Beigtais kaķis un bailes

Jurītis pacēla šķīvi pie mutes un izstrēba pēdējo pienu ar makaroniem,  noslaucīja muti ar krekla piedurkni, atstūmās no galda un cerīgi paskatījās uz logu. Tas bija plaši atvērts, no Alberta ielas lidoja iekšā silts un saulains vējiņš, diezgan blīvi sajaukts ar zvirbuļu nervozajām sarunām un svaigas zemes smaržu. Vakar ar lielām mašīnām bija atvesti koki un sastādīti pretējā ielas pusē. Tur strādāja milzīgi ekskavatori, raka zemi un ar ceļamkrāniem stādīja lielas liepas.

  • Jurīīīīī! – aiz loga atskanēja Ivara balss.

Jurītis piegāja pie loga un pārliecās pār palodzi, lejā stāvēja Ivars un, galvu atgāzis, skatījās uz Jurīti trešā stāva logā. – Nāksi ārā?

  • Tūlīt, pagaidi!, – Jurītis atsaucās un aizskrēja uz dzīvokļa otru galu, kur mamma gludināja veļu.
  • Mām, es drīkstu iet ārā paspēlēties?
  • Tu jau paēdi? – mamma vaicāja, nepaceldama skatu no veļas dēļa.
  • Paēdu! Mēs ar Ivaru uz ielas padzīvosimies, drīkst?
  • Ej, ej, tikai nekur tālu, tikai tepat pa pagalmu! – mamma attrauca un aizskrēja uz guļamistabu, kur sāka raudāt Jurīša mazais brālis.

Jurītis priecīgs izskrēja kāpņu telpā, aizblīkšķināja durvis aiz sevis un joza lejā pa trepēm.  Kāpņu telpā blāvu gaismu deva apaļš logs ar krāsainiem stikliem, tur bija attēlota  ainiņa ar vardēm un ūdensmeitām. Daļa krāsaino stiklu mētājās uz kāpnēm, jo vakar Mareks tos bija sadauzījis.

  • Ko darīsim? – Jurītis vaicāja Ivaram. Tas bija gadu vecāks par viņu, bet krietni resnāks. – Varbūt uz Strēlniekdārzu aizskrienam?
  • Nea, nav interesanti! Tu beigtu kaķi kādreiz esi redzējis? – Ivars vaicāja, piebāzdams degunu tuvāk Jurīša sejai. Tā viņš allaž darīja, kad gribēja izskatīties ļoti sazvērniecisks.
  • Esmu redzējis, a kas ir? – Jurītis atsaucās.
  • Kur ta tu redzēji?
  • Tepat uz ielas, ziemā viens bija sabraukts. Tētis mani veda no bērnudārza, bet tam kaķim pakaļa bija sabraukta un viņš baigi brēca. Tētis vēl teica, ka ar mani būs tāpat, ja vēl līdīšu zem klavierēm.
  • Tas gan bija baigi foršs skats, ko? – Ivars uzsit sev ar plaukstu pa celi.
  • Nekas labs tas nebija, drīzāk pretīgi, es pēc tam ne reizi zem klavierēm neesmu līdis.
  • Paklau, aizvakar Daumants esot atradis vienu pavisam beigtu, tas kaķis esot galīgi izkaltis! Mūmijs! – Ivars apsēdās uz ietves malas. – Viņš arī kuru katru brīdi būs klāt un parādīs.
  • Bet Daumants taču ir tas kauslis, es ar viņu negribu draudzēties! – Jurītis iebilda.
  • Daumants ir mainījies, viņu pašu nesen Mareks piekāva, tagad viņš grib arī ar mums draudzēties!

Pēc brīža pienāca Daumants, caurām biksēm un cepuri galvā, viņš jau mācījās trešajā klasē.  Lielais paspieda mazajiem rokas pa pieaugušo modei un apsēdās līdzās uz trotuāra malas.

  • Nu, sīkie, beigtu kaķi gribat redzēt?
  • Aha! – Jurītis ar Ivaru iesaucās vienā balsī. – Kur tas ir?
  • Tur, – Daumants parādīja uz ielas galu. – Tur, uz jumta!
  • Uz jumta? – pārjautāja Ivars. – Tur taču nevar tikt augšā?
  • Ejam, es parādīšu! Tur sētā ir ugunsdzēsēju kāpnes! – Daumants piecēlās un devās prom. – Ejam?
  • Es neiešu! Es nedrīkstu pa jumtiem lodāt! – Jurītis iesaucās.
  • Nebaidies, neviens taču neuzzinās! – arī Ivars piecēlās. – Ejam, citādi Daumants viens pats aizies!

Ivars aizskrēja pa ielu pakaļ Daumantam,  Jurītis palika viens. Tā gribējās redzēt sakaltušu kaķi, bet viņš zināja, ka nekur tālāk par pagalmu nav ļauts iet. Pat uz Strēlniekdārzu viņš bija skrējis pa kluso.

  • Eu, sīkais, tev bail, vai? – no tālienes uzsauca

Jurītis piecēlās un apņēmīgi aizsoļoja pa ielu. Viņam nebija bail,  viņš pat nezināja, kas ir bailes! Tādā vecumā reti kuram ir vajadzīgās zināšanas par to.  Kāpšana tādā augstumā viņam vispār bija jaunums. Puika jutās nelāgi ne tāpēc, ka jākāpj uz jumta, nē. Vienkārši nav labi solīt un nedarīt, tā vectēvs bija mācījis.  Otrā Alberta ielas pusē Mareks atdauzīja sfinksai degunu, otru sfinksu pirms pāris dienām viņš bija apskādējis tāpat.  Jurītis gāja galvu nokāris un pat nepamanīja kā gar ausīm aizšvīkst Mareka mests sfinksas deguna gabals.

Pārgājis Antonijas ielai, Jurītis apstājās pie milzīgas vārtu rūmes. Kreisās puses vērtne bija pazudusi, otra karājās vienā eņģē, Daumants ar Ivaru jau bija pagalmā.  Pamazām aiz muguras palika ielas trokšņi, toties nāsī iesitās čuru smaka. Atkal Mareks?  Interesanti, kāds izskatās izkaltis kaķis? Kāpēc viņš teica, ka tas esot kā mūmija? Jurītis mūmijas bija redzējis grāmatās, tās visas bija ar marli notītas līdz matu galiem. Vai tad tas kaķis uz jumta arī būs tā ietīts?

