PLAŠĀ PASAULE

Pūlis saviļņojās kā paisuma vilnis un vēlās uz priekšu. Vējš ieklupa karogos un pacēla augstu pār galvām kā raibus brunčus, vārnas augstu pār viņu galvām dziedāja himnas. Bija novembra vidus, kad vienīgais siltums mājā nāk no svecītes vāzē.  Kāds kliedza: „Uz priekšu, draugi, tikai uz priekšu! Pie Divgalvainā Bērna, pie pestīšanas un glābiņa! Atbrīvo mūs, glāb mūs!” Glāb mūs, atbalsojās pūlī un cilvēku masa metās uz priekšu, saminot zem tūkstošiem kurpju un zābaku pirmītējo kliedzēju. Pūlis traucās uz priekšu, izplestas acis, vējā plīvojoši mati, atņirgti zobi un glābiņam pastieptas rokas. Lielākā daļa no viņiem Divgalvaino Bērnu nebija redzējuši ne acu galā, viņi tikai zināja, ka Bērns ir kaut kur priekšā, ka tas ir kaut kas dievišķs, kas nācis, lai pestītu viņus. Viņi bija dzirdējuši, ka ir tāds Divgalvainais Bērns, citi arī to nezināja, bet tik un tā skrēja citiem līdzi. 

Kurš gan varētu visu zināt labāk par Divgalvaino Bērnu, jo tieši es tas esmu, un mani viņi vajā. Kāpēc Divgalvainais? Ļoti vienkārši – man ir divas galvas un tieši tā ir mana lielākā nelaime. Es tik ļoti atšķiros no viņiem, ka, pirmo reizi mani pamanījuši, tie tagad vajā mani pa malu malām. Būt divgalvainam viengalvaino pasaulē nudien nav viegli. Es skrienu jau vairākas nedēļas, pūlis aug un aizvien mazāk ir vietu, kur paslēpties.

Es piedzimu kādā alā netālu no Divstāvu upes, tur mūsu senči ir dzīvojuši gadu tūkstošiem. Divstāvu upe ļoti atšķiras no jūsējām, jo pa zemi tek viena upe, bet virs tās vēl viena. Saulainās dienās var tai redzēt cauri un priecāties par zivju un nāriņu dejām. Ar ģimeni man nav paveicies, jo esmu jaunākais. Mana māte, Platkrūte, jau no mazotnes mani ienīda. Nezinu kādēļ, toties brālim Daudzrocim tika viss. Tēvu Trījkāji Trīsgalvi es neatceros, it kā esot aizceļojis man jau mazam esot tālu prom no dzimtās alas. Mūspusē visiem kaut kā ir vairāk nekā jūspusē. Man, piemēram, ir divas galvas, manam brālim Daudzrocim ir četras rokas, bet mātei sešas krūtis. Tas lieti noderēja, kad kaimiņu alā piedzima Piecgalviainais Bērns, mūsu māte gāja talkā to zīdīt. Bet tā jau ir sadzīve, mana lielākā problēma bija vientulība. Māte mani nepārtraukti sūtīja te sēnes upmalā pļaut, te speķa mušas pusdienām ķert, savukārt brālis Daudzrocis reti mani ņēma līdzi, kaut man tik ļoti kārojās doties viņam līdzi gan kākuļu medībās, gan vienkārši tāpat paklejot pa Runājošo Mežu. Reiz biju kaut ko nelāgu saēdies, vēders sāpēja un vien galva sāka vemt. Māte tik ļoti pārskaitās, ka iepļaukāja otru galvu. Tagad vēma abas un māte kļuva vēl dusmīgāka, es atkal aizbēgu. Itin bieži tā nācās skriet prom no siltās un garšīgās alas, tādās reizēs es slēpos dobumā zem Apgrieztā Vītola, satinos tā zaros un skatījos kā debesīs paslietajās saknē rotājas zilā un sarkanā saule. Kaut kur tālumā allaž bubināja kākuļi, tas nomierināja.

Tomēr kādu dienu man paveicās – Daudzrocis paaicināja līdzi zvejā. Uzcēlām laivu Augšējā upē un laidāmies pa straumi. Cik skaisti bija vērot apkārt un zem mums slīdošās ainas! Saules spīdēja, vējš bija viegli mēļā krāsā un tam bija nātru garša, man bija tik labi! Bet – ak, tavu nelaimi! – kādā vietā, kur upe nolaidās zemāk un teju skāra koku galotnes, slēpnī tupēja Pārnadzis. Tas ir visbriesmīgākais mūspuses zvērs – tas iet uz četrām kājām, ar četrām ķer un četrām ēd. Katras kājas galā viņam ir pa pārim briesmīgu nagu. Tā nu iznira no lapotnes Pārnadža smaidīgais ģīmis; mans brālis nemaz nenobijās, bet gan satvēra visās rokās airi blieza Pārnadzim tieši starp acīm. Pārnadzis laimē iespiedzās un ar četrām kājām satvēra manu brāli. Viņi cīnījās ilgi tomēr beigu beigās Pārnadzis pasniedza manu brāli ēdamajām kājām un tās viņu iestūķēja Pārnadzim tieši rīklē. Nebeigdams smaidīt, viņš sažļembāja Daudzroci sīkos gabaliņos un norija. Klunkt! Un nebija vairs man brāļa. Ķeramās kājas jau sniedzās pēc manis, bet es izlecu no laivas un niru aizvien dziļāk un dziļāk, līdz pašam Augšējās upes dibenam. Tad izkritu tam cauri un ievēlos Apakšējā upē. Pārnadži neprot peldēt, tādēļ biju glābts.

Saskumis vilkos atpakaļ uz alu – tik ļoti biju vēlējies doties līdzi Daudzrocim, bet te nu mēs bijām – ne vairs brāļa, ne zivju. „Kur Daudzrocis?”, māte uzreiz noprasīja. Tā un tā, teicu – Pārnadzis viņu sažļembāja. Māte dusmās iekliedzās, satvēra mani aiz abiem cekuliem un kā blieza abas galvas kopā, tā dzirkstis vien pašķīda un es zaudēju samaņu. Atguvos citā alā, tās sienas nesmaržoja un bija pelēkas. Pataustīju – tās bija cietas un aukstas, nevis tādas kā pie mums – mīkstas un smaržīgas, kas kalpoja par galveno iztikas avotu visai ciltij. Atpakaļ uz mātes alu doties baidījos, ka tik viņa neīsteno savus draudus. Vēl nesen viņa dusmās brēca, ka kādudien ielikšot man sēru starp galvām un tad bliezīšot kopā tā, ka uguns šķilšoties. Ne, ne, labāk doties Plašajā pasaulē laimi meklēt. Atradīšu sev citu alu tālu, tālu no dzimtās, prom no mātes un radiniekiem. Labāk būt bārenim svešumā, nekā peramajam zēnam savās mājās.

Spēru soli ārā no alas un ieraudzīju, ka tepat jau viņa ir, tā Plašā pasaule – upe plūst tikai vienā stāvā, debesis ir zilas, nevis zaļas, un kokiem lapas nez kāpēc zaļas, nevis zilas. Debesīs spīd tikai viena dzeltena saule. Aiz upes kaut kādi jocīgi radījumi ar gariem kātiem plūca zāli. Viņiem visiem bija tikai viena galva, pa pārītim roku un kāju, arī acis tikai divas un mute viena. Nožēlojami, ar ko tad viņi sarunājas, kad kļūst garlaicīgi? „Ehei!” – es uzsaucu radījumiem, „Vai nezināt kā nokļūt līdz Divstāvu Upei?” Biju iecerējis sameistaro plostiņu un laisties lejā pa Apakšējās upes straumi, kur nesniedzas Pārnadža briesmīgās rokas. Zāles plūcēji pacēla galvas un paskatījās uz mani. „Ārprāts!”, viens no tiem iekliedzās, viss pulks nometa plūcamos kātus un aizmuka. Negribat teikt neko, nesakiet, gan jau pats atradīšu ceļu!. Atvēru abas mutes platā smaidā un aizsoļoju gar upes krastu kaut kādā virzienā.

Plašā pasaule bija jocīga un nemīlīga, neviens krūms nepagāja malā un nācās tiem lauzties cauri. Ļoti gribējās ēst, jo viss apkārt bija tik negaršīgs. Pats trakākais, ka akmeņi bija cieti, ne kumosiņa nevarēju nokost. Kākuļu šeit vispār nebija, tikai kaut kādi spalvaini radījumi, kas mani ieraudzījuši allaž metās bēgt. Pārtiku no neveiklajiem, dažkārt tādi gadījās. Jocīgi radījumi – apaļš rumpītis, četras kājiņas, actiņas melnas un spožas, astīte. Reiz viens tāds iekoda man mēlē, nācās ar otru galvu ilgi pūst uz sāpīgo vietu.

Tā es klīdu pa Plašo pasauli, kur tikai viena saule spīdēja pie debesīm, bet naktīs lielākoties nespīdēja nekas. Reizēm redzēju jocīgos viengalvainos, līdzīgus tiem, kuri ar nūjām plūca zāli, tie vienmēr kliedzot aizbēga. Reiz iznācu mežmalā, manas drānas bija skrandās. Priekšā ar zaļu zāli apaudzis lauks, bet aiz tā bariņš jocīgu priekšmetu. Visi bija četrstūraini, visiem spīdīgi caurumi sānos un puļķis augšā, lielākoties puļķis kūpēja. Savāda tā Plašā pasaule, te katrs priekšmets atkārto iepriekšējo, viss tik vienāds un nav nekādas individualitātes. Gāju tuvāk, kaut kas iekšā teica, ka tur vajadzētu būt siltumam. Pielavījos vienam četrstūrainajam priekšmetam un tūlīt pat to pagaršoju. Pē, mīkstāks par šejienes akmeņiem, bet vienalga negaršīgs. Dzirdēju iekšā kādu runājam, uzmanīgi pabāzu vienu galvu pie spīdīgā cauruma. Tas izrādījās caurspīdīgs un varēja redzēt visu iekšā. Tad tādas izskatās viengalvaino alas! Iekšā bija plaša telpa, tajā galds, vairāki soli un pulciņš viengalvaino. Lielākie sēdēja pie galda, bet mazākie skraidīja apkārt. Pēkšņi viens no viengalvainajiem pamanīja mani pie cauruma. “Andr, tas tu?”, tas teica. Parāvu galvu atpakaļ. Dzirdēju iepriekšējo viengalvi sakām: “Aiztec, Vārav, paskaties, kas tur gar pakšiem grabinās. Andrs tas vai vienkārši blandoņa”. Lielā priekšmeta sānos atvērās caurums, par Vāravu nosauktais iznāca ārā un skatījās apkārt ar savām divām acīm. Neloģiski, padomāju – kā tad viņš var redzēt, kas notiek aiz muguras? Pielavīsies Pārnadzis un viņš pat iepīkstēties nepaspēs! Bet es nobijos, paskrēju mazliet tālāk un iespruku kādā citā priekšmetā, kur gaisma nedega.

Tavu nelaimi, priekšmets bija pilns ar visādām radībām! Kaut kādi mazi balti kliegdami aizspruka pa gaisu, man sānos iebakstīja viens no diviem izaugumiem uz melnraiba radījuma galvas, cits radījums ar gariem matiem man tā iespēra, ka kūleņu kūļiem aizlidoju pa gaisu un iekritu izkaltētas zāles kaudzē. Palīgā, es domās kliedzu abās galvās vienlaicīgi, negribu vairs Plašo pasauli! Ap man visi radījumi brēca dažādās balsīs. Dzirdēju viengalvi saucam: “Vārav, ņem dakšas, lapsa kūtī!”. Vāravs ar spīdekli vienā rokā un trejdeksni otrā palūrēja manā virzienā. Spīdeklis sāka trīcēt, Vāravs paleca atpakaļ kā mironi ieraudzījis. “Mārš!”, viņš sauca, “Mārš, tur kūti kaut kāds nelabais iemeties!” Uzmanīgi, kā bērni, kas zogas klāt vēl dzīviem kākuļiem, abi tuvojās man. Ddzīvnieki mani tā bija sadauzījuši, ka nevarēju lāgā pat elpu ievilkt. Vāravs ar trejdeksni iebakstīja man sānos: „Eu, kas tu tāds esi?” Es tikai iekunkstējos, vairāk neko nevarēju pateikt. Par Māršu nosauktais pienāca tuvāk. „Pasties, Vārav, viņam ir divas galvas!” – tas teica. Abi viengalvainie tuvojās acis iepletuši, Vāravs drošības labad turēja trejdeksni gatavībā. „Man dikti sāp sāns,” beidzot nomurmināju. „Dzi, Vārav, kazi – zirgs šo būs saspēris. Varbūt kāda riba lauzta?”, teica Māršs.

Abi sabāza savas vienīgās galvas kopā un ilgi par kaut ko apspriedās. Es tikai saklausīju atsevišķas frāzes. „Viņš jāsit nost un jāparok,” teica Vāravs. „Paga, paga, varbūt tas nav nekāds purva vells, bet vienkārši kroplītis?”, čukstēja Māršs. Kādu laiku tie sprieduši, galu galā nosprieda mani nemaitāt nost, vedīšot mājā, pabarošot un vātis padziedināšot. Vāravs un Māršs balstīja mani no abām pusēm, sāns neganti sāpēja. Kaut kā aizklumburojām līdz siltajam priekšmetam un iegājām iekšā, es tiku noguldīts uz mīkstiem deķiem. Trīs mazie viengalvji bija saspiedušies bariņā un bailīgi lūrēja gar galda malu uz mani, viena no manām galvām piemiedza viņiem ar aci. Mazie iesmējās un aizskrēja. Tikām Māršs bija sagatavojis siltu ūdeni un lika tajā mērcētas lupatiņas man pie sāniem. Tagad varēju viņu labāk apskatīties – Māršs attāli atgādināja sievieti, tikai krūšu bija pārāk maz, Vāravs būtu cilvēks kā cilvēks, bet arī viņam visa kā bija par maz. Mazie vienglavji vispār ne ar ko neatšķīrās, tādi paši kā lielie tikai proporcionāli mazāki.

Mani pabaroja ar siltu viru, iedeva padzerties baltu šķidrumu, teica, ka tas esot piens. Vispār garšīgi, mazliet atgādināja taukmušas. Es atslābu, sāns vairs tik dikti nesāpēja, jutos visai omulīgi. „Es esmu Vāravs”, teica lielākais viengalvis. „Šīs mājas saimnieks, tā mana sieva Mārša, aiz galda mūsu bērni – Toms, Roms un Sīla. Bet, kas tu tāds esi?”

Sāku stāstīt visu no paša sākuma – par alu, māti, brāli, Pārnadzi un bēgšanu Plašajā pasaulē. Tā un tā, teicu, man nepatīk Plašā pasaule, te nekas nav ēdams un viss ir cilvēkam nedraudzīgs, te ar akmeņiem var zobus salauzt, bet dzīvnieki visi pārāk dumji un bēg. “Piemēram, kākulis,” es teicu. ” Kākulis ir gudrs dzīvnieks un to grūti noķert – tu viņam pielavies un kākulis tevi pamana. Tad jāskatās uz citu pusi, kākulis saprot, ka tu vairāk viņu neredzi un mierīgi ganās. Medniekam tad sāniski vai atmuguriski jāiet tuvāk kākulim un viņš jāsaķer.” Pažēlojos, ka šejienes zvēriņi visi kā viens mūk atpakaļ neskatīdamies.

Vāravs ar Māršu ilgi smējās un ar rokām pliķēja sev
pa gurniem. „Kākulis!”, viņi caur smiekliem sauca. „Tu zini, kas ir kākulis? Mūsu mazā Sīla tā sauc savu zābaciņu! Varbūt pinduntiņš arī jums mājās ir? „Ir, protams,” es  nopietni teicu. “Pinduntiņš ir lielā kākuļu sitamā vāle!”. Nu abi smējās vēl trakāk, Vāravs apkrita augšupēd un jocīgi valstījās. “Vai, nevaru vairāk,” viņš sauca, “par pinduntiņu mazā Sīla sauc savu spilventiņu!”

Tā viņi iztaujāja mani labu laiku, bet viss tiem šķita tik smieklīgs. Galu galā abi pagura un teica, ka esot jāiet pagulēt. Padevuši labunakti, Vāravs ar Māršu un mazajiem viengalvjiem aizgāja uz citu telpu. Dzirdēju Māršu sakām: „Lādzīgs tas Divgalvainais Bērns, smieklīgas lietas stāsta, bet šķiet, ka nabaga kroplītim galviņās kaut kas sagriezies šķērsām. Varbūt aizvedam viņu uz pilsētu pie daktera? Pēcāk būs labs palīgs mājās, bērniem arī viņš patīk.”. Kādu laiku viņi tur vēl runājās, bet to es nedzirdēju, jo beidzot biju aizmidzis siltā un mīkstā vietā. Viena galva sapnī redzēja dzimtenes aromātiskās klintis, bet otra kaut kādu murgu par Pārnadžiem.

Pēc vairākām stundām kļuva gaišs, tas esot rīts un sākoties jauna diena. Atkal tiku sātīgi pabarots. „Tagad mēs tevi vedīsim uz pilsētu pie daktera,” teica Mārša. “Kas ir dakteris?”, pajautāju. “Tas ir tāds cilvēks, kas labo citus cilvēkus. Apmēram kā kalējs, tikai citādāk.” Tik un tā nesapratu: “Bet, kas ir kalējs”. Mārša iesmējās un atmeta ar roku: “Nevaru tev, dumuķīt, uzreiz visu pastāstīt! Kalējs ir apmēram tas pats, kas dakteris, tikai rīkojas ar dzelžiem.”.

Vāravs izveda mataino dzīvnieku, kas mani vakar tik sāpīgi saspārdīja. Zvērs bija liela auguma, izrādās, ka mati tam aug ne tikai uz galvas, bet arī pie dibena. Dzīvnieks dīdījās un laiku pa laikam bolīja baltas acis pār plecu manā virzienā. Kļuva neomulīgi. „Nebaidies,” teica Vāravs, „tas ir tikai zirgs.”. Vāravs aizveda neganto lopu pie kādas kastes ar jocīgiem rimbuļiem sānos. Daudzrocis reiz stāstīja, ka tāltālās zemēs aiz jūrām un kalniem dzīvojot cilvēki, kuri tādās kastes braukājot apkārt. Tas esot Spindāls. Pajautāju Vāravam, vai kasti tiešām tā sauc, viņš atkal sāka smieties un pliķēt sev pa ceļgaliem. „Oi, tu nu gan pateici! Rati tie ir, tikai rati, bet vari saukt tos par Spindālu, ja vēlies!”.

Spindālam priekšā tika piestiprināts matainais dzīvnieks, pie galvas tam piesēja dažādas auklas, laikam jau stūrēšanai. Bet dzīvnieks visu laiku nikni blenza uz mani, sprauslāja un grozīja galvu. Tad pacēla aizmugures matus un nobēra zemē kaudzi jauki smaržojošu bumbuļu. O, tas uzvēdīja bērnības atmiņas un mātes Platkrūtes pienu. Ja grasījos pagaršot bumbuļus, bet atsteidzās Vāravs ar Māršu, sasēdināja mazos viengalvjus Spindālā, uzšāva ar stibiņu matainajam pa muguru un tas raiti aizrikšoja, velkot Spindālu ar visiem mums sev līdz. Spindāls, vai rati, kā Vāravs to sauca, nebija īpaši ērts, tas neganti kratījās un laiku pa laikam sāpīgi iebelza gan te, gan tur. Muļķīgs izgudrojums, pie sevis domāju, daudz ērtāk būtu aiziet kājām, nevis kratīties Spindālā. Tomēr izvēles nebija.

Tuvojāmies ļoti lielam māju kopumam, jau no tālienes varēja redzēt daudz lielu ēku (tajās dzīvojot viengalvji), debesīs slējās neskaitāmas caurules, kas izvirda melnus dūmus, bija dzirdama savāda duna. Ceļš veda pilsētā caur lieliem vārtiem, pie tiem stāvēja viengalvji ar cirvjiem rokās. Ceļs bija klāts vienādiem apaļiem akmeņiem, tie bija cieti un Spindālis šausmīgi kratījās. Mārša pārsedza man pār galvām segu: “Pilsētas bērni mēdz būt nejauki un mest ar akmeņiem kroplīšiem un garā vājajiem.” Cik nejauki bērni, padomāju, bet kāpēc mani slēpt? Es taču esmu normāls cilvēks, ne kroplītis, ne garā vājais. Tikām matainais dzīvnieks mūs veda aizvien dziļāk un dziļāk pilsētā, ēkas slējās aizvien augstākas un aizsedza ar savu kuplumu sauli. Visapkārt valdīja krēsla un nelabas smakas, gar ceļa malām steberēja viengalvju pulki – pelēkas sejas, salīkušas muguras, tievi locekļi un gandrīz visi klepoja.

Vāravs apturēja mataino zvēru pie kāda neliela nama, kas nokvēpis melns tupēja lielo māju ieskauts, tā logos nebija gaismas. Izkāpām no Spindāla, piegājām pie melnā nama, pie durvīm plāksnīte ar uzrakstu „Dr. med. V. A. Hermankrutibāls – cilvēku un dzīvnieku slimības, profilakse, kremācija un izvadīšana ar godu”. Vāravs pieklauvēja, pēc laba brīža aiz durvīm atskanēja šļūcoši soļi. Noskrapstēja atslēga, aiz durvīm kaut kas nokrita un saplīsa.

„Labdien, cienītais dakter Hermankru …” teica Vāravs sveicienam. „Liecieties mierā, Vārav, pietiks tikai ar dakteri, nav vajadzības nosaukt visu to garo penteri. Kāds saslimis vai nomiris?”. Vāravs paspieda dakterim roku un teica: “Mums brālēns no ārzemēm atbraucis, jūtas mazliet savārdzis. Varbūt apskatīsiet?”.

Dakteris kaut ko nomurmināja un ar mājienu aicināja mūs ienākt. Pa līkām un netīrām kāpnēm uzkāpām otrajā stāvā, biju pārsteigts, jo dzimtenē tikai upes bija vairākos stāvos. Alas nekad. Iegājām spoži apgaismotā telpā, kāds te bija mēģinājis tīrīt, jo visapkārt varēja redzēt putekļu švīkas. „Nu, rādiet šurp to savu brālēnu,” teica dakteris, apsēzdamies pie neliela galdiņa. Mārša noņēma man no galvām segu un dakterim atkrita mute vaļā: „Kas tas par ķēmu? Kur tādi brālēni dzīvo, ko?” Vāravs jau kaut ko gribēja teikt, bet Mārša pasteidzās pirmā: “Viņš jau no dzimšanas tāds, viņiem tur ārzemēs vide slikta. Laikam problēma ar gēniem.”.

„Un, kas viņam kaiš?”, jautāja dakteris. Mārša pārmetoši paskatījās viņā: „Jūs taču esat dakteris, izmeklējiet viņu!”.  Dakteris V.A. ar garo nosaukumu vēlēja man apsēsties viņam pretī un iespīdināja spīdekli tieši kreisās puses sejā. „Atver muti un saki āāā!” dakteris nokomandēja. Es atvēru labās puses galvas muti, jo kreisās puses galvai biju cieši aizmiedzis acis dēļ spilgtās gaismas un neko neredzēju. „Nejēga!”, iebrēcās dakteris. „Otru muti ver vaļā.” Es atvēru abas. Dakteris ilgi bakstīja man ar koka nūjiņu kaklos un beigu beigās atzina, ka caurmērā nekas nekaitot, bet esot neliels faringīts. “Kas ir faringīts?” es painteresējos. “Rīkles iekaisums, nejēga! Nevajag plikām kājām pa peļķēm skraidīt un mazāk vajag bļausties. Še tev tabletes, pa vienai trīs reizes dienā.” Dakteris izbēra uz galda sauju mazu ripiņu nelāgi sarkanā krāsā. “Visticamāk jau nepalīdzēs,” dakteris vēl piebilda.

„Un ar galvu? Ar galvu viņam viss kārtībā”, pajautāja Vāravs. „Viņš tā jocīgi runā.”. Dakteris piecēlās kājās un pikti teica: “Kā var būt kārtībā ar galvu, ja viņam tās ir veselas divas? Viena galva ir kārtībā, par otru neko nezinu, jo divas galvas tā vai tā ir nekārtība.” Tomēr dakteris ar nelielu āmurīti paklaudzināja man pa galvām ieklausījās – vai abas skan vienādi. „Vispār vesels,” teica dakteris. „Vairāk vai mazāk vesels. Vairāk vesels nekā slims, es skaidri izteicos?”.

Jau grasījāmies doties prom, bet dakteris mūs vēl aizturēja, izvilka no aizgaldes mazu aparātiņu. “Vienu mazu bildīti piemiņai,” viņš teica. Uzzibsnīja balta gaisma, aparāts iedūcās un no tā izbīdījās četrstrūraina lapiņa. Atvadījāmies no daktera, sasēdāmies Spindālā un devāmies atpakaļ uz Vārava un Māršas māju. „Tad viss ir taisnība, ko tu stāstīji?, jautāja Vāravs, kratīdamies vienā taktī ar ceļa grambām. Protams, ka taisnība! Vai tad es nezinu, kas un kā ir manā dzimtenē? Jocīgs tas Vāravs.

Mājās siltumā un jaukumā atguvos no brauciena uz pilsētu, te viss bija tik tīrs un maigs, te valdīja prieks un līksmība. Pretstatā pilsētas drūmumam un netīrībai. Mārša mani iepazīstināja ar dzīvniekiem, kuri vakar mani bija savainojuši. Matainā vārds bija Bārs, savukārt ragainā – Maija, mazie baltie esot vistas. Visus kopā tos saucot par Mājlopiem. Matainais Bārs skaļi iekliedzās un atkal pablenza uz mani naida pilnu aci, drošības labad pakāpos pāris soļus atpakaļ. Izskatījās, kas es viņam galīgi nepatīku un, kas to lai zina, kādas ļaundarības perinās viņa matainajā galvā.

Pagāja diena un pienāca vakars, stāstīju Māršai, Vāravam un mazajiem viengalvjiem par savu dzimteni, viņi skaļi smējās un šķita, ka no šiem smiekliem pat gaismekļi spīd spožāk. Naktī abas galvas sapņoja vienu un to pašu – kā es dzīvoju te kopā ar viengalvjiem, kā sadraudzējos ar mataino Bāru un citiem mājlopiem. Abas galvas miegā smaidīja, jo pēc ilgās klejošanas es atkal jutos kā mājās. Labās mājās.

No rīta Vāravs nezkāpēc nesmējās kā viņdien, arī Mārša izskatījās noraizējusies. Redzi, viņi man rādīja baltu papīra lapu, aprakstītu maziem, melniem burtiņiem. Lapā bija arī attēls – mēs visi daktera istabā. Zem attēla bija rakstīts: “Vakar Dr. med. V.A. Hermankrutibālu apmeklēja savāds viesis – divgalvains radījums, tas bija ieradies kopā ar piepilsētas zemniekiem Vāravu un Māršu. Acīmredzot zemnieki viņu atraduši un nolēmuši piejaucēt, bet Dr. med. V.A. Hermankrutibāls apgalvo, ka viņiem uz to neesot nekādu tiesību. Tādās pašās domās ir viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Viņš pastāstīja: „Divgalvainais radījums ir vai nu no Dieva, vai Velna, visticamāk no pirmā. Iespējams, ka tā ir kārtējā Viņa atnākšana.” Arī pilsētas Valde sliecas domāt, ka radījums ir jāpārvieto no zemnieku sētas uz pienācīgu mitekli pilsētā.”.

Es neko nesapratu, bet Mārša paskaidroja, ka tās esot sliktas ziņas un pilsētnieki tīkojot mani iegūt sev. Kāpēc? Man te pat ir labi un nekur negrasos iet. Vismazāk jau uz netīro pilsētu. “Tu nepazīsti pilsētniekus,” teicas Vāravs. “Viņi paņem visu, ko iekāro, viņi nevienam neprasa atļauju.” Mārša vēl piebilda, ka, ja lietā iejaucas bīskaps Interdrupats, tad galīgi glābiņa neesot. „Tev jābēg prom,” teica Mārša. Kā prom? Kāpēc? Uz kurieni? Nē, es vēlos palikt tepat ar Vāravu, Māršu, mazajiem viengalvjiem un Mājlopiem. Arī ar mataino Bāru.

Dienas otrajā pusē pie mājas pieripoja liels Spindāls, to vilka veseli četri matainie. No Spindāla nolēca kāds viengalvis, atvēra durtiņas un skaļā balsī teica: „Viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats!” No Spindāla trausās ārā viscaur melnā tērpies viengalvis, tam galvā bija smaila cepure ar sarkanu lodes un zibens attēlu. Seja tam bija garena un dziļam grumbām izvagot, virs smailā zoda kā plēsta sprauga rēgojās mute. No cepures spraucās ārā sirmu matu kodeļas, bet zem tām – pāris sarkanu acu. „Tātad tu esi tas Divgalvainais Bērns?”, viengalvis vaicāja. Cik muļķīgs jautājums, es tuvumā neredzēju nevienu citu divgalvaino. Viengalvis pienāca klāt un sāka mani aptaustīt – pagrozīja galvas, pacilāja rokas. „Hm, hm,” bīskaps pie sevis murmināja. „Laikam derēsi! Savāds tu esi, bīstams neizskaties, būsi piemērots Atnākšanai!”

Vāravs ar Māršu stāvēja maliņā ne vārda neteikdami, laikam jau tam bīskapa bija liela vara pār viņiem. Mazais viengalvis Sīla sāka skaļi raudāt. “Aizvāciet bērnu,” bīskaps iebrēcās. “Bet tu,” viņš vērsās pie manis, „tu marš iekšā karietē!”  Kur man jāiet? „Tur!”, iekliedzās bīskaps un parādīja ar pirkstu uz lielā Spindāla durvīm. Bīskapa pavadonis izvilka smailu priekšmetu un iebikstīja man: „Kusties veicīgi!”.

Iekāpu Spindālā, tūlīt aiz manis bīskaps. Šis Spindāls noteikti bija labāks, tā gaita bija līgana un sēdeklis mīksts. Bīskaps sēdēja man pretī un durstīja asiem skatieniem. “Vai nav Dieva dāvana, ko?” viņš teica it kā man, it kā sev. “Laikam jau Viņš uzrauga mūsu gaitas, par to nevar būt šaubu. Vienmēr, kad kļūst pavisam slikti Viņš sūta mums kādu no saviem dēliem kārtības atjaunošanai.”

„Piedodiet,” es teicu bīskapam. “Te būs kāda kļūdiņa ieviesusies, mans tēvs nav tas – kā jūs viņu nosaucāt? – Dievs. Mans tēvs bija Trejkājis Trejgalvis, bet viņu es lāgā neatceros – aizceļojis jau sen.” „Tā?” bīskaps atbīdīja tālāk cepuri no acīm. „Trīs kājas, saki? Trīs galvas? Kļūst interesantāk, tik tiešām interesantāk!” Šaurā mutes spraudziņa pavērās smaidam, vismaz sākumā man tā šķita, bet, smaidam kļūstot platākām, atiezās divas rindas baltu zobu. Tik baltu, ka tie atgādināja nažu asmeņus.

Līdz pat galapunktam bīskaps vairs neteica ne vārda, sēdēja tik savā sēdeklī, virpināja pirkstos zizli un savā nodabā kaut ko murmināja. Skatījos viņā un prātoju – neizskatās īpaši sirsnīgs šis viengalvis. Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, kas bijis mans tēvs? Tikām Spindāls pieripoja pie kādas lielas ēkas pilsētā. Tai bija ļoti augsts un smails jumts un šauri logi, pašā jumta smailē atradās melna lode ar zibeni. Mani ieveda milzīgā telpā, tā bija stāvgrūdām pilna viengalvjiem. Tie snaikstījās un staipījās lai labāk redzētu ienācējus, bet bīskaps mani paņēma pie rokas un pa līkām kāpnītēm uzved uz paaugstinājuma. „Redziet!”, iesaucās bīskaps, „skatiet vaigā Tā Kunga dēlu! Suminiet, krītiet ceļos, pielūdziet Divgalvaino Bērnu! Viņš nācis izpirkt jūsu grēkus, viņš sūtīts piedot visiem!”.

Pūlis uzgavilēja, līdz pašiem milzu telpas augstajiem griestiem uzlidoja tūkstošbalsīgs „Suminām!”, kas daudzkārtīgi atbalsojās sienās „ .. minām … minām … minām …”. Pūlis murdēja, daudzi priekā meta gaisā cepures, sievietes stiepa man pretī mazos viengalvīšus un sauca: „Svētī, svētī mūsu bērnus!”. Tikām bīskaps atvēra nelielas durtiņas aiz muguras un pačukstēja: “Ej lejā!”. Un pagrūda. Es tenteru tenteriem ievēlos mazā būcenītī, vienā pusē tam atradās šauras kāpnes uz leju. Pa tām nokāpis, nonācu citā kambarī, tajā atradās tikai sols un vairāk nekas. Logam priekšā bija restes. Paraustīju durvis – aizslēgts.

Aiz loga vakaru nomainīja nakts, tad uzlēca saule, mani pabaroja un ietērpa citās drānās. Gluži kā meitenei uzvilka mugurā baltu garu kleitu ar sarkanām bārkstīm gar apakšmalu un piedurknēm, uz krūtīm tā pati melnā lode un zibens, kas rotāja lielās ēkas jumta čukuru. Ik pa pāris stundām bīskaps mani veda augšā pa slepenajām kāpnēm, izveda uz paaugstinājuma lielajā telpā un lika sanākušajiem klanīties un sumināt mani. Es neko nesapratu – kāpēc mani tur gūstā, kāpēc neskaitāmas reizes dienā ved atrādīt uz paaugstinājuma?

Tā pagāja diena pēc dienas, to skaits man jau sen bija zudis, aiz restotā lodziņa redzēju kā koku lapas no zaļām kļūst dzeltenas un visbeidzot pavisam nobirst. Kaili zari sniedzās pret debesīm, kas tagad vairs nebija zilas, bet lielākoties pelēkas. Visa pasaule kļuva pelēka un auksta. Pēc kārtējiem uznācieniem lielajā telpā, nokāpu lejā savā kambarītī un apsēdos uz sola. Drīz atnāca arī kalpotājs, kurš, kā katru dienu, atņēma man balto kleitu. Lai nenosmērēju, viņš teica. Tupēju uz sola un skatījos ārā pa logu, sarkana saule grima aiz kokiem kaut kur tālumā, pa visām spraugām spraucās iekšā pilsētas smārds.

Pēkšņi pie loga kāds pieklauvēja, paskatījos āra un ieraudzīju Vārava seju. „Netaisi troksni,” viņš teica, izvilka nelielu robainu nazīti un sāka graizīt restes. Darbs vedās lēni, bet pēc pāris stundām vairāki stieņi bija pušu, kopīgiem spēkiem tos atliecām un es izlīdu ārā. Vāravs stāvēja uz sienai pieslietām kāpnēm, „Ātri, ātri kāpjam lejā un laižamies lapās”, čukstēja Vāravs. Mēs nokāpām zemā un skrējām prom pa ielu, neviens mūs neredzēja, jo pilsētu klāja piķa melna tumsa. Izskrējām pa pilsētas vārtiem, tur stāvēja Spindāls ar mataino Bāru, Spindālā sēdēja Mārša un trīs mazie viengalvji. Aši ielecām arī mēs un aiztraucāmies tumsā.

„Mums jābēg,” teica Mārša, “jābēg prom tālu uz svešām zemēm, kur mūs neviens neatradīs. Kad bīskaps uzzinās, ka esi izbēdzis, viņš sāks vajāt ne tikai tevi, bet arī mūs, mocīs un spaidīs, lūkos izdibināt, ko zinām par tevi. Tādēļ mums jau šonakt jātiek pēc iespējas tālāk prom.). Kāpēc jābēg? Kāpēc bīskapam būtu mūs jāvajā? Vāravs uzšāva ar stibu matainajam Bāram pa muguru: „Vai tad vēl neesi sapratis, kādēļ tu bīskapam esi vajadzīgs?” Nē, to es nesapratu gan, kaut gan biju lauzījis par to abas savas galvas visu laiku, ko atrados gūstā. Un Vāravs stāstīja — pilsētā kļūstot aizvien sliktāk un sliktāk, viengalvji kurnot un plānojot padzīt pilsētas valdi un bīskapu. Tā bijis jau agrāk, bet vienmēr bīskaps to skaidrojis ar Dieva dusmām, allaž atradis kādu Dieva dēlu, kas nāk ar piedošanu un grēku izpirkšanu. Pēdējos piecdesmit gados bijušas jau trīs atnākšanas, un vienmēr cilvēki pēc tam nomierinājušies un kādu laiku pilsētā valdījis miers. Pirms vairākiem gadiem bīskaps kaut kur atradis radījumus ar trim kājām un trim galvām, pasludinājis to pa kārtējo Dieva dēlu un visi grēki tikuši izpirkti.

Trīs kājas un trīs galvas? Bet tas taču ir mans tētis! Tātad viņš nav no mums aizgājis, bet nonācis šeit, Plašajā pasaulē! Kas ar viņu noticis? “Tev to būs skumji uzzināt,” teica Vāravs. “Ar viņu notika tāpat kā ar visiem citiem Dieva dēliem – viņš upurēja sevi pārējo cilvēku grēku izpirkšanas vārdā.”.

„Pilsētā vakar tika izlīmēti paziņojumi, ka jau rīt tu, jaunais Dieva dēls, iepriekšējā dēla brālis, upurēsi sevi pasaules glābšanas labad,” piebilda Mārša. Tātad mans tēvs bija miris un arī man rīt būtu jāmirst? Kāda nežēlīga ši Plašā pasaule! Nežēlīga, cietsirdīga, asinskāra. Vāravs tikām turpināja: „Rīt tevi vajadzēja izvest lielajā pilsētas laukumā, tur tu tiktu uzsēdināts uz lielas, melnas lodes un bīskaps sāktu burvestību negaisa izsaukšanai. Viņam tas vienmēr izdodas! Zibens tevi pārvērstu pelnos un caur to pasaule būtu glābta un visi grēki piedoti. Tas ir tūkstošiem gadu vecs rituāls un neskaitāms skaits Dieva dēlu jau tā nākuši un ziedojušies.”

Nonācām pie upes. Visapkārt valdīja akla tumsa, tikai bālās zvaigznes augstu debesīs deva kādu gaismas mazumiņu. “Mums jāatvadās,” teica Mārša. “Mēs iesim uz rietumiem, tu uz austrumiem. Nevaram palikt kopā, jo tevi visur pazītu un līdz ar to mums neizdosies paslēpties.” Ilgi atvadījāmies, apskāvu visus viengalvjus, kur pret mani bijuši tik labi un pat dzīvību izglābuši, paši sevi iegrūžot bēgļu gaitās. „Varbūt tas tev noderēs, nezinu,” atvadoties teica Vāravs. “Tu minēji, ka esot ieradies no citas pasaules, bet tur, aiz tiem kalniem atrodas kāda veca aka. Stāsta, ka tai neesot dibena un laiku pa laikam no tās izlidojot kaut kādi spārnoti mošķi. Bīskaps to aku ir nolādējis un cilvēki tai iet ar līkumu. Varbūt tas ir tavs ceļš uz mājām?”

Vāravs ielēca savā Spindālā, sparīgi mājot ardievas, piecas bālas sejiņas aizbrauca tumsā. Es atkal biju viens visā Plašajā pasaulē, bija auksts un vējš vilka cauri pat biezajam Māršas iedotajam džemperim. Skumīgi vilkos projām naktī un domāju – vienā pasaulē mani vaino brāļa bojā ejā, otrā ar savu ierašanos esmu labus viengalvjus iegrūdis nelaimē. Varbūt pār mani ir lāsts un manai apkārtnei ir lemts allaž iet postā? Lai kā arī būtu, jāmeklē vecā aka, varbūt tas kaut ko atrisinās.

Atausa pelēks rīts, pa nakti bija salis un visu apkārt klāja sudrabaina sarma, es gāju pa ceļu pretī kalniem, kas tinās miglā kaut kur tālu, tālu priekšā. “Divglavainais Bērns!”, turpat netālu kāds iekliedzās. Paskatījos tajā virzienā un ieraudzīju vienglavi, kurš savā Spindālā bija pielēcis kājās un blenza manī. Es metos prom pa ceļu, skrēju kā nemanīgs. Skrēju tik traki, ka galvas sitās viena pret otru un jutu, ka kreisās puses galvas labā auss jau sāk uztūkt no nemitīgas dauzīšanas. Tomēr ātrumu nesamazināju un skrēju tālāk, lēcu pār grāvjiem, lauzos cauri krūmiem un meža biezokņiem. Pa dienu slēpos grāvjos un zvēru alās, pa naktīm skrēju un skrēju, bet kalni cik tālu bija, tik tālu palika. Vajātāju pulks kļuva aizvien lielāks, pēc nedēļas jau mani vajāja kāds pussimts viengalvju kājām, Spindālos un sēdus uz matainajiem zvēriem. Nevaru iedomāties, kas notiktu, ja viņi mani noķertu, slepkavīgus saukļus neviens gan nesauca. Lielākoties vienglavji gribēja man tikai pieskarties, citi vēlējās vest atpakaļ pie bīskapa. Bet es tik skrēju un skrēju, apavi nodila, Māršas dāvātais džemperis saplīsa drisku driskās.

Pēc vairākām nedēļām vajātāju pulks bija pieaudzis tiktāl, ka izskatījās pēc tautas pārcelšanās uz citu dzīves vietu. Greznos Spindālos brauca turīgie ļaudis, viņus pavadīja kalpotāji jāšus uz matainajiem zvēriem, bet pašā greznākajā Spindālā ar četriem melniem matainajiem brauca pats viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Kopš nedēļas viņš bija pievienojies vajātāju pulkam un neatstājās no manis ne mirkli. Es biju ātrāks par viņu matainajiem zvēriem, bet daudz ātrāk arī paguru un nācās kaut kur slēpties. Tā skrienot un slēpjoties kalni tomēr kļuva tuvāki un beidzot nonācu to pakājē.

