Beigtais kaķis un bailes

Jurītis pacēla šķīvi pie mutes un izstrēba pēdējo pienu ar makaroniem,  noslaucīja muti ar krekla piedurkni, atstūmās no galda un cerīgi paskatījās uz logu. Tas bija plaši atvērts, no Alberta ielas lidoja iekšā silts un saulains vējiņš, diezgan blīvi sajaukts ar zvirbuļu nervozajām sarunām un svaigas zemes smaržu. Vakar ar lielām mašīnām bija atvesti koki un sastādīti pretējā ielas pusē. Tur strādāja milzīgi ekskavatori, raka zemi un ar ceļamkrāniem stādīja lielas liepas.

  • Jurīīīīī! – aiz loga atskanēja Ivara balss.

Jurītis piegāja pie loga un pārliecās pār palodzi, lejā stāvēja Ivars un, galvu atgāzis, skatījās uz Jurīti trešā stāva logā. – Nāksi ārā?

  • Tūlīt, pagaidi!, – Jurītis atsaucās un aizskrēja uz dzīvokļa otru galu, kur mamma gludināja veļu.
  • Mām, es drīkstu iet ārā paspēlēties?
  • Tu jau paēdi? – mamma vaicāja, nepaceldama skatu no veļas dēļa.
  • Paēdu! Mēs ar Ivaru uz ielas padzīvosimies, drīkst?
  • Ej, ej, tikai nekur tālu, tikai tepat pa pagalmu! – mamma attrauca un aizskrēja uz guļamistabu, kur sāka raudāt Jurīša mazais brālis.

Jurītis priecīgs izskrēja kāpņu telpā, aizblīkšķināja durvis aiz sevis un joza lejā pa trepēm.  Kāpņu telpā blāvu gaismu deva apaļš logs ar krāsainiem stikliem, tur bija attēlota  ainiņa ar vardēm un ūdensmeitām. Daļa krāsaino stiklu mētājās uz kāpnēm, jo vakar Mareks tos bija sadauzījis.

  • Ko darīsim? – Jurītis vaicāja Ivaram. Tas bija gadu vecāks par viņu, bet krietni resnāks. – Varbūt uz Strēlniekdārzu aizskrienam?
  • Nea, nav interesanti! Tu beigtu kaķi kādreiz esi redzējis? – Ivars vaicāja, piebāzdams degunu tuvāk Jurīša sejai. Tā viņš allaž darīja, kad gribēja izskatīties ļoti sazvērniecisks.
  • Esmu redzējis, a kas ir? – Jurītis atsaucās.
  • Kur ta tu redzēji?
  • Tepat uz ielas, ziemā viens bija sabraukts. Tētis mani veda no bērnudārza, bet tam kaķim pakaļa bija sabraukta un viņš baigi brēca. Tētis vēl teica, ka ar mani būs tāpat, ja vēl līdīšu zem klavierēm.
  • Tas gan bija baigi foršs skats, ko? – Ivars uzsit sev ar plaukstu pa celi.
  • Nekas labs tas nebija, drīzāk pretīgi, es pēc tam ne reizi zem klavierēm neesmu līdis.
  • Paklau, aizvakar Daumants esot atradis vienu pavisam beigtu, tas kaķis esot galīgi izkaltis! Mūmijs! – Ivars apsēdās uz ietves malas. – Viņš arī kuru katru brīdi būs klāt un parādīs.
  • Bet Daumants taču ir tas kauslis, es ar viņu negribu draudzēties! – Jurītis iebilda.
  • Daumants ir mainījies, viņu pašu nesen Mareks piekāva, tagad viņš grib arī ar mums draudzēties!

Pēc brīža pienāca Daumants, caurām biksēm un cepuri galvā, viņš jau mācījās trešajā klasē.  Lielais paspieda mazajiem rokas pa pieaugušo modei un apsēdās līdzās uz trotuāra malas.

  • Nu, sīkie, beigtu kaķi gribat redzēt?
  • Aha! – Jurītis ar Ivaru iesaucās vienā balsī. – Kur tas ir?
  • Tur, – Daumants parādīja uz ielas galu. – Tur, uz jumta!
  • Uz jumta? – pārjautāja Ivars. – Tur taču nevar tikt augšā?
  • Ejam, es parādīšu! Tur sētā ir ugunsdzēsēju kāpnes! – Daumants piecēlās un devās prom. – Ejam?
  • Es neiešu! Es nedrīkstu pa jumtiem lodāt! – Jurītis iesaucās.
  • Nebaidies, neviens taču neuzzinās! – arī Ivars piecēlās. – Ejam, citādi Daumants viens pats aizies!