Daumants ar Ivaru stīvējās ap atkritumu urnu, viņi gribēja to piebīdīt pie ugunsdzēsēju kāpnēm, jo apakšējais  pakāpiens bija krietni augstu virs zemes.  Urna bija smaga, tomēr drīz vien tā atradās vajadzīgajā vietā, un Daumants uzlēca uz tās.

  • Nu, sīkie? Laižam augšā!

 

Arī Ivars uztrausās uz urnas, Daumants tikām jau bija uzkāpis pirmā stāva logu augstumā.

  • Aidā, kāpjam augšā, kamēr kāds to kaķi vēl nav aizvācis! – viņš klaigāja un kāpa aizvien augstāk.

 

Arī Jurītis pieķērās pie kāpnēm, virs viņa slējās garas metāla redeļkāpnes, visā milzīgas sešstāvu mājas garumā. Kā tētis mācīja to trīs punktu atbalstu? Divas kājas un viena roka, divas rokas un viena kāja, nekad nedrīkst balstīties tikai uz diviem punktiem. Kokos kāpjot Jurītis to strikti ievēroja un varbūt tieši tāpēc  vēl ne reizi nebija nokritis.

 

  • Klau, Ivar, kāpēc tas kaķis ir uz jumta? Un vēl izkaltis? – Jurītis vaicāja.
  • Nezinu, ir taču vasara, varbūt saules dūrienu dabūja, nosprāga un izcepās uz tā jumta? – Ivars atsaucās. Viņi jau bija uzkāpuši otrā stāva līmenī, līdz jumtam atlika vēl četri. Trešais stāvs esot desmit metru augstumā, tikpat garas ir priedes Vecāķos, mācīja vectēvs. Un nedrīkstot skatīties lejā!

Daumants jau bija uzkāpis galā un pazuda aiz jumta malas, Jurītim un Ivaram vēl atlika viens stāvs. Pēdējais solis bija visbaigākais, jo kāpņu augšgals bija nolūzis un nesniedzās līdz pašai jumta malai. Ivara dibens pazuda aiz jumta malas, Jurītis arī pieķērās pie jumta malas, uzlika kājas uz pēdējā metāla pakāpiena, pievilkās un iekliedzās sāpēs, jo skārds izrādījās karsts kā panna.  Jumta plakne bija nedaudz slīpa, bet ne pārāk, Jurītis nebaidījās paslīdēt. Vietām skārdā bija redzami rūsas plankumi, vietām no kara laikiem palikuši ložu caurumi. Jumts verda nokaitētu karstumu tieši sejā.

  • Kur tad ir tas tavs beigtais kaķis? – Ivars vaicāja.
  • Tur, aiz tā skursteņa, īsta mūmija! – Daumants ar pirkstu rādīja uz skursteni otrpus jumta korei.

Jurītim šķita, ka sandaļu zoles izkusīs, viņš nekad vēl nebija uzkāpis tik augstu – visa Rīga apkārt kā uz delnas! Tur divi lielie baznīcu torņi, ceļamkrāni pie Pēterbaznīcas torņa strupuļa, tur Daugava un kaut kur uz otru pusi Čiekurkalns, kur dzīvoja vecvectēvs. Viņam, bija ģitāra un verandā vesels maiss ar āboliem.  Skats no augšas bija varens un skaists, tuvumā nekas nebija augstāk par Jurīti, pat baloži lidoja zemāk. Zēns bija  sajūsmināts un pacilāts, vēl tikai beigto kaķi jāatrod! Nonākuši pie norādītā skursteņa, viņi palūkojās aiz tā, bet nekāda kaķa tur nebija, ne dzīva ne beigta! Tikai pliks skārds ar aprūsējušu malu! Aizskrēja atpakaļ pie jumta kores, bet Daumantu nekur nemanīja.

  • Daumant, kur tu esi? Te nav nekāda kaķa! – sauca Ivars.

Pār jumta malu parādījās Daumanta galva ar cepuri.

 

  • Kā tad tā? Sīkie kaķīti neatrada? Ha – hā! Meklējiet labāk, es kāpšu lejā! Tikai neapčurājieties aiz bailēm!

Skaļi smiedamies, Daumants pazuda aiz malas. Tikai tagad Jurītis atskārta, ka trepju augšējais pakāpiens taču no augšas nav redzams, tas atrodas zemāk par jumtu. Pirmo reizi mūžā viņš sajuta bailes, īstas un stindzinošas bailes. Jurītis uzzināja, kā ir, kad kājas aiz bailēm paliek ļenganas un gribas tupties aizvien zemāk. Pēkšņi ainava vairs nešķita skaista, nu tā bija draudīga. Nāvīga.

  • Ko mēs tagad darīsim? – trīcošā balsī vaicāja Ivars.
  • Nezinu, tu taču mani te atvedi! – Jurītis centās ievilkt uz iekšu asaras, kas tagad nodevīgi spiedās acu kaktiņos.
  • Nekā nebija, Daumants mūs atveda! – Ivaram apakšlūpa stiepās aizvien garāka.

Ivars apsēdās uz jumta un tūlīt pat pielēca kājās, tas bija pārāk karsts. Jurītis pavilka kreklu zemāk, lai karstais bleķis nededzinātu vēderu, nogūlās un palūkojās pāri jumta malai – kādu pēdu no pašas maliņas bija redzams augšējais pakāpiens. Neskatīties lejā, neskatīties! Bet kā var neskatīties, ja jāatrod kāpnes? Līdz lejai bija kilometriem dziļš bezdibenis, Jurītis nometās ceļos un atmuguriski bīdījās pāri jumta malai, kāpnes nebija redzamas, ar kājām viņš centās uztaustīt pakāpienus. Karstais skārds nežēlīgi dedzināja plikos ceļus un plaukstas, sirds mežonīgi dauzījās, asaras lija straumēm. „Mammīt, mammīt mīļā! Palīgā!  Nocel mani zemē!” domās Jurītis lūdzās, bet labi zināja, ka mamma tagad mājās auklējas ar mazo brāli un i nenojauš, ka viņš, Jurītis, tepat netālu karājas pār jumta malu sestā stāva augstumā un cenšas sataustīt ar kāju pirkstu galiņiem salauztu ugunsdzēsēju kāpņu augšējo pakāpienu!

Kājas uztaustīja pakāpienu, rokas pieturējās. Trīs punktu kontakts, trīs punktu kontakts!

  • Jurīii! Kur tu paliki? – kaut kur no augšas žēlabaini sauca Ivars. – Palīgā! Es nevaru tikt lejā!

Jurītis neatbildēja, viņš kāpa soli pēc soļa. Divas rokas, viena kāja. Divas kājas, viena roka, uz leju neskatīties! Augšā vaimanāja Ivars, viņš nespēja spert soli pāri jumta malai. Neviens nedzirdēja izmisīgos palīgā saucienus, jo tik augstu cilvēki parasti nekāpj.  Jurītis kāpa aizvien zemāk un zemāk, viņš neskatījās ne uz augšu, ne uz leju, acis bija cieti aizvērtas. Pēkšņi kāja nesataustīja nākošo pakāpienu,  Jurītis zaudēja kontakta punktu, rokas nenoturējās un viņš krita, atsitās pret atkritumu urnu un novēlās zemē. Viņš bija nokāpis!

  • Bikses pilnas? Ko, sīkais? – Smējās Daumants, stiepdams Jurītim roku.
  • Tu esi dirsa, Daumant! – Jurītis iesaucās un aizskrēja garām Daumanta rokai, pats pārsteigts, ka spējis pateikt tik rupju vārdu lielākam puikam.
  • Pagaidi, neskrien prom! Es tikai pajokoju! – Daumants skrēja pakaļ. – Nedusmojies, es tikai gribēju redzēt kā jūs nobīstaties, jo lejā nokāpt ir daudz grūtāk! Nu, pagaidi, neskrien projām!

 

Jurītis apstājās, apcirtās apkārt un sakliedza uz Daumantu:

  • Tikai pajokoji, ko? Un, ja kāds no mums būtu nožāvies lejā, baigie joki būtu, vai ne? Ivars vēl tagad tup uz jumta! Kā tu domām viņu lejā dabūt? Un kā būtu, ja es arī nevarētu tikt lejā?
  • Uzkāpšu pa galvenajām kāpnēm uz bēniņiem un novedīšu lejā, tur ir lūka jumtā! Bet es taču nevarēju iedomāties, ka kādam iekšiņa būs par vāju! Par tevi es vispār nedomāju, bet redz, nokāpi tomēr!
  • Un par to kaķi kāpēc izdomāji? Nav taču tādas mūmijas nemaz!
  • Ir gan, es jau biju domājis jums to parādīt, kad nokāpsim lejā! Tas ir tur, ielas otrajā galā krūmos!
  • Atkal muldi! – Jurītis atcirta un gāja pāri Antonijas ielai.
  • Goda vārds! Aizej līdz Strēlnieku ielai, tur kreisajā pusē zem ceriņu krūma atradīsi to kaķi!

Jurītis vairs neteica neko un aizslāja pa Alberta ielu prom, Daumants uz bēniņiem pēc Ivara.  Aizgājis līdz savai mājai un apsēdies uz kāpnītēm, viņš pirmo riezi tā pa īstam ievilka elpu.  Sirds bija nomierinājusies, bet bailes nekur nebija palikušas, tās sēdēja vēderā un lika prātam vēl un vēl reizi parādīt baiso soli pāri jumta malai. Tas bija baigi, tik ļoti baigi! Viņš atspiedās ar muguru pret ieejas durvīm,  ne ar ko nevar salīdzināt sajūtu, kad zem kājām ir ciets pamats un visu var redzēt virs sevis, nevis apakšā. Apkārt slējās Alberta ielas greznie nami, tieši pretī uz viņu skatījās milzīga seja ar bailēs atvērtu muti. „Arī mājai ir bail”, viņš domāja. Tur uz jumta bija uztrausies Mareks, viņš lauza nost astes dekoratīvajam lauvam. Pēc brīža līdzās sabruka Ivars, viņš bija tā noraudājies, ka acis sapampušas un apsārtušas.

  • Ie … ie …. Iesi-si-sim, tttto kkkaķķi skaatī-tīties? – viņš stostījās. Ivaram drebēja zods un ceļi, viņš bija bāls un izskatījās mazs un sakrities.

Mirkli pasēdējuši, zēni aizgāja tālāk pa ielu, uz otro galu, kur ceriņu krūmi grasījās ziedēt . Ivars laiku pa laikam satvēra Jurīša roku un ievaidējās:

  • Tur augšā bija tik ba-baigi! Nekad, nekad mūžā vairs nekāpšu uz jumta!

Jurītis pašķīra ceriņu zarus – ahā, tur tas patiešām bija!  Beigts kaķis, viscaur melns, bez spalvas un acīm, līdz viduklim izslējies ārā no zemes. Mute pavērta, tajā mirdzēja balti zobi un asi ilkņi, kaulainās priekšķepas ar gariem, asiem nagi. Kaķis bija sastindzis naidpilnā kliedzienā, it kā atspiedies uz vien elkoņa un ar tukšajiem acu dobuļiem  skatījās zēnos. Tas bija baisi! Tieši tādu Jurītis bija iedomājies velnu! Puikas atlaida ceriņa zaru un tas atkal nosedza izkaltušo kaķi ziņkārīgiem skatiem.

  • Oho, tas gan ir ko vērts! – Jurītis iesaucās. Visas bailes pēkšņi pazuda. – Šitas būs mūsu noslēpums, labi? Nevienam neteiksim!

Ivars pamāja, aši atvadījās un aizskrēja, viņa seja bija kļuvusi zaļgana. Jurītis vēl paskatījās uz ceriņa zaru, tas drīz saplauks ziedos. Zem tā bija bailes, tādas patīkamas un kontrolējams bailes, uz kurām var skatīties pēc patikas un baidīties līdz apnīk.  Jurītis tagad zināja, kāda ir atšķirība starp īstām bailēm un baidīšanos. „Rīt noteikti  nākšu uz šejieni vēl drusku pabaidīties”, Jurītis nolēma, sabāz rokas bikšu kabatās un aizsoļoja pa ielu māju virzienā. Viņš pat nenojauta, ka šausmināties pie beigtā kaķa nāks teju katru dienu vēl gandrīz divus gadus.

Otrā ielas pusē Mareks ar akmeņiem šķaidīja sestās mājas durvju vitrāžu.

Labdarība

Jau divas dienas nesniga, ārā vējš šūpoja laternas, Alans piegāja pie loga. Protams, to tikai vēl vajadzēja, viņš klusībā nolādējās, jo termometra stabiņš bija noslīdējis zemāk vēl par dažām iedaļām un šobrīd rādīja mīnus 29 grādus. Viņš ciešāk sabāza lupatas loga spraugās, bet aukstums tik un tā līda iekšā un plivināja bālos aizkarus ar dekoratīvajām vardītēm. Ciešāk satinies segā, viņš ieritinājās vecajā klubkrēslā un paņēma televizora pulti. Ja pašam auksti, varbūt paskatīties kaut ko par siltajām zemēm?

Nē, arī tas nebija iespējams, Alanam pēdējā laikā neveicās, pietrūka naudas televīzijas abonementa pagarināšanai un varēja skatīties tikai Lattelecom pamata pakas pāris kanālus. Bija Ziemassvētku laiks, divi no trim rādīja dievkalpojumus, trešais kanāls kaut kādu labdarības pasākumu. Alans ievīstījās ciešāk segā, TV ekrānā zelta lietiņš dāsni lija pār cietējiem, cerību vārgās stutes aizstājot ar daudz spēcīgākām naudas sijām. Nabaga nelgas, Alans prātoja, kā gan tie tūkstoši var palīdzēt bezcerīgos gadījumos? Ko Dievs ir ņēmis, to cilvēks nevar atdot, viņam vienkārši nav ko. Bet zelta lietiņš lija dāsni, vecāki ar mīlestību raudzījās savās atvasēs, bet tās neko neredzošām acīm blenza kaut kur tālumā. Stulbums, Alans noskurinājās, riebīgi skatīties!

Pēc pusstundas sega atraisījās un Alanam kļuva auksti, viņš bija iesnaudies. Televizorā vēl aizvien eņģeli ar eiro sejiņām laidās pār Latviju, viņš piespieda sarkano taustiņu un ekrāns nodzisa. Sasodītais aukstums! Tas līda aiz apkakles, caur piedurknēm un bikšu starām, vakar virtuvē uz palodzes bija sasalis piens paciņā. Pat Alana kaķis no skapja izlīda tikai pāris reizes dienā. Ko darīt? Deviņos vakarā neviens vēl gulēt neiet., viņš nolēma iet pastaigāties, jo plus 12 grādos pat zem segām tik un tā bija auksti. Ja reiz jāsalst, tad pa īstam, pēc tam plus divpadsmit šķitīs kā tropi.

Alans uzvārīja kafiju un nesteidzīgi izdzēra, pagrauza kaltētos ābolus, uzvilka mugurā teju visas drānas, ko spēja atrast, arī divus pāris vecmāmiņas adīto dūraiņu. Velkot rokā rakstaino cimdu, viņš atcerējās kā vecmāmiņa mira pirms vairākiem gadiem. Nuja, veciem cilvēkiem jau nav eņģeļu, viņu cerības balsta vārgās pensijas stutītes, bet viņiem tāpat būtu vajag zelta sijas. Kaut vai sudraba vai kaut vai misiņa, bet nav nekādu. Eh, Alans ar roku aizgaiņāja uzmācīgās domas, atslēdza durvis un izgāja ārā spelgonī. Vai nav vienalg, kur salstu? Varbūt staigājot domas nebūs tikai par salu.

Ielas tukšas, ne cilvēku, ne mašīnu, tikai sals. Alans lēni soļoja pa ietvi, līdzās tai stiepās glīti notīrīts veloceliņš. Zem kājām gurkstēja sniegs, iet bija grūti, jo ietvi šoziem vēl neviens nebija tīrījis. Alans pa logu bija redzējis kā tīra veloceliņu, tikai ziemā, un it īpaši šādā spelgonī, riteņbraucējus nemanīja. Parkā celiņi notīrīt, gar malām lielas kupenas, zem sniega smaguma dažiem kokiem nolūzuši zari, tie tagad mētājās kā melnas lauskas. Sals sāka līst zem daudzajām apģērba kārtām, knieba degunā un pirkstu galos, Alans pielika soli. Brīvības pieminekļa laukumā neviena, sals visus padzinis. Skaļi čīkstēdams aizbrauca tramvajs, viņš nezināja, kādēļ lielā salā tramvaji vienmēr šādi gaudo.

Kļuva nepanesami auksti, Alans iegāja makdonaldā. Tīri automātiski, viņš nebija šādu iestāžu cienītājs, bet šobrīd tas bija vienīgais siltuma un gaismas avots tuvumā. Atverot durvis, no telpas izspurdza pēc hamburgeriem smaržojošs tvaika mākonītis un izgaisa Bastejkalna virzienā. Makdonaldā arī bija tukšs, tikai bariņš cilvēku par kaut ko skaļi sarunājās pie loga. Alans piegāja pie letes un pasūtīja kakao, ko iestāde lepni dēvēja par karsto šokolādi. Nuja, viņi jau sevi arī par restorānu dēvē, viņš prātā noburkšķēja. „Kas ar mani notiek,” Alans satraucās, „viss man ir slikti, par visu es burkšķu. Gaišāks domas, draudziņ!”.

Paņēmis abās plaukstās karsto papīra glāzīti, viņš devās uz telpas otru galu, tālāk no trokšņainās kompānijas.

– Hei! Alan, vecā āda, tas tiešām esi tu? – kāds iesaucās no pulciņa pie galda. Alans atskatījās, viņā vērās kāds vīrietis ar bārdu un brillēm.
– Alan, vecīt, tu mani neatceries? Es taču esmu Kārlis, tavs kursabiedrs! Kārlis? – Alans atjautāja, viņš neatcerējās tādu bārdainu draugu.
– Nuka, protams, Kārlis! – sauca bārdainis, – nāc pulkā, te vēl daži tavi paziņas ir!
– Bet es … – Alans gribēja teikt, ka nevēlas viņiem piebiedroties.
– Beidz, nāc bariņā, nelauzies!

Visa kompānija skatījās viņa virzienā. Alans pagriezās un piegāja pie galdiņam, kaut arī runāties tagad nebija īpašas vēlmes. Kāds piecēlās un paņēma krēslu no blakus galdiņa, pārējie saspiedās, lai arī Alanam būtu vieta pie galda.

– Sandru taču tu atceries? Ivetu, Arni, Koļu? – Kārlis priecīgi tērgāja. – Šie divi ir Alīna un Varis, mēs visi tagad strādājam kopā .

Alans sarokojās, nosauca savu vārdu svešajiem. Viņam negribējās neko daudz nedz runāt, nedz klausīties.