Skatījos uz stāvajām sienām un klintīm, bet aiz muguras, karogiem plīvojot, tuvojās milzīgais vajātāju pulks. Izejas nebija, vajadzēja rāpties, jo senā aka atrodas viņpus kalniem. Nemaz nezināju, ka tik veikli protu kāpelēt pa klintīm, laikam biju to iemācījies bērnībā tvarstot taukmušas. Arī vajātāji neatpalika, vairums rāpās tāpat, citi nespēja noturēties pie klintīm un nogāzās, bet viņu vietā nāca aizvien jauni un jauni vajātāji. Turīgie vienglavji sev pa priekšu sūtīja kalpus, tie dzina klintīs āķus un sēja virves, pēc tam saimniekus kā taukas klimpas stīvēja augšā kalnā.

Kalnu virsotnes sedza sniegs, es nežēlīgi salu tomēr kārpījos uz priekšu. Aiz muguras sniegā un ledū kūņojās sekotāji. „Pielūdzam!” viņi kliedza, „Svētī mūs, Divglavainais Bērns!” Arī sniegotās virsotnes palika aiz muguras, ar pēdējiem spēkiem rāpos lejā no kalniem otrā pusē. Laiku pa laikam garām palidoja kāds no vajātājiem, kuriem nebija pieticis spēka, viņu pulks bija ievērojami sarucis. Vieni biji gājuši bojā kalnos, citi sapratuši, ka nespēs tiem pārkļūt un devušies atpakaļ, tomēr vajātāju pulks vēl bija paliels. Visveiksmīgāk kalniem pāri bija ticis bīskaps, viņa kalpi pārstiepa kalniem pāri ne tikai pašu bīskapu Haipolītu Interdrupatu, bet arī viņa lielo Spindālu un visus četrus melnos matainos zvērus.

Kalnu otrā pusē vajāšana atsākās ar jaunu sparu, aiz tiem pletās liels līdzenums līdz pat apvārsnim, kaut kur tālumā jau bija redzama aka. Spēki sāka zust, bet spītīgi turpināju, bīskapa melnie matainie zvēri un greznais Spindāls nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Vēl simts soļi, vēl piecdesmit, „Apstājies, Bērns, tu neesi vēl savu upuri nesis!” pa Spindāla lodziņu sauca bīskaps. Ar vienu galvu atskatījos – viņš bija tuvu, tik tuvu, ka mataino zvēru karstā elpa skāra manu seju. No otras akas puses tuvojās vēl kāds vajātāju bars, bet viņiem par priekš klupdami, krizdami steberēja daži viengalvji. Pieskrēju pie akas un atspiedos pret grodiem, elpas trūka un aukstais gaiss sēkdams plūda man plaušās. Ko gan šajā brīdī saka mans rīkles iekaisums? Pēdējo dažu mēnešu notikumi bija klajā pretrunā ar daktera teikto. Lai nu kā, te bija aka, te arī bīskaps, kurš nupat kāpa ārā no sava Spindāla. Bet akai no otras puse pēdējiem spēkiem tuvojās …

„Vārav! Mārša! Ko jūs te darāt?”, es izbrīnīts iesaucos. Vāravs sabruka pie akas, jo bija sev uz muguras sasēdinājis visus trīs mazos viengalvjus. “Mūs noķēra,” viņš elsa. ”Gandrīz noķēra, bet tagad laikam visam beigas …”. Vāravs skumīgi nokāra galvu, Mārša ar abām rokām apskāva mazos. No vienas puses mums tuvojās bīskaps ar maniem vajātājiem, no otra puses – pārējie, bijām ielenkti no visām pusēm un vienīgā izeja bija akā. Varbūt tur apakšā ir ūdens un es vienkārši noslīkšu? Vienalga, atpakaļceļa tik un tā nav! „Nāciet līdzi!” es teicu Vāravam un Māršai, „Te tāpat nav palikšanas, viņi saķers jūs un nomaitās! Lecam?”  Vāravs un Mārša ar mazajiem vienglavjiem pienāca tuvāk un pieķērās man pie rokas. Bīskaps spēra vēl soli uz priekšu: „Nāc, Dieva dēls, nāc, tu esi izredzētais lielajam upurim!”. Viņš pastiepa roku un gandrīz skāra mani, es atliecos atpakaļ un iegāzos melnajā caurumā. Man pie rokas cieši pieķērusies Mārša un virtenē mazie, aiz viņiem Vāravs. Lidojām tukšumā, vējš svilpoja ausīs, ar milzu ātrumu tuvojāmies neizbēgamajam atrisinājumam. Virs galvas atskanēja griezīgs kliedziens, paskatījos uz augšu – melnajam paltrakam plīvojot, mums sekoja viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Nenoturēja līdzsvaru un iekrita? Turpināja mani vajāt? Atriebās viņa paša tautieši? Droši vien to nekad neuzzināsim, bet notika brīnums – virs galvas strauji attālinājās viens balts plankums, bet zem mums tikpat ātri tuvojās otrs.

Iegāzāmies pienbaltā miglā un zuda laika un telpas sajūta, kaut kur līdzās kūņojās mani draugi, bet nedaudz augstāk klaigāja bīskaps. Kritām un kritām, līdz migla pašķīrās un mēs ar pamatīgu šļakstu iegāzāmies upē. Zemāk pamanīju koku galotnes, tātad esmu mājās! Mēs atrodamies Augšējā Upē? “Nirstiet!” es uzsaucu ceļabiedriem, “nirstiet līdz pašam dibenam, mums jātiek Apakšējā Upē!”. Un mēs nirām, Mārša ar Vāravu aizspieda mutes mazajiem vienglavjiem, mēs nirām un atkal kritām. Vēl viens plunkšķis, un atradāmies jau Apakšējā Upē. Glābti! Augstu virs galvas plūda Augšējā Upe, tajā ķepurojās kaut kas melns. No visaugstākā koka galotnes pastiepās ārā Pārnadža smaidošais ģīmis, četras rokas ķēra, četras turēja, četras stūma mutē. Viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats atvadījiās no abām mums zināmajām pasaulēm. Sažļembāts.

Izpeldējām krastā un laimīgi atlaidāmies spilgti dzeltenajā zālē, virs galvas lidinājās viegli mēļi mākonīši, zaļajās debesīs ar kājām pa priekšu aizlidoja kāsis pingvīnu. Es atkal biju mājās! Nolauzu gabalu no līdzās esoša laukakmeņa un pasniedzu viengalvjiem: „Ņemiet, šim ir zemeņu garša!”.

Nu, ko, esmu laimīgi izceļojies pa Plašo Pasauli un varu teikt godīgi – man tā nepatika! Tajā viss bija pārāk pelēks, pārāk auksts un pārāk vienāds. Tajā viengalvjus var atšķirt tikai pēc apģērba! Palīdzēju viengalvjiem piecelties un devos savas dzimtās alas virzienā. Pavei, tur augstu klintīs zum taukmušu spiets, klau – kad tie krūmi pamuks malā, redzēsim, kas tur trokšņo. Jā, jā, tie ir kākuļi! Viengalvji grozīja galvas uz visām pusēm aiz brīnumiem atvērtām mutēm. “Un te nekad nav auksts?” pajautāja Mārša. “Nekad!” es atbildēju.

„Kur blandies. Divgalvainais?”, jau iztālēm sauca mana māte Platkrūte. „Marš sēnes pļaut!” Izlikos nedzirdam, lai pati iet sēnes pļaut! Māte vēl kaut ko klaigāja, bet mēs aizgājām garām – kaut kur tālāk jābūt brīvai alai, kur varam apmesties. Ar laiku izēdīsim klintīs jaunus dobumus un visiem būs gana vietas – gan man, gan viengalvju ģimenei. Uzvēdīja vējš ar nātru garšu un mēs aizbridām tālāk pa spilgti dzelteno zāli.

© Didzis Sedlenieks 1978 – 2011

 

 

 

 

MELNBALTĀ PROBLĒMA

1.                         Divi Radītāji

 

Kaut kur tāltālā galaktikā, bet varbūt vispār aiz Visuma robežām, nenoteiktā laikā un vietā sastapās divi Radītāji – Baltais un Melnais. Taisnība labad jāteic, ka sastapšanās tā īsti nebija, jo Melnais Radītājs, apmierināti pie sevis dungojot kādu dziesmiņu, lika pasjansu un ne ar vienu nevēlējās satikties. Savukārt Baltais Radītājs alka šo tikšanos vairāk par visu pasaulē. Viņš bija pārskaities, niknāks par izpostītu lapseņu pūzni, briesmīgāks par melno caurumu; viņš gāja platiem soļiem, izspārdīdams zvaigznes un planētas. Viņa dziļie iespiestajās pēdās virmoja komētas un asteroīdi kā visparastākie putekļi. Viņš bija tik dusmīgs, ka Visums vienā milisekundes miljonajā daļā izpletās par piecdesmit sešiem gaismas gadiem, dažas galaktiskās saites pat pārtrūka, saules un mēneši brēkdami sakrita kaudzē un aizslīdēja kaut kur aiz Visuma tālākās malas. Baltais Radītājs jau simts parseku attālumā pamanīja Melno sēžam aiz kāda miglāja:

 

–                            Pie velna kooperāciju! – viņš kliedza tā, ka tuvākās zvaigznes pārvērtās par melnajiem punduriem. – Nāc ārā, blēdi, lai varu tev kauliņus pārskaitīt!

 

Melnais Radītājs, padzirdējis tādu troksni, palūrēja gar miglāja maliņu un teica:

 

–                            Ko tu tā klaigā? Vai tad neredzi, ka es te vienkārši pasjansu lieku un nevienu neaiztieku?

–                            Ak, pasjansu viņš liek, blēdis tāds! Tūlīt pat nāc laukā un paskaidro kāpēc vienošanos pārkāpi! Tu esi krāpnieks!

–                            Kāpēc uzreiz tā? – jautāja Melnais Radītājs. – Mēs visu darījām kopā – tu radīji gaismu, es tumsu, tu radīji ūdeni – es uguni. Par ko kašķis?

 

Baltais Radītājs dusmās aizspēra palielu pusmēnesi Vaļa zvaigznāja pašā stūrī:

 

–                            Ak, kopā gan ko? Jā, es radīju kalnus, tu ielejas, bet tu mani piekrāpi ar cilvēkiem!

–                            Kā – piekrāpu? Tu viņus radīji, es cilvēkiem iedevu prāta.

–                            Un, kas tev lūdza to darīt? Vai tad es atnācu un teicu – mīļais Melnais, lūdzu iedot maniem cilvēkiem prātu? Nē, es tā nedarīju, kāpēc tad līdi?

–                            Ja uz pusēm tad uz pusēm, nekādu blēdību! Vai tad man vajadzēja otru cilvēku radīt līdzsvarā tavējam? Es negribēju piesārņot vidi un tāpēc tavam cilvēkam iedevu otru ne mazāk vērtīgu daļu – saprātu. Viss godīgi un vienādās daļās!

–                            Tā jau ir, – brēca Baltais Radītājs. – Lētticīgo pat baznīcā apkrāps, tu taču jau sākumā zināji, ko saprāts izdarīs ar maniem cilvēkiem?

–                            Kas tad notika? – Melnais Radītājs nolika kārti un piecēlās. – Skaisti, gudri radījumi, uzņēmīgi un atjautīgi! Paskaties, ko tik nav izgudrojuši!

–                            Bet tā nebija paredzēts, cilvēkiem vajadzēja pastaigāties pa ziedošiem dārziem, plūkt augļus un ziedus, dejot un līksmoties!

–                            Paklau, Baltais, vai tad tam nolūkam tu neradīji govis?

–                            Tad nē jel! Tu mani piekrāpi ar to saprātu, es pat iedomāties nevarēju, ka tā notiks, ka cilvēki pilnībā aizmirsīs savu balto pirmsākumu un aizies pa tavu melno taku!

–                            Ē, Baltais, tu tagad muļķības runā – kāda melnā taka? Tavi cilvēki ir laimīgi, viņi izgudroja tvaika mašīnu un mobilo tālruni, lido kosmosā un sacer mūziku. Kas tur tik melns? Ja es būtu radījis cilvēkus, tad viņi jau sen būtu iekarojuši visu Visumu un lūkotos tālāk. Bet tagad – sēž savā planētiņā, urķē izrakteņus ārā un prāto, ko darīt, kad tie beigsies. Bez mana saprāta nekas tāds nebūtu iespējams! Patiesībā tavs baltums viņus bremzē!

–                            Bez tava saprāta izrakteņu būtu pieticis vēl miljoniem gadu, nebūtu izgudrota kodolbumba un nemirtu mani cilvēki bariem vien no elektromagnētiskā starojuma.

–                            Nu tu krietni šauj pār strīpu, Baltais! Dabiskā izlase, konkurence – lūk, kas virza cilvēci un ierobežo tās skaitu. Ja būtu pa tavam, tad sen jau būtu aptrūkušies tev meži un pļavas, kur cilvēkiem ganīties. Nebūtu manis radīto slimību un karu, tavi cilvēki būtu savairojušies tik daudz, ka grūstu viens otru no kontinentiem okeānā, jo vietas vairs nebūtu. Ja manis dotais saprāts nebūtu izgudrojis prezervatīvu un hormonu tableti, tavu cilvēku uz Zemes būtu vairāk nekā mušu.

–                            Nebūtu vis! Tu, Melnais, ar savu saprātu mudināji viņus attīstīties aizvien ātrāk un ātrāk! Maniem cilvēkiem vairoties vajadzēja tikai tik daudz, lai uzturētu kopienas skaitu.

–                            Un viņi tev klausīja? Tikai tad, kad iedevu viņiem saprātu, vājprātīgā vairošanās beidzās. Taviem cilvēkiem nebija saprāta, tikai pamata instinktu komplekts.  Atceries, pirmajos dažos gadsimtos visos krūmos dibeni vien zibēja, bērni dzima kā pārnovas sprādzienā, tavi cilvēki slepkavoja viens otru aiz garlaicības un ar baudu. Vai tad ir slikti, ka iedevu viņiem saprātu, kas instinktus tur kaut kādās robežās?

–                            Tā nebija plānots, tā nevajadzēja notikt! Ja tu, Melnais, nebūtu bāzies ar savu saprātu, tad gan jau es pats kaut kā ar saviem cilvēkiem tiktu galā. Drusciņ piegrieztu instinktus, vēl kaut ko pielabotu … Kā jau vienmēr projekta gaitā.

–                            Tik vienkārši vis nebūs, Baltais. Jā, es iedevu cilvēkiem saprātu, bet, vai atceries 1. Universālo Visuma likumu – Aprīšanas likumu, kas valda visā Visumā un ir bez ierunām jāizpilda? Ikvienam ēdājam ir savs ēdājs, tikai tā un ne savādāk. Patiesībā man būtu jārada tava cilvēka dabiskais ienaidnieks, viņa ēdājs. Bet tad tev būtu jārada cilvēka ēdāja ēdājs un tā līdz bezgalībai. Tāpēc nolēmu tam pielikt punktu un tavam viscaur baltajam cilvēkam ieliku mazliet melnā saprāta, lai tas būtu viņa dabiskais ienaidnieks un ēdājs. Cilvēks ar to cīnās un tādējādi tavs cilvēks ir pats sava ēdāja ēdājs, ķēde noslēdzas.

–                            Pret to man nekas nebūtu iebilstams, bet tavs melnais saprāts šobrīd ņem virsroku pār manu balto būtību. Atceries 2. Universālo Visuma likumu – visam jābūt līdzsvarā! Tavs saprāts līdzsvaru ir izjaucis un tas ir jāizlabo!

–                            Ko tad tu piedāvā, Baltais? Varam Zemi pārdalīt uz pusēm divās vienādās daļās. Vienā paliks cilvēki ar saprātu, otrā bez tā, starp puslodēm nebūs nekādu tiltu un viss būs līdzsvarā. Dosim abām pusēm vienādā daudzumā dabas resursus, vienādi augsts kalnus un vienādi dziļas ielejas. Ko saki, Baltais?

–                            Labi, bet abās pusēs izvietosim vienādu skaitu baltības un melnības uzturētāju, kas nodrošinās nemainīgu un noturīgu attiecīgās enerģijas padevi un kontroli. Savienosim tos vienā tīklā, lai visās ierīcēs līmenis būtu vienāds. Ja esi ar mieru, tad ķeramies klāt tūlīt!

 

 

Melnais Radītājs un Baltais Radītājs sānu pie sāna aizslāja Zemes virzienā. Bet uz kādas sabrukušas zvaigznes sēdēja kosmiskais blēdis un avantūrists Martinsons un spēlēja kokli. Ar acīm pavadījis Radītājus, viņš piecēlās iestūķēja somā Melnā Radītāja atstātās kārtis. Martinsons bija noklausījies Radītāju sarunu. „Ha! Te kaut kas var iznākt!” domāja Martinsons un teciņiem vien laida pakaļ abiem Radītājiem. Kosmiskais blēdis nekad nelaida garām iespēju kaut kur kaut ko nočiept, pievākt, izblēdīt, samainīt. Ne jau bagātības vai zemisku iemeslu dzīts, nē, Martinsons bija blēdis pēc pārliecības, viņš to darīja tikai prieka pēc. Par viņa notveršanu uz neskaitāmām planētām bija izsludināta branga atlīdzība, bet Martinsons kaut kā vienmēr pamanījās izsprukt sveikā.

 

Nonākuši līdz Mēnesim, abi Radītāji apstājās un apsēdās atpūsties. Kosmiskais blēdis Martinsons paslēpās Mēness tumšajā pusē un ieklausījās.

 

–                            Paskaties, kāda skaista zila planēta! – teica Baltais Radītājs. – Mākoņi mierīgi peld zilajās debesīs, jūras un okeānu veļ viļņus

–                            Tiešām, – atsaucās Melnais Radītājs. – Un šie varenie ciklonu virpuļi, vētras un viļņi! Putas pie klintīm un grimstoši kuģi! Tik tiešām skaisti!

–                            Kaut kā negribas tagad to visu plēst un raut uz pusēm. Paklau, Melnais, iedomājos, ka mēs varētu uzbūvēt eksperimentālu pasauli – paskatīsimies, kas no tā iznāk un tad izlemsim, ko darīt ar Zemi.

 

Melnais Radītājs pakasīja pakausi:

 

–                            Varbūt tev taisnība, man arī žēl tā visa, galu galā laušana nevajadzīgi iztērēs resursus. Man gan Zeme patīk tāda, kāda tā ir, varētu viss palikt tāpat, bet, ja reiz tu tā uzstāj – lai notiek, taisām eksperimentālo pasauli!

 

Radītāji ieplēsa laika – telpas kontinuuma čaulu, salika spraugā darba rīkus un materiālus un ķērās pie darba. Martinsons neredzēja kā Radītāji būvē jauno pasauli, jo viņam nepietika spēka paplēst spraugu laika – telpas kontinuuma čaulā platāk. Kamēr kosmiskais blēdis meklēja hidraulisko domkratu, abi Radītāji strādāja galvas nepacēluši. Viņi savēla planētas un iededza zvaigznes, šur tur sabakstīja melnos caurumus un izplēsa no iepakojumiem komētas. Melnais Radītājs ļoti uzmanīgi izvietoja izolāciju starp balto un melno matēriju, lai tās nejauši nesajuktu kopā un neizjauktu visu konstrukciju, savukārt Baltais Radītājs ar šķiltavām apstaigāja zvaigznes un iededza tās. Kad viss bija pabeigts un sastatnes noņemtas, Radītāji pakāra priekšautus un kombinezonus uz āķiem, savāca instrumentus un būvgružus. Jaunajā Saules sistēma raiti riņķojas visas ierastās planētas, tikai Zeme bija divas līdzās esošas puslodes.

 

–                            Manuprāt, nav slikti sanācis, – teica Melnais Radītājs.

–                            Nemaz nav slikti, – atsaucās Baltais Radītājs. – Vai gan savādāk varēja būt?

–                            Tad darām kā norunāts, Baltais – iesim tagad katrs uz savu pusi un satiksimies šeit pēc kādiem sešiem miljardiem Zemes gadu. Sarunāts?

 

Radītāja paspieda viens otram roku, izlīda pa spraugu laika – telpas kontinuumā, rūpīgi to aizšuva un Radītājiem raksturīgajā platajā gaitā aizsoļoja katrs uz savu pusi, atpakaļ neskatoties.

 

Kosmiskais blēdis Martinsosns tikām bija atstiepis hidraulisko domkratu līdz spraugai. „Nolādēts, aizšuvuši!”, viņš klusībā nolamājās un pamēģināja atraisīt mezglus. Tomēr nav pa spēkam nevienam atsiet to, ko aizsējuši Radītāji, te varēja līdzēt tikai pašu Radītāju šķēres, bet Martinsonam tādu nebija. Neko darīt, jāiet meklēt.

