basām kājām cilpoja baltais pūkainais kaķis. „Ai, ai, ai, – tas teica, – kur cilvēkam prāts tādā salā skraidīt apkārt slapām biksēm?” Alans jautāja: „Vai es jau esmu miris?”
„Muļķības, Alan, tu esi labdaris!”, kaķis pacēla asti un aizgāja.

Aizcirtās ātrā palīdzības mašīnas durvis.
– Tiem dzērājiem laikam vienalga kāds sals ārā! Šitas ar’ apmīzies gandrīz līdz padusēm un teju sasalis gabalā! Un tādi mums jāglābj! Būtu labāk atstājuši, nosaltu un atbrīvotu vietu uz pasaules!

„Paldies jums”, tuvu bezsamaņai čukstēja Alans, „paldies par jūsu labdarību!”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: