MAMMŪ!

Pa griestiem rāpo zirneklītis, melns punktiņš ar astoņām garām kājām. Nesteidzīgi, itin kā viņam nekur nebūtu jāsteidzas; varbūt viņš vienkārši ir uzmanīgs. Zirneklītis ceļu ir sācis stūrī, kur atrodas Martas gultas galvgalis, meitene zina, ka zirneklītis šķērsos griestus, bet tālāk viņa neredzēs. Zirneklītis nāk gandrīz katru dienu, Marta mēdz saukt viņu par savu draugu, tāpat kā puķes vāzē, pusi loga un koka lapotnes fragmentu aiz rūtīm. Marta nevar pagriezt galvu, nevar pakustināt rokas vai kājas, nevar runāt. Vārdi ir, teikumi veidojas, bet balss saites nekustas. Jau sešarpus gadus tā ir, kopš tā neveiksmīgā soļa no kāpņu augšējā pakāpienā. Marta nezina, kāpēc tā notika, bet tas arī vairs nav svarīgi. Marta ir paralizēta no kāju pirkstiņu galiem līdz zodam. Tikai acis kustas, bet redzes leņķis ir ierobežots. Marta zina, ka bojātas muguras smadzenes, mamma to reiz pastāstīja. Arī tētis ir stāstījis, daudz stāstījis, daudz grāmatu priekšā lasījis. Marta zina, kas ir Mobijs Diks, labi pazīst meiteni ar piespraudi zobgaļsīļa veidolā. Sapņos Marta bieži skrien, vējš plivina matus un glāsta vaigus, reizēm stipra vēja plūsma paceļ viņu gaisā. Bet tas sapnī, nomodā tikai gabaliņš griestu un logs. Puķes vāzē.

Šorīt marta ar acīm seko zirneklītim un skatās, kā tas šķērso griestus, norāpjas lejā pa sienu un iziet pa atvērtajām durvīm istabas otrajā galā. No sākuma Marta neapjauš, kas noticis, tikai pēc brīža viņa saprot, ka ir pagriezusi galvu. Pirmo reizi sešarpus gadu laikā! Kaut kur dziļi prāta dzīlēs iedegas cerība, Marta vēlreiz pagriež galvu un redz visu logu un radiatoru zem tā. Meitene pieliec zodu pie krūtīm un – ak, Dievs – pakustina roku! Vienu pēc otras pakustina kājas, saliec rokas, pieceļas sēdus. Tas ir noticis, Marta gavilē, brīnumu brīnums ir noticis! Mammas un tēla lūgumi ir uzklausīti debesīs vai kaut kur citur! Marta ir vesela, vesela, vesela! Viņa varēs skriet un lēkt pa īstam, viņa ies ārā un dauzīsies ar citiem bērniem, viņa ies skolā!

Marta uzmanīgi nolaiž kājas uz grīdas, pūkainais paklājs kutina pēdas, divi soļi līdz logam. Viņa redz kāju pirkstus, tie kustas zem naktskrekla malas, tāpat rokas un viss ķermenis kustas. Neticami! Marta pieiet pie loga un atver to, sejā ietriecas vējš ar simtiem smaržu, ausis sasniedz tūkstošiem trokšņu. Viņa ievelk krūtīs gaisu un pilnā galvā iekliedzas; “Zirgs!” un pati nobīstas no savas skaļās balss.  Divas vārnas uz zara melnām acīm veras viņā. “Zirgs!”, viņa kliedz un pati nesaprot kāpēc tieši zirgs.

Pie joda zirgu, jaunumu jāpasaka vecākiem tūlīt pat, uz karstām pēdām! Marta dodas uz durvīm, galvā pulsē prātam neaptveramas laimes strāvas, jaunās sajūtas kā sprādziens aizpilda visu viņas ķermeni līdz pat matu, līdz pašam slepenākajam kaktiņam. Marta spert soli pa solim. Gaitenis, pa labi tualete un vannas istaba, pa kreisi siena un pie tās fotogrāfijas, Marta redz sevi mazu, redz spēlējamies ar melnu sunīti zaļā pļavā, tēti, kurš augstu virs galvas pacēlis priekā spiedzošo meitu. Redz mammu, kura velk satuntuļotu bērneli ragavās. Marta zina, ka tas baltais ir sniegs, ka tā ir ziema. Zemāk fotogrāfijās viņa redz sevi gultā ar tumšiem lokiem zem acīm un smailu degunu galu. Tās ir viņas dzimšanas dienas, visas vienādas pēdējos sešus gadus.

Kāpņu augšējais pakāpiens, tas liktenīgais un nodevīgais koka gabals, čīkstošais monstrs, kas reiz Martai iepinās kājās un lika nokrist. Tagad pakāpiens klusē. Nobijies vai nokaunējies, Marta domā, varbūt pakāpiens ir nomiris vai jūtas vainīgs? Viņa vairākas reizes uzkāpj savam pāridarītājam pakāpienam, palecas, bet tas klusē. Marta kāpj lejā pa kāpnēm, lēni un uzmanīgi kāpj; no sākuma nostājas ar abām kājām uz pakāpiena, tikai tad sper nākošo soli. Kāpņu pagrieziens, laukumiņš ar vāzi un sausām puķēm tajā. Pie sienas vēl fotogrāfijas, tajās redzama vecmāmiņa, vectētiņš un citi cilvēki, kurus Marta neatceras. No laukumiņa redzama virtuve ar galdu vidū, telpā valda pustumsa, logam priekšā izvilkti biezi aizkari. Pie sienas elektriskā plīts, virs tās lampiņa, bet līdzās … Līdzās pie izlietnes stāv mamma un lej katliņā ūdeni! Mīļā, labā mamma! Marta iztēlojas kā piezogas klusītēm pie mammas un apskauj to cieši, cieš. Kāds mammai būs prieks par Martas izveseļošanos, viņa taču gadiem par to bija lūgusies! Kaut kur mājas ieejas pusē skan klaudzēšana, droši vien tētis tur kaut ko meistaro.

Tikai nenokrist, nenokrist, nenokrist … Cieši turēdamās pie margām, Marta uz pirkstgaliem klusītēm lavās lejā. Virtuves pustumsa pārvēršas, viss atmirdz zeltītā gaismā, vismaz Martai tā šķiet. Laime viļņiem veļas ārā no krūtīm un piepilda visu telpu . Ak, tad tāda tā izskatās, Marta nekad nav domājusi, ka laime varētu būt redzama.

Nedzirdamiem soļiem viņa tuvojas mammai, tā stāv pret viņu art muguru un kaut ko mazgā izlietnē. Marta nostājas mammai cieši aiz muguras, pa šiem gadiem meitene ir izaugusi un ir vienā augumā ar mammu.  Viņa atpleš rokas cik vien plati var un apskauj mammu. Tik cieši, cik vien var, vēl ciešāk, no visa spēka.  “Mammū,” Marta čuskt, “mīļā māmulīt!”

Sieviete pie izlietnes iekliedzas: “Artūr? Aizver pagraba durvis, tāds aukstums velk!”

“Pagrabs ir aizvērts, es to vispār vaļā neesmu vēris”, – no tālienes atskan vīrieša balss.
“Bet tas aukstums? No kurienes tāds aukstums, Artūr?”

“Mammū! Mammū!”, Marta apskauj mammu vēl ciešāk. “Mammīt, es esmu vesela! Nāc līdzi!

Sieviete saļimst.

“Celies! Mammū, mums jāiet!”.

Virtuvē kļūst auksti. “Mammū!”, čukst Marta, turēdama to cieši, cieši apskautu.