– Nu, vecīt, stāsti ar ko strādā, ko dari? Simts gadus neesam redzējušies! – Kārlis mudināja.
– Septiņus gadus, – precizēja Sandra.
– Es … Nu, neko īpašu nedaru. Drusku gleznoju, drusku rakstu. E, ar visādiem štruntiem ņemos, – Alans teica un saprata, ka viņam nav nekā ko runāt ar šiem ļaudīm. Visi tādi sārtvaidži, pārtikuši un smaidīgi. Kā tā? Mēs taču beidzām ekonomistus! Ar ko tad sev maizi un desu pelni? – gribēja zināt Arnis.
– Maizes tiesai dažiem kantoriem ar grāmatvedību ņemos, bet desai ar to nepietiek. Bet, ko tad par mani, labāk pastāstiet par sevi!
– Atceries, Alan, kā pēc izlaiduma runājām, ka uztaisīsim savu firmu, paši tajā strādāsim, paši vadīsim! – Kārlis acīm zibot sāka stāstīt – Atceries? Nu, mēs to arī izdarījām, izveidojām konsultāciju firmu „Consultum”. Esi dzirdējis tādu? Vari iedomāties, mēs jau vairākus valdības pasūtījumus esam saņēmuši!

Alans saprata, ka viņam it kā drusku skauž kādreizējo kursabiedru panākumi, viņš arī tā gribētu. Nē, viņš jau reiz gribēja, bet pārdomāja, izvēlējās kļūt par mākslinieku un teica:

– Prieks par jums! Bet ko jūs tādi veiksmīgi darāt makdonaldā desmitos vakarā šitādā salā?
– Vai tad neesi dzirdēji? Eņģeļi pār Latviju? Neesi? Mēs šogad esam ziedojuši tai kustībai prāvu summu! Kongresu namā bija pasākuma noslēgums un pēc tā gribējām vēl drusku pasēdēt, bet viss jau bija ciet – skaidroja Sandra.
– Jā, mēs noziedojām vairākus tūkstošus pāris bēniņiem ar cerebrālajām traumām, lai viņi varētu Vācijā paārstēties,- piebalsoja Iveta.

Alans negribēja neko teikt, bet viņam šai jautājumā bija citādi ieskati, mute pati atvērās, un viņš dzirdēja sevi sakām:
– Galīgas muļķības! Iedosi tādam dārzenītim pāris tūkstošus, domā, kāds spēs salabot neārstējamos bojājumus?
– Tu ko, Alan? Galīgi stulbs esi? Kā vispār tā var runāt? – Sandra gandrīz palēcās. Visi dusmīgi skatījās uz Alanu.
– Licies mierā! Vai tad pati neredzi, ka tas viss ir tikai mierinājums vecākiem, kuri ķeras pie katra salmiņa, lai dabūtu brīnumu! Tikai brīnums spēj tos nabagus glābt, bet tā nenotiek! Brīnumu nav, Sandra!

Kārlis piecēlās kājās:
– Kas ar tevi, Alan? Ko tu te muldi? Pats kaut vai saproti, ko tag runā? Ar labdarību cilvēki nodarbojas bezkaislīgi, no tīras sirds vēlas palīdzēt tiem nabagiem, pēc tava prāta vajadzētu ļaut viņiem visiem nomirt?
– Kāpēc uzreiz nomirt? Viņi tāpat veģetēs arī tālāk neatkarīgi no jūsu naudas! Un beigās nomirs ātrāk nekā citi, jūs dodat viltus cerības tikai vecākiem. Paši redzēsiet, pēc gada vai diviem tie paši vecāki lūgs pēc tās pašas palīdzības, jo arī Vācijā un citur ir gana ārstu, kuri apsolīs nezin ko, lai tikai dabūtu izmisušo cilvēku naudu!
– Nemuldi, Alan, Dieva dēļ turi muti! Ko tad tavuprāt vajadzētu ar viņiem darīt? Pamest pilnīgi likteņa varā? Nedot cerību?
– Domā teikšu, ka tos neārstējamos vajadzētu likvidēt? Nē, i nesapņo, neesmu taču nekāds esesietis! Bet veltīgu cerību došana vecākiem, manuprāt, ir īsta cūcība!
– Labāk ej prom, Alan, man ļoti žēl, ka šovakar tevi uzrunāju! Tā nevar runāt, tas nav kristīgi! Ar labdarību cilvēki nodarbojas labdarības dēļ, ar un nesavtīgi! Cilvēki nedomā šitā! Par ko tu esi palicis? Patmīlīgais ķēms! – Kārlis demonstratīvi pagriezās pret logu, ar visu savu būtni rādīdams, ka saruna beigusies.

Alans piecēlās un devās uz izeju, pusceļā viņš pagriezās un teica aiz dusmām valodu zaudējušajiem bijušajiem biedriem:

– Varat domāt kā gribat, varat mani lamāt, bet tik un tā palieku pie domām, ka šitāda labdarība ir svarīga tikai jums, ziedotājiem. Sirds dziļumos taču saprotat, ka patiesībā jums ir pilnīgi vienalga, kas ar tiem dārzenīšiem notiek, vai ne?
– Tu tācu esi viens ķēms! – asaras valdīdama iešņācās Iveta, bet Alans to nedzirdēja, jo bija izgājis no makdonalda.

Stulbeņi, Alans prātā lamājās, bagātie pūšļi! Snobi frizētie! Sazagušies naudu ar valsts pasūtījumiem, tagad sirdsapziņu lāpa, atdodot grašus, nabaga invalīdiem! Padomā tikai – eņģeļi pār Latviju! Laikam jau paši iedomājušies esam tie eņģeļi! Priekš kam dot veltīgas cerības tiem, kuriem patiesībā cerību nav? Liekulība, visa šī Ziemassvētku jezga ir viena vienīga liekulība.

Temperatūra noteikti bija nokritusies vēl par pāris grādiem, tagad jau vajadzētu būt zem mīnuss trīsdesmit. Tādu salu Alans savā mūžā nebija jutis, elpa nu mutes cēlās lieliem mākoņiem un sasala uz brillēm, viņš tās noņēma un ielika kabatā. Labāk būt pusaklam, nekā neredzēt vispār neko. Dusmas lēnām pārgāja, Alans elpoja lēni un dziļi. Pie velna, pietiek šodien piedzīvojumu, jāiet mājās!

Tomēr Alans nolēma iet ar līkumu, mājās tāpat neviens negaidīja. Nesteidzīgi iegāja Bastejkalna parkā. Bērneļi celiņus bija noslidinājuši gluži spīdīgus, vajadzēja iet uzmanīgi, lai nepaslīdētu. Nez no kurienes uzradās balts kaķis, Alans to uzreiz nepamanīja uz sniega fona. Kaķis pienāca cieši klāt un skaļi murrādams sāka berzties gar kājām. Alans pietupās un noglaudīja dzīvnieciņa pūkaino muguru.

– Ko tu te dari tādā salā? Pazaudējies esi?

Kaķis iemurrājās vēl skaļāk, Alanam ienāca prātā, ka kaķis taču basām kājām stāv uz ledus trīsdesmit grādu salā, pieliecās un pacēla to. Kaķis turpināja murrāt, siltā vibrācija pārņēma visu Alana augumu. Viņš pēkšņi sajutās tik silti un patīkami, itin kā nemaz nebūtu skarbā sala, tomēr līdz ar siltumu nāca vēl viena sajūta – neganti savajadzējās uz tualeti. Alans ātri pārlika, vai paspēs līdz mājām, jo izdzertā kafija un kakao meklēja izeju. Tepat netālu bija makdonalds, bet uz to viņš negribēja iet, jo tur vēl vajadzēja būt liekulīgajiem labdariem. Apkārt neviena nebija, varētu jau nostāties pie kāda no resnajiem kokiem un visu mierīgi izdarīt, bet viņš nebija radis tā darīt. Iebāzis kaķi azotē, Alans aizsoļoja kolonādes kioska virzienā, kas atradās līdzās Laimas pulkstenim. Šķiet, kādreiz tur bija sabiedriskā tualete, tikai, vai tā nebūs jau slēgta vienpadsmitos vakarā? Kaķis azotē vibrēja arvien straujākā frekvencē, spiediens iekšā auga. Sīkiem solīšiem Alans tipināja pāri laukumam aiz stūra, pa kāpnītēm lejā un ieraudzīja tualetes durvis. Uz tām plāksnīte “Darba laiks no 8:00 līdz 23:00”. Alans paskatījās pulkstenī – protams, bija jau piecas minūtes pāri vienpadsmitiem. Viņš pagriezās, lai dotos prom un nokārtotos kaut kur kanālmalā, kur nav novērošanas kameras, bet pēkšņi aiz muguras atskanēja klikšķis. Alans atskatījās, durvis bija pavērušās mazā šķirbiņā. Re, cik labi, nevajadzēs čurāt krūmos! Pagrūda durvis un ietenterēja tualetē. Spoža elektriskā gaisma, rindiņa fajansa urināri. Jeb tomēr pisuāri? Vienalga! Ka tikai ātrāk tikt vaļā no tā spiediena!

Alans klumburoja pāri telpai pie urināra, bet pēkšņi patīkamais siltums azotē pazuda, kaķis bija izvēlies ārā. Alans pavērās apkārt, bet balto kaķi uz brūno flīžu grīdas nekur nemanīja. Eh, štrunts par kaķi, jātiek vaļā no tā spiediena, jau tvēra bikšu rāvējslēdzi, kad netālu kāds ievaidējās. Tā riktīgi skumji ievaidējās, ar sāpi. Alans paskatījās tajā virzienā un pie tālākā urināra ieraudzīja netīru veci, īstu bomzi. Kā viņš pirmīt to nebija pamanījis?

– Palīdzi, dēliņ, man dikti vajag čurāt – vecis teica.
– Nu, tad čurā, kas tad tev traucē? – Alans atkliedza, darbodamies ar iestrēgušo bikšu rāvējslēdzi.
– Es nevaru, man taču nav roku! – vecis lūdzās, rādīdams tukšās piedurknes
– Kā tad tu parasti čurā? – Alans jau ar spēku raustīja bikšu rāvejslēdzi
– Man ir tāda aukliņu sistēma, bet šovakar viss saplīsa un es pats nevaru. Palīdzi man, lūdzu!
– Ko? Traks esi? Es taču nekrāmēšos pa tavām biksēm, tiec pats galā!
– Es nevaru, es piečurāšu bikses, bet ārā tāds sals. Es taču nosalšu!
– Nu, tad salsti arī, man pašam spiediens jau šauj pogas ārā!
– Esi cilvēks Alan, lūdzu, lūdzu, palīdzi!
– Ej taču tu … Kā tu zini manu vārdu?
– Vai tad tu neesi Alans?
– Esmu … nolādētais rāvējs, tas kādreiz atvērsies?

Alans dīdījās, ceļus kopā saspiedis, bet rāvējslēdzis kā nevērās tā nevērās vaļā. Vecis tikām bija piesteberējis tuvāk un Alanam nāsīs iesitās sen nemazgātas miesas smaka. Jēziņ, kā tas bomzis smird! Alana kuņģis noraustījās spazmā, vēl mazliet, un es apvemšos!

– Dieva vārdā, palīdzi man, es taču tūlīt apčurāšos, – vecis lūdzās.
– Es pats tūlīt apčurāšos, liec mani mierā!
– Bet tu taču nevari bikses attaisīt, vai pa tam lāgam nevarētu palīdzēt man?
– Turi muti, vecais, netraucē man!
– Palīdzi, lūdzu, izskatās, ka savas bikses tu tāpat nevarēsi atvērt! Turklāt padomā, ja es apčurāšos, tad nosalšu noteikti, jo esmu vecs un bez rokām, bet tu esi jauns un varbūt tiksi līdz mājām! Palīdzi man!

Alans pēkšņi sajuta, ka neatliekamā vajadzība nedaudz atslābst. Viņš paskatījās uz veci:

– Tu tiešām domā, ka kāds tā ņems un vilks tavu mantību ārā no biksēm?
– Jā, kāpēc gan ne? Bet dari to ātrāk, es vairs ilgi neizturēšu!
– Bet tu smirdi, tu esi netīrs!
– Un, kas par to? Jo netīrāks un pretīgāks es esmu, jo labāku darbu tu izdarīsi! Nu, Alan!
– Beidz mani saukt par Alanu! Kā tu zini manu vārdu?
– Reiz jau jautāji! Palīdzi man, tad pateikšu!

Alanu pārņēma dusmas, tas vecis taču neliksies mierā! Bet no otras puses -kas gan man notiks, ja palīdzēšu viņam? Gabals taču nenokritīs! Galu galā nabagam patiešām nav roku, bet varbūt viņš ir kāds burvis? Kā gan viņš manu vārdu uzzināja? Alans pagriezās pret veci, pietupās un pavēra veča bikšupriekšu. Tur nebija nedz pogu, nedz rāvējslēdža tikai lupatiņa ar aukliņa galā. Vecis tiešām smirdēja drausmīgi, Alans juta spazmas kuņģī, tas lēkāja uz augšu un leju, acis asaroja. Viņš neatlaidās, pavilka un pieturēja līdz vecis visu bija izdarījis un labsajūtā krekšķēja:

– Paldies, Alan, tu man dzīvību izglābi! Patiesi! Es tagad jūtos kā septītajās debesīs!

Alans slaucīja rokas bikšu starās:

– Un kā tad ar to manu vārdu?
– Tev pie jakas piesprausta vārda plāksnīte, Alan Pēterson!

Alans paskatījās – patiesi pie jakas bija palikusi plāksnīte, kas kalpoja kā caurlaide firmā, kurā nesen bija piestrādājis. Pacēlis acis, viņš konstatēja, ka veča tualetē vairs nav. Aši gan aizskrēja!

Tikai tagad Alans atcerējās nolūku, kādēļ pats bija nācis uz tejieni, spiediens ietriecās vēderā ar jaunu vilni un viņš nepaspēja. Slūžas parāvās vaļā, karsts šķidrums notecēja gar kājām, caur kurpēm un uz grīdas. Nolādēts! Alans gandrīz apraudājās – kā tad tā? Vecim palīdzēju, bet pašam šitā gadījās! Nebūtu ar to sasodīto bomzi krāmējies, tagad varētu iet sausās biksēs!

Žļurkstinādams slapjos zābakus, Alans izgāja ārā, sals sagrāba viņu ledainiem pirkstiem un dažās sekundēs izrāva no slapjajām biksēm visu siltumu. Mēģināja raiti soļot, līdz mājām tikai kādu piecpadsmit minūšu gājiens, bet slapjās bikses saldēja, tās kļuva aizvien stīvākas un stīvākas, līdz gausāka kļuva arī Alana gaita. Viņš aizvien lēnāk vilkās caur Esplanādes parkam, laternu gaismā gaisā dzirkstīja miljoniem ledus kristāliņu. Tie trīsuļoja, griezās un virpuļoja, džinkstēja un lūgtin lūdzās Alanu nesteigties. Kur tev vēl jāiet? Nevajag, apsēdies tepat un atpūties! Kājas pašas apstājās, tās atteicās iet tālāk, bet prāts pats sev teica, te nu bija labdarība – palīdzēju es vecim, bet tagad pats nosalstu piecu minūšu attālumā no mājām. Kāda ironija!

Kājas saļima, galva lēnām nolaidās uz krūtīm, rokas ļengani nokrita, Alans laidās nāves miegā. Acis aizvērās, bet ausis vēl dzirdēja: “Sandra! Iveta! Skatieties, tas taču Alans! Nosalis, vai?”

Alans juta, kā siltas rokas viņu paceļ, dzirdēja, kā kāds zvanīja ātrajai palīdzībai. Acis nedaudz pavērās, bijušie kursa biedri viņu nesa, bet tālumā skanēja ātrās palīdzības sirēna. Bet pakaļ sīkiem solīšiem, basām kājām cilpoja baltais pūkainais kaķis. „Ai, ai, ai, – tas teica, – kur cilvēkam prāts tādā salā skraidīt apkārt slapām biksēm?” Alans jautāja: „Vai es jau esmu miris?”
„Muļķības, Alan, tu esi labdaris!”, kaķis pacēla asti un aizgāja.

Aizcirtās ātrā palīdzības mašīnas durvis.
– Tiem dzērājiem laikam vienalga kāds sals ārā! Šitas ar’ apmīzies gandrīz līdz padusēm un teju sasalis gabalā! Un tādi mums jāglābj! Būtu labāk atstājuši, nosaltu un atbrīvotu vietu uz pasaules!

„Paldies jums”, tuvu bezsamaņai čukstēja Alans, „paldies par jūsu labdarību!”

Tēja

Šī ir mūsu trešā tikšanās. Pirmā bija nejauši kaut kur uz ielas, otrā jau tīšuprāt kādā kafejnīcā, tagad ar nosalušu neļķi rokā dodos pie viņas uz mājām. Vecais golfiņš ar vagu slapjajā sniega, stumj vilni peļķē ielā, stūrēju un dusmojos uz sētniekiem – ja sasnieg svētku dienā, neviens netīra. Apvilcies esmu savas labākās drānas, tās pirku kaut kad pirms gadiem divdesmit, kodes tikpat kā nav uzvalku maitājušas. Ir novembra vidus, pliki koki un karogi pie mājām.

Ping-pang, skan durvju zvans, viņa atver durvis un smaida. Es arī smaidu un dodu neļķi, tā skumji noliekusi galvu pār kātu un atgādina beigtu vistu. Mani aicina ienākt, piedāvā čības. Žigli pāraujos, lai neviens neredzētu nodevīgo caurumiņu zeķē. Bīda viesistabā, tur sēž viņas māsa ar savu draugu, abi uzlikuši dežūrsmaidus, ceļas kājās un sniedz roku. Tā un tā, mani sauc tā, tevi sauca tā, viņas vārds ir tāds. Iepazināmies un uzreiz aizmirsu viņu vārdus. Tā gadās. Uz galda tiek likta tēja, maizītes, cenšos atmiņā sakasīt kādas zināšanas par labām manierēm. Atrodu. Viņi visi trīs tādi gudri šķiet, izglītoti un inteliģenti, droši vien vismaz pamatskolu pabeiguši.

Atceros, kā toreiz, kad ar Andri sakāvāmies, bija baigais ļembasts un mani no skolas izmeta. Andri nē, viņu ielika slimnīcā. Direktors man pareģoja drūmu nākotni, un tā arī notika. Strādāju celtniecībā, stiepu ķieģeļus un pa vakariem skatījos melnbaltu televizoru, vai lasīju no bibliotēkas atnestas grāmatas, bet dzīvē bija tukšums. Tik liels, ka pat spēju to saskatīt, biju viens ar savu sasodīto televizoru un grāmatām vienistabas dzīvoklī. Laiku pa laikam iepazinos ar meitenēm, bet visas viņas aizejot teica – tu taču esi stulbs! Kad pazaudēju dzīvokli, mitinājos dārza mājiņā, pēc kāda laika pieklīda Vinnija un tā arī palika būdiņā dzīvot. Viņa bija narkomāne, dūra sev visādas draņķības, zāli pīpēja. No zālītes es arī neattiecos, reizēm pats kādu nieku iegādājos, bet beigu beigās paši iesējām to savā dārziņā. Ar Vinniju bija labi, viņai patika stāsti no grāmatām, viņa nekad neteica, ka Vonneguts ir stulbs, viņa nejauca Gēti ar Štrausu, nekad nepajautāja vai Šillers ir basketbolists. Jo neko par to nezināja. Tā dzīvojām gadu vai divus, līdz Vinnija viendien aizgāja un atpakaļ vairs neatnāca. Nekad. Atkal paliku viens ar melnbalto televizoru un grāmatām.