 

Lieki piebilst, ka Radītāju šķēres arī Visumā bija visi deficīta manta, tādēļ Martinsonam nācās krietni nopūlēties, lai tās atrastu, tomēr vilinājums paskatīties, ko Radītāji izveidojuši otrajā laika – telpas kontinuuma pusē bija pārāk liels. Pēc ilgiem un bīstamiem meklējumiem kādā nomaļā galaktikā viņam paveicās – kāds neuzmanīgs Radītājs bija atstājis savu instrumentu somu būvlaukumā un aizgājis pusdienās. Protams, Martinsons tādu izdevību nevarēja laist garām, viņš paķēra šķēres, noķēra garām lidojošu ātrgaitas asteroīdu un aizlidoja miglājā. Atceļš bija tikpat bīstams kā ceļš pēc šķērēm, ne tikai parastās Visuma briesmas apdraudēja Martinsonu, visai drīz arī uz visām planētām tika nosūtīti policijas ziņojumi, ka kāds nelietis nozadzis Radītāja šķēres. Uztraukumam bija pamats, jo visiem bija labi zināms, cik tādas šķēres bīstamas nespeciālista rokās – Radītāju šķēres greiza pilnīgi visu, pat starpzvaigžņu saites. Ar tām bez problēmām varēja nogriezt melno caurumu un sabojāti izolāciju starp matērijām. Nemākulis ar tādu instrumentu vienā mirklī varētu izpostīt gan šo, gan daudzus citus Visums. Tomēr viņi nezināja, ka šķēres nočiepis Martinsons, kosmiskie blēži parasti bija plaša profila speciālisti un lieliski prata apieties ar ļoti daudzām ierīcēm. Tautā klīda leģendas, ka katram Radītājam slepeni seko vismaz pāris kosmisko blēžu. Nebija zināms, cik tādos stāstos taisnības, bet viens bija plaši zināms – Martinsons bijan to laiku pats veiklākais kosmiskais blēdis.

 

Martinsons atsēdās uz Mēness un priecājās par lielisko skatu. Nē, ne jau Zeme viņu interesēja, bet gan sprauga laika – telpas kontinuumā, kas nespeciālista acij paliktu nepamanīta, jo Radītāji bija pacentušies godam. Martinsons piegāja pie spraugas un ar šķērēm paārdīja diegus vaļā. Tikai mazliet, jo paārdot vairāk varēja notikt liela nelaime – atlikušie diegi pārtrūktu un sprauga izplestos milzīgi liela, laika – telpas kontinuuma čaula pat varētu pārplīst  no viena gala līdz otram. Martinsons to zināja, tādēļ rīkojās ļoti uzmanīgi. Tam bija vēl viens iemesls – garāmejošs Radītājs varētu pamanīt, ka kāds te rīkojies, saceltu trauksmi un Martinsons tiktu noķerts.

 

Viņš ievietoja hidraulisko domkratu spraugā un uzmanīgi papleta, iebāza tajā galvu un gandrīz vai apdedzinājās pie pavisam tuvu izvietotās Saules. “Viltīgi,” domāja Martinsons. “Tātad šo pasauli viņi veidojuši mērogā un tā ir daudz mazāka par oriģinālo!” Martinsons izvilka no somas mērogu skalu, nedaudz parēķināja ar logaritmisko lineālu un samazināja sevi attiecīgā mērogā. Tagad viņš bez problēmām varēja aizspraukties garām Saulei un apbrīnot Baltā un Melnā Radītāja paveikto. Saule un dažas citas zvaigznes bija īstas, bet lielākā daļa planētu aizstātas ar kopijām, komētas un asteroīdi rātni braukāja pa neredzamām enerģijas sliedēm. Martinsons nekad nebija redzējis tādu eksperimentālu modeli mērogā, parasti Radītāji zīmēja darba skices, bet darbojošos modeļus tikai īpaši sarežģītos gadījumos. Zeme bija izveidota ar visaugstākās raudzes meistarību – divas ideāli vienādas puslodes ieskautas vienā atmosfērā, starp tām novilkti spēcīgi enerģētiski diegi, kas tās tur vienu no otras atstatu noteiktā attālumā. Skaists un lielisks darbs, prātoja Martinsons, ne katrs radītājs vārētu kaut ko tādu dabūt gatavu. Nu, ko, jāiet skatīties, kas tur darās, un Martinsons aizgāja uz Baltā Radītāja pusi.

 

2. Melnais skapis

 

Martinsosns iznāca no meža liela labības lauka malā – līdz pašam apvārsnim viļņojās zeltainu vārpu jūra. Gar lauku vijās ceļš, pa to zirga vilktos ratos brauca kāds cilvēks un pilnā galvā dziedāja:

 

Es laimīgs zemnieks esmu,

Man zirgu, govju daudz,

Es sviestu, sieru, olas nesu

Un tupeles man jautri klaudz!

Man dzīvē viss ir gana,

Es esmu priecīgs vīīīīīrs,

Šīs visa pasaule ir mana

Un viss tiks skaists un viss tiks tīīīīīrs!

 

Martinsosns nobīdīja sevi laikā par niecīgu daļu milisekundes un tā kļuva citiem neredzams, ātriem soļiem viņš pieskrēja pie ratiem un ielēca tajos.

 

–        Vellos, kas tas bija? – zemnieks pārtrauca dziesmu un izbijies paskatījās atpakaļ. Tomēr neviena tur neieraudzījis, turpināja dziedāt. Rati ripoja caur skaistām bērzu un ozolu birzīm, pār gleznainiem tiltiņiem, kas tievi kā niedres bija pārliekušies upītēm. Debesīs peldēja balti mākonīši, bet krūmos dziedāja putni; gar ceļu sastādīto koku zarus vai līdz zemei lieca nobriedušo augļu smagums. Kāda sieviete raibos brunčos bija salasījusi pilnu grozu augļu un jau pa gabalu sauca:

 

–                            Labrīt, Janī! Vai aizvedīsi mani līdz ciematam?

–                            Kāda runa, Martī, lec tik ratos, – plati smaidot atsaucās Janī.

 

Sieviete ielika grozu ratos un veikli ielēca arī pati, nelaimīgā kārtā tieši virsū kosmiskajam blēdim Martinsonam.

 

–                            Ku tev cietas cisas ratos, Janī! Vai salmiņus ķisenos nomainīji?

–                            Piedod, mīļā Martī, piemirsās kaut kā, šodien pat piebāzīšu no jauna!

 

Martinsons pārvietoja sevi laikā par dažām minūtēm atpakaļ un nokāpa no ratiem. Labāk iet kājām, nevis ar kaut kādus zemnieku sievu uz sejas. Rati ar jautri tērgājošo pāri ātri pazuda aiz līkuma, bet Martinsons raitu soli devās tiem pakaļ. Ainava nemainījās, viss bija skaists un tīrs, Baltais Radītājs tomēr bija nedaudz nohalturējis un dažas ainas atkārtojās. „Pat Radītāji ekonomē”, padomāja Martinsons. Aiz kāda līkuma ceļa malā stāvēja Janī rati un zirgs garlaikots grauza zāli ceļmalā. No krūmājā ārā nāca Martī sārtiem vaigiem un sagriezušos lakatiņu.

 

–                            Vai, Janī, tu gan sprigans puisis esi! – viņa teica brunčus kārtodama.

–                            Man jau nekas, es vienmēr gatavs palīdzēt, – atsaucās Janī, kurš nāca aizmugurē, trausdams zāles stiebrus no biksēm. – Man jau ar patika!

 

Abi iesēdās ratos un aizbrauca. Necik ilgi gājis, Martinsons nonāca pie ciemata – glīti namiņi rindā gar ceļu, baltas sienas un niedru jumti. Pie mājām glīti pagalmiņi, aiz tiem kūtis un klētis. Kādā pagalmā Martinsons pamanīja rosāmies Janī, tas krāva ārā no ratiem saiņus un grozus un nesa tos mājā. Blēdis izgāja cauri sienai un nonāca telpā ar zemiem griestiem, galdu, soliem un krāsni. Janī runāja ar kādu sievieti, durvīs iestājies:

 

–                            Ļoti labi kaimiņu ciemā pārdevu sierus, dabūju pretī zābakus visiem trim mūsu bērniem.

–                            Vajadzēja man pajautāt, – teica sieviete. – Tagad mums ir tikai divi bērni, vienu šodien aizveda uz Malu.

–                            Kāpēc tā? – Janī bija izbrīnīts.

–                            Atceries – pirms pāris mēnešiem pie mums ciemojās tavs brālēns Rudī un es atkal esmu stāvoklī.

–                            O, tas gan ir ziķeris puika, vienmēr esmu teicis, ka tam zēnam pulveris ir iekšā. Kuru tad aizvedāt?

–                            Protams, jaunāko – Zigī.

–                            Ā, tas labi, kas mums šodien pusdienās?

 

Sieviete izņēma no krāns katliņu un abi ar Janī apsēdās pie galda pusdienot.

 

–                            Tu bērnus jau izvedi pastaigāties? – ar pilnu muti jautāja Janī.

–                            Nē vēl, tev būs jāizved.

–                            Kāpēc atkal man? Es jau divas dienas viņus staidzināju!

–                            Bet tu, Janī, jau nedēļu neesi bijis pie Svētuma, paņem bērnus un aizejiet līdz turienei.

–                            Līdz Svētumam varu aiziet arī viens pats, bērni tikai traucēs. Šodien pa ceļam satiku Martī, domāju pa ceļam pie viņas ieskriet.

–                            Vai tad bērni kāds šķērslis? Piesien pie sētas un dari ko gribi.

 

Vārds pa vārdam, tomēr Janī piekrita paņemt bērnus pastaigā. Sieviete, viņas vārds izrādījās Annī, sāka vākt kopā traukus, bet Janī izgāja pagalmā.

 

–                            Eh, šodien atkal jauka diena! – viņš iesaucās un papliķēja savu apaļo vēderiņu. – Labi, jāaiziet būs līdz tam Svētumam.

 

Janī pārgāja pār pagalmu, atvēra kādas kūtiņas durvis un pasauca:

–                            Olī! Bibī! Nāciet laukā, iesim pastaigāties!

 

No kūtiņas iznāca skaisti uzcirtusies meitene tā ap gadiem četrpadsmit un tikpat saposts zēns dažus gadus vecāks. Abiem ap kaklu bija glītiem rakstiem izrakstītas siksniņas ar gredzenu.

 

–                            Labdien, tēvs, iesim pastaigā vai pie Tirgotāja?

–                            Nē bērni, iesim tāpat vien pastaigāties, man pie Marī jāieskrien un Svētums jāapmeklē. Pie Tirgotāja neiesim, jo šodien Zigī aizveda uz Malu un mēs esam vajadzīgajā skaitā.

–                            Žēl, – teica meitene. – Ar Zigī bija jauki spēlēties.

–                            Nebēdājies, drīz mammai atkal būs jauns bērniņš, varēsi spēlēties ar to!

 

Janī katram bērnam pie kaklasiksnas piestiprināja pa auklai un visi trīs izgāja uz ielas. Bērni rātni gāja aiz muguras, bet pa priekšu, laimīgi smaidīdams, tēvs Janī. Martinsons neredzams viņiem sekoja un prātoja: „Cik savādu sabiedrību Baltais uzbūvējis! Kas tā par Malu? Kas ir Svētums? Un kāds sakars bērniem ar Tirgotāju? Jāpapēta vēl!”. Tēvs ar bērniem tikām nogriezās kādā sānieliņā, pēc brīža tie apstājās pie mājas, kas bija tieši tāda pati kā pārējās. Janī piestiprināja bērnu pavadiņas pie žoga un teica:

 

–                            Nekur neejiet! Man ar Marī nelielas darīšanas, pēc brīža būšu atpakaļ un iesim tālāk.

–                            Labi, tēvs! – abi bērni korītī priecīgi atsaucās un apsēdās ceļmalas zālītē.

 

Pēc kādas pusstundas uz lieveņa iznāca Janī un Marī.

 

–                            Tiešām būtu jauki, ja tu Kitī aizvestu, – teica Marī.

–                            Uz Malu es viņu nevedīšu, tas ir pārāk tālu, bet zirgu jau izjūdzu. Aiziesim līdz Tirgotājam, tas būs pa ceļam.

–                            Ai, vienalga, tas būs ļoti jauki no tavas puses, pašai nebūs nekur jāiet un varēšu drēbītes pašūt mazajam. Padomā tikai, līdz pat šodien nezināju, ka esmu stāvoklī, tikai Svētums pateica. Ak, tu rakaris tāds, Janī, tev gan tā lietas labi padodas!

–                            Kā nu ne, – lepni atteica Janī. – Mums ar Annī jau astoņi bērni bijuši!

–                            Tas gan jauki, mums tikai seši – atsaucās Marī un aizgāja uz kūtiņu aiz mājas.

 

Pēc brīža atgriezās ar izstīdzējušu metieni pavadas galā.

 

–                            Ņem, Janī, un ved viņu prom. Kūtiņā tikai viens palika, man labais vīriņš Petrī aizpagājušajā nedēļā saticis kādu paziņu un tā tagad gaidot bērnu. Bet savu limitu viņš ir izsmēlis un kādu laiku varēsim paši bērnus paaudzināt.

 

Janī paņēma Marī meitas pavadiņu, atraisīja no žoga savus bērnus un devās prom. Marī kādu brīdi skatījās četrotnei pakaļ, tad noglaudīja priekšauti, it kā notraustu no tā kādas drupačas, un iegāja mājā. Martinsons neslēpdamies gāja pakaļ Janī ar bērniem, jo viņš bija sevi nobīdījis nedaudz laikā un tādējādi pamanāms tikai ļoti cieši ieskatoties. Un arī tikai tad, ja viņš kustējās. Tā nu gāja kosmiskais blīdis pakaļ Baltā Radītāja cilvēkiem. Necik ilgi gājuši, viņi nonāca pie Tirgotāja nama. Šī ēka krasi atšķīrās no pārējām, tā bija no zilganmelna tērauda, bez logiem un ar Baltā Radītāja logotipu uz plašajām durvīm. Janī piespieda dzeltenu podziņu līdzās durvīm. Gandrīz uzreiz durvis pacēlās un ārā izbrauca Tirgotājs. Jā, tieši izbrauca, jo Tirgotājs bija robots ar cilvēka augumu pulēta ziloņkaula krāsā un kāpurķēdēm kāju vietā.

 

–                            Ho, ho, ho! – sauca Tirgotājs, veikdams veiklu pagriezienu uz vienas kāpurķēdes. – Veikli man sanāca, vai ne, Janī? Ho, kad mēs pēdējo reizi tikāmies? Sen, Janī, sen! Nav labi tā vecus draugus aizmirst! Atceros tavu tēvu – tas gan bija vīrs ar sparu iekšā! Deviņas reizes viņš bija pie manis un deviņas reizes pie Malas. Vienmēr pats, nevienu nesūtīja savā vieta. Labi, kas tev šodien pārdodams?

–                            Marī meita. Svētums licis viņu atdot, bet man slinkums vilkties to gaisa gabalu līdz malai. Ņemsi!

–                            Paskatīsimies, – teica tirgotājs un sāka braukāt apkārt Marī izstīdzējušajai meitai. – Kaulaina, izskatās padumja. Par viņu varu dot vienu virtuves nazi.

–                            Man vienalga, Marī teica, ka viņai mantas esot gana.

–                            Bet par šito es dotu cirvi un kādu rituli auklas, – teica Tirgotājs, riņķodams ap Janī dēlu. – Spēcīgs jaunietis, var būt labs vaislinieks, bet var arī noderēt protoplazmas bāzei.

–                            Tu tiešām dotu cirvi un auklu par Olī? – Janī priecīgi iesaucās. – Dod pieci, esmu ar mieru!

–                            Lieliski, – teica Tirgotājs, paņēma zēna pavadu, izvilka no kādas lūkas savā ķermenī cirvi un auklas rituli un iedeva Janī.

–                            Darījums noslēgts, ja vairāk nekas nav pārdodams, es dodos uzlādēties. – teica Tirgotājs un kopā ar Janī dēlu iebrauca savā mājā. Durvis ar blīkšķi aizvērās.

–                            Nu, meitenes, iesim tālāk. Šis darbiņš būtu padarīts, vēl tikai pie Svētuma jāaiziet.

 

Trijotne aizgāja pa ielu, bet Martinsons apjucis vēl brīdi pakavējās pie Tirgotāja mājas. “Ko tas Baltais te ir sameistarojis?” viņš prātoja. “Kaut kādu pilnīgi greizu sabiedrību, kas tikai vizuāli atbilst viņa priekšstatiem par baltu pasauli. Bet man kāda tur daļa? Baltajam tā patīk, bet es vēl neesmu atradis neko, kur nagus palaist.” Tā prātodams, Martinsons aizgāja pa ceļu pakaļ Janī ar abām meitenēm, kuri patlaban iegāja ciemata centrālajā laukumā. Pašā tā vidū stāvēja pamatīgs skapis ar satelītantenas šķīvi uz jumta. Antena lēni griezās un dūca, skapis bija tajā pašā rūdīta tērauda krāsā, kādā Tirgotāja nams. Martinsons apgāja Svētumam apkārt, tā aizmugurē atradās aizslēgta lūka. Tikām Janī piegāja pie skapja un iebāza galvu caurumā, kas atradās skapja priekšdaļā. Svētums iedūcās skaļāk, kaut kas tajā sāka klakšķēt un džinkstēt. Tikai tagad Martinsons pamanīja skursteni, pa kuru bagātīgi plūda ārā tvaiki. Pēc brīža Janī izvilka galvu no cauruma un teica:

 

–                            Paldies, es visu sapratu – nekādi bērni turpmāko trīs gadu laikā. Protams, ar prieku pieņemšu jauno strādnieku! Jā, aiziešu pie Tirgotāja tam pakaļ! Ejam, meitenes!

 

Janī satvēra auklas un devās pāri laukumam atpakaļ uz savām mājām ar nodomu jau šodien iegriezties pie Tirgotāja. Bet Martinsons nesteidzās prom, viņu vairāk interesēja, kas atrodas aiz slēgtajām durvīm skapja otrā pusē. Atslēga izrādījās pavisam vienkārša pieckodolu atommasu reģistrējošā ierīce, kas atveras tikai pēc noteiktas atommasas ķīmiska elementa molekulas ievadīšanas. Bērnu spēlītes, teica sev Martinsons un dažu sekunžu laikā durvis bija vaļā.

 

Aiz tām atradās visai sarežģīta elektroniska ierīce ar dažādām īsu un garu mnemoviļnu shēmām, supervadītājiem un bioloģiskajiem procesoriem. Bija uzstādītas arī vairākas auras, kuru nozīmi Martinsons vēl līdz galam nebija izpratis. Šādas ierīces Martinsons vairāk bija redzējis uz dažām jaunajām planētām, kur tās tika izmantotas evolūcijas ātruma regulēšanai. Toties pilnīgs jaunums bija ierīces daļa, kas atradās zem īpaša pārsega ar vēl vienu atommasas atslēgu un diviem loģiskajiem drošības slēdžiem. Brīdi padarbojies, Martinsons atvēra arī šo pārsegu. Zem tā atradās nesaprotama gaišzila masa ar ieejas pieslēgvietu, kas laimīgā kārtā izrādījās standarta. Martinsons izņēma no somas pārnēsājamo termināli un pieslēdza to. Ekrāns izgaismojās un pēc brīža viņš saprata, ka šī ir pilnīgi jauna sistēma arī pašiem Radītājiem, tādēļ bija atstāti norādījumi apkalpojušajam personālam.

 

„1/2 planētas Zeme, izstrādātājs Baltais Radītājs. Baltības ģenerators/monitors/regulators. Apkalpo un regulē 178 ciematus ar kopīgo populāciju 765842 +/- 2000 cilvēku. Vienā ģimenē ne vairāk par 3 bērniem, skaits tiek regulēts, atdot lieko populāciju Tirgotājam (modelis PusHumāns 4-2), vai vienkārši utilizējot aiz pasaules Malas. Iestatījumus var regulēt gan „+”, gan „-„ virzienā, atkarībā no situācijas teritorijā. Regulēšanai izmanto Harbenta algoritmu un Vārdenda sinapses, kuru stingrība aprēķināma ar logaritmisko lineālu atsevišķi katram indivīdam. Papildu modulis Tirgotājs (modelis PusHumāns 4-2), nodoto populāciju degradē līdz protoplazmai, no kuras pēc brīvas izvēles (var regulēt) ģenerē tajā brīdī vajadzīgāko un piemērotāko organismu. Modulis ir loģisks, tādēļ regulāri jāpārbauda un jāregulē, lai izvairītos no tādas situācijas, kā Nr. 555-76/374*.

Iestatījumi no 1 līdz 10:

 

Uzņēmība: 2

Alkatība: 1

Centība: 0

Mīlestība: 1

 

Projekta beigas 2186. gadā saskaņā ar oriģinālās Zemes laika skaitīšanas sistēmu.

 

* Situācija, kad no uzkrātās protoplazmas tika ģenerēti Sīriusa pūķi, kuri ievērojami apdraudēja visas populācijas pastāvēšanu.”

 

Tālāk bija shēmas un detalizētas pamācības par katra iestatījuma maiņu, Martinsons žigli pārkopēja vajadzīgos datus savā terminālī un aizvēra Svētumu. “Skaidrs, ko iecerējis Baltais,” domāja kosmiskais blēdis. „Ar šīs ierīces palīdzību viņš regulē iedzīvotāju skaitu, jo bez saprāta cilvēki paši to nevar. Acīmredzot no šejienes arī nāk skopās zināšanas par ekonomisko sistēmu un saimniekošanu kā tādu. Martinsons parēķināja galvā, šobrīd vajadzēja būt ap 2100. gadu, tātad neko tālu attīstībā viņi nav tikuši kopš radīšanas pirms apmēram miljarda gadu. Visnotaļ laimīgi un dumji ļautiņi, tieši tādi, kādi patīk Baltajam Radītājam.”

 

Tā prātodams, Martinsons lēnām peldēja laikā un iznāca no tā tieši tajā brīdī, kad Janī ar meitenēm atgriezās mājās.

 

–                            Kur tad mūsu Olī palicis? – jautāja Annī, Janī sieva.

–                            Atdevu Tirgotājam. Viņš man pretī iedeva cirvi un auklu, turklāt mums paliek Marī meita … kā tevi sauc?

–                            Didī, – meitene atbildēja, sparīgi urbinādama degunu.

–                            Tiešām cirvi un auklu iedeva? – bija izbrīnīta Annī. – Neticama veiksme! Nekad par nevienu tik daudz nav dots!

–                            Tas vēl nav viss, – teica Janī. – Tirgotājs līdz rītdienai uztaisīs mums jaunu kalpu, pašiem vairs nevajadzēs darīt neko. Bet citādi jāuzmanās, Svētums teica, ka trīs gadus nekādus bērnus mēs neviens nedrīkstam taisīt. Esot jāizaudzina kāds no esošajiem, tad varot vēl kādu; es uzmanīšos, bet tur arī uzmanies.

 

Janī meita satvēra aiz rokas Didī un priecīgi sauca:

 

–                            Nāc, parādīšu tev jauno kūtiņu! Man tā gribējās māsu!

 

Meitenes aizskrēja uz kūtiņu, bet Janī un Annī laimīgi smaidot iegāja mājā.

 

–                            Būs trekna kāpostu zupa, taisni tāda kā tev patīk!– čukstēja Annī.

 

Martinsons tikām ielīda atpakaļ laikā un, drusku pamanipulējis ar slēdžiem, pārvietoja sevi telpā uz pasaules Malu. Iznācis no laika, Martinsons uzreiz pamanīja, ka šī patiešām ir pasaules Mala. Debesu nebija vispār, līdz pašam apvārsnim sniedzās taisna līnija, aiz kuras nekas bija tukšums. Pilnīgi nekas cik vien tālu acs redz, tikai kaut kur dziļumā vārgi pulsēja enerģētiskās saites melnā un baltā krāsā.

 

Pie malas piebrauca rati, no tiem izkāpa kāds vīrs ap pusmūžu un gadus piecpadsmit vecs puisis.

 

–                            Esmu tevi atvedis šitādu gaisa gabalu, žigli kāp pāri Malai, lai tieku atpakaļ līdz tumsai, – vecākais teica jaunākajam.

–                            Protams, tēvs, nekavējies, – teica dēls un pārkāpa pāri Malai.

 

Martinsons noskatījās kā ķermenis lido bezdibenī, kā tālumā uzdzirkstī maza liesmiņa, dēlam saskaroties ar enerģētiskajām saitēm. Tēvs uzšāva zirgam ar pātagu – nū, vecais, rikšiem uz mājām, lai tiekam laikus uz vakariņām!

 

Kosmiskais blēdis pavadīja ratus ar skatienu, iekāpa atpakaļ laikā un devās uz abas pasaules sadalošā bezdibeņa otru pusi.

 

 

3. Spožā lode

 

Martinsons izkāpa no laika un tūlīt pat atleca atpakaļ – vēl mirklis un viņu būtu sadragājis Maglev ātrvilciens uz magnētiskā spilvena. Šausmas, nekad tā vairāk nedari, Martinsons pats sevi norāja. Nevar tā bez apdoma lekt ārā no laika, ja gribas vēl kādu drusku padzīvot. Kosmiskais blēdis pārvietoja sevi mazliet tālāk telpā un pabāza galvu ārā no laika. Cik vien tālu sniedzās skats, no pašas pasaules Malas līdz apvārsnim sniedzās gigantiska pilsēta. Nedaudz aiz muguras starp lielākiem un mazākiem debesskrāpjiem aizstiepās Maglev sliede, visu apkārtni caurvija ceļi, pa kuriem nepārtrauktā straumē joņoja sauszemes automobiļi, debesīs tādā pašā straumē pa lāzeru iezīmētām maģistrālēm traucās lidojoši automobiļi. Visapkārt valdīja neaprakstāms troksnis debesis sedz nemainīga pelēka smoga sega. Kaut kur tur augstumā lidoja lidmašīnas, bet tās nebija redzamas.

 

Pēc Baltās pasaules miera un klusuma vajadzēja kādu brīdi, lai maņu orgāni pierastu pie jaunās vides. Kontrasts bija tik spēcīgs, ka Martinsons aizmirsa sevi nobīdīt par niecīgu sekundes daļu laika. Kāds paraustīja viņu aiz svārku malas.

 

–        Ei, mister, dolārus vajag? – čukstēja neliela auguma vīriņš ogļu melniem matiem un zibīgām acīm. Apģērbies viņš bija parastās džinsu biksēs un ādas jakā ar milzumu kabatu. – Varbūt kreku vai zālīti? Es zinu foršas meitenes … Eu, kur tu paliki?

 

Martinsons bija gana attapies un ar skubu nobīdīja sevi laikā par pāris milisekundēm prom no tās vietas, kur atradās pirmīt. Tirgotājs vēl brīdi pagrozījās, nospļāvās un aizgāja prom pa ielu, garlaikoti spārdīdams tukšu konservu kārbu. Tuvojās vakars un bija vēsi, Martinsons uzvilka papildus džemperi un devās tālāk pa ielu. Abās pusēs slējās milzīgi nami, pamazām logos iedegās gaismas un tādējādi ceļš kaut nedaudz tika apgaismots. Jo tālāk viņš gāja, jo augstāki tapa nami, daži no tiem virs ielas savienojās un turpinājās jau kā vienots koloss. Kļuva nedaudz tīrāk, šur un tur pavīdēja roboti – sētnieki, kas klusi zumēdami un viens ar otru strīdēdamies skraidīja pa ielām, savākdami atkritumus. Svilpdams kaut kur no augšas nokrita pusapgrauzts banāns, tam uzreiz metās klāt trīs sētnieki.

 

–        Tas ir mans! – iebļāvās viens no robotiem.

–        Nē, mans! – kliedza otrs, cenzdamies aizstumt pirmo prom no banāna.

 

Trešais robots klusiņām izbīdīja ieroci – puh! – un abi strīdnieki izgaisa. Šāvējs mierīgi pieripināja pie banāna, ar liekšķeri to savāca un iemeta lūkā.

 

–        Jo vairāk atkritumu savāc, jo lielāka peļņa, – nobubināja robots un aizripināja prom pa ielu jaunu atkritumu meklējumos.

 

Pēc kāda laiciņa Martinsons nonāca greznu namu rajonā, tie slējās vēl augstāk un mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Pa ielām un skvēriem starp namiem pastaigājās grezni ģērbušies cilvēki, roboti – oficianti šaudījās apkārt un iznēsāja uzkodas un dzērienus.

 

–        Tikai divas mazās naudiņas par maizīti, tikai pusotra par glāzīti, – maigās balsīs tie čukstēja. – Ja kungs vēlas ko citu, bilstiet tikai vārdu, visu var dabūt par naudiņām …

 

Milzu skatlogi sauca pircējus un daži pat nekaunīgi ķēra garāmgājējus pie rokām un vilka veikalā. Veikli vīriņi, līdzīgi pirmīt sastaptajam, veikli kā ķirzakas līkumoja burzmā, piedāvāja dāmām smaržas un puķes par mazām naudiņām un pilnīgi visu pārējo par lielākām.

 

Kāds slaids kungs smalkā uzvalkā piegāja pie milzu debesskrāpja stiklotajām durvīm, satvēra rokturi un jautājoši palūkojās uz savu grezni tērpto ceļabiedreni. Tā pasmaidīja, atvēra somiņu, izņēma dažas naudas zīmes un pasniedza tās kungam.

 

–        Dāmām priekšroka, – kungs paklanījās un atvēra durvis.

 

Abi iegāja plašā priekštelpā un devās lifta virzienā, Martinsons nolēma viņiem sekot. Kā ierasts, viņš spēra soli, lai vienkārši izietu cauri durvīm, bet sāpīgi atsitās pret tām.

 

–        Kungs vēlas ienākt vai tāpat vien dauzās? – jautāja durvis.

–        Vienkārši gribu ieiet, kāpēc tu mani nelaid? – atbildēja Martinsons.

–        Jāmaksā, kungs, vienkārši tāpat es nevirinos. Man rokturī atrodas neliels padziļinājums, tajā jāieliek monēta, un es atvēršos.

 

Martinsons atrada kabatā sauju kaut kādu monētu un vienu ielika durvju roktura dobumā.

 

–        Hm, ārzemju valūta, tūlīt aprēķināsim kursu … Ē, nomināls ļoti sīks, lūdzu, vēl divas tādas pašas monētas.

 

Martinsosns neskatoties ielika dobumā vēl divas monētas, durvis atkal aprēķināja valūtas kursu un atvērās.

 

–        Vai kungs vēlas atlikumu? Pēdējās divas monētas bija lielāka nomināla, es aprēķināju …

–        Paturi sev kā dzeramnaudu, – aizkaitināts atcirta Martinsons un aizsoļoja pāri priekštelpai.

 

Laikam jau mašīnas var redzēt cauri laikam, prātoja Martinsons, ja reiz tās bija saskatījušas viņu laika nobīdē. Un kā gan durvis varēja aprēķināt valūtas kursu, ja monētas pie Martinsona bija nonākušas kādā atpalikušā Suņa zvaigznāja planētā, kur vēl nebija izgudrotas kredītkartes? Jā, kā gan – ja šajā pusē laika – telpas kontinuuma garozai atrodas tikai Saules sistēma un daļa vietējās galaktikas? Pie joda durvis, tomēr pieredze bija gūta un Martinsons nevis mēģināja iziet cauri sienām, bet piespieda lifta izsaukuma pogu.

 

–        Labvakar, kungs! – maigā balsī teica lifts un atvēra durvis. – Ja vēlaties braukt augšup, viena mazā naudiņa, ja vēlaties braukt lejā, divas lielās naudiņas. Var maksāt arī ar kredītkarti.

–        Kāpēc uz leju tik dārgi? – jautāja Martinsosns.

–        Kungs, jūs laikam jokojat? Lejā taču atrodas Van Gogs!

–        Kāds vēl Van Gogs?

–        Restorāns, cienītais kungs, visatļautākais un brīvākais restorāns Saules sistēmā – kailas meitenes, dzērieni un narkotikas uz firmas rēķina, zviedru galds un kondicionēts gaiss …

–        Nē, ved mani labāk uz augšu, – Martinsons pārtrauca lifta reklāmas runu. – Še tev monētiņa un atlikumu vari paturēt. Aizved mani uz to stāvu, kur pacēlās vīrietis un sieviete pirms manis.

–        Paldies, kungs, jūsu laipnībai nav robežu, bet tāda veida informācija arī maksā naudiņu.

–        Cik tad vēl, tu, bandītiskā mašīna? – Martinsonam visa šī tirgošanās jau bija līdz kaklam.

–        Nevajag jau uzreiz apvainot nabaga liftu! Domājat, es varu tā pa velti te braukāties augšā lejā? Nekā, īre jāmaksā, par elektrību jāmaksā, saimniekiem un bandītiem jāmaksā. Man, mīļais kungs, naudiņa no gaisa arī nekrīt.

 

Martinsons ielika turētājā vēl vienu monētu un lifts to kāri aprija.

 

–        Kungam jādodas uz 266. stāvu, tas ir pēdējais stāvs, varu pačukstēt, ka interesējošais pāris dzīvo 26655. dzīvoklī. Kungs vēlas braukt ātri vai lēni?

–        Brauksim lēni, – teica Martinsons. – Še tev vēl viena monētiņa un pa ceļa pastāsti, kāpēc šeit visi cenšas no manis izspiest naudu.

–        Kā laipnais kungs vēlas! – sajūsmināts iesaucās lifts. – Tik sen neviens ar mani nebija tā runājis un devis naudiņu tikai par pastāstīšanu. Visi tikai iekāpj un uzbrēc – uz tādu un tādu stāvu, ne cieņas, ne līdzjūtības pret nabaga liftu. Tikai strādā un strādā, bet gala rezultātā naudiņas nepaliek pat tik daudz, lai aizietu uz kino. Bet kāpēc kungs man jautā tādas jocīgas lietas? Vai tad viņš nezina, ka pasaulē valda privātās iniciatīvas princips?

–        Esmu ieradies no tālienes .. – Martinsons jau grasījās ko bilst, bet lifts viņu pārtrauca:

–        Mūsu planētā pat mazi bērni to zina, bet nabaga liftam nemaz nav jāzina no kurienes laipnais kungs nācis, lifts labprāt visu izstāstīs. Kādreiz visa pasaule bija sadalīta daudzās mazās valstiņās, kas savā starpā sacentās un bieži vien karoja, bet tad kādā no spēcīgākajām valstīm izveidojās organizācija AVIS – Apvienoto Valstu Iniciatīvas Sindikāts, kas pamazām dažādām metodēm vienu pēc otras pievienoja visas pārējās valstis. Tagad pie mums ir tikai viena valsts, kas tā arī saucas – AVIS. Tūlīt pēc valsts izveidošanas sindikāts paziņoja galvenos trīs likumus – privātā iniciatīva ir svēta, īpašums ir svēts, konkurence ir svēta. Tas arī viss. Pie mums nav bezdarba, ikvienam ir kaut jel kāds veids nopelnīt sev iztiku, runā, ka drīz tikšot pieņemts likums par vispārīgu laimi un es tiecos šo projektu atbalstīt.

 

Ieskanējās zvaniņš un tablo parādījās skaitlis 266. Lifts atvēra durvis un teica:

 

–        Kungs sasniedzis galapunktu. Kad brauksiet lejup, aizvedīšu par pusi maksas , tik laipnu kungu nav nācies vēl sastapt.

 

Lifts vēl kaut ko pazemīgi klaigāja, bet Martinsons jau soļoja prom pa gaiteni meklējot vajadzīgo dzīvokli. Itin drīz viņš atrada durvis ar vajadzīgo numuru, bet šoreiz izlēma tomēr iet cauri sienai, jo būtu dīvaini, ja dzīvoklī ne no šā, ne no tā atveras un aizveras durvis. Martinsons uzmanīgi iegremdējās sienā, tā laida viņu cauri, bet otrā pusē bija skapis.

 

–        Vai kungs grib ieziet no manis? – visai skaļi tas pajautāja.

–        Kuš! – iešņācās Martinsons. – Še tev nauda un aizveries!

–        Pārāk maz, par izlaišanu viena maksa, par diskrētumu vēl mazdrusciņ. Jūs taču esat zaglis, vai ne? Bet man par saviem saimniekiem būtu tā kā jārūpējas, tāpēc veriet maku vaļā, cienītais. Citādi sataisīšu tādu ļembastu, ka visas pasaules policisti ar joni atskries!

–        Ņem, ņem aizrijies! – šņāca Martinsons un iegrūda kaut kur skapja tumsā saņurcītu banknoti.

–        Aprēķinu kursu …

–        Paturi atlikumu un aizveries! Vienkārši ļauj man iziet cauri tavai sienai!

–        Tas bija domāts kā kukulis? – krietni skaļāk iebrēcās skapis. – Mani, kas ir godīgs skapis jau piektajā paaudzē, jūs gribas piekukuļot?

 

Skapja tumšajā klusumā atskanēja krītošu monētu džinkstoņa.

 

–        Saņemiet atlikumu un varat iet! – brēktin iebrēcās aizvainotais skapis.

 

„Ja dzīvoklī esošie vēl nebija sadzirdējuši jezgu skapī, tad viņi ir kurli”, domāja Martinsons. Tomēr abi iemītnieki bija aizņemti kaismīgā strīdā un neko no skapī notiekošā nebija dzirdējuši, vēl vairāk – Martinsons nevarēja saprast kā tādu kliegšanu viņš pats nebija dzirdējis. Laikam ļoti laba skapja trokšņa izolācija.

 

–        Tu domā, ka man nauda no gaisa krīt? Es strādāju kā vājprātīgs divās maiņās! – kliedza elegantais vīrietis. – Es jau tā tev katru nakti maksāju, bet nevar taču celt cenu bezgalīgi!
– Un es tev it kā nemaksātu! – brēca sieviete un meta vīrietim ar spilvenu. – Es tāpat maksāju gan tev, gan skapim, gan televizoram, gan mājas robotam, gan sunim un visiem pārējiem! Atšķirībā no tevis, man nav darba, bet konstitūcija garantē katram pilsonim iespēju nopelnīt, un tu esi mans vienīgais un legālais ienākumu avots! Ja negribi maksāt, tad vienkārši nošaušu tevi un saņemšu apdrošināšanu!

–        Ne tik strauji, meitenīt! Neaizmirsti, ka arī tu esi apdrošināta par pieklājīgu summiņu un man tāpat ir ierocis!

–        Nesmīdini mani! Ja tā izdarīsi, tad nonāksi cietumā, bet es tevi varu nošaut bez jebkādiem kreņķiem – tu esi mans vienīgais ienākumu avots, ja tu atsakies man maksāt tāpat, tad man ir tiesības gūt citus tavus ienākumus pamata ienākumu zaudēšanas gadījumā. Tā kā virini labāk savu maku nevis muti, mans mīļais vīrs!

–         Bet es nevaru vairāk maksāt, kā tu to nesaproti? Tagad mans boss prasa maksāt par to, ka viņš ļauj man pie sevis strādāt, šorīt pat kurpes man pieprasīja papildus sāpju naudu, jo es švīkājot kājas!

–        Ka ne – ne, mīļais vīrs! – mierīgi teica sieviete un pacēla pamatīgu staru ieroci. – Pat nemēģini mukt, tevi noķers, atradīs un piespiedīs maksāt! Ja nedosi naudu labprātīgi, iztaisīšu tevī, lūk, šādu caurumu.

 

Sieviete pavērsa ieroci pret sienu un izšāva tās virzienā. Martinsons juta dedzinošo staru apdedzinām augšdelmu. Sāpēs viņš sarāvās, atslābināja uzmanību un izslīdēja no laika nobīdes fāzes.

 

–        Kas tas tāds vēl! – ieaurojās vīrietis, – tu kaut kur tepat slēpi bezmaksas mīļāko? Ahā, tad tāpēc tev vajadzēja vairāk naudas, lai maksātu šim slaistam! Bet te nu tu aizšāvi garām – par katru mīļāko tev ir jāmaksā man, arī es zinu likumus. Tā kā tagad, mīļā sieva, varu tevi likumīgi nošaut, jo tu slēpi no manis ienākumus – mīļākais bez šaubām, arī tev maksāja.

 

Abi izšāva vienlaicīgi un abi aizšāva garām – vīrietis trāpīja skapim, bet sieviete televizoram.

 

–        Es eju prom no darba! – iekliedzās skapis. – Te nav droši!

–        Es pametu šo dzīvokli un iesniegšu viņus tiesā, – brēkāja televizors, – tu pat iedomāties, cik izmaksā jauns plazmas panelis!

–        Jā, jā, – piebalsojas skapis, – man arī vajadzēs jaunas durvis.

 

Abi atvienojās no sienas un izgāja pa durvīm, pirms tam samaksājuši par atvēršanos. Tenkas par ievainotajiem ātri sasniedz citas telpas, viens pakaļ otram pa durvīm metās ārā gulta, krēsli, drēbes, trauki un pat tualetes pods.

 

–        Stāviet! Stāviet vai arī iesūdzēšu jūs visus tiesā par zaudētiem ienākumiem! – brēca vīrietis, cenzdamies aizturēt garām skrienošu fotoaparātu.

–        Ne tik strauji, vecīt, – no tvēriena izlocījies tas uzsauca, – mums visiem darba līgumā rakstīts, ka tiešu nāves draudu gadījumā varam dienestu pamest.

 

Apstulbušie vīrietis un sieviete stāvēja tukšajā dzīvoklī ar kūpošiem ieročiem rokās. Bija aizgājuši pilnīgi visi, tikai remonta robots vēl lāpīja pirmā šāviena radīto caurumu sienā.

 

–        No jums piecdesmit lielās naudiņas, un sakiet vēl paldies mājai, ka tā pēc šādiem savainojumiem neizmet jūs uz ielas, – teica remonta robots un pasniedza ķepu.

 

Pēdējo Martinsons vairs neredzēja, izmantojot masveida bēgšanu, viņš kopā ar citiem bija bez maksas izsprucis pa durvīm. Samaksājis divām durvīm un trepēm, viņš uzskrēja uz jumta. Aizelsies viņš stāvēja zem smoga mākoņiem klātajām debesīm un atslējās pret ventilācijas cauruli.

 

–        Divas mazās naudiņas par atspiešanos, divas lielās, ja tagad man iespersi, – tā informēja.

 

Martinsons kā dzelts atleca nost no caurules un tramīgi lūkojās apkārt kur vēl varētu būt kāds maksas prasītājs. Kas par stulbu pasauli? Kā var tik šausmīgi pārspīlēt privāto iniciatīvu? Martinsons ar skubu ielīda dziļi laikā un sāka manipulēt ar slēdžiem sevi telpā ar nolūku nolaisties pilsētas centrālajā laukumā, kas kā milzu lāpa zvāroja pāris kvartālus tālāk. Tomēr ievainojums un pēdējā laika uztraukumi bija padarījuši viņu neuzmanīgu – Martinsons izkāpa no laika pāris metrus virs zemes, smagi nogāzās un sasitās.

 

–        Mans…  nē mans…  mans … nost … – viens pār otru klaigāja  kāds ducis robotu – sētnieku un, viens otru sirdīgi apšaudīdami, metās pie pakritušā Martinsona.

 

Kosmiskais blēdis pielēca kājās un metās skriet, bet sētnieki, redzēdami, ka viņš nav vis atkritums, bet dzīvs cilvēks, ātri vien zaudēja par viņu interesi. Martinsons rūpīgi nomērīja laika amplitūdu un paslēpās tajā, lai arī mašīnas mani redz, tomēr cilvēkiem palikšu neredzams, prātoja Martinsons. Un savlaicīgi, jo pāri laukumam tuvojās prāvs bariņš cilvēku. Visi devās tieši garām Martinsons pāri laukumam uz mirdzošu lodi, kas atradās tieši laukuma vidū. Neredzams Martinsons sekoja cilvēkiem. Lode bija iespaidīga – tā mirdzēja kā milzu spuldze, tomēr nekādus gaismas ķermeņus nevarēja manīt. Vienā tās pusē bija tāda pati atvere kā skapim Baltajā pasaules daļā, viens pēc otra cilvēki gāja pie lodes un bāza galvas lodē.

 

–        Vah, nauda! – iesaucās kāda sieviete, izvilkusi galvu no lodes.

 

Visi kā viens pēc paviesošanās devās prom mirdzošām acīm un apņēmības pilni svēti turēt un godāt privāto iniciatīvu un citus likumus. Pēc brīža laukumā vairs neviena nebija, arī roboti – sētnieki laukumu bija notīrījuši un kaut kur paslēpušies. Martinsons apgāja lodei apkārt un tur atrada durvis, kā jau bija paredzējis. Šeit bija uzstādīta astoņpadsmit slāņu loģiskā atslēga, kuru varēja atvērt tikai atbildot uz astoņpadsmit savstarpēji pakārtotiem jautājumiem. Protams, te dzīvo daudz atjautīgāki cilvēki nekā Baltajā pasaulē, domāja Martinsons. Par to liecināja arī daudzie skrāpējumi ap atslēgu, izskatījās, ka ne reizi vien kāds te darbojies ar lauznīti un plazmas griezni. Nācās ņemt talkā pārnēsājamo termināli, bet arī tas gandrīz stundu cīkstējās ar viltīgo slēdzeni. Kopumā sistēma aiz durvīm bija līdzīga tai, kāda bija uzstādīta otrā pasaules pusē viņpus sadalošā bezdibeņa. Mazliet padarbojies ar viltīgajām drošības sistēmām, Martinsons piekļuva arī Melnā Radītāja īpašajam nodalījumam, pieslēdza tam termināli un ekrānā parādījās īpašie norādījumi:

 

„1/2 planētas Zeme, izstrādātājs Melnais Radītājs. Melnības ģenerators/monitors/regulators. Apkalpo un regulē visu pasauli ar kopīgo populāciju ap 4 miljardiem cilvēku. Vienā ģimenē ne vairāk par 3 bērniem, skaits tiek regulēts ķīmiski, fiziski un emocionāli. Iestatījumus var regulēt gan „+”, gan „-„ virzienā, atkarībā no situācijas teritorijā. Regulēšanai izmanto Harbenta algoritmu un Vārdenda sinapses, kuru stingrība aprēķināma ar logaritmisko lineālu atsevišķi katram indivīdam.

Pamata iestatījumi no 1 līdz 10:

 

Uzņēmība: 10

Alkatība: 8

Centība: 8

Mīlestība: 2

 

Projekta beigas 2186. gadā saskaņā ar oriģinālās Zemes laika skaitīšanas sistēmu.”

 

„Padomā tikai,” pie sevis iesmējās Martinsons. „Abi radītāji izbūvējuši līdzīgas sistēmas, tikai iestatījumus katrs izvēlējies atšķirīgus.” Ha, hā, te nu beidzot darbiņš ari kosmiskajam blēdim! Viņš parakājās somā un izvilka mazmazītiņu bezvadu datu pārraides modemiņu, tik maziņu, ka to ar neapbruņotu aci tikpat kā nevarēja redzēt, un pieslēdza īpašajam modulim. Lai ierīcīti vēl labāk nomaskētu Martinsons to nedaudz nobīdīja laikā. Priecīgi berzēdams rokas, viņš rūpīgi aizdarīja lodes durvis un notīrīja pirkstu nospiedumus, arī molekulu līmenī. Tagad bez īpašām ierīcēm pat Radītājs nespētu atklāt, ka te kāds darbojies.

 

Ar labi paveikta darba smaidu sejā Martinsons ielīda laikā un aizmanipulēja sevi telpā atpakaļ uz Balto pasauli, kur ar skapi izdarīja tādas pašas darbības kā Melnās pasaules lodē. Sakravāja mantas somā un izlīda pa spraugu laika-telpas kontinuuma čaulā, izņēma hidraulisko domkratu un rūpīgi aizšuva spraugu ar īpašajiem enerģētiskajiem diegiem, pēc tam aizgāja uz savu iecienītāko restorānu miglājā aiz Betelgeizes, lai beidzot kārtīgi paēstu normālu ēdienu normālā pasaulē starp normāliem cilvēkiem.

 

 

 

 

 

 

4. Monohromais Radītājs

 

Kā jau iepriekš vienojušies, abi Radītāji atkal satikās uz īstās Zemes Mēness.

 

–        Tu, protams, jau biji tur un visu apskatījies, – ar pārmetumu teica Baltais Radītājs.

–        Nerunā muļķības, man ir lērums liecinieku, ka visu laiku biju aizņemts pavisam citā Visuma galā.

–        Hallo! – korītī pamāja kādi trīsdesmit tūkstoši Melnā Radītāja mācekļu, kuri bija šeit ieradušies uz pamatīga asteroīda.

 

Abi radītāji piecēlās un aizgāja raudzīt savu iegriezumu laika-telpas kontinuuma čaulā. Tas izrādījās neskarts un Melnais Radītājs teica:

 

–        Redzi, te neviens nav bijis, bet pa citurieni tur iekļūt nevar. Tagad tu beidzot man tici?

 

Baltais Radītājs uzmanīgi atraisīja diegus un nostiprināja tā galus, lai plaisa neplestos lielākā. Viens pēc otra abi ielīda caurumā un apsēdās uz nesen izveidotā Mēness. Zinādami jau iepriekš par šo tikšanos, tas bija aprīkots daudz labāk nekā oriģinālais Mēness – te bija gan mīksti atpūtas krēsli, gan siltas vannas kājām, pat diezgan pieticīgs bāriņš. Tieši aiz tā slēpās kosmiskais blēdis Martinsons, kurš bija ielavījies griezumā tūlīt aiz Radītājiem. Baltais Radītājs pielika pie acīm tālskati un iebļāvās:

 

–        Ārprāts! Viņi ir uzbūvējuši tiltu pār sadalošo bezdibeni!

–        Kur? – arī Melnais Radītājs pielika pie acīm tālskati.

 

Tik tiešām – abas pasaules tagad savienoja lielisks vanšu tilts ar sešām braukšanas joslām un Maglev līniju.

 

–        Kaut kāds murgs! Tu esi te bijis un palaidis savu velnišķīgo saprātu manā pasaulē! – brēkāja Baltais Radītājs.

–        Zvēru pie savas nemirstības, es ne soli neesmu te spēris, bet tu gan savu roku esi pielicis manā pasaulē. No kurienes manā pasaulē bērnudārzi?

–        Un no kurienes tie manā pusē?

 

Baltais Radītājs atvāza savu bezvadu termināli un savienojās ar zili melno skapi uz Zemes.

 

–        Paskaties! Iedzīvotāji pāri par diviem miljardiem, viņiem ir bankas un mašīnas, vilcieni un traktori, asfaltēti ceļi un pilsētas! Tas nevar būt, programmā bija pavisam citi parametri ievadīti.

–        Neticami! – klaigāja Melnais Radītājs, kad bija savienojies ar savu spožo lodi. – Kā iespējams, ka valdība izdevusi likumu, kas aizliedz lietām pieprasīt atalgojumu par savu lietošanu? Absurds, tagad tās kalpo cilvēkiem par vēdera tiesu!

–        Es nojaušu, ak, es nojaušu, kas noticis, – Baltais Radītājs saķēra galvu rokās. – Tavs saprāts ir infekciozs! Tas izplatījies pa visu pasauli kā mēris, kā sasodīta holēra vai vējbakas.

–        Pats neesi neko labāks, Baltais, tava tīrība un kārtība ir tikpat infekcioza! No kurienes tad manā pasaulē radās visi tie parki un meži? Kāpēc fabriku skursteņos zied puķes un ligzdo putni? Kur palicis viss smogs?

–        Pārbaudi iestatījumus, Melnais, manā pasaulē visi izmainījušies uz 5!

–        Manā arī, – sauca Melnais Radītājs, – kā tas vispār iespējams?

 

Abi Radītāji apklusa un galīgi satriekti skatījās kā izlīdzinājušās viņu pasaules, tās vairs nevarēja atšķirt. Abās pusēs bija kuplas ģimenes, bērniem bija bērnudārzi, bet vecākiem visiem bez izņēmuma bija kaut kāds peļņas avots.

 

Pēc laba pārdomu brīža Melnais Radītājs piecēlās un teica:

 

–        Zini, Baltais, man šķiet, es zinu, kas te noticis. Ir iedarbojies universālais Izlīdzināšanas likums. Mūsu pasaules bija pretējas, melna un balta, tagad tās ir pelēkas.

–        Un ko mums ar to darīt? – jautāja Baltais Radītājs.

–        Manuprāt, iznīcināt šo pasauli būtu vienkārši, bet muļķīgi. Vai esi kaut kur redzējis tādu sadalītu pasauli?

 

Nē, tādu nebija redzējis nedz Baltais Radītājs, nedz vispār kāds Visumā. Pavisam nejauši, sacenšoties viņi bija radījuši tik unikālu pasauli, kāda vēl nekad nebija izveidota. Lieliska reklāma viņu mākslai!

 

–        Tev taisnība, Melnais, savāksim savu pasauli no šīs nomales un pārvietosim tuvāk galaktiskajām maģistrālēm. Jauno Zemi apmeklēs miljardiem tūristu no visa Visuma, mēs kļūsim slaveni!

 

Kamēr Baltais Radītājs uzmanīgi iesaiņoja pasauli, Melnais ķērās pie jaunas komercsabiedrības „Monohromais Radītājs” dibināšanas līguma, viņam šajās lietās bija lielāka pieredze.

 

–        Ei, Baltais, kurā Visuma daļā vislabāk izvietot jauno Zemi? Man jāzina kādu jurisdikciju rakstīt līgumā!

–        Ko … ē…. – Baltais Radītājs darba troksnī nebija lāgā saklausījis.

–        Aiz Betelgeizes, tur ir labi restorāni – skaļi iekliedzās kosmiskais blēdis Martinsons, kurš sēdēja aiz bāriņa.

–        Labi, lai būtu Betelgeize, tur ir visai mēreni nodokļi, – teica Melnais Radītājs, īsti neklausīdamies, kurš to saka, bet Marinsons bija pacenties savu balsi pārvērst līdzīgi pērkondimdošajai Baltā Radītāja balsij.

 

Jaunā Zeme bija iesaiņota, līgums parakstīts, pirmais pa plaisu laika —telpas kontinuuma čaulā izspruka kosmiskais blēdis Martinsons, viņš aizsteidzās uz Betelgeizi, lai veiktu šādus tādus sagatavošanās darbus un no jaunās dubultās planētas tūristu pūļiem ar viņam atlektu kāds labums. Jaunizveidotā komercsabiedrība „Monohromais Radītājs” un abi tās dibinātāji ar trauslu iekārtu pārvadāšanai paredzētām kārbām apkrautu asteroīdu karavānu lēni attālinājās no Saules sistēmas un vecās Zemes.

 

© Didzis Sedlenieks 2011

PLAŠĀ PASAULE

 

Pūlis
saviļņojās kā paisuma vilnis un vēlās uz priekšu. Vējš ieklupa karogos un
pacēla augstu pār galvām kā raibus brunčus, vārnas augstu pār viņu galvām
dziedāja himnas. Bija novembra vidus, kad vienīgais siltums mājā nāk no svecītes
vāzē.  Kāds kliedza: „Uz priekšu, draugi,
tikai uz priekšu! Pie Divgalvainā Bērna, pie pestīšanas un glābiņa! Atbrīvo
mūs, glāb mūs!” Glāb mūs, atbalsojās pūlī un cilvēku masa metās uz priekšu,
saminot zem tūkstošiem kurpju un zābaku pirmītējo kliedzēju. Pūlis traucās uz
priekšu, izplestas acis, vējā plīvojoši mati, atņirgti zobi un glābiņam
pastieptas rokas. Lielākā daļa no viņiem Divgalvaino Bērnu nebija redzējuši ne
acu galā, viņi tikai zināja, ka Bērns ir kaut kur priekšā, ka tas ir kaut kas
dievišķs, kas nācis, lai pestītu viņus. Viņi bija dzirdējuši, ka ir tāds
Divgalvainais Bērns, citi arī to nezināja, bet tik un tā skrēja citiem līdzi.

 

Kurš gan
varētu visu zināt labāk par Divgalvaino Bērnu, jo tieši es tas esmu, un mani
viņi vajā. Kāpēc Divgalvainais? Ļoti vienkārši – man ir divas galvas un tieši
tā ir mana lielākā nelaime. Es tik ļoti atšķiros no viņiem, ka, pirmo reizi
mani pamanījuši, tie tagad vajā mani pa malu malām. Būt divgalvainam
viengalvaino pasaulē nudien nav viegli. Es skrienu jau vairākas nedēļas, pūlis
aug un aizvien mazāk ir vietu, kur paslēpties.

Es piedzimu kādā alā netālu no Divstāvu upes, tur
mūsu senči ir dzīvojuši gadu tūkstošiem. Divstāvu upe ļoti atšķiras no jūsējām,
jo pa zemi tek viena upe, bet virs tās vēl viena. Saulainās dienās var tai
redzēt cauri un priecāties par zivju un nāriņu dejām. Ar ģimeni man nav
paveicies, jo esmu jaunākais. Mana māte, Platkrūte, jau no mazotnes mani
ienīda. Nezinu kādēļ, toties brālim Daudzrocim tika viss. Tēvu Trījkāji
Trīsgalvi es neatceros, it kā esot aizceļojis man jau mazam esot tālu prom no
dzimtās alas. Mūspusē visiem kaut kā ir vairāk nekā jūspusē. Man, piemēram, ir
divas galvas, manam brālim Daudzrocim ir četras rokas, bet māte sešas krūtis.
Tas lieti noderēja, kad kaimiņu alā piedzima Piecgalviainais Bērns, mūsu māte
gāja talkā to zīdīt. Bet tā jau ir sadzīve, mana lielākā problēma bija
vientulība. Māte mani nepārtraukti sūtīja te sēnes upmalā pļaut, te speķa mušas
pusdienām ķert, savukārt brālis Daudzrocis reti mani ņēma līdzi, kaut man tik
ļoti kārojās doties viņam līdzi gan kākuļu medībās, gan vienkārši tāpat
paklejot pa Runājošo Mežu. Reiz biju kaut ko nelāgu saēdies, vēders sāpēja un
vien galva sāka vemt. Māte tik ļoti pārskaitās, ka iepļaukāja otru galvu. Tagad
vēma abas un māte kļuva vēl dusmīgāka, es atkal aizbēgu. Itin bieži tā nācās
skriet prom no siltās un garšīgās alas, tādās reizēs es slēpos dobumā zem
Apgrieztā Vītola, satinos tā zaros un skatījos kā debesīs paslietajos zaros
rotājas zilā un sarkanā saule. Kaut kur tālumā allaž bubināja kākuļi, tas
nomierināja

Tomēr kādu dienu man paveicās – Daudzrocis paaicināja
līdzi zvejā. Uzcēlām laivu Augšējā upē un laidāmies pa straumi. Cik skaisti
bija vērot apkārt un zem mums slīdošās ainas! Saules spīdēja, vējš bija viegli
mēļā krāsā un tam bija nātru garša, man bija tik labi! Bet – ak, tavu nelaimi!
– kādā vietā, kur upe nolaidās zemāk un teju skāra koku galotnes, slēpnī tupēja
Pārnadzis. Tas ir visbriesmīgākais mūspuses zvērs – tas iet uz četrām kājām, ar
četrām ķer un četrām ēd. Katras kājas galā viņam ir pa pārim briesmīgu nagu. Tā
nu iznira no lapotnes Pārnadža smaidīgais ģīmis; mans brālis nemaz nenobijās,
bet gan satvēra visās rokās airi blieza Pārnadzim tieši starp acīm. Pārnadzis
laimē iespiedzās un ar četrām kājām satvēra manu brāli. Viņi cīnījās ilgi tomēr
beigu beigās Pārnadzis pasniedza manu brāli ēdamajām kājām un tās viņu
iestūķēja Pārnadzim tieši rīklē. Nebeigdams smaidīt, viņš sažļembāja Daudzroci
sīkos gabaliņos un norija. Klunkt! Un nebija vairs man brāļa. Ķeramās kājas jau
sniedzās pēc manis, bet es izlecu no laivas un niru aizvien dziļāk un dziļāk,
līdz pašam Augšējās upes dibenam. Tad izkritu tam cauri un ievēlos Apakšējā
upē. Pārnadži neprot peldēt, tādēļ biju glābts.

Saskumis vilkos atpakaļ uz alu – tik ļoti biju
vēlējies doties līdzi Daudzrocim, bet te nu mēs bijām – ne vairs brāļa, ne
zivju. „Kur Daudzrocis?”, māte uzreiz noprasīja. Tā un tā, teicu – Pārnadzis
viņu sažļembāja. Māte dusmās iekliedzās, satvēra mani aiz abiem cekuliem un kā
blieza abas galvas kopā, tā dzirkstis vien pašķīda un es zaudēju samaņu.
Atguvos citā alā, tās sienas nesmaržoja un bija pelēkas. Pataustīju – tās bija
cietas un aukstas, nevis tādas kā pie mums – mīkstas un smaržīgas, kas kalpoja
par galveno iztikas avotu visai ciltij. Atpakaļ uz mātes alu doties baidījos,
ka tik viņa neīsteno savus draudus. Vēl nesen viņa dusmās brēca, ka kādudien
ielikšot man sēru starp galvām un tad bliezīšot kopā tā, ka uguns šķilšoties.
Ne, ne, labāk doties Plašajā pasaulē laimi meklēt. Atradīšu sev citu alu tālu,
tālu no dzimtās, prom no mātes un radiniekiem. Labāk būt bārenim svešumā, nekā
peramajam zēnam savās mājās.

Spēru soli ārā no alas un ieraudzīju, ka tepat jau
viņa ir, tā Plašā pasaule – upe plūst tikai vienā stāvā, debesis ir zilas,
nevis zaļas, un kokiem lapas nez kāpēc zaļas, nevis zilas. Debesīs spīd tikai
viena dzeltena saule. Aiz upes kaut kādi jocīgi radījumi ar gariem kātiem plūca
zāli. Viņiem visiem bija tikai viena galva, pa pārītim roku un kāju, arī acis
tikai divas un mute viena. Nožēlojami, ar ko tad viņi sarunājas, kad kļūst
garlaicīgi? „Ehei!” – es uzsaucu radījumiem, „Vai nezināt kā nokļūt līdz
Divstāvu Upei?” Biju iecerējis sameistaro plostiņu un laisties lejā pa
Apakšējās upes straumi, kur nesniedzas Pārnadža briesmīgās rokas. Zāles plūcēji
pacēla galvas un paskatījās uz mani. „Ārprāts!”, viens no tiem iekliedzās, viss
pulks nometa plūcamos kātus un aizmuka. Negribat teikt neko, nesakiet, gan jau
pats atradīšu ceļu!. Atvēru abas mutes platā smaidā un aizsoļoju gar upes
krastu kaut kādā virzienā.

Plašā pasaule bija jocīga un nemīlīga, neviens krūms
nepagāja malā un nācās tiem lauzties cauri. Ļoti gribējās ēst, jo viss apkārt
bija tik negaršīgs. Pats trakākais, ka akmeņi bija cieti, ne kumosiņa nevarēju
nokost. Kākuļu šeit vispār nebija, tikai kaut kādi spalvaini radījumi, kas mani
ieraudzījuši allaž metās bēgt. Pārtiku no neveiklajiem, dažkārt tādi gadījās.
Jocīgi radījumi – apaļš rumpītis, četras kājiņas, actiņas melnas un spožas,
astīte. Reiz viens tāds iekoda man mēlē, nācās ar otru galvu ilgi pūst uz
sāpīgo vietu.

Tā es klīdu pa Plašo pasauli, kur tikai viena saule
spīdēja pie debesīm, bet naktīs lielākoties nespīdēja nekas. Reizēm redzēju
jocīgos viengalvainos, līdzīgus tiem, kuri ar nūjām plūca zāli, tie vienmēr
kliedzot aizbēga. Reiz iznācu mežmalā, manas drānas bija skrandās. Priekšā ar zaļu
zāli apaudzis lauks, bet aiz tā bariņš jocīgu priekšmetu. Visi bija
četrstūraini, visiem spīdīgi caurumi sānos un puļķis augšā, lielākoties puļķi
kūpēja. Savāda tā Plašā pasaule, te katrs priekšmets atkārto iepriekšējo, viss
tik vienāds un nav nekādas individualitātes. Gāju tuvāk, kaut kas iekšā teica,
ka tur vajadzētu būt siltumam. Pielavījos vienam četrstūrainajam priekšmetam un
tūlīt pat to pagaršoju. Pē, mīkstāks par šejienes akmeņiem, bet vienalga
negaršīgs. Dzirdēju iekšā kādu runājam, uzmanīgi pabāzu vienu galvu pie spīdīgā
cauruma. Tas izrādījās caurspīdīgs un varēja redzēt visu iekšā. Tad tādas
izskatās viengalvaino alas! Iekšā bija plaša telpa, tajā galds, vairāki soli un
pulciņš viengalvaino. Lielākie sēdēja pie galda, bet mazākie skraidīja apkārt.
Pēkšņi viens no viengalvainajiem pamanīja mani pie cauruma. “Andr, tas
tu?”, tas teica. Parāvu galvu atpakaļ. Dzirdēju iepriekšējo viengalvi
sakām: “Aiztec, Vārav, paskaties, kas tur gar pakšiem grabinās. Andrs tas
vai vienkārši blandoņa”. Lielā priekšmeta sānos atvērās caurums, par Vāravu
nosauktais iznāca ārā un skatījās apkārt ar savām divām acīm. Neloģiski,
padomāju – kā tad viņš var redzēt, kas notiek aiz muguras? Pielavīsies Pārnadzis
un viņš pat iepīkstēties nepaspēs! Bet es nobijos, paskrēju mazliet tālāk un
iespruku kādā citā priekšmetā, kur gaisma nedega.

Tavu nelaimi, priekšmets bija pilns ar visādām
radībām! Kaut kādi mazi balti kliegdami aizspruka pa gaisu, man sānos iebakstīja
viens no diviem izaugumiem uz melnraiba radījuma galvas, cits radījums ar
gariem matiem man tā iespēra, ka kūleņu kūļiem aizlidoju pa gaisu un iekritu
izkaltētas zāles kaudzē. Palīgā, es domās kliedzu abās galvās vienlaicīgi,
negribu vairs Plašo pasauli! Ap man visi radījumi brēca dažādās balsīs.
Dzirdēju viengalvi saucam: “Vārav, ņem dakšas, lapsa kūtī!”. Vāravs
ar spīdekli vienā rokā un trejdeksni otrā palūrēja manā virzienā. Spīdeklis
sāka trīcēt, Vāravs paleca atpakaļ kā mironi ieraudzījis. “Mārš!”,
viņš sauca, “Mārš, tur kūti kaut kāds nelabais iemeties!” Uzmanīgi,
kā bērni, kas zogas klāt vēl dzīviem kākuļiem, abi tuvojās man. Ddzīvnieki mani
tā bija sadauzījuši, ka nevarēju lāgā pat elpu ievilkt. Vāravs ar trejdeksni
iebakstīja man sānos: „Eu, kas tu tāds esi?” Es tikai iekunkstējos, vairāk neko
nevarēju pateikt. Par Māršu nosauktais pienāca tuvāk. „Pasties, Vārav, viņam ir
divas galvas!” – tas teica. Abi viengalvainie tuvojās acis iepletuši, Vāravs
drošības labad turēja trejdeksni gatavībā. „Man dikti sāp sāns,” beidzot
nomurmināju. „Dzi, Vārav, kazi – zirgs šo būs saspēris. Varbūt kāda riba
lauzta?”, teica Māršs.

Abi sabāza savas vienīgās galvas kopā un ilgi par
kaut ko apspriedās. Es tikai saklausīju atsevišķas frāzes. „Viņš jāsit nost un jāparok,”
teica Vāravs. „Paga, paga, varbūt tas nav nekāds purva vells, bet vienkārši
kroplītis?”, čukstēja Māršs. Kādu laiku tie sprieduši, galu galā nosprieda mani
nemaitāt nost, vedīšot mājā, pabarošot un vātis padziedināšot. Vāravs un Māršs
balstīja mani no abām pusēm, sāns neganti sāpēja. Kaut kā aizklumburojām līdz
siltajam priekšmetam un iegājām iekšā, es tiku noguldīts uz mīkstiem deķiem.
Trīs mazie viengalvji bija saspiedušies bariņā un bailīgi lūrēja gar galda malu
uz mani, viena no manām galvām piemiedza viņiem ar aci. Mazie iesmējās un
aizskrēja. Tikām Māršs bija sagatavojis siltu ūdeni un lika tajā mērcētas
lupatiņas man pie sāniem. Tagad varēju viņu labāk apskatīties – Māršs attāli
atgādināja sievieti, tikai krūšu bija pārāk maz, Vāravs būtu cilvēks kā
cilvēks, bet arī viņam visa kā bija par maz. Mazie vienglavji vispār ne ar ko
neatšķīrās, tādi paši kā lielie tikai proporcionāli mazāki.

Mani pabaroja ar siltu viru, iedeva padzerties baltu
šķidrumu, teica, ka tas esot piens. Vispār garšīgi, mazliet atgādināja taukmušas.
Es atslābu, sāns vairs tik dikti nesāpēja, jutos visai omulīgi. „Es esmu
Vāravs”, teica lielākais viengalvis. „Šīs mājas saimnieks, tā mana sieva Mārša,
aiz galda mūsu bērni – Toms, Roms un Sīla. Bet, kas tu tāds esi?”

Sāku stāstīt visu no paša sākuma – par alu, māti,
brāli, Pārnadzi un bēgšanu Plašajā pasaulē. Tā un tā, teicu, man nepatīk Plašā
pasaule, te nekas nav ēdams un viss ir cilvēkam nedraudzīgs, te ar akmeņiem var
zobus salauzt, bet dzīvnieki visi pārāk dumji un bēg. “Piemēram,
kākulis,” es teicu. ” Kākulis ir gudrs dzīvnieks un to grūti noķert –
tu viņam pielavies un kākulis tevi pamana. Tad jāskatās uz citu pusi, kākulis
saprot, ka tu vairāk viņu neredzi un mierīgi ganās. Medniekam tad sāniski vai
atmuguriski jāiet tuvāk kākulim un viņš jāsaķer.” Pažēlojos, ka šejienes
zvēriņi visi kā viens mūk atpakaļ neskatīdamies.

Vāravs ar Māršu ilgi smējās un ar rokām pliķēja sev
pa gurniem. „Kākulis!”, viņi caur smiekliem sauca. „Tu zini, kas ir
kākulis? Mūzu mazā Sīla tā sauc savu zābaciņu! Varbūt pinduntiņš arī jums mājās
ir? „Ir, protams,” es  nopietni teicu.
“Pinduntiņš ir lielais kākuļu sitamaais trejdeksnis!”. Nu abi smējās
vēl trakāk, Vāravs apkrita augšupēd un jocīgi valstījās. “Vai, nevaru
vairāk,” viņš sauca, “par pinduntiņu mazā Sīla sauc savu
spilventiņu!”

Tā viņi iztaujāja mani labu laiku, bet viss tiem
šķita tik smieklīgs. Galu galā abi pagura un teica, ka esot jāiet pagulēt.
Padevuši labunakti, Vāravs ar Māršu un mazajiem viengalvjiem aizgāja uz citu
telpu. Dzirdēju Māršu sakām: „Lādzīgs tas Divgalvainais Bērns, smieklīgas
lietas stāsta, bet šķiet, ka nabaga kroplītim galviņās kaut kas sagriezies
šķērsām. Varbūt aizvedam viņu uz pilsētu pie daktera? Pēcāk būs labs palīgs
mājās, bērniem arī viņš patīk.”. Kādu laiku viņi tur vēl runājās, bet to
es nedzirdēju, jo beidzot biju aizmidzis siltā un mīkstā vietā. Viena galva
sapnī redzēja dzimtenes aromātiskās klintis, bet otra kaut kādu murgu par
Pārnadžiem.

Pēc vairākām stundām kļuva gaišs, tas esot rīts un
sākoties jauna diena. Atkal tiku sātīgi pabarots. „Tagad mēs tevi vedīsim uz
pilsētu pie daktera,” teica Mārša. “Kas ir dakteris?”,
pajautāju. “Tas ir tāds cilvēks, kas labo citus cilvēkus. Apmēram kā
kalējs, tikai citādāk.” Tik un tā nesapratu: “Bet, kas ir
kalējs”. Mārša iesmējās un atmeta ar roku: “Nevaru tev, dumuķīt,
uzreiz visu pastāstīt! Kalējs ir apmēram tas pats, kas dakteris, tikai rīkojas
ar dzelžiem.”.

Vāravs izveda mataino dzīvnieku, kas mani vakar tik
sāpīgi saspārdīja. Zvērs bija liela auguma, izrādās, ka mati tam aug ne tikai
uz galvas, bet arī pie dibena. Dzīvnieks dīdījās un laiku pa laikam bolīja
baltas acis pār plecu manā virzienā. Kļuva neomulīgi. „Nebaidies,” teica
Vāravs, „tas ir tikai zirgs.”. Vāravs aizveda neganto lopu pie kādas kastes ar
jocīgiem rimbuļiem sānos. Daudzrocis reiz stāstīja, ka tāltālās zemēs aiz jūrām
un kalniem dzīvojot cilvēki, kuri tādās kastes braukājot apkārt. Tas esot
Spindālis. Pajautāju Vāravam, vai kasti tiešām tā sauc, viņš atkal sāka
smieties un pliķēt sev pa ceļgaliem. „Oi, tu nu gan pateici! Rati tie ir, tikai
rati, bet vari saukt tos par Spindālu, ja vēlies!”.

Spindālim priekšā tika piestiprināts matainais
dzīvnieks, pie galvas tam piesēja dažādas auklas, laikam jau stūrēšanai. Bet
dzīvnieks visu laiku nikni blenza uz mani, sprauslāja un grozīja galvu. Tad
pacēla aizmugures matus un nobēra zemē kaudzi jauki smaržojošu bumbuļu. O, tas
uzvēdīja bērnības atmiņas un mātes Platkrūtes pienu. Ja grasījos pagaršot
bumbuļus, bet atsteidzās Vāravs ar Māršu, sasēdināja mazos viengalvjus
Spindālā, uzšāva ar stibiņu matainajam pa muguru un tas raiti aizrikšoja,
velkot Spindāli ar visiem mums sev līdz. Spindālis, vai rati, kā Vāravs to
sauca, nebija īpaši ērts, tas neganti kratījās un laiku pa laikam sāpīgi
iebelza gan te, gan tur. Muļķīgs izgudrojums, pie sevis domāju, daudz ērtāk
būtu aiziet kājām, nevis kratīties Spindālā. Tomēr izvēles nebija.

Tuvojāmies ļoti lielam māju kopumam, jau no tālienes
varēja redzēt daudz lielu ēku (tajās dzīvojot viengalvji), debesīs slējās
neskaitāmas caurules, kas izvirda melnus dūmus, bija dzirdama savāda duna. Ceļš
veda pilsētā caur lieliem vārtiem, pie tiem stāvēja viengalvji ar cirvjiem
rokās. Ceļs bija klāts vienādiem apaļiem akmeņiem, tie bija cieti un Spindālis
šausmīgi kratījās. Mārša pārsedza man pār galvām segu: “Pilsētas bērni
mēdz būt nejauki un mest ar akmeņiem kroplīšiem un garā vājajiem.”. Cik
nejauki bērni, padomāju, bet kāpēc mani slēpt? Es taču esmu normāls cilvēks, ne
kroplītis, ne garā vājais. Tikām matainais dzīvnieks mūs veda aizvien dziļāk un
dziļāk pilsētā, ēkas slējās aizvien augstākas un aizsedza ar savu kuplumu
sauli. Visapkārt valdīja krēsla un nelabas smakas, gar ceļa malām steberēja
viengalvju pulki – pelēkas sejas, salīkušas muguras, tievi locekļi un gandrīz
visi klepoja.

Vāravs apturēja mataino zvēru pie kāda neliela nama,
kas nokvēpis melns tupēja lielo māju ieskauts, tā logos nebija gaismas. Izkāpām
no Spindāla, piegājām pie melnā nama, pie durvīm plāksnīte ar uzrakstu „Dr.
med. V. A. Hermankrutibāls – cilvēku un dzīvnieku slimības, profilakse,
kremācija un izvadīšana ar godu”. Vāravs pieklauvēja, pēc laba brīža aiz
durvīm atskanēja šļūcoši soļi. Noskrapstēja atslēga, aiz durvīm kaut kas
nokrita un saplīsa.

„Labdien, cienītais dakter Hermankru …” teica
Vāravs sveicienam. „Liecieties mierā, Vārav, pietiks tikai ar dakteri, nav
vajadzības nosaukt visu to garo penteri. Kāds saslimis vai nomiris?”.
Vāravs paspieda dakterim roku un teica: “Mums brālēns no ārzemēm
atbraucis, jūtas mazliet savārdzis. Varbūt apskatīsiet?”.

Dakteris kaut ko nomurmināja un ar mājienu aicināja
mūs ienākt. Pa līkām un netīrām kāpnēm uzkāpām otrajā stāvā, biju pārsteigts,
jo dzimtenē tikai upes bija vairākos stāvos. Alas nekad. Iegājām spoži
apgaismotā telpā, kāds te bija mēģinājis tīrīt, jo visapkārt varēja redzēt
putekļu švīkas. „Nu, rādiet šurp to savu brālēnu,” teica dakteris, apsēzdamies
pie neliela galdiņa. Mārša noņēma man no galvas segu un dakteri atkrita mute
vaļā: „Kas tas par ķēmu? Kur tādi brālēni dzīvo, ko?” Vāravs jau kaut ko gribēja
teikt, bet Mārša pasteidzās pirmā: “Viņš jau no dzimšanas tāds, viņiem tur
ārzemēs vide slikta. Laikam problēma ar gēniem.”.

„Un, kas viņam kaiš?”, jautāja dakteris. Mārša
pārmetoši paskatījās viņā: „Jūs taču esat dakteris, izmeklējiet viņu!”.  Dakteris V.A. ar garo nosaukumu vēlēja man
apsēsties viņam pretī un iespīdināja spīdekli tieši kreisās puses sejā. „Atver
muti un saki āāā!” dakteris nokomandēja. Es atvēru labās puses galvas muti, jo
kreisās puses galvai biju cieši aizmiedzis acis dēļ spilgtās gaismas un neko
neredzēju. „Nejēga!”, iebrēcās dakteris. „Otru muti ver vaļā.” Es atvēru abas.
Dakteris ilgi bakstīja man ar koka nūjiņu kaklos un beigu beigās atzina, ka
caurmērā nekas nekaitot, bet esot neliels faringīts. “Kas ir
faringīts?” es painteresējos. “Rīkles iekaisums, nejēga! Nevajag
plikām kājām pa peļķēm skraidīt un mazāk vajag bļausties. Še tev tabletes, pa
vienai trīs reizes dienā.” Dakteris izbēra uz galda sauju mazu ripiņu nelāgi
sarkanā krāsā. “Visticamāk jau nepalīdzēs,” dakteris vēl piebilda.

„Un ar galvu? Ar galvu viņam viss kārtībā”, pajautāja
Vāravs. „Viņš tā jocīgi runā.”. Dakteris piecēlās kājās un pikti teica:
“Kā var būt kārtībā ar galvu, ja viņam tās ir veselas divas? Viena galva
ir kārtībā, par otru neko nezinu, jo divas galvas tā vai tā ir nekārtība.”
Tomēr dakteris ar nelielu āmurīti paklaudzināja man pa galvām ieklausījās – vai
abas skan vienādi. „Vispār vesels,” teica dakteris. „Vairāk vai mazāk vesels.
Vairāk vesels nekā slims, es skaidri izteicos?”.

Jau grasījāmies doties prom, bet dakteris mūs vēl
aizturēja, izvilka no aizgaldes mazu aparātiņu. “Vienu mazu bildīti
piemiņai,” viņš teica. Uzzibsnīja balta gaisma, aparāts iedūcās un no tā
izbīdījās četrstrūraina lapiņa. Atvadījāmies no daktera, sasēdāmies Spindālā un
devāmies atpakaļ uz Vārava un Māršas māju. „Tad viss ir taisnība, ko tu
stāstīji?, jautāja Vāravs, kratīdamies vienā taktī ar ceļa grambām. Protams, ka
taisnība! Vai tad es nezinu, kas un kā ir manā dzimtenē? Jocīgs tas Vāravs.

Mājās siltumā un jaukumā atguvos no brauciena uz
pilsētu, te viss bija tik tīrs un maigs, te valdīja prieks un līksmība.
Pretstatā pilsētas drūmumam un netīrībai. Mārša mani iepazīstināja ar
dzīvniekiem, kuri vakar mani bija savainojuši. Matainā vārds bija Bārs,
savukārt ragainā – Maija, mazie baltie esot vistas. Visus kopā tos saucot par Mājlopiem.
Matainais Bārs skaļi iekliedzās un atkal pablenza uz mani naida pilnu aci,
drošības labad pakāpos pāris soļus atpakaļ. Izskatījās, kas es viņam galīgi
nepatīku un, kas to lai zina, kādas ļaundarības perinās viņa matainajā galvā.

Pagāja diena un pienāca vakars, stāstīju Māršai,
Vāravam un mazajiem viengalvjiem par savu dzimteni, viņi skaļi smējās un šķita,
ka no šiem smiekliem pat gaismekļi spīd spožāk. Naktī abas galvas sapņoja vienu
un to pašu – kā es dzīvoju te kopā ar viengalvjiem, kā sadraudzējos ar mataino
Bāru un citiem mājlopiem. Abas galvas miegā smaidīja, jo pēc ilgās klejošanas
es atkal jutos kā mājās. Labās mājās.

No rīta Vāravs nezkāpēc nesmējās kā viņdien, arī
Mārša izskatījās noraizējusies. Redzi, viņi man rādīja baltu papīra lapu,
aprakstītu maziem, melniem burtiņiem. Lapā bija arī attēls – mēs visi daktera
istabā. Zem attēla bija rakstīts: “Vakar Dr. med. V.A. Hermankrutibālu
apmeklēja savāds viesis – divgalvains radījums, tas bija ieradies kopā ar
piepilsētas zemniekiem Vāravu un Māršu. Acīmredzot zemnieki viņu atraduši un
nolēmuši piejaucēt, bet Dr. med. V.A. Hermankrutibāls apgalvo, ka viņiem uz to
neesot nekādu tiesību. Tādās pašās domās ir viņa eminence bīskaps Haipolīts
Interdrupats. Viņš pastāstīja: „Divgalvainais radījums ir vai nu no Dieva, vai
Velna, visticamāk no pirmā. Iespējams, ka tā ir kārtējā Viņa atnākšana.” Arī
pilsētas Valde sliecas domāt, ka radījums ir jāpārvieto no zemnieku sētas uz pienācīgu
mitekli pilsētā.”.

Es neko nesapratu, bet Mārša paskaidroja, ka tās esot
sliktas ziņas un pilsētnieki tīkojot mani iegūt sev. Kāpēc? Man te pat ir labi
un nekur negrasos iet. Vismazāk jau uz netīro pilsētu. “Tu nepazīsti
pilsētniekus,” teicas Vāravs. “Viņi paņem visu, ko iekāro, viņi
nevienam neprasa atļauju.” Mārša vēl piebilda, ka, ja lietā iejaucas bīskaps
Interdrupats, tad galīgi glābiņa neesot. „Tev jābēg prom,” teica Mārša. Kā
prom? Kāpēc? Uz kurieni? Nē, es vēlos palikt tepat ar Vāravu, Māršu, mazajiem
viengalvjiem un Mājlopiem. Arī ar mataino Bāru.

Dienas otrajā pusē pie mājas pieripoja liels
Spindāls, to vilka veseli četri matainie. No Spindāla nolēca kāds viengalvis,
atvēra durtiņas un skaļā balsī teica: „Viņa eminence bīskaps Haipolīts
Interdrupats!” No Spindāla trausās ārā viscaur melnā tērpies viengalvis, tam
galvā bija smaila cepure ar sarkanu lodes un zibens attēlu. Seja tam bija
garena un dziļam grumbām izvagot, virs smailā zoda kā plēsta sprauga rēgojās
mute. No cepures spraucās ārā sirmu matu kodeļas, bet zem tām – pāris sarkanu
acu. „Tātad tu esi tas Divgalvainais Bērns?”, viengalvis vaicāja. Cik muļķīgs
jautājums, es tuvumā neredzēju nevienu citu divgalvaino. Viengalvis pienāca
klāt un sāka mani aptaustīt – pagrozīja galvas, pacilāja rokas. „Hm, hm,”
bīskaps pie sevis murmināja. „Laikam derēsi! Savāds tu esi, bīstams
neizskaties, būsi piemērots Atnākšanai!”

Vāravs ar Māršu stāvēja maliņā ne vārda neteikdami,
laikam jau tam bīskapa bija liela vara pār viņiem. Mazais viengalvis Sīla sāka
skaļi raudāt. “Aizvāciet bērnu,” bīskaps iebrēcās. “Bet
tu,” viņš vērsās pie manis, „tu marš iekšā karietē!”  Kur man jāiet? „Tur!”, iekliedzās bīskaps un
parādīja ar pirkstu uz lielā Spindāla durvīm. Bīskapa pavadonis izvilka smailu
priekšmetu un iebikstīja man: „Kusties veicīgi!”.

Iekāpu Spindālā, tūlīt aiz manis bīskaps. Šis
Spindāls noteikti bija labāks, tā gaita bija līgana un sēdeklis mīksts. Bīskaps
sēdēja man pretī un durstīja asiem skatieniem. “Vai nav Dieva dāvana,
ko?” viņš teica it kā man, it kā sev. “Laikam jau Viņš uzrauga mūsu
gaitas, par to nevar būt šaubu. Vienmēr, kad kļūst pavisam slikti Viņš sūta
mums kādu no saviem dēliem kārtības atjaunošanai.”

„Piedodiet,” es teicu bīskapam. “Te būs
kāda kļūdiņa ieviesusies, mans tēvs nav tas – kā jūs viņu nosaucāt? – Dievs.
Mans tēvs bija Trejkājis Trejgalvis, bet viņu es lāgā neatceros – aizceļojis
jau sen.” „Tā?” bīskaps atbīdīja tālāk cepuri no acīm. „Trīs kājas, saki? Trīs
galvas? Kļūst interesantāk, tik tiešām interesantāk!” Šaurā mutes spraudziņa
pavērās smaidam, vismaz sākumā man tā šķita, bet, smaidam kļūstot platākām,
atiezās divas rindas baltu zobu. Tik baltu, ka tie atgādināja nažu asmeņus.

Līdz pat galapunktam bīskaps vairs neteica ne vārda,
sēdēja tik savā sēdeklī, virpināja pirkstos zizli un savā nodabā kaut ko
murmināja. Skatījos viņā un prātoju – neizskatās īpaši sirsnīgs šis viengalvis.
Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, kas bijis mans tēvs? Tikām
Spindāls pieripoja pie kādas lielas ēkas pilsētā. Tai bija ļoti augsts un smails
jumts un šauri logi, pašā jumta smailē atradās melna lode ar zibeni. Mani
ieveda milzīgā telpā, tā bija stāvgrūdām pilna viengalvjiem. Tie snaikstījās un
staipījās lai labāk redzētu ienācējus, bet bīskaps mani paņēma pie rokas un pa
līkām kāpnītēm uzved uz paaugstinājuma. „Redziet!”, iesaucās bīskaps, „skatiet
vaigā Tā Kunga dēlu! Suminiet, krītiet ceļos, pielūdziet Divgalvaino Bērnu!
Viņš nācis izpirkt jūsu grēkus, viņš sūtīts piedot visiem!”.

Pūlis uzgavilēja, līdz pašiem milzu telpas augstajiem
griestiem uzlidoja tūkstošbalsīgs „Suminām!”, kas daudzkārtīgi atbalsojās
sienās „ .. minām … minām … minām …”. Pūlis murdēja, daudzi priekā meta
gaisā cepures, sievietes stiepa man pretī mazos viengalvīšus un sauca: „Svētī,
svētī mūsu bērnus!”. Tikām bīskaps atvēra nelielas durtiņas aiz muguras un
pačukstēja: “Ej lejā!”. Un pagrūda. Es tenteru tenteriem ievēlos mazā
būcenītī, vienā pusē tam atradās šauras kāpnes uz leju. Pa tām nokāpis, nonācu
citā kambarī, tajā atradās tikai sols un vairāk nekas. Logam priekšā bija
restes. Paraustīju durvis – aizslēgts.

Aiz loga vakaru nomainīja nakts, tad uzlēca saule,
mani pabaroja un ietērpa citās drānās. Gluži kā meitenei uzvilka mugurā baltu
garu kleitu ar sarkanām bārkstīm gar apakšmalu un piedurknēm, uz krūtīm tā pati
melnā lode un zibens, kas rotāja lielās ēkas jumta čukuru. Ik pa pāris stundām
bīskaps mani veda augšā pa slepenajām kāpnēm, izveda uz paaugstinājuma lielajā
telpā un lika sanākušajiem klanīties un sumināt mani. Es neko nesapratu – kāpēc
mani tur gūstā, kāpēc neskaitāmas reizes dienā ved atrādīt uz paaugstinājuma?

Tā pagāja diena pēc dienas, to skaits man jau sen
bija zudis, aiz restotā lodziņa redzēju kā koku lapas no zaļām kļūst dzeltenas
un visbeidzot pavisam nobirst. Kaili zari sniedzās pret debesīm, kas tagad
vairs nebija zilas, bet lielākoties pelēkas. Visa pasaule kļuva pelēka un
auksta. Pēc kārtējiem uznācieniem lielajā telpā, nokāpu lejā savā kambarītī un
apsēdos uz sola. Drīz atnāca arī kalpotājs, kurš, kā katru dienu, atņēma man balto
kleitu. Lai nenosmērēju, viņš teica. Tupēju uz sola un skatījos ārā pa logu,
sarkana saule grima aiz kokiem kaut kur tālumā, pa visām spraugām spraucās
iekšā pilsētas smārds.

Pēkšņi pie loga kāds pieklauvēja, paskatījos āra un
ieraudzīju Vārava seju. „Netaisi troksni,” viņš teica, izvilka nelielu robainu
nazīti un sāka zāģēt restes. Darbs vedās lēni, bet pēc pāris stundām vairāki
stieņi bija pārzāģēti, kopīgiem spēkiem tos atliecām un es izlīdu ārā. Vāravs
stāvēja uz sienai pieslietām kāpnēm, „Ātri, ātri kāpjam lejā un laižamies
lapās”, čukstēja Vāravs. Mēs nokāpām zemā un skrējām prom pa ielu, neviens mūs
neredzēja, jo pilsētu klāja piķa melna tumsa. Izskrējām pa pilsētas vārtiem,
tur stāvēja Spindāls ar mataino Bāru, Spindālā sēdēja Mārša un trīs mazie
viengalvji. Aši ielecām arī mēs un aiztraucāmies tumsā.

„Mums jābēg,” teica Mārša, “jābēg prom tālu uz
svešām zemēm, kur mūs neviens neatradīs. Kad bīskaps uzzinās, ka esi izbēdzis,
viņš sāks vajāt ne tikai tevi, bet arī mūs, mocīs un spaidīs, lūkos izdibināt,
ko zinām par tevi. Tādēļ mums jau šonakt jātiek pēc iespējas tālāk prom.).
Kāpēc jābēg? Kāpēc bīskapam būtu mūs jāvajā? Vāravs uzšāva ar stibu matainajam
Bāram pa muguru: „Vai tad vēl neesi sapratis, kādēļ tu bīskapam esi
vajadzīgs?” Nē, to es nesapratu gan, kaut gan biju lauzījis par to abas
savas galvas visu laiku, ko atrados gūstā. Un Vāravs stāstīja — pilsētā kļūstot
aizvien sliktāk un sliktāk, viengalvji kurnot un plānojot padzīt pilsētas valdi
un bīskapu. Tā bijis jau agrāk, bet vienmēr bīskaps to skaidrojis ar Dieva
dusmām, allaž atradis kādu Dieva dēlu, kas nāk ar piedošanu un grēku
izpirkšanu. Pēdējos piecdesmit gados bijušas jau sešas atnākšanas, un vienmēr
cilvēki pēc tam nomierinājušies un kādu laiku pilsētā valdījis miers. Pirms
vairākiem gadiem bīskaps kaut kur atradis radījumus ar trim kājām un trim
galvām, pasludinājis to pa kārtējo Dieva dēlu un visi grēki tikuši izpirkti.

Trīs kājas un trīs galvas? Bet tas taču ir mans
tētis! Tātad viņš nav no mums aizgājis, bet nonācis šeit, Plašajā pasaulē! Kas
ar viņu noticis? “Tev to būs skumji uzzināt,” teica Vāravs. “Ar
viņu notika tāpat kā ar visiem citiem Dieva dēliem – viņš upurēja sevi pārējo
cilvēku grēku izpirkšanas vārdā.”.

„Pilsētā vakar tika izlīmēti paziņojumi, ka jau rīt
tu, jaunais Dieva dēls, iepriekšējā dēla brālis, upurēsi sevi pasaules
glābšanas labad,” piebilda Mārša. Tātad mans tēvs bija miris un arī man
rīt būtu jāmirst? Kāda nežēlīga ši Plašā pasaule! Nežēlīga, cietsirdīga,
asinskāra. Vāravs tikām turpināja: „Rīt tevi vajadzēja izvest lielajā pilsētas
laukumā, tur tu tiktu uzsēdināts uz lielas, melnas lodes un bīskaps sāktu
burvestību negaisa izsaukšanai. Viņam tas vienmēr izdodas! Zibens tevi
pārvērstu pelnos un caur to pasaule būtu glābta un visi grēki piedoti. Tas ir
tūkstošiem gadu vecs rituāls un neskaitāms skaits Dieva dēlu jau tā nākuši un
ziedojušies.”

Nonācām pie upes. Visapkārt valdīja akla tumsa, tikai
bālās zvaigznes augstu debesīs deva kādu gaismas mazumiņu. “Mums
jāatvadās,” teica Mārša. “Mēs iesim uz rietumiem, tu uz austrumiem.
Nevaram palikt kopā, jo tevi visur pazītu un līdz ar to mums neizdosies
paslēpties.” Ilgi atvadījāmies, apskāvu visus viengalvjus, kur pret mani bijuši
tik labi un pat dzīvību izglābuši, paši sevi iegrūžot bēgļu gaitās. „Varbūt tas
tev noderēs, nezinu,” atvadoties teica Vāravs. “Tu minēji, ka esot
ieradies no citas pasaules, bet tur, aiz tiem kalniem atrodas kāda veca aka.
Stāsta, ka tai neesot dibena un laiku pa laikam no tās izlidojot kaut kādi
spārnoti mošķi. Bīskaps to aku ir nolādējis un cilvēki tai iet ar līkumu.
Varbūt tas ir tavs ceļš uz mājām?”

Vāravs ielēca savā Spindālā, sparīgi mājot ardievas,
piecas bālas sejiņas aizbrauca tumsā. Es atkal biju viens visā Plašajā pasaulē,
bija auksts un vējš vilka cauri pat biezajam Māršas iedotajam džemperim.
Skumīgi vilkos projām naktī un domāju – no vienas pasaulē mani vaino brāļa bojā
ejā, otrā ar savu ierašanos esmu labus viengalvjus iegrūdis nelaimē. Varbūt pār
mani ir lāsts un manai apkārtnei ir lemts allaž iet postā? Lai kā arī būtu, jāmeklē
vecā aka, varbūt tas kaut ko atrisinās.

Atausa pelēks rīts, pa nakti bija salis un visu
apkārt klāja sudrabaina sarma, es gāju pa ceļu pretī kalniem, kas tinās miglā
kaut kur tālu, tālu priekšā. “Divglavainais Bērns!”, turpat netālu
kāds iekliedzās. Paskatījos tajā virzienā un ieraudzīju vienglavi, kurš savā
Spindālā bija pielēcis kājās un blenza manī. Es metos prom pa ceļu, skrēju kā
nemanīgs. Skrēju tik traki, ka galvas sitās viena pret otru un jutu, ka kreisās
puses galvas labā auss jau sāk uztūkt no nemitīgas dauzīšanas. Tomēr ātrumu
nesamazināju un skrēju tālāk, lēcu pār grāvjiem, lauzos cauri krūmiem un meža
biezokņiem. Pa dienu slēpos grāvjos un zvēru alās, pa naktīm skrēju un skrēju,
bet kalni cik tālu bija, tik tālu palika. Vajātāju pulks kļuva aizvien lielāks,
pēc nedēļas jau mani vajāja kāds pussimts viengalvju kājām, Spindālos un sēdus
uz matainajiem zvēriem. Nevaru iedomāties, kas notiktu, ja viņi mani noķertu,
slepkavīgus saukļus neviens gan nesauca. Lielākoties vienglavji gribēja man tikai
pieskarties, citi vēlējās vest atpakaļ pie bīskapa. Bet es tik skrēju un
skrēju, apavi nodila, Māršas dāvātais džemperis saplīsa drisku driskās.

Pēc vairākām nedēļām vajātāju pulks bija pieaudzis
tiktāl, ka izskatījās pēc tautas pārcelšanās uz citu dzīves vietu. Greznos
Spindālos brauca turīgie ļaudis, viņus pavadīja kalpotāji jāšus uz matainajiem
zvēriem, bet pašā greznākajā Spindālā ar četriem melniem matainajiem brauca
pats viņa eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats. Kopš nedēļas viņš bija pievienojies
vajātāju pulkam un neatstājās no manis ne mirkli. Es biju ātrāk par viņu
matainajiem zvēriem, bet daudz ātrāk arī paguru un nācās kaut kur slēpties. Tā
skrienot un slēpjoties kalni tomēr kļuva tuvāki un beidzot nonācu to pakājē.

Skatījos uz stāvajām sienām un klintīm, bet aiz
muguras, karogiem plīvojot, tuvojās milzīgais vajātāju pulks. Izejas nebija,
vajadzēja rāpties, jo senā aka atrodas viņpus kalniem. Nemaz nezināju, ka tik
veikli protu kāpelēt pa klintīm, laikam biju to iemācījies bērnībā tvarstot
taukmušas. Arī vajātāji neatpalika, vairums rāpās tāpat, citi nespēja
noturēties pie klintīm un nogāzās, bet viņu vietā nāca aizvien jauni un jauni
vajātāji. Turīgie vienglavji sev pa priekšu sūtīja kalpus, tie dzina klintīs
āķus un sēja virves, pēc tam saimniekus kā taukas klimpas stīvēja augšā kalnā.

Kalnu virsotnes sedza sniegs, es nežēlīgi salu tomēr
kārpījos uz priekšu. Aiz muguras sniegā un ledū kūņojās sekotāji. „Pielūdzam!”
viņi kliedza, „Svētī mūs, Divglavainais Bērns!” Arī sniegotās virsotnes palika
aiz muguras, ar pēdējiem spēkiem rāpos lejā no kalniem otrā pusē. Laiku pa
laikam garām palidoja kāds no vajātājiem, kuriem nebija pieticis spēka, viņu
pulks bija ievērojami sarucis. Vieni biji gājuši bojā kalnos, citi sapratuši,
ka nespēs tiem pārkļūt un devušies atpakaļ, tomēr vajātāju pulks vēl bija
paliels. Visveiksmīgāk kalniem pāri bija ticis bīskaps, viņa kalpi pārstiepa
kalniem pāri ne tikai pašu bīskapu Haipolītu Interdrupatu, bet arī viņa lielo
Spindālu un visus četrus melnos matainos zvērus.

Kalnu otrā pusē vajāšana atsākās ar jaunu sparu, aiz tiem
pletās liels līdzenums līdz pat apvārsnim, kaut kur tālumā jau bija redzama
aka. Spēki sāka zust, bet spītīgi turpināju, bīskapa melnie matainie zvēri un
greznais Spindāls nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Vēl simts soļi, vēl piecdesmit,
„Apstājies, Bērns, te neesi vēl savu upuri nesis!” pa Spindāla lodziņu sauca
bīskaps. Ar vienu galvu atskatījos – viņš bija tuvu, tik tuvu, ka mataino zvēru
karstā elpa skāra manu seju. No otras akas puses tuvojās vēl kāds vajātāju
bars, bet viņiem par priekš klupdami, krizdami steberēja daži viengalvji.
Pieskrēju pie akas un atspiedos pret grodiem, elpas trūka un aukstais gaiss
sēkdams plūda man plaušās. Ko gan šajā brīdī saka mans rīkles iekaisums? Pēdējo
dažu mēnešu notikumi bija klajā pretrunā ar daktera teikto. Lai nu kā, te bija
aka, te arī bīskaps, kurš nupat kāpa ārā no sava Spindāla. Bet akai no otras
puse pēdējiem spēkiem tuvojās …

„Vārav! Mārša! Ko jūs te darāt?”, es izbrīnīts
iesaucos. Vāravs sabruka pie akas, jo bija sev uz muguras sasēdinājis visus
trīs mazos viengalvjus. “Mūs noķēra,” viņš elsa. ”Gandrīz noķēra, bet
tagad laikam visam beigas …”. Vāravs skumīgi nokāra galvu, Mārša ar abām
rokām apskāva mazos. No vienas puses mums tuvojās bīskaps ar maniem vajātājiem,
no otra puses – pārējie, bijām ielenkti no visām pusēm un vienīgā izeja bija
akā. Varbūt tur apakšā ir ūdens un es vienkārši noslīkšu? Vienalga, atpakaļceļa
tik un tā nav! „Nāciet līdzi!” es teicu Vāravam un Māršai, „Te tāpat nav
palikšanas, viņi saķers jūs un nomaitās! Lecam?”  Vāravs un Mārša ar mazajiem vienglavjiem
pienāca tuvāk un pieķērās man pie rokas. Bīskaps spēra vēl soli uz priekšu:
„Nāc, Dieva dēls, nāc, tu esi izredzētais lielajam upurim!”. Viņš pastiepa roku
un gandrīz skāra mani, es atliecos atpakaļ un iegāzos melnajā caurumā. Man pie
rokas cieši pieķērusies Mārša un virtenē mazie, aiz viņiem Vāravs. Lidojām
tukšumā, vējš svilpoja ausīs, ar milzu ātrumu tuvojāmies neizbēgamajam
atrisinājumam. Virs galvas atskanēja griezīgs kliedziens, paskatījos uz augšu –
melnajam paltrakam plīvojot, mums sekoja viņa eminence bīskaps Haipolīts
Interdrupats. Nenoturēja līdzsvaru un iekrita? Turpināja mani vajāt? Atriebās
viņa paša tautieši? Droši vien to nekad neuzzināsim, bet notika brīnums – virs
galvas strauji attālinājās viens balts plankums, bet zem mums tikpat ātri
tuvojās otrs.

Iegāzāmies pienbaltā miglā un zuda laika un telpas
sajūta, kaut kur līdzās kūņojās mani draugi, bet nedaudz augstāk klaigāja
bīskaps. Kritām un kritām, līdz migla pašķīrās un mēs ar pamatīgu šļakstu
iegāzāmies upē. Zemāk pamanīju koku galotnes, tātad esmu mājās! Mēs atrodamies
Augšējā Upē? “Nirstiet!” es uzsaucu ceļabiedriem, “nirstiet līdz
pašam dibenam, mums jātiek Apakšējā Upē!”. Un mēs nirām, Mārša ar Vāravu aizspieda
mutes mazajiem vienglavjiem, mēs nirām un atkal kritām. Vēl viens plunkšķis, un
atradāmies jau Apakšējā Upē. glābti! Augstu virs galvas plūda Augšējā Upe, tajā
ķepurojās kaut kas melns. No visaugstākā koka galotnes pastiepās ārā Pārnadža
smaidošais ģīmis, četras rokas ķēra, četras turēja, četras stūma mutē. Viņa
eminence bīskaps Haipolīts Interdrupats atvadījiās no abām mums zināmajām
pasaulēm. Sažļembāts.

Izpeldējām krastā un laimīgi atlaidāmies spilgti
dzeltenajā zālē, virs galvas lidinājās viegli mēļi mākonīši, zaļajās debesīs ar
kājām pa priekšu aizlidoja kāsis pingvīnu. Es atkal biju mājās! Nolauzu gabalu
no līdzās esoša laukakmeņa un pasniedzu viengalvjiem: „Ņemiet, šim ir zemeņu
garša!”.

Nu, ko, esmu laimīgi izceļojies pa Plašo pasauli un
varu teikt godīgi – man tā nepatika! Tajā viss bija pārāk pelēks, pārāk auksts
un pārāk vienāds. Tajā viengalvjus var atšķirt tikai pēc apģērba! Palīdzēju
viengalvjiem piecelties un devos savas dzimtās alas virzienā. Pavei, tur augstu
klintīs zum taukmušu spiets, klau – kad tie krūmi pamuks malā, redzēsim, kas
tur trokšņo. Jā, jā, tie ir kākuļi! Viengalvji grozīja galvas uz visām pusēm
aiz brīnumiem atvērtām mutēm. “Un te nekad nav auksts?” pajautāja
Mārša. “Nekad!” es atbildēju.

„Kur blandies. Divgalvainais?”, jau iztālēm sauca
mana māte Platkrūte. „Marš sēnes pļaut!” Izlikos nedzirdam, lai pati iet sēnes
pļaut! Māte vēl kaut ko klaigāja, bet mēs aizgājām garām – kaut kur tālāk jābūt
brīvai alai, kur varam apmesties. Ar laiku izēdīsim klintīs jaunus dobumus un
visiem būs gana vietas – gan man, gan viengalvju ģimenei. Uzvēdīja vējš ar
nātru garšu un mēs aizbridām tālāk pa spilgti dzelteno zāli.

© Didzis Sedlenieks 2011