Ivars aizskrēja pa ielu pakaļ Daumantam,  Jurītis palika viens. Tā gribējās redzēt sakaltušu kaķi, bet viņš zināja, ka nekur tālāk par pagalmu nav ļauts iet. Pat uz Strēlniekdārzu viņš bija skrējis pa kluso.

  • Eu, sīkais, tev bail, vai? – no tālienes uzsauca

Jurītis piecēlās un apņēmīgi aizsoļoja pa ielu. Viņam nebija bail,  viņš pat nezināja, kas ir bailes! Tādā vecumā reti kuram ir vajadzīgās zināšanas par to.  Kāpšana tādā augstumā viņam vispār bija jaunums. Puika jutās nelāgi ne tāpēc, ka jākāpj uz jumta, nē. Vienkārši nav labi solīt un nedarīt, tā vectēvs bija mācījis.  Otrā Alberta ielas pusē Mareks atdauzīja sfinksai degunu, otru sfinksu pirms pāris dienām viņš bija apskādējis tāpat.  Jurītis gāja galvu nokāris un pat nepamanīja kā gar ausīm aizšvīkst Mareka mests sfinksas deguna gabals.

Pārgājis Antonijas ielai, Jurītis apstājās pie milzīgas vārtu rūmes. Kreisās puses vērtne bija pazudusi, otra karājās vienā eņģē, Daumants ar Ivaru jau bija pagalmā.  Pamazām aiz muguras palika ielas trokšņi, toties nāsī iesitās čuru smaka. Atkal Mareks?  Interesanti, kāds izskatās izkaltis kaķis? Kāpēc viņš teica, ka tas esot kā mūmija? Jurītis mūmijas bija redzējis grāmatās, tās visas bija ar marli notītas līdz matu galiem. Vai tad tas kaķis uz jumta arī būs tā ietīts?

Daumants ar Ivaru stīvējās ap atkritumu urnu, viņi gribēja to piebīdīt pie ugunsdzēsēju kāpnēm, jo apakšējais  pakāpiens bija krietni augstu virs zemes.  Urna bija smaga, tomēr drīz vien tā atradās vajadzīgajā vietā, un Daumants uzlēca uz tās.

  • Nu, sīkie? Laižam augšā!

 

Arī Ivars uztrausās uz urnas, Daumants tikām jau bija uzkāpis pirmā stāva logu augstumā.

  • Aidā, kāpjam augšā, kamēr kāds to kaķi vēl nav aizvācis! – viņš klaigāja un kāpa aizvien augstāk.

 

Arī Jurītis pieķērās pie kāpnēm, virs viņa slējās garas metāla redeļkāpnes, visā milzīgas sešstāvu mājas garumā. Kā tētis mācīja to trīs punktu atbalstu? Divas kājas un viena roka, divas rokas un viena kāja, nekad nedrīkst balstīties tikai uz diviem punktiem. Kokos kāpjot Jurītis to strikti ievēroja un varbūt tieši tāpēc  vēl ne reizi nebija nokritis.

 

  • Klau, Ivar, kāpēc tas kaķis ir uz jumta? Un vēl izkaltis? – Jurītis vaicāja.
  • Nezinu, ir taču vasara, varbūt saules dūrienu dabūja, nosprāga un izcepās uz tā jumta? – Ivars atsaucās. Viņi jau bija uzkāpuši otrā stāva līmenī, līdz jumtam atlika vēl četri. Trešais stāvs esot desmit metru augstumā, tikpat garas ir priedes Vecāķos, mācīja vectēvs. Un nedrīkstot skatīties lejā!

Daumants jau bija uzkāpis galā un pazuda aiz jumta malas, Jurītim un Ivaram vēl atlika viens stāvs. Pēdējais solis bija visbaigākais, jo kāpņu augšgals bija nolūzis un nesniedzās līdz pašai jumta malai. Ivara dibens pazuda aiz jumta malas, Jurītis arī pieķērās pie jumta malas, uzlika kājas uz pēdējā metāla pakāpiena, pievilkās un iekliedzās sāpēs, jo skārds izrādījās karsts kā panna.  Jumta plakne bija nedaudz slīpa, bet ne pārāk, Jurītis nebaidījās paslīdēt. Vietām skārdā bija redzami rūsas plankumi, vietām no kara laikiem palikuši ložu caurumi. Jumts verda nokaitētu karstumu tieši sejā.

  • Kur tad ir tas tavs beigtais kaķis? – Ivars vaicāja.
  • Tur, aiz tā skursteņa, īsta mūmija! – Daumants ar pirkstu rādīja uz skursteni otrpus jumta korei.