Viņi stāsta par savu darbu, par augstskolu, kur mācās, viņi ir laipni un smaidīgi. Tīrās, jaunās drēbēs. Es saku – Markess. Jā, viņi saka, jā, zinām. Mēs runājam par Markesu, tad mazliet par Vorhalu un postmoderno mākslu vispār. Tad par Vonegutu, bet Silvebergu viņi nezina. Stundas rit, tējas krūzītes tukšojas viena pēc otras, pēc laika jūtu – baigi gribās čurāt! Pūslis neatvairāmi pildās. Lāsi pa lāsei tas piebriest lielāks un lielāks. Smagāks un draudīgāks, spiediens pieaug.

Māsa ar draugu atvadās un dodas prom, divdomīgi miedzot ar aci un sazvērnieciski smaidot. Mēs paliekam divatā. Nē, trijatā, mans pūslis aizvien vairāk piesaka sevi kā centrālo personu.

–   Varbūt vēl tēju? – viņa vaicā.

–   Jā, labprāt! – es moži atbildu.

Nekad nebiju domājis, ka spiediens urīnpūslī saasina dzirdi. Es pēkšņi kā bungu rībienus saklausu virtuves krāna pilienus, kā pērkons pa palodzi rībina kūstošo lāsteku lāses. Visapkārt tek visnedomājamākās straumes un tērces, viss pil un ir slapjš. Viņa ielej tēju un uzsāk sarunu par ainavas glezniecību. Pietika man iedomāties Purvīša pārplūdušo pavasara pļavu, lai pūslis izplestos vēl par kādu kubikmetru. Tas spiež mani un moka, draud ar izlaušanos. Noteikti te kaut kur ir tualete, bet kā lai delikātāk to pajautā? Man gribas čurāt? Neder. Kur jums ir tualete? Viņa parādīs, es aiziešu uz turieni un vakara klusumā pa visu dzīvokli skanēs mana šļakstināšanās un pilināšanās. Neder. Ārprāts, pūslis draud izrauties no kontroles, tas pārņem varu pār mani un aug aizvien lielāks un lielāks. Es gribu atvadīties un skriešus skriet prom. Domāju tika par spiedienu, visas pārējās domas atkāpjas, visi resursi tiek mesti aizsardzībai.

–  Vēl mazliet tēju? – viņa jautā.

–   Jā, ar prieku – es atbildu, bet domāju par pavisam citu tēmu.

Vairs nedzirdu viņas teikto, tikai visapkārt plūstošās straumes. Viss tek, pil, pakšķina, žlurkst, plūst … Pūslis ir izaudzis lielāks par mani, tas draud ar kaunu un pazemojumu. Stāv noliecies pār mani un saka – vēl, vēl mazliet tējas un tad dosim vaļā pa īstam. Iežmiedzu rokas starp kājām un kaut kā cenšos aizspiest potenciālās izlaušanās avotu. Jūtu kā straume spiež pēdējo aizsprostu, tas teju, teju padosies un plūdi būs milzīgā teritorijā.

–   Varbūt vēl kādu tasīti? – viņa laipni jautā.

–   Paldies, bet vairāk nē! Nupat atcerējos, ka gludeklis palika neizslēgts, aši jādodas mājās!  – es izmoku. – Man suns jāizved pastaigāties, netālu no mājas bumbvedējs nokrita, es kavēju vilcienu un konduktors jau gaida, – es meloju un cenšos uzvilkt kurpes tā, lai pēc iespējas turētu kājas kopā. Runāt ir grūti, ikviena kustība palielina spiedienu.

Uzvelku mēteli un „uz redzēšanos” saku caur zobiem – ja atvēršu muti platāk, pūslis var atrast šo spraugu manā aizsardzībā. Kāpnes, katrs pakāpiens atsaucas ar cunami manī, viļņi grand ausīs un dambji ļogās. Pūslis ir ticis līdz pirkstiem, nevaru atslēgt mašīnu. Atveru durvis un jūtu, ka pēdējie bastioni brūk, straume traucas uz izeju. Mēģinu spiest pedāļus ar sakrustotām kājām, tas nav iespējams, bet mašīna sāk braukt. Drudžaini veros apkārt pēc piemērotas vietas, tomēr tādas nav – visapkārt mājās, cilvēki skatās pa logiem. Kāpēc, kāpēc jūs neguļat? Ir četri naktī, bet jūs visi skatāties uz mani! Rau, re, kur vieta – kapu sēta un tramvaja sliedes. Apturu mašīnu ielas vidū, atrauju durvis un pēc iespējas sīkākiem solīšiem auļoju pie žoga. Straume jau ir pie izejas un saprotu, ka līdz sētai netikšu, apstājos uz sliedēm un rauju bikses vaļā. Rauju, plēšu, pogas iztrūkst un svilpdamas aizlido. Izrauju izraujamo un niagāra atveras, tūkstoši kubikmetru sekundē plūst un plūst un nebeidzas. Man vienalga, lai brauc tramvajs, lai nāk policija, debesis atvāžas un eņģeļi ar taurēm kāpj lejā. Ir svētlaimes brīdis, stāvu siltā peļķē līdz ceļiem un jūtos tik labi, kā nekad neesmu juties. Niagāra pārvēršas rimti plūstošā nīlā, vēl uzbango straujā amatā līdz pārtop garā, garā strautā, tērcē un nebeidzamā pilienā. Truli skatos tālumā, kur lapsa dzenās pakaļ kaķim un noķer, man vienalga. Caurules ir vaļā, tās smagi dveš un kāri ieelpo vēso nakts gaisu, pūslis pukst un rīstās, atklepojas un šņaukājās. Viss, mīkstām kājām aizvelkos līdz mašīnai un atkrītu sēdeklī. Tagad varētu vēl kādu tēju, bet laikam jau ir par vēlu.