Jurītim šķita, ka sandaļu zoles izkusīs, viņš nekad vēl nebija uzkāpis tik augstu – visa Rīga apkārt kā uz delnas! Tur divi lielie baznīcu torņi, ceļamkrāni pie Pēterbaznīcas torņa strupuļa, tur Daugava un kaut kur uz otru pusi Čiekurkalns, kur dzīvoja vecvectēvs. Viņam, bija ģitāra un verandā vesels maiss ar āboliem.  Skats no augšas bija varens un skaists, tuvumā nekas nebija augstāk par Jurīti, pat baloži lidoja zemāk. Zēns bija  sajūsmināts un pacilāts, vēl tikai beigto kaķi jāatrod! Nonākuši pie norādītā skursteņa, viņi palūkojās aiz tā, bet nekāda kaķa tur nebija, ne dzīva ne beigta! Tikai pliks skārds ar aprūsējušu malu! Aizskrēja atpakaļ pie jumta kores, bet Daumantu nekur nemanīja.

  • Daumant, kur tu esi? Te nav nekāda kaķa! – sauca Ivars.

Pār jumta malu parādījās Daumanta galva ar cepuri.

 

  • Kā tad tā? Sīkie kaķīti neatrada? Ha – hā! Meklējiet labāk, es kāpšu lejā! Tikai neapčurājieties aiz bailēm!

Skaļi smiedamies, Daumants pazuda aiz malas. Tikai tagad Jurītis atskārta, ka trepju augšējais pakāpiens taču no augšas nav redzams, tas atrodas zemāk par jumtu. Pirmo reizi mūžā viņš sajuta bailes, īstas un stindzinošas bailes. Jurītis uzzināja, kā ir, kad kājas aiz bailēm paliek ļenganas un gribas tupties aizvien zemāk. Pēkšņi ainava vairs nešķita skaista, nu tā bija draudīga. Nāvīga.

  • Ko mēs tagad darīsim? – trīcošā balsī vaicāja Ivars.
  • Nezinu, tu taču mani te atvedi! – Jurītis centās ievilkt uz iekšu asaras, kas tagad nodevīgi spiedās acu kaktiņos.
  • Nekā nebija, Daumants mūs atveda! – Ivaram apakšlūpa stiepās aizvien garāka.

Ivars apsēdās uz jumta un tūlīt pat pielēca kājās, tas bija pārāk karsts. Jurītis pavilka kreklu zemāk, lai karstais bleķis nededzinātu vēderu, nogūlās un palūkojās pāri jumta malai – kādu pēdu no pašas maliņas bija redzams augšējais pakāpiens. Neskatīties lejā, neskatīties! Bet kā var neskatīties, ja jāatrod kāpnes? Līdz lejai bija kilometriem dziļš bezdibenis, Jurītis nometās ceļos un atmuguriski bīdījās pāri jumta malai, kāpnes nebija redzamas, ar kājām viņš centās uztaustīt pakāpienus. Karstais skārds nežēlīgi dedzināja plikos ceļus un plaukstas, sirds mežonīgi dauzījās, asaras lija straumēm. „Mammīt, mammīt mīļā! Palīgā!  Nocel mani zemē!” domās Jurītis lūdzās, bet labi zināja, ka mamma tagad mājās auklējas ar mazo brāli un i nenojauš, ka viņš, Jurītis, tepat netālu karājas pār jumta malu sestā stāva augstumā un cenšas sataustīt ar kāju pirkstu galiņiem salauztu ugunsdzēsēju kāpņu augšējo pakāpienu!

Kājas uztaustīja pakāpienu, rokas pieturējās. Trīs punktu kontakts, trīs punktu kontakts!

  • Jurīii! Kur tu paliki? – kaut kur no augšas žēlabaini sauca Ivars. – Palīgā! Es nevaru tikt lejā!

Jurītis neatbildēja, viņš kāpa soli pēc soļa. Divas rokas, viena kāja. Divas kājas, viena roka, uz leju neskatīties! Augšā vaimanāja Ivars, viņš nespēja spert soli pāri jumta malai. Neviens nedzirdēja izmisīgos palīgā saucienus, jo tik augstu cilvēki parasti nekāpj.  Jurītis kāpa aizvien zemāk un zemāk, viņš neskatījās ne uz augšu, ne uz leju, acis bija cieti aizvērtas. Pēkšņi kāja nesataustīja nākošo pakāpienu,  Jurītis zaudēja kontakta punktu, rokas nenoturējās un viņš krita, atsitās pret atkritumu urnu un novēlās zemē. Viņš bija nokāpis!

  • Bikses pilnas? Ko, sīkais? – Smējās Daumants, stiepdams Jurītim roku.
  • Tu esi dirsa, Daumant! – Jurītis iesaucās un aizskrēja garām Daumanta rokai, pats pārsteigts, ka spējis pateikt tik rupju vārdu lielākam puikam.
  • Pagaidi, neskrien prom! Es tikai pajokoju! – Daumants skrēja pakaļ. – Nedusmojies, es tikai gribēju redzēt kā jūs nobīstaties, jo lejā nokāpt ir daudz grūtāk! Nu, pagaidi, neskrien projām!

 

Jurītis apstājās, apcirtās apkārt un sakliedza uz Daumantu:

  • Tikai pajokoji, ko? Un, ja kāds no mums būtu nožāvies lejā, baigie joki būtu, vai ne? Ivars vēl tagad tup uz jumta! Kā tu domām viņu lejā dabūt? Un kā būtu, ja es arī nevarētu tikt lejā?
  • Uzkāpšu pa galvenajām kāpnēm uz bēniņiem un novedīšu lejā, tur ir lūka jumtā! Bet es taču nevarēju iedomāties, ka kādam iekšiņa būs par vāju! Par tevi es vispār nedomāju, bet redz, nokāpi tomēr!
  • Un par to kaķi kāpēc izdomāji? Nav taču tādas mūmijas nemaz!
  • Ir gan, es jau biju domājis jums to parādīt, kad nokāpsim lejā! Tas ir tur, ielas otrajā galā krūmos!
  • Atkal muldi! – Jurītis atcirta un gāja pāri Antonijas ielai.
  • Goda vārds! Aizej līdz Strēlnieku ielai, tur kreisajā pusē zem ceriņu krūma atradīsi to kaķi!

Jurītis vairs neteica neko un aizslāja pa Alberta ielu prom, Daumants uz bēniņiem pēc Ivara.  Aizgājis līdz savai mājai un apsēdies uz kāpnītēm, viņš pirmo riezi tā pa īstam ievilka elpu.  Sirds bija nomierinājusies, bet bailes nekur nebija palikušas, tās sēdēja vēderā un lika prātam vēl un vēl reizi parādīt baiso soli pāri jumta malai. Tas bija baigi, tik ļoti baigi! Viņš atspiedās ar muguru pret ieejas durvīm,  ne ar ko nevar salīdzināt sajūtu, kad zem kājām ir ciets pamats un visu var redzēt virs sevis, nevis apakšā. Apkārt slējās Alberta ielas greznie nami, tieši pretī uz viņu skatījās milzīga seja ar bailēs atvērtu muti. „Arī mājai ir bail”, viņš domāja. Tur uz jumta bija uztrausies Mareks, viņš lauza nost astes dekoratīvajam lauvam. Pēc brīža līdzās sabruka Ivars, viņš bija tā noraudājies, ka acis sapampušas un apsārtušas.

  • Ie … ie …. Iesi-si-sim, tttto kkkaķķi skaatī-tīties? – viņš stostījās. Ivaram drebēja zods un ceļi, viņš bija bāls un izskatījās mazs un sakrities.

Mirkli pasēdējuši, zēni aizgāja tālāk pa ielu, uz otro galu, kur ceriņu krūmi grasījās ziedēt . Ivars laiku pa laikam satvēra Jurīša roku un ievaidējās:

  • Tur augšā bija tik ba-baigi! Nekad, nekad mūžā vairs nekāpšu uz jumta!

Jurītis pašķīra ceriņu zarus – ahā, tur tas patiešām bija!  Beigts kaķis, viscaur melns, bez spalvas un acīm, līdz viduklim izslējies ārā no zemes. Mute pavērta, tajā mirdzēja balti zobi un asi ilkņi, kaulainās priekšķepas ar gariem, asiem nagi. Kaķis bija sastindzis naidpilnā kliedzienā, it kā atspiedies uz vien elkoņa un ar tukšajiem acu dobuļiem  skatījās zēnos. Tas bija baisi! Tieši tādu Jurītis bija iedomājies velnu! Puikas atlaida ceriņa zaru un tas atkal nosedza izkaltušo kaķi ziņkārīgiem skatiem.

  • Oho, tas gan ir ko vērts! – Jurītis iesaucās. Visas bailes pēkšņi pazuda. – Šitas būs mūsu noslēpums, labi? Nevienam neteiksim!

Ivars pamāja, aši atvadījās un aizskrēja, viņa seja bija kļuvusi zaļgana. Jurītis vēl paskatījās uz ceriņa zaru, tas drīz saplauks ziedos. Zem tā bija bailes, tādas patīkamas un kontrolējams bailes, uz kurām var skatīties pēc patikas un baidīties līdz apnīk.  Jurītis tagad zināja, kāda ir atšķirība starp īstām bailēm un baidīšanos. „Rīt noteikti  nākšu uz šejieni vēl drusku pabaidīties”, Jurītis nolēma, sabāz rokas bikšu kabatās un aizsoļoja pa ielu māju virzienā. Viņš pat nenojauta, ka šausmināties pie beigtā kaķa nāks teju katru dienu vēl gandrīz divus gadus.

Otrā ielas pusē Mareks ar akmeņiem šķaidīja sestās mājas durvju vitrāžu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: